Kā izdzīvot radošajiem kvartāliem
10/10/2012
Aļina Saprīkina ir Maskavas radošā kvartāla, dizaina centra Artplay mākslinieciskā direktore. Kuratore un dažādu mākslas projektu inicētāja. Savulaik stāvējusi arī pie Dašas Žukovas iedibinātā laikmetīgās mākslas centra “Garāža” šūpuļa, sarīkojot vienu no tā pirmajām izstādēm – stūrakmeņiem – veltītu Iļjam un Emīlijai Kabakoviem. Prestižais Krievijas mākslas žurnāls “Arthronika” viņu ierindojis 50 Krievijas ietekmīgāko laikmetīgās mākslas ainas personību sarakstā. Šogad Aļina Saprīkina saņēma arī “Keriatīdes” balvu, kas tiek piešķirta sievietēm par sasniegumiem laikmetīgajā mākslā.
2003. gadā izveidotais Artplay savulaik bija pirmais radošais kvartāls Maskavā. Divreiz mainījis atrašanās vietu – šobrīd tā mājvieta ir izbijusi monometru rūpnīca Kurskas metro stacijas rajonā. Tieši iepretim citam, ne mazāk zīmīgam Maskavas laikmetīgās mākslas ainas pieturpunktam, arī radošajam kvartālam – Vinzavod.
Artplay radošais kvartāls
Artplay ir grandioza 75 000 kvadrātmetrus liela teritorija, kurā cita starpā atrodas trīs izstāžu zāles (ar vairāk kā 8000 kvadrātmetru kopējo platību), “Britu dizaina skola” (un tūlīt durvis vērs vēl divas mācību iestādes), vairāk kā 300 šovrūmi, dizaina un arhitektūras biroji, kafejnīcas, grāmatnīcas, veikali, kinoteātris, mūzikas klubs, bērnu mākslas studija un arī pirmā jumta slidotava Maskavā (2500 kvadrātmetrus liela, dislocēta uz “Britu dizaina skolas” jumta). Īstena pilsēta pilsētā – ar savām ielām un laukumiem, patstāvīgajiem iemītniekiem un viesiem, un dzīvi, kas te nevis notiek, bet mutuļo. Pagājušajā gadā Artplay kļuva par Maskavas 4. Mākslas biennāles mājvietu, bet šogad Maskavas “Muzeju naktī” piedzīvoja apmeklējuma rekordu – vienā naktī tur pabija 25 000 cilvēku.
Šķiet, vienīgais, kā te pagaidām trūkst pilnīgai pašpietiekamas pilsētas sajūtai, ir sava viesnīca. Un arī tas vairs esot tikai laika jautājums, jo šāds projekts ietilpst Artplay tuvākās nākotnes plānos.
Taču unikālākā Artplay iezīme, kas to atšķir no virknes citu radošo kvartālu gan Maskavā, gan citās pasaules metropolēs, ir tā pastāvēšanas modelis, kura fundaments ir veiksmīga biznesa koncepcija, tai ļaujot nodrošināt arī kvartāla attīstību un radošo darbību.
Aļina Saprīkina Artplay salīdzina ar Ņujorkas Soho un Berlīnes Kroicbergu, piebilstot, ja tur tie ir veseli rajoni, kas veidojušies paši par sevi, tad “mēs mēģinām savā teritorijā izveidot viņu līdziniekus miniatūrā”.
Maskava metropoļu radošo kvartālu kustībai pievienojās salīdzinoši vēlu. Un Artplay var uzskatīt par šīs tendences pionieri. Pastāstiet, kā sākās Artplay?
Artplay radās 2003. gadā kā privāts projekts, kas sevī ietvēra trīs attīstības līnijas – mēbeļu šovrūmu, arhitektu biroju un izstāžu darbību. Mūsu pirmā galerija bija vien 600 kvadrātmetrus liela, un manā pārziņā bija tās kultūrpolitika. Tā teikt, vienuviet gan pārdevām mēbeles, gan rīkojām izstādes un koncertus. Taču vietā, kur īrējām telpas, drīz nomainījās īpašnieki un nācās meklēt jaunu mājvietu. Tālākais notika spontāni. 2003. gadā mums radās iespēja apdzīvot daļu fabrikas “Sarkanā roze”. Tā atrodas Hamolvņikos, vecajā rūpnieciskajā rajonā, kura atmosfēru un proletārisko ikdienu krāšņi aprakstījis Tolstojs. Kad pirmoreiz tur nokļuvām, sajūtas bija neaprakstāmas – ļoti skaista fabrikas ēka, vecākais no cehiem celts 1905. gadā. Milzīga telpa – 10 000 kvadrātmetru. No ielas puses tā pat neizskatījās liela, taču kā trijstūris izpletās dziļumā. Bet, kad iegājām iekšā... Kā šodien atceros – meitene, kas tobrīd nodarbojās ar galerijas dizainu, stāv un raud, kādas šausmas... Un tur arī izskatījās baisi – pamests, izdemolēts cehs, kurā nekas nebija noticis gadiem. Visi logi izsisti, stikli sabiruši iekšā. Mēs burtiski peldējām tajos mēslos – tur bija zābaki, kaut kādi kabeļi un visādas vecā ceha “relikvijas”... Taču mūsu arhitekts, kurš šobrīd ir arī Artplay direktors – Sergejs Ģesjatovs, stāvēja tam visam pa vidu un teica: “Očeņ kruto”.
4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles atklāšanas pasākums
Mēs sapratām, ka šī ir iespēja sākt jaunu etapu un riskējām. Paņēmām tos 10 000 kvadrātmetrus. Pavisam nelielu daļu – tūkstoš kvadrātmetrus – atstājām sev izstāžu rīkošanai un kā mēbeļu šovrūmu, bet pārējos izīrējām. Faktiski izveidojām pašorganizāciju – tā brīža Maskavai ko pilnīgi jaunu. Nosaukums “radošais kvartāls” tika pievienots tikai pēc tam. Būtībā līdzīgi kā mākslinieki pulcējas skvotos, mēs izlēmām milzīgajā cehā ievākties nevis vieni, bet kopā ar lielu burziņu. Un zem vienota brenda – tādējādi pārstāvot gan vienotu telpu, gan kopīgas intereses, gan tusovku. Līdzīgs modelis ir visiem radošajiem kvartāliem, jautājums tikai – kas veido to kodolu. Mūsu gadījumā tie bija arhitekti. Uzaicinājām zem sava jumta divdesmit tobrīd spicākos Maskavas arhitektūras birojus. Jurija Grigorjana Projekt Meganom, Borisa Uboreviča – Borovska UB studiju, Alekseja Ginzburga biroju, Sergeja Čobana studiju, kurš šogad bija Krievijas paviljona kurators Venēcijas arhitektūras biennālē u.c.
No 4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles Artplay telpās
Kāpēc viņi atnāca pie mums? Pirmkārt, mums pašiem jau bija savs arhitektu birojs – tādējādi apvienības platformas izveidošana uz arhitektūras un dizaina bāzes, zināmā mērā, bija likumsakarība. Vieniem, iespējams, izšķirošie bija izdevīgie finansiālie noteikumi (arhitekti bija kā savveida enkurs, tālab biroji viņiem tika izīrēti ar krietnām atlaidēm - red.), citiem – tusiņš, atmosfēra, iespēja būt kopā ar pazīstamiem arhitektiem. Arhitektu birojiem pievienojās arī veikali, kas tirgoja mēbeles un dažādas ar dzīvokļa iekārtošanu saistītas lietas. Jau no paša sākuma svarīgākais bija izveidot sinerģiju starp “spēles dalībniekiem” – arhitektiem un tirgotājiem, kā arī kultūras programmu, kas būtu pietiekami interesanta gan kvartāla iemītniekiem, gan tiem, kas ieradās pie viņiem kā klienti. Sākumā mēģinājām darīt kaut ko, kas būtu interesanti mūsu auditorijai – arhitektiem un dizaineriem, pamazām piepulcējot arī citas jomas. Rīkojām izstādes, izsoles, meistarklases, uzņēmām savās telpās foto biennāli. Artplay notika arī Zemfīras albuma “Vendeta” prezentācija.
Izklausās neticami. Vai tas nozīmē, ka jūsu arhitekti ir tik draudzīgās attiecībās cits ar citu, ka konkurence vienas teritorijas ietvaros, kur dažādu impulsu iedvesmots klients var brīvi staigāt no viena pie otra, viņus nemaz nebaida?
Jāatceras, ka tie bija “ziedu laiki”, visiem bija savi klienti un ne reizi vien lielie biroji mazajiem “atmeta” kādus projektus. Darba pietika visiem.
Un kad sākās krīze?
Savā ziņā to var dēvēt par sakritību – “Sarkanajā rozē” mums bija īres līgums līdz 2008. gadam, un īpašnieks nolēma kontraktu nepagarināt. Būtībā tā ir ierasta situācija šādās teritorijās arī citur – mākslinieki un radošas iniciatīvas padara tās populāras, īres cenas aug un māksliniekiem tās vairs nav pa kabatai. Viņu vietā nāk baņķieri un lielais bizness. [Šobrīd “Sarkanajā rozē” mājo bankas, interneta kompānija Yandex, nekustamo īpašumu biroji – red.] Nācās meklēt jaunas telpas, tas nenotika tik ātri un, likumsakarīgi, mūsu apvienība daļēji pašķīda. Daļa no viņiem gan vēlāk pārbrauca arī uz šejieni, bet ne visi. Taču pats galvenais, mēs saglabājām sevi, savu koncepciju, to tikai attīstot tālāk. Un šobrīd Artplay telpas ir septiņas ar pusi reizes lielākas nekā tās bija “Sarkanajā rozē”. Te ir 75 000 kvadrātmetru jeb trīs Sarkanie laukumi. Pagājušā gadā te notika 4. Maskavas mākslas biennāle.
Kā jūs raksturotu savu sajūtu par Artplay šobrīd?
Platforma ir tā pati. Tā ir ap dizainu. Pamatā ir biznesa koncepcija – kodolu veido arhitektūras un dizaina biroji un veikali. Tam ļoti labi pievienojās izglītības joma – sākumā ar dizaina, tagad arī ar arhitektūras un kino skolām. Tas viss it kā loģiski un pamazām izauga no mūsu jau esošā uzstādījuma. Kultūras darbība ir pašsaprotama šādas teritorijas sastāvdaļa. Taču Artplay tā nav biznesa sastāvdaļa. Tā iespējama tālab, ka varam to atļauties, pateicoties komerciālajam modelim, kas ir šī projekta pamatā. Ar to arī Artplay atšķiras no citām Maskavas radošajām teritorijām. Garage, piemēram, ir īpašnieks un investīcijas, un tas ir projekts, kas tiek vadīts un virzīts ar šīm investīcijām. Vinzavod ir līdzīgi – arī tur īpašnieks vada tā virzību. Mēs, savukārt, esam pašu radīts projekts, kuram galvenais ir nodrošināt neatkarību, kas vienlaikus nozīmē komerciālo patstāvību un līdz ar to – funkcionalitāti, iespēju attīstīties.
Arhitektoniski šajā teritorijā sadzīvo gan pirmsrevolūcijas sarkanie ķieģeļi, gan padomju laika betons, mājām ir dažādi augstumi – mums ir interesanti saglabāt visu vērtīgo, atrast kopsaucējus gan dažādajos laikos, gan stilos, gan materiālos... To pašu varētu teikt arī par Artplay konceptu. Turklāt telpas tiek izīrētas ne katram, kas to vēlas, bet tikai tiem, kas atbilst kvartāla konceptuālajam tēlam: dizains, arhitektūra, māksla, mode, kino, dažādi starpdisciplināri projekti, saistīti gan ar biznesu, gan radošām lietām. Turklāt būtiski, lai līdzās katra paša attīstībai, eksistētu arī savstarpēja komunikācija.
Kā sākās pirmais izglītības projekts – “Britu dizaina skola” uzmeklēja jūs vai jūs viņus?
Viņi meklēja telpas, un – savā ziņā – tā bija laimīga sakritība. Šobrīd Artplay jau ir tādā pozīcijā, ka to, kas vēlas te nokļūt, netrūkst. Daudzi ir par apvienošanos, jo tā netraucē pozitīvu konkurenci. Turklāt te visu laiku kaut kas notiek, apkārt ir dizaina biroji – studentiem ir citas pieredzes iespējas. Viņi savā ziņā ir epicentrā, nevis paši par sevi, bet jau noteiktā kontekstā.
Vai radošajām teritorijām Maskavā ir arī valsts atbalsts?
Valsts atbalsta process ir tik tikko sācies, un tas saistīts ar izmaiņām pilsētas kultūras departamentā, par kura priekšsēdētāju ir kļuvis Sergejs Kapkovs. Viņš savulaik iniciēja pārmaiņas Gorkija parkā – šis projekts sniedza viņam iespējas novērtēt lokālo teritoriju nozīmīgumu un saprast, kas tām nepieciešams. Radošo teritoriju šobrīd Maskavā kļūst arvien vairāk – turklāt ļoti labi un pareizi izveidotu. Tās ir teritorijas, kurās ir komfortabli atrasties - tās līdzinās mazām pilsētām, kurās “viss notiek”, bet apkārt ir, tā teikt... šausmīgā Maskava. Kapkova ambīcija ir lokālo kvartālu attīstības modeli pielāgot visas pilsētas attīstībai. Ļaut visām šīm vietām izplesties, ne tikai darboties katrai savā nostūrī. Gan sadarboties savstarpēji, gan integrēt mūs kādos lielākos pasākumos. Pirmoreiz es to sajutu šogad – Maskavas pilsētas dienā, kas vienmēr notikusi kaut kā atrauti no pārējiem procesiem. Šogad tajā tika uzaicināti piedalīties arī radošie kvartāli. Un, manuprāt, tas ir tikai apsveicami, ka pilsēta beidzot sākusi virzīties pretim šādām iniciatīvām.
Muzeju nakts Artplay 2012. gadā
Cik šobrīd Maskavā ir radošo kvartālu un kā tie savstarpēji sadzīvo?
Pieci – Zil, Flacon, Vinzavod, Krasnij Oktjabr un mēs... Tik milzīgā pilsētā kā Maskava, kur mīt 15 līdz 20 miljoni iedzīvotāju, domāju, tā ir normāla situācija. Turklāt katrs no šiem kvartāliem ir gatavs uzņemt no pieciem līdz dažiem desmitiem tūkstošu cilvēku. Kultūras projektu auditorija Maskavā ir vidēji 150 000 cilvēku. Tas nav ne daudz, ne maz, vienkārši jāapzinās, ka to cilvēku skaits, kas interesējas par laikmetīgās mākslas procesiem, ir ierobežots. Piemēram, tieši šāds skaits cilvēku mēneša laikā apmeklēja Maskavas 3. Mākslas biennāli, kad tā notika “Garāžā”. Taču, tā kā līdztekus mākslas un kultūras projektiem Artplay nodarbojas arī ar tirdzniecību – mūsu auditorijas iespējas ir plašākas, praktiski bez ierobežojumiem. Vinzavod, savukārt, ir pilnīgi cits modelis un tādējādi nav runas par konkurenci, drīzāk par nepieciešamību saprast un apzināt šīs atšķirības, lai veicinātu sadarbību un savstarpējo palīdzību. Protams, ja būsim vienādi – kāds kādu “noēdīs” vai notiks apvienošanās. Kad Vinzavod rīkoja komiksu festivālu, viņi pie mums veidoja speciālu programmu studentiem.
Šovasar jūs realizējāt vēl vienu teju utopisku apvienošanās projektu – dizaina izstādi Student Art Prom 2012, zem viena jumta sapulcējot ikdienā krasi konkurējošas Maskavas mākslas skolas.
Jā, tā bija mana ideja. Man bija interesants pats eksperiments – sapulcināt visas Maskavas mākslas skolas vienā teritorijā. ( Tās ir ļoti dažādas, turklāt ir tik izteiktas ienaidnieces, ka cita citu pat neuzskata par vērā ņemamu izglītības iestādi.) Projekts izdevās – 3000 kvadrātmetru lielā izstāžu teritorijā bija apskatāmi visu nozīmīgāko Maskavas mākslas skolu diplomandu darbi. Rodčenko fotogrāfijas skola, Stroganova mākslas akadēmija, institūts Strelka u.c. Turklāt līdzās skatei notika arī dažādas lekcijas, meistarklases. Šis projekts tikai vēlreiz pierādīja, ka, atrodot centrālo elementu, kas vienlaikus ir gana spēcīgs un neitrāls, apvienošanās ir iespējama. Es atzīšos, zināmā mērā izmantoju savu radošo kvartālu pieredzi, kas apliecina, cik būtiski sevi un sadarbības partnerus pozicionēt līdzvērtīgā statusā, necensties sevi padarīt pārāku par viņiem. No vienas puses viņi apzinās, ka tu esi vadītājs, taču emocionālajā plāksnē tu esi vienkārši menedžeris. Esmu sapratusi, ka šī sajūtu sistēma cilvēkiem (vismaz “mūsējiem” – citam varbūt lielākā, citam mazākā mērā), ir ļoti izšķiroši būtiska.
Kāda ir Artplay izstāžu politika?
Iespējams tālab, ka mēs bijām pirmais radošais kvartāls, manī ir tāda kā nepārejoša nepilnības sajūta. Kaut kas līdzīgs parasti mēdz būt jauniem māksliniekiem. “Sarkanajā rozē” bija īres līgums, tas beidzās, pārbraucām un ievācāmies šeit – un te viss joprojām ir procesā. Mēs vēl neesam gatavi, neesam nepabeigti... Un tas rada nepārtrauktu attīstības skējienu, nepieļauj apstāšanos un liek raudzīties nākotnē. Tālab savā izstāžu programmā mēs cenšamies ļoti lielu uzmanību pievērst ne tikai māksliniekiem, bet tieši jauniem projektiem. Jo nepamet sajūta, ka parādība, ko šodien dēvē par laikmetīgo mākslu, pēc pavisam neilga laika, iespējams, izmainīsies uz pilnīgi neprognozējamu pusi. Mākslu vairs neradīs tikai mākslinieki, ar mākslu varēs nodarboties jebkurš. Mūsu gadījumā tie ir dizaineri, studenti, vispār ne-mākslinieki – vienkārši cilvēki, kas Maskavas pilsētas dienu laikā atnāca un apzīmēja Kurskas stacijas apkārtni. Ne ierastā klasifikācija – vizuālā māksla, performance, video māksla, publiskā māksla utt., bet kaut kas pavisam negaidīts. Maskavā ir ļoti maz tādu vietu, kas ir gatavas eksperimentam. Mēs esam viena no retajām. Artplay notiek gan mediju aktivitāšu projekti, gan projekti ar trakiem māksliniekiem, kurus citur neviens nepieņem – mēs esam gatavi ar viņiem stādāt. Savā ziņā tā ir mūsu pozīcija – būt par platformu šādiem eksperimentiem, paraudzīties, kāda varētu būt mākslas nākotne. Jebkurai mākslas izpausmei, kas vēl tikai sāk veidoties, taču sajūtams tās potenciāls, dot iespēju izpausties. Varam to atļauties, jo mums ir telpa – kur pamēģināt, pārbaudīt un tālāk jau bieži notiek visneticamākās lietas. Protams, kā jau vienmēr – kaut kas notiek, kaut kas nē. Taču tiem, kam sanāk, mēs esam devuši iespēju būt.
Un, tā kā Artplay teritorijā atrodas trīs augstskolas, te vidēji apgrozās vairāk kā 3000 studentu – tādējādi jau organiski tiek iezīmēts kurss jaunās mākslas virzienā. Ļoti bieži notiek tā, ka jaunieši paši atnes savus darbus. Arī jau pieminētā studentu izstāde radās procesā – “Britu dizaina skola” gribēja rīkot savu izlaiduma izstādi un mēs sākām domāt – kas vēl ir pilsētā, pamēģināsim viņus visus apvienot, izveidot kopēju izstādi, kas būtu visiem interesanta.
Protams, mans uzdevums ir arī piesaistīt dažādas interesantas iniciatīvas, lai tās notiktu pie mums – kā 4. Maskavas mākslas biennāle pagājušajā gadā, Vācijas – Krievijas attiecību tūkstošgades pasākumi šogad u.c. Līdzās eksperimentiem un jaunajai mākslai ļoti būtiski, lai te notiktu arī ļoti augsta līmeņa mākslas pasākumi, muzeju projekti. Lai būtu šis līdzsvars.
Šogad jūs saņēmāt “Kariatīdas” prēmiju – ko jums tā nozīmē?
Prēmija ir izveidota par godu Olgai Lopuhovai (1958–2009), ļoti īpašam cilvēkam uz Krievijas mākslas skatuves. Olga bija kuratore, daudzu izcilu mākslas projektu iniciatore un līdzautore. Viņa bija viena no Krievijas paviljona kuratorēm 51. Venēcijas biennālē, Maskavas Starptautiskās jaunās mākslas biennāles izpilddirektore, vizuālās mākslas konkursa “Inovācija” producente, izstādes Warhol connections kuratore Vorhola nedēļas laikā Maskavā u.c. Pēdējais viņas lielais projekts bija kultūras centrs ARTStrelka, kura direktore viņa bija līdz 2009. gadam. Tādu cilvēku kā viņa Maskavā ir ļoti maz un viņa uz mani ir atstājusi ļoti lielu iespaidu. Mēs mēģinājām relizēt vienu projektu arī kopā, bet diemžēl tas neizdevās. Viņa aizgāja. Tas, ko un kā viņa darīja, Maskavai bija kaut kas jauns un līdz ar to – ļoti svarīgs orientieris. Un, tā kā šī prēmija ir par godu viņai un arī vēl citām sievietēm, kam bijusi nozīmīga loma Krievijas laikmetīgās mākslas procesos, man tā ir ļoti svarīga. Un – savā ziņā – padara par pienākumu turpināt uzsākto. Olgas piemiņas vārdā vēl kaut ko izdarīt.
