Pa privāto stāstu pakāpieniem
15/11/2012
“Ārprāc, man tak nav darbu!” pati sevi skaļi atdarina māksliniece Helēna Heinrihsone (1948), mansarda darbnīcā rādot uz vienu no jaunajām gleznām, kurā attēloti guļamistabas griesti zilganā nakts pustumsā. Bezmiegā lūkoties griestos un par kaut ko raizēties, piemēram, tuvojošos personālizstādi, ir viens no personiskiem motīviem, kas vienkopus risināti jaunajā izstādē “Dzīvoklis”. Galerijā “Māksla XO” tā apskatāma no 20. novembra līdz 2013. gada 8. janvārim. 21. novembris ir mākslinieces dzimšanas diena.
Ņemot vērā, ka Heinrihsones gleznu pamats teju vienmēr ir pašas izdzīvoti mirkļi un notikumi, ir tikai pašsaprotami, ka nu audeklā un eļļā materializējušies arī stāsti par Baznīcas ielas mājas pēdējā stāva dzīvokli, kurā Helēna ir uzaugusi, kurā ir mitusi viņas dzimta nu jau vairākās paaudzēs, un kur viņa ar vīru Ivaru Heinrihsonu glezno – pa vēl vienām kāpnēm uzkāpjot līdz jumta stāvam. Sākotnēji gan tika gleznots turpat dzīvoklī, gultu pa dienu pastumjot zem klavierēm. Mākslinieces kataloga biogrāfijā rakstīts, ka darbnīca bēniņos abiem ar vīru izbūvēta 1991. gadā: “Var strādāt un dauzīties paši virs savām galvām – lejas kaimiņi vairs nedraud izsaukt miliciju.” Izstādē “Dzīvoklis” skatītāji varēs minēt un šifrēt gan bērnības priekus un pārdzīvojumus, kad skrējiens pa garu un tumšu koridoru noslēdzas ar salauztu roku. Gan arī atmiņas par to, kad vēl pašas meita – Anna Heinrihsone – bija mazs bērns un baltā cepurē ar zaķa ausīm pie eglītes skaitīja pantiņus. Kur nu vēl tāda nostaļģijas “atombumba” kā paaudzēs pārmantotu eglīšu rotājumu kaste, kas tiek atpakota vien reizi gadā… Vai arī miniatūrāki mirkļi - kā ap pirkstu apsieta marle, kas mūždien raisās vaļā un ir novazāta pelēka.
Helēna Heinrihsone ir Latvijā pirmās modernās altārgleznas autore pēckara periodā, kas sabiedrībā izraisīja rezonansi – no cildināšanas līdz klajam noliegumam. Triptihs ar Krustā sistā tēlu, Svētā Pētera un Jaunās pilsētas motīviem iesvētīts 1993. gadā Kolkas luterāņu baznīcā. “Atnāca pie manis priecīga Sarmīte Māliņa un teica, ka esot man sarunājusi iespēju uzgleznot altārgleznu,” stāsta Helēna. “Tas bija vienreizēji… Tās izjūtas nav iespējams aprakstīt. Unikāla iespēja.” Ja pārlasa 80. un 90. gadu mākslas vēstures lappuses, tad “ažiotāža” ir vārds, kas ar Helēnu Heinrihsoni saistīts ne reizi vien. Piemēram, 1988. gadā, atgriežoties mājās pēc nakts uzdzīves, top glezna “Agrs rīts pilsētā”, kur klejojošu suņu bars skrien gar Ļeņina pieminekli. Vai vēl senāk – 1985. gadā, kad bija jāapstrīd PSRS Kultūras ministrijas noraidījums dalībai Raumas biennālē Somijā un jāpierāda, ka gleznā “Pēdējais autobuss” sievietes kailais dibens nepretendē uz Padomju Savienības seju… Vai Helēnas Heinrihsones glezniecība spēj izraisīt ažiotāžu arī šodien? Viņas rokraksts joprojām šķiet spilgts un drosmīgs - tāpat kā gleznās izmantotā krāsu palete. Un – kas ir lieliski – daiļrades attīstībā joprojām nav dīkstāves.
Īsi pēc “Dzīvokļa” atklāšanas galerijā “Māksla XO” tu sāksi strādāt pie akvareļu izstādes galerijā “Bastejs”, kas notiks 2013. gada februārī. Kā tas ir – pamīšus strādāt gan ar eļļu, gan akvareli? Tā tomēr ir liela atšķirība.
Tā ir ļoti liela atšķirība. Akvarelī papīrs nepacieš visu. Turklāt ļoti labs akvareļu papīrs, viena loksne, maksā dārgi, kas visnotaļ ierobežo radošo procesu. Pēdējo akvareļu izstādi rīkoju galerijā “Māksla XO” 2011. pada vasarā. Lai sevi iedrošinātu, es toreiz izgriezu atsevišķas detaļas. Piemēram, Augustes [mazmeitas] portretā izgriezu muti, un tad to atsevišķi krāsoju, lai papīru vairāk apdzīvotu, un pēcāk aplikatīvi iestrādāju. Man vispār ļoti patīk Rodēna zīmējumi un akvareļi. Tie ir izcili, it kā tikko radīti, ļoti dzīvi. Un arī tajos izmantota aplikācija. Ir jāstrādā daudz un bieži, jo jāuztur ritms, nedrīkst izlaisties.
Vasarā braucām uz lauku mājām aiz Kolkas, un caurbraucot piestājām Talsos, kur ir vienas pasakainas humpalas. [Rāda trīs miniatūrus dārza rūķīšus, diviem no tiem vairs nav deguna.] Viens man atgādina Mārtiņu Rītiņu, tā arī uzgleznoju. Tā tie motīvi rodas… vienmēr gan pārlieku literāri, stāstoši.
Stāsti ir tie, kas tevi iedvesmo visvairāk?
Jā, bet kas tad cits? Vai nu par to, kas ir realizējies, vai par to, kā nav – skumjas, drāmas, šķiršanās.
Kad ir vieglāk gleznot – ja pamatā ir kāds priecīgs notikums vai kreņķi?
Lielas atšķirība nav. Galvenais, lai sāp! (Smejas)
Kāda ir tava attieksme pret nekrofilo tēmu? Galvaskausi, krusti un sairuši ziedi tomēr nešķiet nekas optimistisks. Arī rozes reizēm tiek nestas tieši uz kapiem.
Manos darbos vienmēr klātesošs ir pagājības motīvs – ka viss pāriet. Es ticu, ka gars ir nemirstīgs. Nesen pat par to sastrīdējāmies ar Staprānu [gleznotāju Raimondu Staprānu], jo viņš uzskata, ka gars ir mirstīgs… Kā tu domā?
Vai tik nav tā, ka dvēseles nemirstībai sāk ticēt, kad nomirst kāds tuvs cilvēks, kura simtprocentīgu izgaišanu ir grūti pieņemt.
Mana mamma nomira mājās. Es tobrīd biju izskrējusi uz pedikīru. Vari iedomāties? Mammai bija kopēja; kad pārnācu, bija vairāk nekā acīmredzams, ka ķermenī vairs nav gara. Tas ķermeni ir pametis, un atlikusi vien sveša čaula. Manuprāt, tā ir baigā liecība. Iespējams, tāda domāšana nāk no bērnības, liela nozīme ir tam, ko bērnībā lasi, ko skaties, kāds ir noskaņojums. Iespaido viss, ko esi intensīvi “uzsūcis”.
Ko tu tādu lasīji?
Daudz ko lasīju ačgārnā vecumā. Mopasānu salasījos vienpadsmit gados, un prātā automātiski tikai vienas domas. Ne tikai sekss, bet arī tas, ka ir iespējams krāpties, ka dzīve ir ciniska. Tev ir mans katalogs? Es no Ivara [Ivara Heinrihsona] nošpikoju, ka biogrāfiju var uzrakstīt, minot nozīmīgākos dzīves, tostarp bērnības momentus. [Piemēram, “Vecmāmiņas, mātes mātes, audzināšanas kredo: neslauki grīdas, jo to tavā vietā var izdarīt cits, lasi grāmatas.”] Katalogu izdeva vienlaikus ar izstādi “Sveiks, kurmi!” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM).
“Sveiks, kurmi!” 2007. gadā bija jau tava otrā personālizstāde muzeja Baltajā zālē. Pastāsti par pirmo 1990. gadā!
Astoņdesmitajos gados [Latvijas Mākslas] akadēmijā valdīja liela bohēma. Uzdzīvoja kā studenti, tā pasniedzēji. LNMM [toreiz Valsts Mākslas muzejā] Indulim Zariņam tika atklāta izstāde. Es, jauna un nekaunīga, uz kopējā jautrības viļņa Mārai Lācei jautāju, kad jūs atļausiet uztaisīt izstādi arī tiem, kas vēl nav nopelniem bagātie? Un visi saka, lai tik rakstu iesniegumu. Es arī uzrakstīju! To pieņēma! (Smejas)
Izstāde Rīgā izraisīja lielu ažiotāžu.
Ja nemaldos, tad es biju pati pirmā māksliniece Padomju Savienībā, kuras atklāšanā muzejā tika iznēsāts šampanietis! Kā es to dabūju gatavu? Tolaik bija cita enerģija…
Bet vai nav tā, ka priekšstats, ka mākslinieka personālizstāde LNMM Baltajā zālē ir teju augstākais punkts Latvijā, mūsdienās pamazām noplok?
Tādam klasiķim kā man Baltā zāle joprojām šķiet satriecoša. “Sveiks, kurmi!” izstādes pēdējās dienās es vienkārši tur sēdēju un negribēju iet projām. Tā ir bauda. Šī zāle ir glezniecībai izcili piemērota vieta.
Toreiz pēc izstādes muzejā nesāka mocīt doma, ko nu darīt tālāk?
Man pēc katras izstādes ir svarīgi atkal meklēt un atrast arvien jaunu motīvu. Līdzīgi kā ar tiem peldētājiem Cēsu mākslas festivālā. Pieļāvu, ka no manis gaidīja atkal rozes vai kaut ko sarkanu. Bet tas nav iespējams! Vai, piemēram, tagad gaidāmajai “XO” izstādei… Helēna Heinrihsone glezno trepes un interjerus! It kā šķiet dīvaini. Bet man tas ir azarts.
Ar varu jau tos jaunos motīvus neatradīsi...
Nu par mūsmājas trepēm visi jūsmo. Es jutu, ka tās uzgleznot man ir teju vai pienākums. Visi jaunie darbi ir ļoti privāti. Uzskatu, ja gleznās tiek ielikts kaut kas ļoti personisks, tad to nozīme top universāla.
Vēl es jau sen sapņoju, ka vienā darbā būtu izmantoti dažādi paņēmieni. [Rāda uz vēl līdz galam nepabeigto darbu ar Ziemassvētku eglīti un mazu meiteni balta zaķa kostīmā]. Suns ir ļoti reāls, bija mums vecs vilka suns. Bērna-zaķa kājas tā arī paliks – pavirši ieķēpātas. Bet vienlaikus gleznā būs arī lazējums, kas savukārt ir kaut kas “kapitāls”. Citam varbūt tas jau sen ir pagājis, bet man šobrīd tā rīkoties ir aktuāli. Gribēju, lai arī visas izstādes gleznas ir krasi atšķirīgos izmērus. Daļēji tas tā arī būs. Gribu būt brīva, bet lai būtu brīvs, ir jāstrādā ļoti regulāri.
Vai nav tā, ka ar laiku uz tava audekla parādās arvien vairāk dažādu formu, krāsu, ir lielāka izkaisītība?
Tas nav apzināti. Bet es sevi mierinu ar to, ka daudziem māksliniekiem ir bijuši dažādi periodi. Tā kā es ārkārtīgi daudz lasu, un mēs regulāri braucam uz pasaules izstādēm, tad redzu, ka cilvēks, kas strādā daudz, atļaujas visu, kas vien viņam ienāk prātā. Negrasos sevi salīdzināt, bet, piemēram, Gerhardam Rihteram ir tas ģeniālais darbiņš, kur uzgleznots tualetes papīra rullītis. Bet vienlaikus viņam ir arī abstraktas gleznas. Ja tu ej uz priekšu, tu nevari visu laiku strādāt vienā veidā. Gleznot tikai lielus laukumus un rozes. Pašam kļūst apnicīgi.
Vispār man plānots vēl viens darbs ar trepēm. Tas ir ceturtais stāvs – es dzīvoju piektajā. Jau no bērnības, kad vēlu vakarā nāc mājās vai esi kaut ko sastrādājis, tad priekšpēdējais stāvs ir tā pietura, kur stāvi un domā, ko teiksi vecākiem, ko samelosi... Ceru, ka man izdosies tām trepēm gleznā piešķirt to starojumu.
Cik svarīgs gleznotājam ir pats gleznošanas process? Pieļauju, ka tu nevarētu pateikt kā Andris Breže nesenā intervijā – ka darbu (konceptuālu instalāciju) pietiek vien galvā izdomāt un nemaz nevajag izniekot pūles, lai to īstenotu.
Gleznošana taču ir tāds kaifs! Arī akvarelī – kad krāsas piliens saskaras ar papīru… tas ir tāds process! Bet konceptuālajiem māksliniekiem tas varētu būt citādāk… Bet ko tad darīt? Tikai sēdēt un domāt?
Kad tu vēl studēji akadēmijā – kur tu visvairāk iespaidojies, lai gleznotu tā, kā tu gleznoji? Jo jau septiņdesmitajos ir tapušas tiem laikiem neierastas un drosmīgas gleznas.
Man bija desmit gadi, kad omamma uzdāvināja grāmatu par Pikaso baložiem… Mājās tas viss jau bija! Domāju, ka iespaids nācis no audzināšanas un ārējiem vides faktoriem. Kad mācījāmies akadēmijā pie Eduarda Kļaviņa, man nebija teju neviena uzvārda, kuru es dzirdētu pirmo reizi. Mājās gan tas nenotika pedagoģiski, vienkārši ņem un skaties, ko vien gribi.
Kādā intervijā tu minēji, ka glezniecība ir elitāra. Kā tu to domāji? Naudas izteiksmē?
Izmaksu ziņā noteikti nē, arī ar sērkociņu var gleznot. Bet glezniecība ir elitāra, jo, manuprāt, tā ir augstākā bauda. Tēlniekam varbūt tas pats ir tēlniecībā.
Tu arī regulāri brauc uz pasaules mākslas mesēm. Kāds ir tavs priekšstats par glezniecības vietu laikmetīgajā mākslā šodien?
Jā, šovasar bijām arī uz Art Basel. Diemžēl no laikmetīgās glezniecības tik prestižos tirgos vieta atrodas vien plaši zināmiem māksliniekiem, kāds ir, piemēram, Deivids Hoknijs. Vai arī jau mirušiem spožiem meistariem. Reizēm pat dusmas – esi atbraucis uz mesi, nevis muzeju, bet tev jāskatās Pikaso. Ar mūsdienu glezniecību nez kāpēc ļoti maz kāds riskē. Regulāri braucam uz Arco Madridē. Ja salīdzina ar situāciju pirms pieciem gadiem, tad jāteic, ka tagad ir daudz vairāk glezniecības. Tolaik vēl ierastas bija instalācijas, kas nu mesēs ir gandrīz vai “iznīdētas”. Šodien, ja tiek eksponētas instalācijas un objekti, tad tikai tādi, kuriem piemīt pašvērtība arī materiālā ziņā – marmors, zelts, bronza. Es ļoti mīlu amerikāņu gleznotāja Aleksa Kaca daiļradi, un viņš šobrīd ir viens no populārākajiem arī mesēs. Par ko man liels prieks. Vismaz dzīvs (smejas). Ja no Gerharda Rihtera darbiem mesēs visbiežāk ir nelieli un daiļrades vidusposma darbi, tad 85 gadus vecajam Kacam ir pavisam jaunas gleznas!
Kā tu skaidro to, ka daļai mākslas interesentu Latvijā ir aizspriedumi pret tirgu, proti, ka mākslas biennāles ir kaut kas labs, bet mākslas tirgus – slikts?
Pirmā dzirdēšana! Ar ko tu kontaktējies? (Smejas) Atceros, kad pirmo reizi bijām Venēcijas mākslas biennālē, tā mūs iespaidoja un apdullināja, bet, kad iznākuši no Dārziem, aizgājām uz Marka laukumu, nospriedām – lūk, kur ir īstais avangards! Viss Marka laukums, kolonnas, vide… Iepazīstoties ar Venēcijas vēsturisko arhitektūru, šķita, ka tā biennāle aiz žoga ātri vien ir atmiņās nogrimusi.
Tu reiz teici, ka nav nekā skaistāka par skatīšanos saulrietā. Dastins Hofmans savukārt ir sacījis, ka apskaužot tos cilvēkus, kas prot tā vienkārši noraudzīties saulrietā, jo viņš nemitīgi domājot, kā to vislabāk varētu nofilmēt…
Jā, bet protams! Es domāju par gleznošanu. Ar draudzeni, gleznotāju Irēni Lūsi, mēs mēdzām darīt tā, ka aizskrienam uz jūras malu, mums ir blociņi, ieskicējam strīpas, kur būs jūra, kur priekšplāns, un gaidām… Un kad saule sāk rietēt… tai izrādei nav līdzvērtīgas! Patiesībā tas ir ārprāts! Zaļš, sarkans, rozā, to nevar izdomāt. Man daudzi darbi ir bijuši par saulrieta, nirēju, jūras tēmu. Diezgan izdzīvots posms.
Pastāsti par krāsām… kāpēc tu uzskati, ka “no baltās krāsas ir jāuzmanās”?
Galvenokārt tīri tehnisku iemeslu dēļ, jo pat viskvalitatīvākā baltā krāsa ar laiku dzeltē. Bet vēl es augstu nevērtēju faktūras. Dažādas pastas un līdzīgus “jokus”. Bet, nu, lai katrs dara, kā grib…
Par kuriem māksliniekiem tu vari teikt, ka tev patīk, kā viņi strādā?
Man divas reizes ir noreibusi galva mākslas iespaidā. Burtiskā nozīmē. Pirmā reize bija vēl Rietumvācijā 1986. gadā, 16. gadsimta vācu mākslinieka Lūkasa Krānaha mājās Jēnā. Krānaha darbi iedarbojas tik tiešām teju fiziski. Otra tāda reize bija LNMM Baltajā zālē, kad notika Georga Šēnberga izstāde… Izcils mākslinieks.
Kāds ir tavs viedoklis par latviešu mūsdienu mākslu šodien? Vai, kopumā raugoties, viss ir kārtībā?
Droši vien. Redz, neviens jau nevar to kopainu savilkt… Cik galerijas ir uzņēmušās, tik arī redzam. Ar lielu prieku gaidu Miķeļa Fišera izstādi “Arsenālā”… Interesanti, ka ir vismaz divi izcili latviešu mākslinieki, kas nav beiguši speciālas mākslas skolas, proti, akadēmijā ir iestājušies pēc parastas vidusskolas: Fišers un Kristaps Ģelzis. Vismaz agrāk rozentāļi bija tāda kā mazā akadēmija, tālab iestājoties LMA, studentiem enerģija un interese jau noplaka. Savukārt Fišers pirmajā kursā tik dedzīgi gleznoja! Ar tādu svaigu skatījumu.
Tu daudz ceļo. Kura pasaules vieta visspilgtāk palikusi atmiņā?
Meksika, kur biju 2006. gadā, un tās kultūrvēsture – zemes māksla. Tie milzīgie vēsturiskie objekti šķiet kā tikko celti un atstāj iespaidu, ka tos nav radījuši cilvēki.
Citplanētieši?
Nu, goda vārds!
Tā jau tieši Fišera tēma…
Varētu uzrakstīt pieteikumu… cik gadi jāgaida?
Uz izstādi “Arsenālā”?
Jā! (Smejas)
