Divi Branti
19/07/2012
Ar Hariju Brantu tiekamies pirms izstādes Cēsu mākslas festivālā, kuru atklās 27. jūlijā un kurā būs izstādītas viņa skices. Sarunas laikā Harijs pārcilā daudzās apzīmētās lapas un sacīto ilustrē ar vienu vai otru zīmējumu. Tikmēr visvairāk reproducēti ir viņa lielformāta ogles zīmējumi, kas ir daudz izstrādātāki, bet sižetos – mierīgāki. Mēģinu noskaidrot atšķirību cēloņus.
Harijs: Man ir aizdomas, ka šāda veida zīmēšana [kā skicēs] man ir izbeigusies.
Vilnis: Jūs domājat fantāzijas bildes?
Es to saucu par fantāzijas izgāztuvi. Es pat mēģināju atrast atslēgas vārdus, kā to vispār var noformulēt, un visādas muļķības sarakstīju.
Piemēram?
Prāts atpakaļgaitā. Es par sirreālistiem palasīju. Ko viņi izvilka? Visu, kas ir bezapziņā. Jo paradoksālāk lietas savienotas un mainīta viņu nozīme, jo labāk. Jo lielāks bezsakars. Redz, baigais uzdevums. Bet man, jo vairāk es sāku par to aizdomāties, jo vairāk tas sirreālisms sāka nepatikt. Lai gan pēc tā, kas ir skicēs, man sevi būtu jāpieskaita [pie sirreālistiem], jo te ir cita funkcija. [Šķirsta skices.] Piemēram, Gēgera skaitītājs te ir ļaunuma detektors. Man vajadzēja tam piešķirt tādu nozīmi. Personāžam tas ir rokās, man vajadzēja, lai skatītājs padomātu, ka tam ir kaut kāda saistība ar ļaunumu. Varbūt šī ir interpretācija, nav gluži sirreālisms...
Tas mani visu laiku interesēja, bet tagad kaut kā... Man liekas, ja es to joprojām turpinātu darīt, būtu pašmērķīgi – uzturēt to, kas kādreiz raisījās dabiski.
Vai Jums vairs nenāk ārā vai neliekas, ka ir jēga to piefiksēt?
Nāk. Ja pakrata to “kastīti”, vēl birst ārā. Bet, ja es iedomājos, ka to vajadzētu zīmēt ilgtermiņā ar ogli... Ir vēl arī tehniska problēma. Līdz šim man nav izdevies sakrāmēt ļoti daudz lietu vienā zīmējumā. Piemēram, ja skicē ir desmit elementu, tad zīmējumā salikt trīsdesmit, lai viņi tur paši savā starpā mijiedarbojas un notiek tāds process, par kuru es īsti nezinu, kas tas ir. Man būtu tīri estētisks baudījums, ka tas labi izskatās, laba noskaņa. Nesaprotami priekšmeti, labi izēnoti, liktos, ka tur ir kaut kāda pasaule. Tāda estētiska kaifošana, līdzīgi kā cilvēkiem, kas aizraujas ar antikvārām lietām. Piemēram, pagājušā gadsimta 20. gadu galda lampu transformēt par kaut ko citu, pašam nezināt, par ko, pašam brīnīties. Bet tagad liekas, ka parādījusies cita veida slodze, ka gribētos vairāk nevis ākstīties, nevis jokoties, bet saprast. Tādēļ cilvēku portreti, ko es zīmēju, ir mēģinājums saprast. Es nezinu, cik cilvēkam ir iespējams izprast, kas ir viņš? Zīmējums ir mēģinājums ielūkoties cilvēkā citā ceļā – nevis ar teksta palīdzību, bet ar vizuālo tēlu. Zīmējums ir mēģinājums vai nu atspoguļot, vai ieraudzīt vēl, kaut ko izceļot. Nu lūk: visi portreti ir it kā aizslaucījuši prom sirreālismu. Vienmēr ir bijis sapnis tomēr uztaisīt darbu, kas būtu tuvāks skicēm. Uztaisīt sirreāla rakstura darbu. Bet tas vienmēr ir atlikts, atlikts, atlikts. Ar ogli var uztaisīt divas, trīs lietas, bet ja ir daudz un maziņas, tad ogles asināšana būtu pārāk bieža. Tādēļ lielajos darbos ir viens portrets, viena siena, un tur jau pietiek noguruma.
Vai Jums apniktu tie daudzpriekšmetu zīmējumi?
Arī apniktu, jā. Cilvēks, portrets – tas ir nopietns tēmējums, kas nodrošina ar ilgstošu... ko? Tas vispār ir pretīgi, apzīmēt ar vārdiem to, kas tiek zīmēts. Pats trakākais, ka šodien es varu sasprindzināties un mēģināt paskaidrot kaut ko. Bet es skaidri zinu, ka pēc gada es varēšu to pilnīgi noliegt. Tāpēc – vai ir nozīme stāstošajai daļai, vai tai ir vispār kaut kāds svars?
Ir, ir – izglītojošs.
Jums ir 1000 skices. Kā Jūs jūtat, kurā varētu būt potenciāls, ko pārvērst lielā zīmējumā?
Man ir aizdomas, ka viņu ir tik daudz tādēļ, ka es baigi mocos. Man kādreiz ilgu laiku nebija neviena zīmējuma, tikai skices. Tās krājās, bet visas tikai A4 formātā. Tagad ir pilnīgi otrādi. Skiču gandrīz vispār nav. Ir vienīgi kompozīcijas – cilvēks, pusfigūra bez rokām, portrets...
Portretiem skiču nav?
Nē. Tikai vienam, par kuru teica, ka tas ir līdzīgs Gintam Gabrānam, lai gan acis viņam ir paņemtas no aktiera Tima Rota. Es domāju – man vajag vienu tādu ar šauru roku... Eu, viņš tev bišķi līdzīgs! Es domāju – jāmēģina taču uzzīmēt portrets pašam, no galvas [Harijs parasti strādā, izmantojot iepriekš atlasītus un montētus fotomateriālus – V.V.], un – jā, sanāca tieši tāds, kā vajag – mazliet vecmeistarīgs, ¾ pagriezienā. Tad es kompjūterā izgriezu detaļas no citām fotogrāfijām un mēģināju tās detaļas sabāzt zīmējumā iekšā. Nu baigi nomocījos, bet beigās sanāca darbs “Aiz sienas”. Īstenībā tās kompozīcijas, kas ir skicēs, nekad nekur nenonāk.
%201020%20x%20610%20mm-Charcoal%20on%20Paper.jpg)
Konfekšu ēdājs. 1020 x 610 mm. Ogle uz papīra. 2012
Es Jūsu skices skatos kā pabeigtus darbus, jo tām vairāk nekā nevajag. Ir saprotami sižeti un lakoniska forma. Vienīgā problēma – kā to lai novada līdz skatītājam? Skices ir ļoti mazas.
Uz katras A4 lapas ir vairāki zīmējumi. Bija doma – varbūt taisīt katru uzreiz lielā formātā. Bet tur ir problēma – lai taisītu zīmējumu tā, kā es tagad taisu, man uzreiz ir jāparedz, cik tumša katra vieta būs. Ja es to neparedzu un ja man ir jāpadzēš, tajā vietā vairs nevar dabūt tik niansētu pelēko, kā man vajag. Tumšuma pakāpes svārstīšanās uzreiz ir + - 20%. Tonāli baigi lēkā. Grūti ir savaldīt uzirdinātu papīru.
Kādēļ tad Jūs lielos formātus zīmējat tik nostrādātus?
Gribas ticamību, ka zīmējums paliek it kā taustāms. Gribas, lai zīmējums ir piedzīts apmēram līdz fotogrāfijas līmenim. Bet fotogrāfiski viņi (tēli) nav, jo ir baigi daudz nepareizību. Nav ne pareizas ēnas, ne...
Vērotājs. 1020 x 580 mm. Ogle uz papīra. 2012
To mēs nemanām.
Jā, ir mānīšanās. Zīmēšanai ir priekšrocība mānīties, pielāgot sev vajadzīgu ēnu, formu. To nevar fotogrāfs. Fotogrāfam ir pareizi jāsaliek gaismas, un attēls ir viens uzņēmums. Bet zīmējot visu laiku var mainīt gaismas, rakursus, proporcijas. Var degunu ielikt bišķi citā leņķī , aci izvirzīt ārā – pēc vajadzības. Lai atklātu raksturu, var brīvi rīkoties, lai arī reālistisks tēls. Beigās apvienojot tonāli un ritmiski, ticamība rodas. Kaut gan – ja tieši tādu (manis zīmēto personu) kāds spētu uzprojektēt trīsdimensionāli, būtu baigi deformēts cilvēks. Galīgi ne tik simpātisks, kā viņš izskatās zīmējumā. Jo zīmējumā, izrādās, raksturs ir tas, kas parādās, izteiksme, bet to nevar teikt par uzzīmēto cilvēku.
Bet kādēļ gan Jūs nevarētu zīmēt šīs skices lielākas? Tieši tāpat, izmatojot līnijas, tikai, piemēram, trīsreiz lielākā formātā? Mēs jau saprotam arī attēlus, kas nav fotogrāfiski.
Kad es senāk zīmēju karikatūriskus, groteskus tēlus ar uzpumpētām galvām... Man ir bijis periods, kad mani spēcīgi ietekmēja datorspēles – tas ir vecs stāsts. Multiplikatīvie personāži mani vienmēr ir interesējuši, tādēļ esmu zīmējis visādus komiksiņus. Ceļā uz reālismu – kaut gan es nekad netēmēju, ka taisīšu tik reālistiskus zīmējumus kā tagad, – vienā brīdī bija pārejas stadija, meitenītes ar neproporcionāli lielajām pierēm. Kaut kā es no tās stadijas esmu izslīdējis ārā. Bet kas mani tur neapmierināja? Laikam tas, ka nebija burtiskas ticamības. Kad pats attēls uzliek ierobežojumus. Tādā ziņā, ka ļoti tieši diktē, ko mēs redzam. Kad mēs vairs nevaram interpretēt, kas redzams abstraktā, ģeometriskā kakafonijā. Man ir tendence nogādāt konkrētu sajūtu skatītājam – tā ir pretenzija. Bet es neesmu pats to speciāli pētījis. Es tikai zinu, ka kādā brīdī man kļuva daudz interesantāk.
Skicē mēs redzam, piemēram, krunkainu vecīti, kurš sēž pie galda, priekšā ir krūzīte ar smadzenēm. Blakus sēž citplanētietis. Bet es nejautāšu par sižetu. Arī liela bilde varētu būt zīmēta ar līniju, ēna ieštrihota un tā. Saglabājot rokas rakstu, ko Jūs gatavā darbā galīgi likvidējat.
Ā, to paviršumu saglabāt? Kā es smejos, lai zīmētu tā, kā es zīmēju, nevajag pilnīgi nekādu veiklību. Ļoti vienkārša lieta – ja es nezīmēju gadu, vienīgais, ko es zaudēju, ir spēja ilgstoši koncentrēties. Un sāp arī pirksti, ja viņi nav pieraduši, man laikam ir pārāk plāna plauksta. Viss uzdevums man ir atrisināt “tumšāk – gaišāk” attiecības, ko jāpanāk jebkuriem līdzekļiem. Ar otiņu, beržot, kasot – vienalga. Var bakstīt ar dzēšgumiju, likt punktiņus ar zīmuli. Jebkurš paņēmiens der. Nav ne štriha, ne līnijas – tā manā zīmējumā nemaz nedrīkst parādīties! Ja viņa kaut kur ir, tad tas ir trūkums. Līnija panāk nosacītību, ka redzams – ir zīmēts. Bet vajag, ka nav zīmēts! Es esmu domājis, kā mūsu uztveri maitā iespēja paskatīties caur objektīvu, kā tā pārveido perspektīvas nosacījumus un visu pārējo. Bet tas ir atsevišķs stāsts. Paviršs zīmējums man pašam nebūtu interesants, jo man laikam vajag gaismēnas. Ka no kaut kurienes nāk gaisma. Kaut gan es varētu taisīt arī zīmējumu, kurā ir apmācies laiks. Un vēl man gribas apjomu.
Kā Jūs atlasāt skices izstādei?
Piemēram [rāda] – vai tad šo var saukt par īpaši veiksmīgu? Nākamā, piemēram, ir veiksmīgāka par to. Jā tādu ir trīs, viņas veido kompozīciju, ko var izstādīt. Tādā garā. Ir taču arī neveiksmes!
Jūs esat pazīstams savu lielo darbu dēļ. Tie pārsvarā ir portreti – tikai pašā sākumā zīmēji kaut ko līdzīgu skeletiem. Vai nevarētu sanāk tā, ka Jūs uzskata par portretistu, kamēr dīvainākās, sirreālistiskās idejas paliek tikai skicēs?
Tie portreti mani novēro. Lūk, arī psihoterapeitiskais motīvs – varbūt viņi mani ārstē? [Smejas.] Nesen bija tāda epizode – es visu dienu noskicējos. Labais tajā bija, ka manī radās kaut kāds iekšējs spiediens. Tā kā tvaika katlā, kam vajag atgriez vaļā ventili, lai spiediens atslogojas. Visu dienu strādājot, ventiļa efekts nostrādāja. Bet otrs – uznāca nelaba dūša no tā, kas nāca ārā. Nevis iepriecināja un pārsteidza, bet radīja kaut kādu nomāktību. Jo daudzās šajās idejās ir kaut kas diezgan bezsakarīgs, kaitīgā nozīmē. Tur manifestējas haoss. Es nedomāju, ka cilvēkam ir dabiski alkt haosa. Tomēr man liekas, ka fantāzija ir pati par sevi, ar savu intensitāti, es nevaru viņu ignorēt. Bet viņa ir diezgan haotiska. Var dažādi ar to darboties, var izmantot, mēģināt pakļaut, sakārtot, pārskatīt un likt saturiskos darbos. Ja tā var izmantot fantāzijas potenciālu, stihiju, tad, manuprāt, ir ļoti labi. Bet var arī savādāk: bezatbildīgāk ļauties. Lai viņa pati, kāda ir, kaut kā rīkojās. Bet tad, esmu sevi pieķēris, rodas nomāktība.
Kādreiz, pēc komiksa zīmējumiem izrādei “Ledus”, kad es Jums jautāju par erotikas lomu Jūsu mākslā, Jūs no šīs tēmas distancējāties, jo Jums tā vairs nebija aktuāla. Tagad, kad es interesējos par sirreālisma, fantāzijas elementiem Jūsu zīmējumos, Jūs distancējatiess arī no tiem.
Ir viens veids, kā par to var pamēģināt runāt – izmantojot procesa aprakstu, kā es tuvojos zīmējumam, mēģinu sākt. Tas ir diezgan briesmīgi vienā ziņā, jo materiāls, kas procesa laikā izaug, ir tik liels un plašs, ka ļoti grūti izvēlēties. Bieži vien konkurē divi diezgan līdzīgi tēli. Katram tēlam ir apakštēli. Tikko es ļaujos meklēšanai, viņi vairojas ātrāk nekā es spēju izšķirot – kurš ir veiksmīgākais, kurš ne. Viņi vēl mainās pa dienām. Tad es iekrītu it kā labirintā, un man ir tikai viena vēlēšanās – ātrāk tikt ārā no šī stāvokļa un pieķerties vienam konkrētam darba uzdevumam un novest viņu līdz galam. Šīs skices liecina par to daudzumu, ko nav izdevies novest ne līdz kādam galam. Varētu jau pateikt, ka skices ir pašpietiekamas un tas ir veids, kā es zīmēju, bet tad es kā perfekcionists būtu nodevis savu vēlēšanos kaut ko novest līdz rezultātam, kas mani pašu pārsteigtu. Pārsteigums, kādu man var sagādāt izzīmēta acs ar savu izteiksmi, detaļā, vai lūpu kaktiņš, ir daudz lielāks.
