Mika Tānila un neredzamā enerģija
05/07/2012
Mika Tānila (Mika Taanila, 1965) izskatās kā īstens filmas varonis. Kā varonis no somu filmas par kādu vietējo puisi, kurš ir sirsnīgs, mazliet noslēpumains un laiku pa laikam sastrādā lietas, par kurām mēļo visi ciemata iedzīvotāji. Viņš runā laipni un pieklājīgi, nēsā brilles sešdesmito gadu stilā, rūtainu kreklu un cepuri ar spalvu. Taču viņš dzīvo nevis mazā miestiņā, bet gan Helsinkos. Un pats uzņem filmas. Tādas, ko var pieskaitīt dokumentālajam un eksperimentālajam kino, tādas, ko viņš pārvērš iespaidīgās videoinstalācijās un mēdz demonstrēt kinoteātros un galerijās dažādās pasaules malās. Viņa filma The Future Is Not What It Used To Be (“Nākotne ir mainījusies”) tika demonstrēta 50. Venēcijas mākslas biennāles atklāšanā.
Savukārt videoinstalāciju, ko viņš radījis, izmantojot filmai “par viselektrificētāko pilsētiņu” Somijā uzņemtos materiālus, šogad noskatīsies simtiem tūkstoši cilvēku, kas līdz 16. septembrim Kaselē apmeklēs turpat vai visu pilsētas teritoriju ieņēmušo festivālu dOCUMENTA(13). Instalāciju veido trīs milzīgi ekrāni, uz kuriem tiek rādīti kadri no atomreaktora tapšanas procesa nelielajā Somijas pilsētiņā, kadri no vietējo iedzīvotāju vasaras zvejas, kā arī kadri ar sniegotām vai rudens lapu klātām apkaimes ainavām. Paralēli šo cilvēku vienkāršajiem un visiem saprotamajiem priekiem notiek kaut kas “nomācoši varens” un vietējo iedzīvotāju prātiem nepakļaujams. “Neesmu ne par, ne pret jauno reaktoru, kuru paredzēts iedarbināt 2014. gadā. Es vienkārši vēlējos parādīt, kā tas ir – dzīvot kaimiņos šādiem objektiem,” saka Mika Tānila.
Somu režisors un mākslinieks Mika Tānila Kaselē. Foto: Katrīna Ģelze
Jūsu filmas un videoinstalācijas galvenokārt skar zinātni un tai tuvas tēmas...
Jā, tā ir zinātne, nākotne un nākotnes utopijas.
Vai to visu uzlūkojat ar kritisku aci? Vai jūsu skatījumā jaušams pesimisms?
Man tā nešķiet. Lai arī izstādītā instalācija ir par atomenerģiju, es to nevēlētos padarīt par “antiatomisku” vai “proatomisku”. Es negrasos paziņot, ka atomenerģija – tas ir baiss ļaunums vai absolūtais ieguvums. Drīzāk mani interesē atmosfēra, kas valda šajā nelielajā Somijas rietumu piekrastes pilsētiņā. Tas, kas tur šobrīd notiek – šis milzīgais būvlaukums un topošā atomstacija, kas kļūs par varenāko visā pasaulē.
Tā pilnībā mainīs šīs pilsētiņas dzīvi?
Kaut kādā pakāpē – jā. Taču tuvējā apkaimē jau ir divas atomstacijas, celtas septiņdesmitajos gados. Tātad būtībā ļaudis ir pieraduši dzīvot blakus šādām būvēm. Topošā projekta apmēri ir vēl jo varenāki, un līdz ar to, protams, pilsētā ieplūdīs milzīgas naudas summas un būs daudz jaunu darbavietu. Kad tika lemts, kur šo staciju būvēt, starp vairākām pilsētām pat noritēja tādas kā sacensības par tiesībām to celt savā teritorijā.
Vai šeit izstādītajai instalācijai tā ir pasaules pirmizrāde?
Jā, nākotnē plānoju no šī materiāla izveidot divas stundas garu filmu. Būvdarbi sākās 2004. gadā, un man bija iecere sekot līdzi visai celtniecības procesa gaitai līdz pat noslēgumam, kas bija ieplānots 2009. gadā. Taču tehnisku problēmu dēļ fināls būtiski ievilkās, un es nolēmu, ka materiālus, kas jau ir uzfilmēti, iespējams sakombinēt un demonstrēt. Atšķirībā no filmas šeit nav naratīva, nav sākuma un nav beigu – ir vienīgi atmosfēra.
Kā sauc šo pilsētiņu?
Eurajoki.
Kāds bija jūsu pirmais iespaids, kad tur ieradāties?
Ārkārtīgi mierīga un klusa vieta.
Gaisā nebija overpower dvesmas?
Nē, simtprocentīgi nē. Taču atgriežoties tur vēl un vēl, tu sāc just, ka vietējie kautrējas vai nespēj saņemties paust savu viedokli par notiekošo. Tas tādēļ, ka gandrīz vai ikvienā ģimenē ir pa kādam, kas strādā šajā sfērā, un, ja reiz cilvēkam tēvocis vai brālis darbojas stacijā, labāk ar skaļiem paziņojumiem neizlekt... Un mums tur jautāja, vai to visu filmējam “Greenpeace” vajadzībām vai pārstāvam Somijas televīziju, ko noalgojuši stacijas būvētāji. “Nē, nē,” mēs sacījām, – “šis ir neatkarīgs mākslas projekts...”
Taču kodolenerģija kā tāda izraisa virkni emociju.
Jā, tāda savāda enerģija – neredzama, taču darbojas...
Tajā slēpjas sava veida burvība. Savukārt kinoprofesionālim tas ir zināms izaicinājums – izveidot filmu par kaut ko neredzamu.
Videoinstalācijā redzamas krāsainas celtniecības ainas, kas mijas ar melnbaltiem dabasskatiem. Kādēļ melnbaltiem?
Tas ir tāds neverbāls paņēmiens, ar kura palīdzību runāt par laika ritējumu. Tikpat labi šie melnbaltie kadri būtu varējuši tapt arī pirms simt gadiem. No otras puses, tie rada futūristisku iespaidu, it kā nebūtu no šīs realitātes.
Kāpēc, jūsuprāt, dOCUMENTA(13) kuratore Karolīna Hristova-Bakardžijeva izvēlējās jūsu darbu?
Viņa bija manus darbus redzējusi citās izstādēs un festivālos. Jo īpaši viņu ieitnteresēja 2002. gada filma par Erki Kurenniemi (Erkki Kurenniemi) – zinātnieku-kodolfiziķi un Somijas elektroniskās mūzikas pionieri. Tas ir tāds visai psihodēlisks portrets. Šobrīd viņam ir 79 gadi, pirms dažiem gadiem viņš piedzīvoja asinsizplūdumu smadzenēs, un nu Erki ir piesaistīts invalīdu ratiņiem. Tomēr viņš kopā ar savu sievu nolēma ierasties Kaselē, jo vienā no dOCUMENTA(13) norises vietām – Oranžērijā, kur atrodas astronomijas un dabaszinātņu muzejs, – notiek viņam veltīta izstāde. Viņa uzņemtajām īsmetrāžas amatierfilmām, sintezatoram un viņa izgudrotajiem pirmajiem elektroniskajiem instrumentiem. Izstādes gaitā paredzēti arī vairāki koncerti, kuros tiks spēlēti oriģinālie Erki veidotie instrumenti.
Īpaši aktīvs viņš bija sešdesmitajos gados?
Viņš bija ļoti aktīvs līdz pat savai slimībai. Viņš ir patiešām interesants personāžs – uz robežas starp zinātni un mākslu. Fizika, pirmie industriālie darbi, mūzika, filmas. Taču gandrīz viss, ko Erki darīja, ir it kā mazliet nepabeigts vai arī īsti neatrādīts auditorijai. Piemēram, viņš ir uzņēmis 15 filmas, kuras rādījis ir vienīgi draugiem savās mājās. Publisku pirmizrādi tās piedzīvoja tikai 2002. gadā – vienlaikus ar filmu par viņu pašu.
Nezinu, kā tas bija Somijā, taču Padomju Savienībā sešdesmitajos gados populārs bija izglītotā fiziķa tēls – šāds zinātnieks bija ne vien savas jomas guru, bet arī pārzināja jaunākās vēsmas glezniecībā, džezā, kino utt.
Jā, Erki ir ārkārtīgi bohēmisks zinātnieks, viņš maksimāli ir sakoncentrējies uz savu jomu, taču tajā pašā laikā lieliski orientējas popkultūrā, jauniešu kultūrā, pat pornogrāfiskajā un narkotiku kultūrā. Kaut gan būtībā viņš ir akadēmisks cilvēks. Visu šo elementu kombinācija ir patiešām iespaidīga.
Interesanti, ka PSRS atsevišķas ne pārāk oficiālas alternatīvo mākslinieku izstādes notika tieši kodolfiziķu kultūras namos. Viņi par to ļoti interesējās. Un, lūk, kādu laiku vēlāk mākslas lauciņa cilvēki nāk pie zinātnes sfēras cilvēkiem ar piedāvājumu atkal kaut ko darīt kopīgi.
Jā, turklāt mākslu un zinātni ļoti daudz kas saista – radošums, kaut kā vēl nebijuša izgudrošana, nemitīga attīstība.
Manuprāt, mākslas ieinteresētība mijiedarboties ar zinātni, ko tik uzskatāmi demonstrē arī dOCUMENTA(13), – ir apliecinājums mūsdienu sabiedrības ekspektācijām attiecībā uz zinātni. Mums vajadzīgi jauni enerģijas avoti un daudz kas cits. Interesanti, vai citas jūsu filmas arī saistītas ar zinātnisku bekgraundu?
Jā, gandrīz visas manas filmas kaut kādā veidā saistītas ar zinātni vai vismaz tajās izmantoti arhīva materiāli, kas uzņemti ar nolūku veikt zinātniskus eksperimentus. Man tas patīk, un es arī nākotnē taisos strādāt tādā pašā veidā. Piemēram, ir ieraksti, kuros filmēti dažādi procesi, kas notiek pilna Saules aptumsuma laikā. Ja paņem šādus kadrus un ievieto tos citā kontekstā, tie var kļūt par lielisku mākslas objektu.
Kas tad īsti kaut ko padara par mākslu?
Ja atrodat ko tādu, kas ļauj ar jaunu skatu paraudzīties uz dzīvi, tad tā ir māksla. Šajā ziņā man ļoti iepatikās Critical Art Ensemble iniciatīva – viņi rīko tādu kā loteriju starp dOCUMENTA(13) dalībniekiem. Un uzvarētāji tiek pacelti gaisā speciāli iznomātā helikopterā, un viņiem ir iespēja uz visu to paskatīties no pavisam citas perspektīvas. Tas patiešām ir poētiski.
