Biennāļu veterāns
26/09/2012
Arterritory.com tikās ar britu mākslinieku Maiku Nelsonu (1967), “biennāļu veterānu”, kura skulptūras un instalācijas ir pagodinājušas tādas nozīmīgas mākslas izstādes kā Venēcijas biennāle (2011), Teita triennāle (2009), Sanpaulu biennāle (2004), Stambulas biennāle (2003), Sidnejas biennāle (2002) – un šo sarakstu būt iespējams turpināt vēl un vēl. Taču šoreiz Maiks ir Zviedrijā, kur viņa vārda tiešā nozīmē “smagi novatoriskā” izstāde ar nosaukumu “408 tonnas neprecīzas ģeometrijas” (408 Tons of Imperfect Geometry) līdz 21. oktobrim skatāma Malmes Mākslas telpā (Malmö Konsthall).
Mūsu saruna notiek vakarā, kad Maiks beidzis savu tāsdienas darbu pie ekspozīcijas būvēšanas; tā izpaužas kā betona liešana meistarīgi darinātās koka veidnēs un jau sacietējušo detaļu (katra no tām sver 70 kg) izkārtošana “neprecīzās” ģeometriskās formās. Kad satiekamies, mākslinieks izskatās gluži nomocījies un pārguris – proti, ne gluži tā, kā mēs iztēlojamies starptautiski atzītus māksliniekus. Viņš uzlej tēju, atvainojoties, ka tējkannas vāciņa vietu ieņēmusi apakštasīte, un, izsaucies, ka “mugura liek par sevi manīt”, atlaižas krēslā man iepretim. Tomēr tiklīdz izskanējis pirmais jautājums, gurdenā sejas izteiksme pazūd kā nebijusi, un tagad dīvainā kārtā šķiet, ka Maiks ar savu nekārtīgo matu ērkuli un atjautīgajām piezīmēm atgādina traku zinātnieku.
Kam, jūsu izpratnē, veltīts šis projekts?
Es nolēmu strādāt ar ideju par procesa caurspīdīgumu, par intuitīvu, fizisku darba nolasīšanas veidu. Izstādes nosaukums“408 tonnas neprecīzas ģeometrijas” būtībā vienkārši apraksta to, kāds šis darbs tiecas būt: grīdas maksimālās nestspējas aplēse, kas materializēta tīklveidā izlietas konstrukcijas formā. Šī neprecīzā ģeometrija – tas ir kaut kas tāds, kas cenšas sasniegt gandrīz meditatīvu pilnību un tomēr savu mērķi nesasniedz: tas dīvaini trāpīgi sasaucas ar mūsu laikiem. Ideja patiesībā radusies jau krietni sen, un tai ir zināma līdzība ar kādu 2005. gadā tapušu zīmējumu. Iesākumā es biju domājis, ka tās būs betona skulptūras, taču, kad sāku strādāt pie telpas plānojuma un aprēķināju nestspēju, sapratu, ka ģeometrisks izkārtojums derētu daudz labāk, jo to iespējams kontrolēt. Ja jūs izveidojat vienu skulptūru, tā visu savu svaru koncentrē vienā vietā, un diez vai ideja būtu realizējama. Bet ja jūs tiešām vēlaties izmantot ēkas maksimālo iespējamo noslogojumu, daudz vieglāk izdomāt, kā to panākt, izlejot tīklu – tādu kā rakstu.
Ja jūs esat redzējusi kādu no manām izstādēm, tad zināt, ka man tā nav pierasta pieeja, bet šoreiz jārēķinās ar kontekstu un laiku, kurā es šo darbu veidoju. Kad Jakobs [Jakobs Fabriciuss, Malmes Mākslas telpas direktors] mani uzaicināja, es savā ziņā gribēju radīt kaut ko tādu, kas iemiesotu manu priekšstatu par šo ēku. Tīri formas ziņā šī telpa ir neticami skaista. Līdz šim es to vienmēr biju redzējis, sadalītu sīkākos laukumos, bet man itin nemaz negribējās, lai šī lielā telpa pazustu. Vispār es esmu diezgan pazīstams ar to, ka radu jaunas telpas, pārveidojot jau eksistējošās tā, ka tās vispār nav iespējams pazīt, bet šajā gadījumā es jutu milzīgu vēlēšanos neko tamlīdzīgu nedarīt. Mani darbi ir ļoti dažādi. Tie, kuri pēdējo 10 vai 15 gadu laikā bijuši paši redzamākie, vienmēr bijuši daudz smalkāk izstrādāti un sarežģītāki. Tas, ko es izstādīju pērn Venēcijā [Lielbritānijas nacionālajā paviljonā], atstāja spēcīgu iespaidu tieši ar dažādo objektu un materiālu it kā nesavienojamo dabu. Man vajadzēja ņemt vērā pilnīgi visu. Katrs no objektiem bija kaut kur atrasts. Manā prātā tas viss izvērsās līdz absurdam sarežģīti – tāds visu atšķirīgo materiālu, naratīvu un tiem pakārtoto stāstu jūklis. Bet šoreiz man par varītēm gribējās izdzēst pašam savu trajektoriju, veidot šo darbu pēc iespējas brīvu no jebkādām atsaucēm, izmantojot minimālu materiālu skaitu. Protams, no atsaucēm pilnībā nav iespējams izvairīties, bet parasti tas ir visai samežģīts naratīvs, kas balstās vēl uz citiem, tam pakārtotiem naratīviem: literārām vai kinematogrāfiskām atsaucēm, politiskām vai sociālām situācijām. Laikam jau man ļoti gribējās uztaisīt kaut ko bez tiešām atsaucēm uz jebko tamlīdzīgu. Reizēm man ir bail, ka, iekļaujot darbā references uz konkrētiem jēdzieniem, es tam it kā piekabinu klāt kaut kādu svešu spēku. Taču šoreiz vienīgais, ko es iztukšoju, ir telpa; arhitektūra jau eksistē. Vienīgā atsauce ir šis raksts, kuru es, protams, no kaut kurienes esmu ņēmis. Domāju, ka vairumam cilvēku tas izraisa zināmas asociācijas ar islāma arhitektūru un ezotēriskām ticības struktūrām, taču man tas ir vienkārši raksts no islāma pasaulei raksturīgas ēkas logu režģa. Parasti es apskatu telpu un tad ierodos ar saviem darba rīkiem – palieku, cik ilgi vajadzīgs. Vispirms uzzīmēju nelielas skicītes un tad sāku konstruēt. Man nav laika sēdēt darbnīcā un domāt. Sāksim ar to, ka man vispār nemaz nav darbnīcas…
Tātad iznākums ir pārsteigums arī jums pašam?
Kaut kādā mērā – jā, bet parasti rezultāts ir samērā tuvs manai iecerei. Mani nedaudz kaitina, ka cilvēki vairs uz mākslu tā īsti nemaz neskatās. Māksla ir kaut kas, par ko parunāt, kur satikties. Grozīties ap mākslu ir svarīgāk nekā skatīties uz to vai būt tajā iekšā. Daļēji tieši tāpēc es pirms daudziem gadiem uzbūvēju savu “Koraļļu rifu”(The Coral Reef) – jo 90. gados man uzdzina izmisumu cilvēku apsēstība ar video mākslu – tas, ka viņi mūžam pagāja garām skulptūrām, lai dotos pie nākamā video monitora. Viņi bija tā pieraduši skatīties televīziju un filmas. Cilvēki nevēlējās saspringt un aplūkot skulptūras, jo tas it kā prasīja no viņiem pārāk lielu piepūli. Man liekas, ka vainīgs internets – to kaut kā veicinājusi informācijas tehnoloģija. Tās dēļ cilvēki tagad skatās savādāk un izturas savādāk, un tas ir tiešām smagi. Saprotams, ka es izmantoju šo tehnoloģiju, man tā vienkārši ir nepieciešama, bet es nepiederu pie interneta paaudzes. Domāju, ka es piederu pie pēdējās paaudzes, kas nāk pirms tās. Tā ir lieta, par ko gados jaunāki cilvēki vispār nedomā. Tā vienkārši ir. Es negribu tā sēdēt datora priekšā. Es nejūtu ne mazāko vēlēšanos kaut ko tādā veidā lasīt vai ķemmēt internetu ar Google. Bet kam es to stāstu – cilvēkam no interneta portāla…(smejas) Jā, es izmantoju internetu, bet tā nav lieta, ar ko es nodarbotos prieka pēc. Nekad. Darbs šeit [Malmes Mākslas telpā] ir visai askētisks. Tas ir savā ziņā diezgan smagi, bet no otras puses – rezultāts ir fantastiski skaists. Vismaz es pats tā noteikti domāju. Taču tas jau ir tikai tad, ja tu uz to visu tiešām skaties – ja tu tam velti laiku. Vai cilvēki to darīs… Es nudien nezinu.
Kad jūs radāt mākslas darbu, vai domājat par to, kā skatītāji to uztvers?
Skaidrs, ka es domāju, kā cilvēks uz to varētu reaģēt. Es domāju par dažādu līmeņu uztveri. Ir dažādi skatītāju līmeņi. Māksliniekiem vienmēr vajadzētu paturēt prātā, ka ir arī cilvēki, kuri neko daudz nezina par laikmetīgo mākslu vai konkrēti par mākslinieku, kura darbu viņi aplūko. Es lielākoties esmu gluži gandarīts, ja darbs nostrādā tādā pirmatnējā neloģiskā izjūtas līmenī. Bet tiem, kuri zina mazliet vairāk par darba vēsturi, paveras citi, sarežģītāki līmeņi. Man šķiet, ka tas ir gandrīz kā ar romānu vai vispār jebkādu literāro darbu.
Jūs interesē cilvēka psiholoģija?
Arhitektoniskākajām no struktūrām raksturīgs diezgan spēcīgs psiholoģisks lādiņš, kas izpaužas tajā, kā tās, izmantojot vienīgi krāsu, smaržu, telpu vai to, kā tās jūs virza, uzrunā jūsu emocijas, jutekļus un atmiņas. Pēdējos gados es lasu kādu grāmatu par neiroloģijas filozofiju – par fantomlocekļiem, tā saucamo “svešās rokas sindromu”, utt., un man liekas, ka tas ir lielā mērā attiecināms arī uz šiem darbiem. Tie ir kaut kādā ziņā ar to cieši saistīti. Protams, tajos iestrādāts arī naratīvs, kas balsta darbu “konceptuālāko aspektu”, ja tā var izteikties. Taču pastāv arī “psiholoģiskais aspekts”. Reizēm tas atgādina narkotiku izraisītu efektu, kad cilvēku vienlaicīgi pārņem realitātes un nerealitātes sajūta. Atceros, kā es pirms daudziem gadiem būvēju savu “Koraļļu rifu”, apzinoties, ka radu telpu, kas nekad agrāk nav pastāvējusi; tā ir izveidota skatītājam – izveidota, lai tajā ienāktu un eksistētu cilvēki. Dīvaina sajūta. Kamēr es strādāju, ielidoja muša, un kukaiņa realitāte uz telpas nerealitātes fona izraisīja pilnīgi nenormālu pārdzīvojumu. Tas man atsauca atmiņā Filipa Dika (Philip K. Dick) aprakstītos androīdus, bioloģiski būvētas un no cilvēka fiziski neatšķiramas būtnes, kas pašas nemaz neaptver, ka ir androīdi. Tā ir dzīva matērija, bet vienīgais veids, kā noteikt, kas viņi ir patiesībā, ir ar empātijas palīdzību. Empātiskas attiecības ar telpu – tas man liekas ļoti interesanti un visnotaļ attiecināmi uz tādiem darbiem kā “Koraļļu rifs”. Protams, pasaule ir daudz sarežģītāka nekā mēs to jebkad spēsim saprast. Mēs nezinām, ko redz visi pārējie un kā viņi to uztver. Tā ir interesanta doma. Narkotikas, reliģija, miega trūkums – visas šīs lietas var izraisīt tamlīdzīgus dīvainus mirkļus, ko daži cilvēki var uztvert kā lielu skaidrību. Citiem var likties, ka tas ir vājprāts.
Cilvēki, kas apmeklējuši jūsu izstādes, bieži apraksta šo pārdzīvojumu kā izklaidējošu. Vai jums liekas, ka mākslai vajadzētu būt izklaidējošai?
Nē, nedomāju, ka būtu svarīgi, vai māksla ir vai nav izklaidējoša. Es raizētos, ja izklaide būtu galvenais iemesls, kāpēc cilvēki nāk skatīties manus darbus vai kāpēc es tos taisu. Taisnību sakot, tas man liktos pat ļoti bēdīgi. Bet ja nu izklaide ir blakusprodukts… Kas vispār ir izklaide? Cilvēku priekšstati par to, kas ir izklaide, ir ļoti dažādi un saistīti ar to, ar ko viņi pasaulē nodarbojas. Bet tas, kā jūs pasakāt šo vārdu “izklaidējošs”, liek domāt, ka runa ir par izklaidi tādā vieglā, patīkamā baudījuma līmenī – par kaut ko tādu, ar ko jūs nodarbojaties starp nopietnākām lietām. Es ceru, ka tā nav mana darba primārā funkcija, citādi man vajadzētu pievērsties televīzijai vai tamlīdzīgai vieglai izklaidei. Nē, piedāvāt izklaidi nav obligāts mākslas priekšnoteikums, lai gan jāatzīst, ka es jau nu neņemšos definēt, kas vispār ir izklaide. Cilvēkiem mēdz būt visai dīvaini priekšstati par to, kas ir izklaidējoši.
Kā jūs vēlētos, lai skatītāji to apraksta?
Diez vai es mēģinātu aprakstīt, kā manus darbus vajadzētu aprakstīt citiem. Tas tiešām nav manā ziņā, bet es ceru, ka viņi no tā paņems kaut ko mazliet nozīmīgāku par tīru izklaidi. Lai gan jāatzīst, ka šīs divas lietas – izklaide un saturīgums – nebūt obligāti viena otru neizslēdz. Diezgan sarežģīti, vai ne? Daudzas no visu laiku labākajām filmām ir izklaidējošas, taču tās ir arī saturīgas; pēc to noskatīšanās paliek vēl arī kaut kas cits nekā tikai izklaide.
Vai mākslinieks izjūt spiedienu pastāvīgi meklēt jaunas idejas, radīt jaunus projektus, jaunas izjūtas sev pašiem un skatītājam?
Nezinu. Domāju, ka tas ir aktuāli mūsu laiku kontekstā – runājot par to, kā mākslinieki šodien strādā. Protams, varētu teikt, ka tas arī ir mākslinieka darbs – sēdēt datora priekšā, pateikt “Šis man patīk”, izdrukāt un nosūtīt tehniskajam izpildītājam. Ja jūs to izdarītu ar aizsietām acīm un nosūtītu izpildītājam, rezultāts tikpat katru reizi būtu pilnīgi jauns. Arī tā varētu strādāt. Es domāju, ka manā darbā ir saskatāms tas, ko es pats ar to esmu darījis, jo es pat ļoti iesaistos mākslas darba radīšanas fiziskajā aspektā. Man tas ir svarīgi. Tas ir svarīgi daudziem māksliniekiem. Protams, reizēm mākslinieks ir tādā mērā konceptuāli orientēts, ka fiziskajā radīšanā vispār neiesaistās, bet man vienmēr licies, ka paša mākslinieka rokai jābūt saskatāmai katrā darbā. Gadu gaitā man gadījies piedalīties dažās grupu izstādēs, kurās es izpildītāja rokrakstu atpazīstu labāk nekā pašu mākslinieku (smejas). Lielbritānijā tā bija 90. gadu beigās, tūkstošgades sākumā. Un tā ir ļoti dīvaina situācija. Es katru reizi taisu kaut ko jaunu. Nekad neesmu sarīkojis retrospekciju.
Kas notiek ar jūsu darbiem, kad izstādi slēdz?
Nezinu. Notiek dažādi. Reizēm mēs darbus glabājam, citreiz – aizmetam.
Vai tad vispār būtu iespējams sarīkot jūsu retrospekciju?
Jā, darbus jau var uzbūvēt no jauna. No lielajiem objektiem, tādiem kā Venēcijā, es bieži saglabāju visas vecās detaļas – durvis, priekšmetus un mēbeles. Bet nebūtu diez cik patīkami likt visu vēlreiz kopā. Tas reizēm ir nedaudz nomācoši – ja nākas kaut ko būvēt vēlreiz. Tā ir tāda dīvaina teritorija.
Kāpēc tā?
Nu, tas nozīmē atgriezties vietā, ko tu jau esi pametis. Ja tu esi kaut ko uzcēlis pirms gadiem desmit un tagad nākas pavadīt 5 vai 6 nedēļas, visu vēlreiz liekot kopā, tas vienmēr ir smagi – asociatīvi un tīri fiziski; to nav viegli izdarīt. Tu atgriezies telpā, kur neesi uzturējies jau desmit gadus, bet tu to reiz jau esi izveidojis – un tā it kā atgriežas. Ļoti interesanti. Tāda dīvaina dubultošanās. Tādas domas par pagātni ir ļoti viegli ierosināmas. Tās šo pagātni it kā iekustina. Ja tu fiziski rekonstruē daļu no savas pagātnes un pēc tam mājo tajā piecas nedēļas, tas tiešām nav viegli.
Es reiz piedzīvoju kādu ārkārtīgi dīvainu brīdi, kas man patiesībā sagādāja diezgan lielu prieku. Es 12 gadus biju nodzīvojis kādā Dienvidlondonas mājā. Es tur piedzīvoju patiešām laimīgus brīžus, un tā laikam arī bija vienīgā reize, kad man bijusi sava darbnīca…bet māja bija pussabrukuma stadijā. Mēs to īrējām no kāda bangladešiešu ārsta, kurš pats dzīvoja Bangladešā. Viņš parasti ieradās reizi gadā, lai pārliecinātos, ka mēs esam kārtīgi maksājuši īri. Saimnieks bija jauks cilvēks, un īre bija smieklīgi lēta. Tas laikam bija galvenais apstāklis, kas ļāva man turpināt nodarboties ar mākslu. Londonā ir diezgan grūti kaut ko noīrēt par pieticīgu maksu. Tā bija Viktorijas laika māja ar terasi – lai gan ne pārāk liela, tomēr pilna ar dažādiem labumiem. Pienāca laiks, kad man vajadzēja pārcelties uz citurieni, un tas man likās ļoti bēdīgi. Bet vēlāk es vienu istabu rekonstruēju Oksfordas Modernās mākslas (2004) un Teita triennāles (2009) izstādēm. Tā istaba bija pilna ar krāmiem; pie sienas bija zīmējumi, un tur bija arī kamīns (smejas). Kad es istabu no jauna iekārtoju 2009. gada izstādei, bija pagājuši 5 gadi kopš es biju izvācies no tās mājas. Tā bija dīvaina izjūta – es atkal stāvēju istabā, kura izskatījās tieši tāda, kādu es to biju atstājis 2004. gadā. Ja runa ir par darbiem, kuri rosina asociatīvas atmiņas par kādu telpu, ir gauži savādi dubultot šo atmiņas izjūtu, uzbūvējot to no jauna. Protams, ir darbi, kuros es šo dubultošanos izmantoju visai dāsni, bet reizēm rodas tāda sajūta, ka tas ir kaut kāds nežēlīgs joks, kas mani spiež kādu telpu būvēt no jauna (smejas). Es jau sāku domāt, ka tāda vienkārši ir mana dzīve. Es laikam dzīvē esmu izdarījis kaut ko briesmīgu, ja man visu laiku tā jāatgriežas pagātnē.
Es lasīju, ka jūs diez kā negribot apmeklēt savas izstādēs, kad tās atklātas.
Diez kā negribu gan, nē. Īpaši, ja runa par tādiem darbiem kā “Koraļļu rifs”. Kad tu esi tajā iekšā, liekas kaut kā nepareizi, ja tur gadās arī citi cilvēki. Protams, tādās telpās jau vispār ir jauki uzturēties vienatnē, bet skatītājiem būtu grūti nodrošināt šādu iespēju, ielaižot apmeklētājus pa vienam. Un tas man liekas smagi. Tas jau ir kompromiss. Bet tā telpa man ir ļoti dārga. [Vienatne] ir tas, kā es gribu to izjust, un, protams, es tā arī daru (smejas). Es tur esmu viens pats. Kāpēc lai es tur atgrieztos, kad tur ir pilns ar cilvēkiem? Neatceros, kurš mēdza pārģērbties par sargu un sēdēt izstādēs, lai vērotu cilvēkus? (smejas) Laba doma, bet mani darbi reti aplūkojami vietās, kuras apsargā. Un, protams, mūsdienās nevar izvairīties no fakta, ka viss internets pilns ar tavu ģīmi. Senāk mākslinieks varēja būt anonīms.
Mūsu laikos jūs nevarat būt anonīms. Jūs esat “biennāļu veterāns”.
Tādu ir daudz. Neba es viens.
Tas nozīmē, ka jūs esat populārs?
Patlaban es teiktu – nē. Es teiktu, ka tieši otrādi. Ja es tiešām būtu populārs, jūs neko tādu man neteiktu (smejas). Tas tāds nedaudz dzēlīgs apzīmējums. Nicīgs. Mākslas pasaule ļoti jutīgi reaģē uz modi – uz akadēmisko modi, vizuālo modi, uz apsēstību ar konkrētiem māksliniekiem, uz konkrētu mākslinieku kritizēšanu. Ir vesels mākslas pasaules aspekts, kas lielā mērā būvēts tieši uz šādiem principiem. Jā, es esmu piedalījies daudzās biennālēs, bet tas ir tāpēc, ka tā nu reiz es strādāju. Mani darbi ļoti bieži ir cieši saistīti ar vietu, kurā tie aplūkojami. Es esmu gatavs tērēt laiku, lai radītu savu darbu tieši izstādes vietā, un tas biennālēm lielas kārdinoši. Piedevām vēl biennālēm biežāk nekā citām izstādēm ir budžets, kas spēj to „pavilkt”. Un biennāles bieži izmanto telpas, kas nav domātas specifiski mākslas izstādēm, tāpēc var piedāvāt ilgāku sagatavošanās laiku – tātad ir iespējams uzbūvēt un sagatavot savu izstādi. Vairumā galeriju izstādei jābūt gatavai divu nedēļu laikā. Tiktāl par praktisko pusi. Domāju, ka esmu piedalījies diezgan daudzās biennālēs, bet, ja nu mēs palasām dalībnieku sarakstus, to pašu var teikt par daudziem. Iespējams, es daudzās biennālēs esmu bijis diezgan pamanāms, jo esmu izstādījis lielus projektus. Man šķiet, ka šobrīd pret to sākusies tāda kā pretreakcija. Tāda ir pasaule un tādas ir pārmaiņas, kam tā pakļauta – pasaule ir orientēta uz finansēm, tāpēc, ciktāl tas attiecas uz mākslas sfēru, vērojama nobīde arī tās enerģētikas bāzē.
Kā jūs to domājat?
Nesenie notikumi rietumu finanšu pasaulē ir vēl nepiedzīvotas recesijas vēstneši. Bieži dzirdamas atsauces uz 30. gadiem, bet šī krīze tik un tā ir vēl radikālāka. Vienu laiku likās, ka garais taupības periods beidzot atmaksāsies un rietumu finansiālā stabilitāte atgriezīsies, bet tagad es neesmu vairs īsti drošs.
Ja runājam par mākslas tirgu, Londonas un Ņujorkas izsoļu finanšu dati ir visai tuvu tam, kādi tie bija “treknajos gados”. Protams, tā ir tikai šī tirgus redzamā daļa.
Pasaulē ir daudz ļoti bagātu cilvēku. Ar komerciālajām mākslas galerijām es sadarbojos tikai kādus piecus vai sešus gadus. Ciktāl tas attiecas uz komerciālo pasauli, uz pirkšanas un pārdošanas pasauli, es esmu salīdzinoši naiva dvēsele, lai gan gadu gaitā tāpat esmu to gana daudz vērojis. Runa nav tikai par to, ka naudu savās privātkolekcijās iegulda bagāti cilvēki. Runa vēl ir arī par to, kā viņi to iegulda un kā to iegulda valsts… par viņu acīmredzamo varu laikmetīgās vizuālās mākslas pasaulē. Laikam gan tiesa, ka tagad viss ir krietni sarežģītāk nekā pirms daudziem gadiem, manos mākslas studiju gados. Es toreiz biju ļoti naivs, un visa šī pasaule daudzējādā ziņā bija ļoti naiva. Lielbritānijā izglītība bija pilnībā apmaksāta – kad tu iestājies universitātē vai mākslas koledžā, par mācībām nebija jāmaksā. Mācīties varēja jebkurš, no jebkurām aprindām. Cilvēki varēja iestāties mākslas skolā, ja viņiem bija tas, ko tolaik sauca par “talantu”. Nezinu, kā to dēvē mūsdienās. Mākslas skolās lielākoties mācījās briti, bet tagad tā ir īpatnēja vide… no kurienes nu katrs atbraucis. Ja par studijām jāmaksā desmitiem tūkstošiem mārciņu, izvēlēties mākslu ir mazliet riskants gājiens. Cilvēki, kuri dodas uz britu mākslas skolām, nāk no bagātām ģimenēm. Bieži tie ir cilvēki, kuriem jau ir maģistra grāds biznesa vadībā; tā var būt jau kāda trešā maģistrantūra pasaules augstskolās. Šie cilvēki spriež, ka kaut kur tajā visā viņiem izdosies atrast savu vietu. Mākslas pasaule mūsdienās ir tik neiedomājami plaša. Tā nav nekas vairāk kā milzīgs mehānisms, bet vai tad es drīkstu sūdzēties? Grozi kā gribi, tā man dod darbu (smejas). Pirms 15 gadiem es droši vien nebūtu bijis šādā pozīcijā.
Kādas ir jūsu attiecības ar komerciālajām mākslas galerijām?
Es sadarbojos ar kādu Londonas galeriju kopš 90. gadu vidus. Tā pārstāv māksliniekus un to finansē valsts. Es drīzāk teiktu, ka tas ir sava veida mākslinieku kooperatīvs, kam priekšgalā stāv spēcīga personība – ļoti interesants cilvēks, ar kuru ir labi sadarboties. Bet tā nu tas ir – viņš nepiedalās mākslas mesēs, neaplido kolekcionārus un netiekas ar viņiem. Gadu gaitā mani uzrunājusi ne viena vien mākslas galerija, bet es neko šajā lietā tā arī neesmu darījis. Es vienkārši turpinu rīkot izstādes un izvairos no šī komerciālo galeriju jautājuma – daļēji tāpēc, ka pasaulē viss ir sava veida valūta. Tu vienkārši apmaini vienu valūtu pret citu. Ja runa ir par mākslu un naudu, viss beidzas ar to, ka tu ziedo zināmu brīvības elementu – to, kāpēc tu vispār nodarbojies ar mākslu. Droši vien daudz kas atkarīgs no tā, ko tu no mākslas gribi iegūt. Ja tu gribi daudz naudas – ja tas ir tas, kā tu saproti brīvību, tad šādā veidā tev varbūt izdosies to sasniegt. Bet ja tas nav tas, ko tu izmisīgi vēlies – ja tev nav vajadzīgas nekādas naudas kaudzes, tad ar galerijām vajag uzmanīties. Citādi tās var pārvērst to, kas reiz bija tava kaislība, par vienkāršu darbu. No otras puses, kaut kā jau tev jādara tas, ko tu dari – tev kaut kā jārēķinās ar pastāvošajām struktūrām tai pasaulē, kurā tu dzīvo, zemē, kurā tu dzīvo un valstī, kurā tu dzīvo. Un komerciālās mākslas galerijas tajā visā spēlē būtisku lomu. Vispār bija tā, ka es nodzīvoju līdz četrdesmit gadu slieksnim un man jau sāka likties, ka mākslas pasaulē vispār nav iespējams tikt tālāk par zināmu punktu. Vēl vairāk – tu tiec līdz zināmam punktam, un tad bez šīs struktūras atbalsta vienkārši izgaisti. Savā ziņā es vēl joprojām tā domāju. Kaut kādā līmenī, protams, tu konkurē ar māksliniekiem, kurus pārstāv šīs milzīgās komerciālās galerijas, kuras var atļauties finansēt katalogu vai daļēji finansēt veselu izstādi – īpaši, ja izdodas iefiltrēties Amerikā. Kolekcionāri bieži vien kopā ar valsti finansē lielās mākslas institūcijas. Mums jau visiem patiktu domāt, ka viņiem nav nekādas kontroles vai ietekmes institūcijās, kuru valdēs viņi sēž vai kurām aizdod savas kolekcijas, bet tas tomēr būtu ārkārtīgi naivi.
Ja nu ir runa par iztikas pelnīšanu un iespēju turpināt nodarboties ar mākslu, pienāk brīdis, kad jāstājas zināmās attiecībās ar galerijām, un starp tām ir arī dažas patiešām ļoti labas. Es sadarbojos ar Londonas ‘Matt’s Gallery’, Ņujorkas galeriju ‘303’ un Franko Noero galeriju Turinā. Šīs galerijas reizēm ir gatavas uz visdīvainākajām lietām, ko parasti no komerciālas mākslas galerija negaidītu. Tās ar lielu kaismi izturas pret to, ar ko nodarbojas, bet tajā pašā laikā patur acīs arī savu grāmatvedību. Es nevaru teikt, ka finansiālā ziņā esmu bijis šiem cilvēkiem ienesīgs mākslinieks. Viņi manī droši vien ieguldījuši tikpat, cik es esmu nopelnījis, pārdodot savus darbus ar viņu starpniecību. Līdz šim tās visumā bijušas visnotaļ dāsnas attiecības. Bet komerciālā pasaule – jā, nokod, cik tu gribi, cik tik tev vajag.
Arterritory.com video uzzini, kādas ir Maika Nelsona lielākās bailes, domājot par mākslas pasauli?
Vai kāds no pasaulslaveniem mākslas galeriju “zīmoliem” ir jūs lūdzis kļūt par viņu mākslinieku?
Jā, pirms dažiem gadiem bija zināma interese. Nezinu. Mēs visi varam ņemt un izdarīt lietas, par kurām šobrīd sakām, ka nedarīsim, bet patlaban man tomēr šķiet labāk veidot attiecības ilgstošā laika periodā.
