Patiesi maģiski
01/07/2011
Kim? laikmetīgās mākslas centrā atklāta zviedru mākslinieces Idas Petersones (Ida Pettersson, 1979) izstādi “Tatārijas jēraugs un citi valdzinoši pagātnes stāsti”, kas 2010. gadā bija skatāma Upsalā, Zviedrijā un Rīgā būs līdz 7. augustam. Izstādē redzamie zīmējumi, skulptūras un fotogrāfijas uzbur savdabīgu mīlestību pret cilvēku dzimumu. Mākslinieces atlasītie mīti par teiksmainām būtnēm un neierastām parādībām katrs iemieso kāda noteikta laika aizrautīgos centienus saprast pasauli. Kad 16. gs. eiropieši saskārās ar milzīgo riekstu Coco de Mer, neviens toreiz nezināja, no kurienes tas nāk. Neziņu ar laiku nomainīja izplatīts uzskats, ka tādi aug mitoloģiskos kokos jūras dzelmē.
Uzlādējoties no cilvēces izdomas mītu radīšanā, uz mirkli pat uzjundī piktums pret zinātniekiem, kuri atnāk un mēdz “izjaukt visu jautrību”. Tā 16. gs. beigās ārsts un kolekcionārs sers Hanss Sloens (Hans Sloane) atmaskoja Tatārijas jēraugu kā viltojumu – dzīvnieka kājas bija veidotas no paparžu stublājiem un šķietamā vilna no paparžu rizoma.Iepriekš cilvēki ticēja, ka jēraugs veidojās uz zemes, piesaistīts pie tās ar nabassaiti un nespējīgs patstāvīgi izkustēties no vietas. Jēraugs barojās no apkārt augošās zāles un, kad tā bija apēsta, mira badā. Ida Petersone pirms pāris gadiem Londonas Dabas vēstures muzejā ieraudzīja jērauga maketu, un dzima izstādes ideja.
Bet piktoties uz zinātniekiem ilgi neizdodas. Mākslinieces izstāde ierāda distanci, kas dabas racionalizāciju ļauj ieraudzīt vien kā kārtējo pasaules vēstures posmu, kurā cilvēks nenogurstoši meklē sev pieņemamu skaidrojumu tam, kas notiek apkārt. Un, kad šķiet, ka Zemeslode jau ir izbraukāta krustu šķērsu, koki, putni un dzīvnieki fiksēti un klasificēti, 2007. gadā Madagaskarā tiek atklāta līdz šim nekad neredzēta pasaulē garākā palma, kas parādās vien reizi piecdesmit gados, izaug, uzzied un momentā iet bojā. Dabas pētnieki sarauktām pierēm šķirsta vārdnīcas un enciklopēdijas, jo dzelžaini tic pārliecībai, ka atradīs neapgāžamu izskaidrojumu. Mīļi.
Stāsts par Tatārijas jēraugu man atsauca atmiņā vienu no neparastākajiem un asprātīgākajiem nostāstiem, kādu esmu lasījusi – bērnībā to uzgāju grāmatā “Latviešu tautas mīti un teikas”. Par vienu izsalkušu vīru, kurš aiz dusmām pret badu savu vēderu bija iesviedis krūmos, un to tur arī atstāja. Vēders skumjš tupēja, jo krūmā nebija vairs nevienas pašas lapiņas, aiz izsalkuma viņš tās visas bija nograuzis, bet prom netika, jo bija tikai vēders bez roku, bez kāju.
Es nekādi neatceros, ar ko šī teika beidzās, bet tā man atgādināja, ar kādu ārkārtīgi radošu fantāziju tautu kultūras vienmēr bijušas apveltītas. Bet kas, Jūsuprāt, ir mīts? Vai tas ir mēģinājums izskaidrot neizskaidrojamo? Vai varbūt centieni mutvārdu kultūrā pēc iespējas pārsteigt un aizraut klausītāju?
Daļa mītu noteikti ir mēģinājums izskaidrot to, kas nav skaidrs, padarīt to pieejamāku. Šodien esam pieraduši pie zinātniskas prizmas, kurā ir fakti, ir skaidra patiesība. Senāk skatījums, iespējams, bija brīvāks. Patiesības robežas vairāk staipījās. Varēja ticēt, varēja arī neticēt. Pasaule bija daudz brīnumaināka.
Vai Jūs jau kopš bērnības interesējaties par krāšņiem mītiem jeb to uziešana ir jauna aizraušanās?
Bija periods, kad mani piesaistīja nostāsti ar skumju iznākumu. Piemēram, Tatārijas jēraugs ēd zāli un vienā brīdī mirst, jo tam ir īss dzīves cikls. Zvērs Squonk ir tik neglīts, ka viņš nemitīgi sevi apraud. Reizēm pārtop par lielu asaru peļķi. Tad ir stāsts par vali vai kādu citu milzīgu jūras būtni, kuras mugura izskatās kā sala, jūrnieki uz tās izkāpj, bet aiziet bojā, kad valis ienirst atpakaļ jūrā. [Katru šo būtni, ieskaitot skudru ar lauvas galvu, Ida ir uzzīmējusi un rāda izstādes ekspozīcijā. – A. I.] Pie izstādes strādāju aptuveni trīs gadus, tolaik dzīvoju Londonā un gāju uz Londonas Dabas vēstures muzeju, devos uz bibliotēkām, informāciju pētīju arī internetā.
Kad lasīju aprakstus Jūsu atlasītajām mītiskajām būtnēm, ik pa brīdim sevi pieķēru pie bērnam līdzīgas sajūsmas. Vai, Jūsuprāt, arī mākslā ir svarīgi atraisīt šāda veida emocijas? Negaidītu pārsteigumu, aizrautību, sajūsmu. Jeb tā nebūtu pirmās nepieciešamības funkcija?
Es domāju, ja kas tāds mākslas darbam piemīt, tas ir tikai labi. Neliela deva humora to atdzīvina. Mēdz būt mākslas darbi, kas šķiet sausi. Ir svarīgi, lai skatītājs mākslas darbu var sasaistīt ar savu personīgo pieredzi.
Arī citu Jūsu darbu pamatā bijusi interese par stāstu. Piemēram, kādu mākslas darbu Jūs veidojāt no dažādām filmām ar vienu un to pašu sižetu. Kāpēc stāsts Jūs tā saista?
Man vienmēr šķitis interesanti izcelt kādu stāsta daļu, bet sākumu un beigas atstājot atvērtas, kad nezini, kā notikumi attīstīsies. Mani saista naratīvs, tas, kā cilvēki kaut ko pasniedz.
Šajā izstādē, piemēram, ir daudz atsevišķu vienību, bet es vēlējos, lai tās visas sakūst viena otrā, lai teksti pārklājas. Tā vietā, lai visu pasniegtu tā caurredzami, man labāk patīk, ja izstāde ir kārtaina un tā jāšķetina.
Ir daudz izstāžu, kas ir kristālskaidras – kā reklāmas. Bet es priekšroku dodu nozīmju sakausējumiem, kas ļauj minēt un interpretēt.
Jūsu personālizstāde ir dalīta daļās, kur vienā ir mīti, otrā zinātniskie skaidrojumi. Ja nemaldos, tad Teodors Adorno ir teicis, ka arī zinātnes fakti ir mīti, tikai mūsdienu.
Jā, tieši tā! Tā arī ir izstādes pamatdoma. Kas ir patiess šodien, rīt tāds vairs nav. Rotaļāties ar patiesības vērtībām ir viens no manas mākslas vadmotīviem.
Paraugoties filozofiski – ir mītu pasaule un ir (šķietami) zinātniskā pasaule. Kur tajā visā atrodas mākslinieks?
Domāju, ka atbilde nav viennozīmīga. Tas ir atkarīgs, kāds ir mākslinieks. Ir tādi, kas savā darbībā vēlas līdzināties zinātniekiem. Bet māksliniekam ir tā burvība ikreiz izvēlēties, kas tu dotā brīdī gribi būt, viņš var spēlēties.
Kas ir Jūsu mīļākie mākslinieki?
Mans favorīts ir francūzis Pjērs Īgs (Pierre Huyghe, 1962). Viņa izstādēs sastopami dažādu mediju mākslas darbi: skulptūras, video utt. Bet darbi ir ļoti naratīvi, tas man ir tuvi un saprotami.
Vai ir jau iestrādes kādam tālākam projektam? Turpināsiet izstādes tēmu jeb uzsāksiet ko jaunu?
Tuvākais, ko plānoju, ir sastādīt grāmatu no izstādes darbiem. Tad, kad būs tam vairāk laika… [Ida gada sākumā kļuva par mammu. – A. I.]
Un kurš ir Jūsu vismīļākais mīts?
Par Tatārijas jēraugu!
Ida Petersone vienā no saviem senākiem darbiem - foto sērijas "Rosalie". 2003
www.idapettersson.com
www.kim.lv
