Par kartupeļiem?
08/08/2012
Horvātijā dzimušais Parīzes mākslinieks Braco Dimitrijevičs (1948), viesodamies Latvijā, izmēģināja Aerodium un ar četrvietīgu lidmašīnu izmeta loku virs Cēsīm. Straujāku sirdspukstu meklējumi viņam raksturīgi jau no jaunības, kad mākslas taku nomainījis pret profesionālu kalnu slēpošanu, jo sportā varot skaidrāk redzēt, kurš ir uzvarētājs. Lai gan no mākslas nekur tālu viņš nekad nav ticis un šodien tiek dēvēts par vienu no pirmajiem konceptuālās mākslas pārstāvjiem. Var prātot, vai tad tā tiešām ir, bet uzreiz jāpiebilst, ka pirmo konceptuālās mākslas darbu viņš radīja jau desmit gadu vecumā, no saraibinātās lupatas otu slaucīšanai izgatavojot Pasaules karogu. Tā mazais zēns esot centies atrisināt problēmu, kad kuģotājiem katras valsts ūdeņos nemitīgi jāmaina nacionālais karogs. Braco tēvs bija gleznotājs, tālab pirmā izstāde puikam tika sarīkota jau agrā vecumā. “Es tolaik biju ekspresionists. Kad vecāki aizgāja ciemos, slepus ielavījos tēva darbnīcā un gleznoju. Bet man tas vienmēr bija jādara ļoti ātri, kamēr viņi vēl nebija pārnākuši.”
Pasaules karogs
Līdz 18. augustam Cēsu mākslas festivālā Pils klētī ir apskatāma Braco Dimitrijeviča instalācija “Kuģošana pēcvēsturē”, kas 2009. gadā bija eksponēta Venēcijas Modernās mākslas muzejā Palazzo Ca’Pesaro 53. Venēcijas mākslas biennāles ietvaros. “Pēcvēsture” ir paša mākslinieka radīts termins, kas apzīmē dažādu vērtību līdzāspastāvēšanas laiku, ko raksturo vērtējuma atskaites punktu daudzveidība. Braco Dimitrijeviča darbi ir izstādīti pasaules ievērojamākajos muzejos un mākslas galerijās, personālizstādes organizētas Teita galerijā Londonā, Bernes Kunsthallē, Ludviga muzejā Ķelnē, Diseldorfas Kunstahallē, Vīnes MUMOK, Pēterburgas Krievu muzejā, Laikmetīgās mākslas centrā Pekinā un Orsē muzejā Parīzē. Viņa māksla iekļauta Kaseles documenta 5, 6 un 9 skatēs, viņš bijis arī vairāku Venēcijas, kā arī citu pasaules pilsētu biennāļu dalībnieks. Satiekos ar Braco Dimitrijeviču Cēsīs, brīdi pirms festivāla atklāšanas. Viņš iesaka paņemt stūrī sakrautos saliekamos krēslus un mēs apsēžamies starp “Pēcvēstures kuģiem”.
“Kuģošana pēcvēsturē” Cēsu Pils klētī
“Pēcvēstures” ideju jūs attīstījāt jau pirms gandrīz 40 gadiem. Bet Rietumos lielākā daļa sabiedrības vēsturei joprojām uzticas, kamēr jūs esat pārliecināts, ka atsevišķus notikumus izvirzīt priekšplānā “ir kļūda”, jo pasaule vienmēr bijusi krietni sarežģītāka. Vai jums ir versija, kālab nekas daudz tomēr priekšstatos nemainās?
Vēsture ikvienam ir ārkārtīgi svarīga. “Pēcvēstures” ideja ir pieņemt subjektīvo pieeju, proti, izpratni par to, ka eksistē vairākas patiesības. Taču Rietumu civilizācijā vienmēr ir dominējusi viena ideja, viens modelis, kuram atbilstoši tiek veidota vēsture.
Bet kālab šī izpratne joprojām nemainās?
Pati cilvēce jau nav pārāk mainījusies. Pat salīdzinot ar laiku pirms vairākiem gadsimtiem. Reiz braucu no Briseles uz Ženēvu cauri senajiem kaujaslaukiem, kur kari gājuši pāri gan 18. gadsimtā, gan Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Novērojot ainavu, tostarp, bunkurus un cita veida slēpņus un “lamatas”, secināju, ka vēstures gaitā ir mainījušās tehnoloģijas, bet ne domāšanas veids. Jau pirmsvēsturē cilvēki izraka bedri, apklāja to ar zariem un lapām un gaidīja, kad kāds iekritīs, un 20. gadsimtā tie ir betona bunkuri, kuros sēdošie tāpat vaktēja, kad tuvosies ienaidnieks un viņus nepamanīs. Tas, protams, ir drastisks piemērs, ir arī citi.
Jūs aizstāvat ideju, ka laiks nav lineārs. Vai tas attiecas arī uz katra indivīda personisko laika pieredzi, ne tikai pasaules vēsturi?
Jā, es pieņemu, ka eksistē dimensijas, kurās laiks var mainīt savu gaitu, kur ir iespējams to apstādināt vai tieši paātrināt. Pats to esmu pieredzējis, savulaik nodarbojoties ar profesionālo sportu. Atceros, ka reiz sacensību trasē, slēpošanas nobraucienā, bija neliels uzkalniņš, uz kura uzslēpojot, varēja “nolidot” kādus 30 metrus. Bet mērķis bija censties tomēr neatrauties no zemes, jo gaisā pavadītais laiks laupa dārgās sekundes. Sacīkšu dienā es biju tik ļoti sakoncentrējies, ka, tuvojoties uzkalniņam ar ātrumu simt kilometri stundā, man šķita it kā es slēpotu ar kādiem trim kilometriem stundā. Tā rezultātā uzkalniņu es pārslēpoju pavisam liegi, itin nemaz neatraujoties no zemes. Tad arī apjautu, ka ir tāds subjektīvais laiks, jo, iespējams, tajā pašā mirklī skatītājiem no malas šķita, ka es joprojām traucos lielā ātrumā. Vēlāk pievērsos arī citiem sporta veidiem un ko līdzīgu esmu pieredzējis vēl trīs reizes.
Ja utopiskā pasaulē visi ticētu, ka vēsture ir tikai viens no neskaitāmiem variantiem, kā notikumus interpretēt, kādu jūs šādā gadījumā saredzat vēsturnieku lomu, tostarp, mākslas vēsturnieku?
Iespējams, tāda profesija zaudētu savu nozīmi. Bet es aicinu cilvēkus censties izdarīt pašiem savus secinājumus. Katrs sevī nes ļoti specifisku redzējumu. Kādā no saviem projektiem iekļāvu vēsturiski nozīmīgas un reizē ārkārtīgi dārgas gleznas. Un viens no darbiem, kura vērtība tika lēsta ap 10 miljoniem ASV dolāru, tika atstutēts pret lāpstu. Ejot apkārt pjedestālam, uz kura ir lāpsta un glezna, vienā brīdī supervērtīgais darbs bija skatāms no aizmugures. Tas joprojām maksāja ap desmit miljoniem dolāru, bet vairs nebija redzamas nekādas būtiskas tā iezīmes – vien audekla otra puse. Tas ir līdzīgi kā skatīties uz pulksteni no sāniem vai aizmugures, kad vairs nav redzams, cik tas rāda. Es strādāju miniatūrā mērogā un neloloju ilūzijas, ka savas dzīves laikā spēšu kā mainīt šo izpratni par subjektīvā redzējuma neskaitāmiem variantiem.
Pieņemot, ka vēsturiskums pamazām zaudē savu vienīgās patiesības statusu – kā šajā kontekstā būtu jāmainās muzejiem? Kādam, jūsuprāt, būtu jābūt 21. gadsimta muzejam?
Klausoties vecāku paaudžu – manas mātes un tēva – stāstus par mākslas muzeju apmeklējumu dažādās pilsētās – Milānā, Minhenē, Parīzē, ir jāsecina, ka kolekcijas tolaik bija ārkārtīgi atšķirīgas. Itālijā tika reprezentēti futūristi, Minhenē varēja doties skatīties ekspresionistus u.c. Valdīja liela daudzveidība. Bet sešdesmitajos gados situācija strauji mainījās – muzeju tēli nonivelēja atšķirības un kļuva cits citam ļoti līdzīgi, gandrīz kā Hollidays Inn viesnīcas. Lai kas tā būtu par pilsētu, viesi vienmēr intuitīvi jau zina, ka ēdamzāle ir pa kreisi, lifts – pa labi un tamlīdzīgi. Jā, domāju, ka mūsdienās muzeji ir kļuvuši pārāk paredzami. Un pat ja tie atgrieztos tikai gadsimtu atpakaļ, jau tad tas cilvēcei būtu milzīgs solis uz priekšu. (Smejas)
Jāsaka, ka piederu tai laimīgo mākslinieku paaudzei, kas uzplauka laikā, kad valdīja ļoti īpašs laikmeta gars (zeitgeist). Jaunām idejām pārbagāti mākslinieki parādījās vienlaicīgi ar kuratoriem, mākslas kritiķiem, kolekcionāriem. Savukārt šodien mākslas pasaule man liekas tāda plakana. Lai gan ir arī labi mākslinieki, kaut kur ir arī talantīgi mākslas kritiķi vai muzejnieki, tomēr nav vairs jūtamas sinerģijas.
Bet pastāv cerība, ka tas mainīsies?
Jā, protams, tas ir ciklisks process. Katrā gadsimtā ir divas vērienīgas mākslas revolūcijas.
“Ikdienas garāmgājējs”, Braco Dimitrijevičs ar vēl gariem matiem un Josefs Boiss
Jūsu mākslas darbi ir bijuši izstādīti arī mākslai ne tik ierastās vietās, piemēram zooloģiskajā dārzā. Vai tādā veidā cenšaties mainīt “spēles noteikumus”, kā uz mākslu skatīties?
Ir vairāki iemesli, kālab es tā daru, bet mana pamatinterese vienmēr bijusi uztvere. Un nevis retinālā, bet tieši iekšējā uztvere. Piemēram, projektā “Ikdienas garāmgājējs”: redzot uz ēkas fasādes milzīgu fotoportretu, skatītājs automātiski nodomā, ka visdrīzāk tā ir kāda publiski zināma persona, varbūt politiķis. Spriedums atkarīgs arī no fasādes – kas tā ir par ēku, kāds ir arhitektoniskais konteksts. Un kad tu uzzini, ka tas ir svešinieks, nejaušs garāmgājējs, tad jāsecina, ka iepriekš esi izdarījis pārsteidzīgu spriedumu. Ja cilvēks tiks šādi pārsteigts vairākkārt, tad varbūt pie septītās reizes viņš sāks aizdomāties, kādi paņēmieni liek attēlus uztvert vienā noteiktā veidā.
Ir kāda traka ideja, ko neesat vēl realizējis, bet vēlētos?
Grūti pateikt, jo idejas ģenerējas nepārtraukti. Bet jāsaka, ka man ir veicies, ka līdz šim esmu īstenojis dažus tādus projektus, kas nebija nemaz tik vienkārši izdarāms. Kad pirmo reizi Berlīnes Nacionālajai galerijai lūdzu aizdot Kandinska un Mondriāna gleznas, lai tās tiktu izmantotas kādā neierastā instalācijā, muzeja direktors bija diezgan šokēts. Lai arī jau tolaik zināja, ka esmu cienījams mākslinieks, jo biju piedalījies gan documenta izstādē, gan Venēcijas mākslas biennālē. Bet tik un tā pat ar ietekmīgu draugu palīdzību man tas prasīja sešus mēnešus, līdz muzejs piekrita.
Jūs reiz izteicāties, ka “stils ir mākslas rasisms”. Bet vai tādā gadījumā jūs nemulsina, ka tiekat ierindots pie konceptuālistiem, turklāt atzīts par vienu no pirmajiem?
Man īpaši netraucē, ja kādam hronoloģija palīdz. Un labāk ir būt “pirmajam”, nevis pēdējam. (Smejas) Piešķirt apzīmējumus atbilst veselajam saprātam, un ja vien tas netiek darīts ar nospiedošu ietekmi vai nav faktoloģiski kļūdaini, tad, manuprāt, ir diezgan nekaitīgi.
Kāda ir jūsu attieksme pret internetu, ņemot vērā, ka tas arvien vairāk dominē kā saziņas un informācijas medijs, tostarp arī mākslas nozarē?
No vienas puses tīmeklis piedāvā lielākas demokrātijas iespējas, bet no otras – tās ir kā uz grīdas izbārstītas stikla lauskas, kur katrā ir redzams vien neliels atspulgs no daudz sarežģītākas kopainas. Un līdzīgi kā ar jebkuru tehnoloģiju – ir no svara, ar kādu prāta stāvokli tu to liec lietā. Arī nazis un āmurs var būt gan lietderīgi, gan bīstami.
Kas jums Parīzē patīk visvairāk?
Parīze ir pilsēta, kas ir pielādēta ar vēsturi. Un vēstures putekļi jaucas ar ēku fasāžu spīguļiem un zeltu. Kaut kādā ziņā Parīzes mākslas aina šodien noteikti mainās, jo tas vairs nav nozīmīgākais mākslas centrs, kāds ir bijis savulaik. Septiņdesmitajos gados man bija darbs, kuru nesen atkal atjaunoju – tā ir lekcija/performance “Mākslas ģeogrāfija”. Šajā lekcijā man ir divas pasaules kartes, pirmajā ar punktiem norādu lielākos mākslas centrus – Ņujorku, Londonu, Diseldorfu, arī Losandželosu u.c., bet otrā kartē esmu atzīmējis, kur tiek audzēti kartupeļi. Otrā kartē punktu ir krietni vairāk. Salīdzinot abas kartes, jāsecina, ka māksla nav kā kartupeļi, bet vienlaikus tā ir kā kartupeļi – jo gan mākslu, gan kartupeļus kultivē cilvēks.
