Krievijas mākslas pelēkais kardināls
05/10/2012
Nikolajs Palažčenko (Николай Палажченко), saukts arī par “Spaideru”, ir nozīmīga figūra Krievijas mākslas ainavā (žurnāls Сноб apgalvo, ka viņš esot tās īstenais pelēkais kardināls). Viņam piemīt intuīcija un spēja iekustināt tieši tās sviras, kuras būtiski darbināt konkrētajā mirklī. 2007. gadā Palažčenko bija to vidū, kas izbijušā vīna rūpnīcā atvēra laikmetīgās mākslas centru “Vinzavod”, tagad viņš aktīvi pievērsies izglītībai, proti, Maskavā pēc viņa iniciatīvas Maskavas Biznesa skolā RMA ir uzsākts jauns mācību kurss ar starptautisku lektoru un vietējo praktiķu piedalīšanos – “Mākslas menedžments un galeriju uzņēmējdarbība”.
Deviņdesmitajos gados Nikolajs Palažčenko absolvējis Maskavas Starptautisko kinoskolu, studējis Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmijas t.s. eksperimentālājā kursā, kur nodarbojās ar performanču un multimediju mākslas projektiem. Jaunās tūkstošgades sākumā kūrējis tādus festivālus kā “Neoficiālā Maskava”, “Neoficiālā galvaspilsēta” u.c.
Gatavojoties intervijai un pāršķirstot krievu mediju resursus, atmiņā iespiežas kāda saruna, kurā uz žurnālista jautājumu, kā viņš jauno mākslas menedžmenta kursu vērtē salīdzinājumā ar citām mācību programmām, Palažčenko veselīgi atcērt: “Man “uzmīzt” uz citām programmām, negrasos tās preparēt.”
Vai mākslas menedžmenta izglītība bija iztrūkstošais elements kopējā Krievijas laimkmetīgās mākslas ainā?
Kaut kādā brīdī apjautām, ka māksla nav tikai mākslas tirgus, bet gan visas iesaistītās sfēras. Ja pirms desmit gadiem mākslas institūcijās Maskavā strādāja tikai kādi divi simti ļoti profesionāli cilvēki, kuri viens otru lieliski pazina un savstarpēji sadarbojās, tad tagad tā ir milzīga sfēra ar lielu skaitu jaunpienācēju. Savukārt dažas no agrākajām institūcijām šo desmit gadu laikā ir morāli novecojušas. Aktīvi notiek kadru nomaiņa, un tā visa rezultātā zūd darba kvalitāte. Vairs nepastāv skaidri profesionālie standarti, un ļaudis, kas strādā galerijās, muzejos, izsoļu namos, vairs nezina, kas īsti notiek, nav vairs tās kopīgās platformas. Mūsu ideja bija radīt iespēju šiem jaunajiem cilvēkiem, kas vēlas nozarē strādāt, vai nu kā jau esošu institūciju darbinieki, vai arī veidojot savu biznesu vai nekomercionālu organizāciju, lai viņi iegūst izpratni par kontekstu, iegūst nepieciešamās pamata zināšanas.
Kursi nav domāti tikai kuratoriem?
Nē, tie nav domāti tik daudz kuratoriem, kā tieši mākslas menedžeriem, galeriju biznesam, tiem, kas organizē un nodrošina mākslas procesus. Mūsu sadarbības partneri ir gan komerciālas, gan arī nekomerciālas institūcijas, un tas pilnībā atspoguļo manu priekšstatu par to, kā ir būvēta mākslas nozare, jo starp abām zonām es nesaskatu nekādas milzīgas atšķirības. Tie tomēr ir vieni un tie paši mākslinieki, vieni un tie paši cilvēki, viena un tā pati prese, vieni un tie paši spēles noteikumi, ja neskaita dažus ierobežojumus, kas jāizprot. Piemēram, strādājot galerijā vai nekomerciālā institūcijā. Bet šie sīkumi ir vienīgais, kas šīs abas nozares šķir. Un bieži ir bijis tā, ka profesionāli galeriju darbinieki pēcāk strādā, piemēram, muzejos, vai institūciju darbinieki pāriet uz komerciālo sektoru, tas nav nekas briesmīgs. Bet bez kāda kopīga izglītojoša pamata starp dažādajām mākslas iestādēm var rasties interešu konflikti un sākties bardaks.
Kāda ir interese par šo mācību programmu? Daudzi ir pieteikušies?
Pietiekami daudz. Kursi nemaksā maz, aptuveni 5000 eiro gadā, kas jauniešiem ir diezgan liela nauda, tālab pamatā tie ir cilvēki ar jau kaut kādu iepriekšēju sagatavotību. Jāteic, ka ar izstrādāto programmu esam atbilstoši trāpījuši to cilvēku izaugsmes līmenim, kas ierodas ar darba pieredzi vai izglītību, jo viņi ir ārkārtīgi motivēti.
Vai šīgada Art Moscow kā atspoguļoja situāciju Krievijas mākslas tirgū kopumā? Nav noslēpums, ka mākslas mese šogad nebija spīdoša…
Art Moscow stagnācijai eksistē gan objektīvi, gan subjektīvi faktori. Objektīvs iemesls ir, pirmkārt, tas, ka Krievijā ir beigusies vētrainā ekonomiskā izaugsme, otrkārt, sarežģītā politiskā situācija, kā arī tas, ka šobrīd liela enerģija no mākslas tirgus ir pārvietojusies tieši uz nekomerciālo sfēru, jo rodas jaunas institūcijas, kurās valsts iegulda naudu. Kas attiecas uz subjektīviem faktoriem, ir pārgājis kolekcionāru bums, kāds Krievijā bija novērojams agrāk. Mode kolekcionēt ir beigusies, situācija nostabilizējusies, un tie, kas tiešām mīl mākslu, tie arī turpina to pirkt, bet tie, kam tas bija tikai sociāls statuss, ir gandrīz vai izzuduši, katrā ziņā tādu ir arvien mazāk. Otrs subjektīvais faktors ir Art Moscow finansiālā situācija. Tā ir maza mākslas mese pietiekami dārgā pilsētā. Bet mese nozīmē tirgu, biznesu, rentablitāti, lielus naudas līdzekļus, kas, pirmāmkārtām, ir atkarīgi no tās mēroga. Protams, tāda mese kā Arco Madrid, kas ir gigantiska, vai Art Basel var atļauties vairāk nekā maziņš mākslas tirdziņš, jo palielinot meses izmēru, peļņa pieaug ātrāk nekā izmaksas. Tātad Art Moscow iespēju kļūt par, pieņemsim, galveno mesi Eiropā vai nopietnu spēlētāju Eiropas tirgū, ir ierobežojis tās apjoms un budžets.
Kā, Jūsuprāt, mainīsies Krievijas mākslas tirgus nākotnē?
Es pilnīgi noteikti paredzu, ka parādīsies jauni dīleri, jaunas galerijas, nomainīsies galeristu paaudze. Arī kolekcionāru loks jau stipri diferencējas, ir cilvēku daudzveidība. Ja agrāk teju visi kolekcionāri bija vaigā zināmi, tad tagad tā vairs nav. Aktivizēsies laikmetīgā māksla Krievijas reģionos un tas, lūk, ir supermilzīgs tirgus. Piemēram, arī Art Moscow parādījās jauna un interesanta galerija galerija H.L.A.M. no Voroņežas. Aktivizējas interesanta dzīve Permā, arī Krievijas dienvidos. Katrā ziņā stāsts par to, ka viss notiek tikai Maskavā, drīz vien pavisam izzudīs. Un tā, manuprāt, ir galvenā tendence tuvākiem desmit gadiem.
Bet arī tieši Maskavā ir virkne jaunu mākslas telpu, kas nesen sākušas darbu, kā arī vairākas tuvākā laikā vērsies vaļā. Par ko tas liecina?
Jā, uzplaukums noteikti ir manāms, savu lomu tajā spēlē arī valsts. Lai gan, jāsaka, ka pieaugums nav tāds, kā maskaviešiem gribētos. Jo pēc trakās ekonomiskās izaugsmes postpadomju pilsētā, kad notikušas straujas dzīvesveida pārmaiņām, piemēram, uzradies sekss un nauda, – visi ātri pierada pie tik dinamiskas attīstības. Tālab sāk likties, ka process ir atkal palēlinājies, un daudzus tas biedē. Bet man personīgi liekas, ka svārstības ir tikai dabiskas un temps kādā brīdī samazinās, dodot iespēju noslīpēties detaļām. Kas attiecas uz jaunām mākslas telpām, skaidrs, ka tādas arvien parādīsies, bet domāju, ka šeit galvenais jautājums nav par kvantitāti, bet gan kvalitāti. Mani absolūti nekad neuztrauc jautājums par institūciju daudzskaitlīgumu. Vairāk raizējos par to, cik tās ir profesionālas. Ja pilsētā ir vismaz viena kvalitatīvi strādājoša institūcija, kurā rosās pieci cilvēki, tas noteikti ir daudz vērtīgāk nekā kādi desmit nesakarīgi muzeji, kuros algoti kādi piecdesmit cilvēki. Un šis jautājums ir saistīts tieši ar cilvēkfaktoru, kāda ir darbinieku sagatavotība. Un te jāpiemin vēl kāda pozitīva Maskavas tendence jeb aizspriedumu pārvarēšana. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā Krievijas pilsoņi ir sākuši mācīties ārvalstīs. Sākotnēji daudzi no tā baidījās, jo īpašie tie, kam bija vēl KGB saindēta zemapziņa, daudzi par to ironizēja: “Ko tad jūs tā, dzīvojat te, bet mācāties tur?” Bet nu ienāk eiropeiskāka apziņa, un tas ir ārkārtīgi lieliski, jo esmu pārliecināts, ka, lai kaut ko mainītu, nav jāskaita kvadrātmetri un “galviņas”. Pietiek ar dažiem spilgtiem cilvēkiem, kas ir apveltīti ar enerģiju, harizmu, naudu un spēju to piesaistīt, un spēju pulcēt ap sevi komandu. Tātad svarīgs nav skaits, bet gan lai kvalitatīvu izglītību ieguvušie cilvēki no Rietumiem atkal šeit atgrieztos, vai pat tikai epizodiski paviesotos. Tas Maskavai ļoti daudz dotu.
Kā ar auditoriju? Vai tās apjoms, kvantitāte arī nemaz nav no svara?
Mākslas institūcijas Maskavā ir izdarījušas ļoti maz, lai mainītu auditoriju. Tā visu ir izdarījusi pati, un šai sakarā ir notikušas revolucionāras pārmaiņas. Auditorija ir augusi simtiem reižu! Runājot tieši par izstāžu zālēm – “Garāžā”, “Vinzavodā”, Maskavas laikmetīgās mākslas biennālē ierodas ne vairs simtiem, bet jau desmitiem tūkstošu cilvēku. Un neaizmirstiet, ka Maskava ir lielākā Eiropas pilsēta. Un man liekas, ka tas nav tikai kādu institūciju nopelns, bet gan vienkārši sabiedrības izaugsme, mūsdienu procesu apziņa. Māksla varbūt nav tik interesanta, lai būtu valstiskā īpašuma objekts, bet tā ļoti saista jauniešus kā materiāls domāšanai. Un savukārt šāda veida apziņu veicina tas, ka mūsdienās cilvēki daudz laika pavada, piemēram, interneta resursos, kā arī tas, ka liela daļa paši ar kaut ko nodarbojas, teiksim, fotogrāfē. Šķiet, gandrīz visi jaunieši šodien fotogrāfē, līdz ar ko radošais process viņiem nav pilnīgi svešs. Tas manī raisa simtprocentīgu pārliecību, ka ar mākslu, tā teikt, šeit viss būs kārtībā. Un es neierobežotu šo tēmu tikai līdz mākslas tirgum, kas ir vien daļa no mākslas pasaules. Kaut kad tas ir svarīgs, bet kaut kad tā nebūt nav prioritāte.
Kāda bija viena no galvenajām motivācijām, atverot “Vinzavodu”?
Viens no uzdevumiem 2004. gadā bija izmainīt Maskavu. Jau šodien ir labi redzams, ka tas ir iekustinājis pārmaiņas, “Vinzavods” ir kļuvis par paraugu, kas pierādīja, ka tādas lietas ir iespējamas. Vēl arī svarīgi bija tieši valstij un sabiedrībai nodemonstrēt, ka tādi uzņēmumi ir iespējami. Jo valstij ir nauda, bet tā nav tik drosmīga, kā arī ne tik tālredzīga kā uzņēmējs, kurš arvien vairāk nopelna tieši uz iepriekšējo kļūdu un to izlabošanu rēķina. Tātad pirmā motivācija bija mainīt pilsētu. Kā vēl vienu uzdevumu var minēt vēlmi atbalstīt mākslu, jo galvenās Maskavas galerijas pēkšņi nonāca vienā vietā, pilnīgi citas kvalitātes telpā, ieguva papildus auditoriju, kas jau gāja nevis uz kaut ko konkrētu, bet gan uz “Vinzavodu”, kur var aplūkot uzreiz vairākas izstādes. Arī telpas dažām galerijām nu bija plašākas nekā iepriekš, kas deva iespēju izvērst biznesu. Kādam tas izdevās, kādam neizdevās. Bet katrā ziņā kādā brīdī tas deva noderīgu impulsu visai pilsētai. [Te jāpiebilst gluži nesenās pārmaiņas: “Vinzavodu” ir pametušas divas no galerijām – Paperworks un “Meglinskaja”, saceļot diskusiju vētru, vai tas varētu tikt vērtēts kā simptoms “Vinzavoda” norietam. Zāles gan nepaliks tukšas, jo “Meglinskajas” vietā ievāksies respektablā Frolov galerija – red.]
Nekad nevajag aizmirst arī konkrētu mecenātu motivāciju, personīgās ambīcijas [“Vinzavoda” patroni ir Romāns un Sofija Trotsenko – red.]. Jo kad nodarbojies ar uzņēmējdarbību, kāds par tevi zina, bet kāds nezina. Ar rūpalā nopelnītās naudas palīdzību ir iespēja kļūt pazīstamam plašākā sabiedrībā un iegūt jaunus kontaktus, jaunu cilvēku loku, jaunu statusu. Un tas ir brīnišķīgi. Manuprāt, jebkurā normālā sabiedrībā būtu jābūt tādai kārtībai, lai cilvēki, kas nopelna, nebūtu ierobežoti savās ambīcijās, lai viņu ego – labā nozīmē – būtu ieinteresēts tāda veida labdarībā, proti, atbalstīt mākslas procesus.
Kāds ir Jūsu viedoklis par sociāli aktīvas mākslas nozīmi Krievijā? Vai būtu iespējams, piemēram, Kandinska balvu saņemt kaut kam pilnīgi nodalītam no politiskās dzīves?
Ziniet, manuprāt, sociālais aktīvisms mākslā ir vienkārši tāds periods, mode, ne tikai Krievijā, bet arī starptautiski. Nu, ir tāda tendence. Es pret to attiecos visai mierīgi. Tālab, ka man nav svarīgi, vai māksla ir par kaut kādām sabiedrībai aktuālām tēmām, noņemas ar sociuma problēmām vai varbūt ir tieši iekšupvērsta, domā par kompozīciju, par faktūru. Man izšķirošais ir mākslinieka talants. Ja uzmanīgi paraugās, ļoti līdzīgi procesi notiek arī citās jomās, piemēram, teātrī, literatūrā, dzejā. Nav svarīgi, par ko, piemēram, ir uzrakstīts dzejolis. Par attiecībām ar varu, par kādas partijas propagandu vai par mīlestību. Jo dzeju ir bauda lasīt, ja tā ir labi uzrakstīta. Tas pats attiecas uz vizuālo mākslu. Manuprāt, māksliniekam vienkārši ir jādod vairāk brīvības. Vajag mācīties māksliniekā ieklausīties. Necensties viņam iestāstīt, teikt priekšā, par ko būtu vai nebūtu jābūt viņa darbiem. Ticiet man, mākslinieki paši tiks galā. Tikmēr mums vajag skatīties, vērot, domāt, kāpēc tad ir tā, ka tieši tagad liela daļa ir pievērsušies politiskām tēmām? Jo māksla jau sevī aprobē to, kas svarīgs būs rītdien. Tādēļ mākslinieki ir jāciena. Pret notiekošo vajag attiekties ar tādu neticamu pietāti, jo visa mākslas pasaule, mākslas tirgus, visas neskaitāmās laikmetīgās mākslas institūcijas, viss ir veltīts tikai vienam – māksliniekam.
Vai Jūs cenšaties to kaut kā iemācīt sava kursa studentiem? Ka mākslas menedžments ir pakārtots māksliniekam, nevis otrādi?
Mūsu pirmais šī kursa pasākums saucās “Kurš mākslā ir galvenais – mākslinieks, kurators vai menedžeris?”. Tas bija publisks apaļais galds, klausīties atnāca vairāk nekā 200 skatītāju, diskusijā piedalījās divi mākslinieki, divi kuratori un divi menedžeri. Un visi vienbalsīgi atbildēja, ka galvenais, protams, ir mākslinieks. Tas atbilst arī manam pamatprincipam, manai pārliecībai, tāpēc tie, kas pie manis mācās, jau zina, kāds ir izejas punkts. (Smejas)
Bet tomēr ne visur tas ir tik skaidrs un saprotams, “vecā dziesma” par kuratoriem, kas uzkundzējas un atlasa māksliniekus vien kā savas idejas izpildītājus.
Manuprāt, tā arī ir tikai modes lieta. Agrāk arī Maskavā to varēja novērot, bet tas pāriet. Šajā jautājumā tāpat kā citur viss ir atkarīgs no spēcīgām personībām. Jāsaprot, ka, ja kurators ar savu spēcīgo personību nomāc mākslinieku, tad varbūt viņš pats ir mākslinieks? (Smejas) Pret to jāizturas mierīgi, visi ir radoši cilvēki. Saprotiet, no malas jau to neredz. Visas tās profesionālās pasaules nianses – kuram bija lielāka loma, kurš vairāk nopelnīja, kurš ar ko pārgulēja, kurš kādas narkotikas lietojis, – skatītājam gar to nav ne mazākās daļas. Viņu interesē tikai pati māksla un tas, cik tā ir kvalitatīva. Kamēr nianses ar laiku aizmirstas.
Kāpēc Jums ir iesaukta “Spaiders”?
Tas ir garš stāsts.
Izstāstīsiet?
Nākamreiz!
