Govīm un cilvēkiem
Ieva Rupenheite
14/11/2012
Latvijas ekspozīcijai, kas tiks radīta Venēcijas mākslas biennālei 2013. gada vasarā izvēlēti divi mākslinieki – Krišs Salmanis un Kaspars Podnieks. Kopdarbam, kas visticamāk tāds nebūs, piešķirts pagaidu nosaukumus Ziemeļi – Ziemeļaustrumi. Ar Kasparu iepriekš neesam tikušies, lai arī sarunā viņš bieži smejas un gandrīz nepārtraukti smēķē, citas neērtības pazīmes nemanu, jo Podnieks ir no neparastas vietas un apkārtējo pasauli uztver skaidrā valodā, kurā iesprūk dažādi piesakāmvārdi un vienlaikus tāds nedaudz arhaisks, bet skaists teiciens – pie tā arī stipri pieturos. Tā ir – pieturēšanās arī ir Kaspara stiprā puse.
Kā veidosies jūsu kopdarbs Venēcijai?
Nezinu, cik daudz varu stāstīt par to, kas vēl būs. Mākslā jau tā īsti nevar pateikt, vai strādā kopā vai atsevišķi. Kaut kas kopīgi nedaudz ir darīts, bet neesmu no tiem, kam baigi patīk grupā strādāt. Sapratu, ka Krišs taisa savu darbu, es – savu un tad beigās to visu saliks kopā... Tie amerikāņu kuratori saskatīja, ka mums ir kaut kas kopējs un varētu būt laba kombinācija. Ko es tur ar Krišu daudz saskaņošos, viņam kaut kāds koks bija izdomāts un es atkal ar saviem pieniem. Kaut kur piens jāliek ir... Un par to nosaukumu. Tas domāts tādā ziņā, ka nav īsti skaidrs, kur tad mēs esam – Austrumos vai Eiropai Ziemeļos.
Kādā formā būs tavs vēstījums?
No manas puses būs fotogrāfija un video. No Kriša būs instalācija. Nu, jā Krišam tā kā vairāk koks un man tā kā foto un video.
Jauki pastāstīji.
Es jau neesmu nekāds fotogrāfs, lai fotogrāfi bildē un, lai viņiem gods un slava. Neesmu arī nekāds video mākslinieks. Man bija darbs Neparasta vieta, tur kur tie cilvēciņi gaisā, es nevēlos no tā, kas tur bija, galīgi atteikties, bet negribas arī tiražēt tā, ka pašam riebj. Mazliet kaut kas no tā būs. Bija arī tā darbu sērija, kur teliņš pienā, zemnieks (fotogrāfiju cikls Piens, četras daļas., 2003.g. Ventspils muzeja krājums). Man tā piena lieta ļoti patika, bet neesmu vēl līdz galam to realizējis un gribētos paturpināt. Nu, jā es aizgāju uz neparastu vietu, kur karājos gaisā, bet tagad gribu atkal to pienu... Esmu ticis līdz nosaukumam Pienotava. Drustu pienotava, Latvijas pienotava – tas tā banāli. Mani redzi arī tracināja tas, ka tais fotogrāfijās esmu es pats un tā īsti netieku pie darbošanās! Man jau ļoti patīk darboties – metināt un ko... Bet man jāstāv. Es jau redzu, ka būs galīgi garām, bet man jāstāv. Stāvi nu mierā. Un tad izdomāju, – man vajag kādu varoni! Neparastajai vietai biju es, bet tagad Pienotavai būs viens mans kaimiņš. Viens superīgs Drustu iedzīvotājs. Aldis Rommelis. Viens riktīgs lauku vecis. Runā ko domā, cūku fermā strādājis, bijis traktorists. Arī ļoti izskatīgs. Vai viņš bija ar mieru? Jā, mēs ar viņu esam dzēruši, strādājuši kopā. Viņš visādus brīnumus ir darījis. Tātad, Rommeļa Pienotava. Jā. Tu zini, man vecākiem ir zemnieku saimniecība, tur ir apmēram 30 govis. Galvenokārt Latvijas brūnās, ir arī pa kādai melnajai Holšteina. Baigi krutās nav, bet ir pierasts pie tām Latvijas brūnajām. Nu, jā gribās kaut ko ar to pienu. Tā pienotava šoreiz būs vairāk tā kā laboratorija. Tagad Latvijā pienotavas vairs nav topā. Tagad ir akciju sabiedrības. Kādreiz, jā. Tad tur kaut ko pat mēģināja ražot, sūtīja tālāk. Jā, zini, to pienu var arī pulverī pārstrādāt un man likās, ka varbūt daudzi nemaz nezina, ka vispirms ir piens un tad – pulveris.
[Tad Kaspars sāk virpināt tādus kā skaitāmvārdus: “Vispirms piens un tad pulveris, tad atkal pulveris un tad tas Rommelis”, un paralēli teiktajam plivinās ar rokām kā liels gājputns. I.R.]
Man pašam ir skaidrs, kā vajag, bet pateikt, ka tur būs vienkārši fotogrāfijas – tā arī negribas. Nebūs tā lēti. Zini, kā tagad modernie mākslinieki, – paņemtu pulveri, nobērtu, un, lūdzu, – māksla. Vai piemēram, fotogrāfijas. Slinkums piekārt pie sienas, un tad atstāj uz grīdas vai vienkārši atstutē pret sienu. Vai kaut kādu kociņu tukšā telpā ieliek. Tik kruta es nevaru. Neesmu tik moderns. Man patīk, ka darbā ir vairāki slāņi. Nevis piens/pulveris. Senāk, starp citu, no piena taisīja arī pogas un audumus. Cilvēkiem vajag vēl kaut ko. Kaut gan nezinu, vai cilvēkiem. Šovasar Origo man bija darbs, kur divas stundas riet saule (projekts Lauku sēta Rīgā, kur līdztekus piena produktu reklāmai, nožogojumos bija izvietoti lauku fermas iemītnieki). Un cilvēki nāk man klāt un saka: “Bet tur nekas nenotiek!” Kamēr divas stundas riet saule, protams, nekas daudz nenotiek. Un viņi ir sašutuši. Bet es saku: “Tas jau nav jums taisīts, tas ir govīm”. Nē, nē, tā arī es negribu, mocīt dzīvnieku, reāli vest govi, lai viņa tur Venēcijas karstumā atdotu galus. Man jau pašam bija mokoši. Slāpst, visu laiku jādzer.
“Piencilvēks”
“Piens”
Vai ir lepnums par to, ka esi izvirzīts Venēcijai? Tas tomēr ir kaut kāds kvalitātes rādītājs.
Forši jau. Nav jau teikts, ka uz Venēciju visi baigi kvalitatīvie brauc. Latviski runājot, daudz mēslu arī tur ir. Bet vieta mums (Latvijai) būs laba. Tas ir centrālajā ēkā, Arsenālā. Vieta ir tieši kā man radīta.
Reiz kādā intervijā tu minēji, ka Rīgā tev ir par šauru. Vai šī sajūta nav mainījusies?
Sajūta nav mainījusies, bet, ja par daudz dziļi ielien tais laukos... Pļavas, koki, govis. Gribas jau arī parunāties. Govis jau redzi, švaki runā.
Visu laiku par Rīgu tā ne visai izsakos, kā tad es tā ņemšu un mainīšu savas domas un braukšu te dzīvot, un tad es atradu tādu labu vietu Valmierā. Tā man ir tuvu Drustiem, pusstunda līdz turienei, Rīga – stunda. Valmiera, lai arī mazpilsēta, tomēr tur ir teātris, kino, kāda kafejnīca. Vismaz tā sabiedriski jūties. Drustos mums arī ir kafejnīca. To atver reizi mēnesī, kad ir kāda balle. Arī šiki. Redzi, runā, – cilvēki laukos nodzeras, kļūst depresīvi. Un tad vienu brīdi es arī sajutos tā slikti, domāju, kas ar mani notiek? Es taču esmu kaut kāds tā kā mākslinieks, man vajadzētu iet sabiedrībā. Un tad tā Valmiera. Arhitektoniski Valmieru baudīt ir grūti, jo kara laikā pusi no tās nobumboja. Bet tur ir būvmateriālu veikals “Depo”! Tas man ir ļoti svarīgi. Lai kaut ko uztaisītu. Ja man garāžā, Drustos ir tā skrūve, tad labi, ja nav, – tad pašam gandrīz jātaisa. Laukos arī ir forši, bet gadiem no vietas es to nevaru. Varu, bet vai to vajag. Visas lielākās izstādes – Rīgā, inteliģence, lai, satiekas Rīgā.
Kā vecāki uztver tavu darbību?
Diezgan skeptiski. Atzinība, protams, ir diezgan būtiska. Latvijā mākslu neuztver nopietni. Cik cilvēkiem tā māksla interesē? Kādiem diviem procentiem? Pārsvarā cilvēki var pateikt – smuks vai nesmuks. Cilvēki neiedziļinās. Nemeklē kaut kādus motīvus, nesaskata nozīmi. Playboy žurnāls ir daudz smukāks. Mākslā jau nav smuks vai nesmuks.
Ja man kāds jautā:
“Kāda Tev ir koncepcija?”, tad es saprotu, ka viņš ne vella nav sapratis no mana darba. Kas mani mākslā uzrunā? Svarīgi, lai ir vairāki slāņi – kaut kādas personiskas asociācijas, īpaša tehnika... Redzi, man jau arī tajā darbā – es taču varēju vienkārši sevi nobliezt kaut kur un tad fotošopā ielikt kur vajag. Un baigi kruta justies. To, ka es tur kaut kā tā jocīgi ņemos, neviens jau neredz, un kam tad to vajag? Es jau to darba melno pusi nevienam arī nerādu. Cits apskatās uz manu darbu, nodomā – mēsls, bet pēc gada uzzina, ka esmu viņu apčakarējis. Varbūt tad viņš to darbu atcerēsies. Man gribētos, lai neskatās virspusēji uz mākslu.
Darba process
Darba process
Vai Latvijas mākslā ir mākslinieki, kuru darbība tevi sajūsminājusi?
Vienu brīdi mani sajūsmināja Ģelzis. Pēdējos gadus gan viņš mani apbēdina. Nē, tās lidmašīnītes, tās jā, bet kad sākas tikai tie akvareļi... Tur ir daudz ūdens, maz krāsas. Vēl man Ojārs Pētersons patika, bet tagad viņam ir tie studenti. Tad, kad bija lielie oranžie koki, tūtas, formas! Jā, kaut kas mani tajā lielajā fascinēja. Varbūt tāpēc, ka es arī, tāpat kā Ojārs, esmu beidzis koktēlniekus. Ir kaut kādi posmi atsevišķiem māksliniekiem, kuros viņi mani uzrunā, bet tad kaut kā tas mākslinieks aiziet kaut kur ne tur kur, vajag.
Krišam (Salmanim) ir tas slavenais darbs [izstāde “Pazudušie”, 2009, I.R.], kur bērziņš lēnām kustas. Daudzi nemaz nepamanīja, ka tas bērziņš pa sliedēm kustas un beigās to bērziņu pat aizpūš no ekrāna prom.
Kā tu strādā? Vai tev ir vajadzīgs kaut kāds beigu punkts jeb strādā neatkarīgi no pasūtījuma?
Zini, vispār es arī gleznot protu. Nē, ar akvareli, nē. Ar eļļu. Vasarā biju nobriedis patrenēties. Aizbraucu pie Andra Eglīša. Viņš Drustos ir zemīti nopircis, ņēmās tur drāzt priekš Cēsīm [Cēsu mākslas festivālam, I.R.] savus bluķu cilvēciņus. Aizbraucu pie viņa uz nedēļu, dzīvoju teltī un domāju, ka dikti gleznošu. Beigās iespringu un palīdzēju celmus raut ārā, bet tā arī pindzeli rokā nepaņēmu.... Bet tagad, galerijā XO man ir plānota izstāde. Un ir iemesls. Jā, man vajag, lai ir datums redzams. Ja nav nolikts laiks, labi, šodien dzeru alu... Bet tad es saku, sorry, es... nē, šodien esmu mākslinieks. Neesmu no tiem, kas var tā baigi sameloties, un tēlot, ka strādāju tad, kad to nedaru. Varbūt arī tāpēc mani ievelk visādās citādās lietās, piemēram, Drustos par deputātu.
Kādi ir tavi pienākumi kā deputātam, ko esi paveicis?
Vēlams reizi mēnesī ierasties uz sēdi. Vēl ir arī starpsēdītes – sociālās, kultūras. Cik varu, tik daru. Mēģināju ar hokeju kaut ko darīt. Man pašam patīk un gribēju jauniešus piesaistīt. Tagad ziemā notiek turnīri. Ir arī trenažieru zālīte, džeki vakaros var iet pumpēties. Es nesaku, ka, tieši pateicoties man, Drustos kaut kas būtu diži mainījies jauniešu virzienā. Teātrī esmu pastrādājis. Par sociālo darbinieku arī, to slodzi gan neizturēju, pārāk nopietni tam piegāju. Viskautko pamēģināju. Vienu brīdi biju arī vietnieks Drustos. Paskatījos, kā plūst papīri un nauda. Nu, jā, tad vēl nodarbojos ar pasākumiem, Raunas festivālu taisām [“Rodam Raunas novadā. Piens”, 2011.03.–04.jūnijs, Kaspara Podnieka gaismas projekcijas Klusās mūzikas koncerta laikā, I.R.]
Bet ar hokeju man patika tas, ka iepriekš man vajadzēja to hokeju – tīrīju laukumu, aicināju. Tagad man džeki zvana: “Kaspar, mēs jau laukumu uzsaldējām, vajag kādu afišu uztaisīt...” (Nevajag domāt, ka stāsts ir par kādu mazu ledus pleķīti un divu miestu komandu cīņu. Tas ir nopietns čempionāts, kas notiek jau ceturto gadu un pulcē vidēji 11 komandas no Vidzemes pagastiem, sk. https://www.edruva.lv/). Sākas pretējais efekts un tā ar daudzām lietām, ka kaut kas iekustās. Bet ir viena problēma. Redzi, Drustos to jauniešu vairs nav! Cik vispār cilvēku Drustos? Deklarētās dzīvesvietas bija ap tūkstoti, bet pēc maniem novērojumiem kādi 400. Tie ir tie, kas atnāca uz vēlēšanām.
Kā tevi mākslinieku, tādu nenopietnu cilvēku ievēlēja, kas par tevi varēja balsot?
Drustos, kā jau visos laukos, cilvēkiem patīk runāt par to, ko kāds vēl nav izdarījis, un varbūt pat nekad nedarīs. Bet parunāt patīk. Viedoklis jau bija – mākslinieks, tas ir cilvēks, kurš neko nedara, sliņķis, lieto narkotikas, ā, vēl es esmu gejs. Tā pavārās, pavārās, nezinu, varbūt viņiem paliek labāk? Droši vien, ka vajadzētu pētīt, kāpēc tā dara. Man arī bija tāds smagāks brīdis, tā kā depresija. Bet pēc laika es skatos, tie lielie teicēji, kas bazūnēja par manu depresiju, paši ēd tabletes. Tas viss jau nāk atpakaļ. Pie tā arī stipri pieturos.
Mums Drustos arī ir Centrs un nomales. Esmu secinājis, ka Centram es nepatīku, tur ir skolotāji, pagasta darbinieki, bet tā nomale... Varbūt tāpēc, ka mani vecāki ir zemnieki, varbūt tāpēc, ka cīnos par ceļiem... Redzi, kā ir ziemā, – Centra ceļus notīra simtslatnieki ar slotiņām, izgrauž, vēl laterniņu uzliek un tad vēl kāda tante atnāk uz pagastu un kliedz, ka līdz durvīm nav smiltis nokaisītas, bet tā, kas tai nomalē dzīvo, lai pati rokās tos kilometrus līdz lielajiem ceļiem ārā. Nē, padomā, kur tur vienlīdzība! Ja tādas nav pat Drustos, kur tur Rīga un pārējā Latvija. Es par tām nomalēm. Par jauniešiem cīnos, bet viņi man tikai pa galvu sadod. Un man ir sajūta, ka balsoja pensionāri. Vēl otrs variants, kā cilvēki balso – ai, davai, balsošu par dullo Podnieku, lai viņš kurina tos citus. Diezgan brīvi arī saku, ko domāju, pāris reizes ir gribējies arī sēdēs pakauties. Vajag izdarīt lietas un – miers. Es jau neesmu tāds labais politiķis, kas staigā uzvalkā. Reizēm paklausos, ko politiķi runā, tas ir tik primitīvi... Kas uz to uzķeras? Kas tā demokrātija ir? Varbūt nemaz nevajag to demokrātiju – simts runā vienu, bet viens saka pretī un beigās izrādās, ka tam vienam bija taisnība. Ja tas viens ir baigi ģeniālais. Gandrīz esmu par monarhiju.
Vai es esmu ģeniāls? Nu, nē.
No foto sērijas "Neparasta vieta"
