Dzīvesprieka degviela
09/07/2011
Augusta Kinnapu izstāde “Mani favorīti” līdz 30. jūlijam skatāma “Galerijā 21”, Rīgā.
Igauņu mākslinieks Augusts Kinnapu (August Künnapu, 1978) intervijā teiks, ka labām izstādēm jābūt kā pozitīvas enerģijas benzīntankiem. Esmu pārliecināta, ka arī viņa asinīs rit kaut kas viegli uzliesmojošs, kas darbina dzīvesprieka un nenoviltojama gaišuma motoru. Niez nagi nosaukt viņu par tīrradni, attiecinot to gan uz Augustu kā personību, gan uz viņa gleznām. Bet to darīt nebūtu nekas jauns, jo jau igauņu presē lasāmi tādi apzīmējumi kā “Brīnumbērns”, “Mazais princis”, britu kurators un mākslinieks Harijs Pais (Harry Pye) slejai par viņu izvēlas virsrakstu “Saule Augustā” (Sunshine in August), bet igauņu mākslinieks Kaido Ole nokristījis Kinnapu par šābrīža labāko Igaunijas gleznotāju.
“Mani favorīti” ir jau otrā Augusta Kinnapu personālizstāde Rīgā. Arī pirmā tika rīkota “Galerijā 21” pirms diviem gadiem. Izstādi veido dažāda izmēra un formāta portreti – ar atpazīstamām personām, kuras Kinnapu ir kā nozīmīgas. Rojs Ajers, Kims Ki-Duks, Dalailama, Devandra Banharts, arī latviešu dzejnieks Rainis (kurš Igaunijas jaunās inteliģences vidū esot ļoti iecienīts) – tie ir tikai daži no personvārdiem.
Tematiskas portretu sērijas Kinnapu veidojis arī iepriekš. Piemēram, 2002. gadā tapa arhitektu portreti, gleznoti uz mākslinieka bērnības vasarnīcas, kas vēlāk nojaukta, dažādām durvīm. Zaha Hadida, Tadao Ando, Konstantīns Meļņikovs u.c. Bet 2003. gadā tika portretēti senie zinātnieki: Īzaks Ņūtons, Johanss Keplers u.c.
Pārskatot Augusta Kinnapu gleznas pēdējā desmitgadē (2007. gadā izdots apjomīgs viņa katalogs), rodas iespaids, ka rast idejas darbiem viņš spēj ik uz soļa. Līdzās portretiem lielu daļu “arhīva” aizņem figurālās kompozīcijas, piesātinātas ar aizrautību par dzīves situācijām. Cilvēki lidmodeļu sacensībās, dakteri, kas izmeklē pacientus, zēns ar velosipēdu, tenisisti, hokejisti, kaķi un suņi, ieroču rūpnīca, Brežņeva vizīte, jaunieši, kas lasa avīzi, pilsētplānotāji, svētku svinētāji ar akordeonu, zoodārzs, šamanis un vēl, un vēl.
Tas atgādina bērnību, kad tie, kam patika zīmēt, uz papīra attēloja visu, ko vien pieredzēja. Vai tas būtu bijis zobārsta apmeklējums, vai vecāmamma virtuvē. Taču simpātisks naivums gan tēmās, gan stilistikā ir tikai odere. Kinnapu gleznas ir mākslinieciski nobriedušas un “pašūtas” no smalkākās drēbes, ko veido talants un neatlaidīgs, regulārs darbs.
Cita starpā Augusts Kinnapu kopš 2005. gada divreiz gadā izdod arī kultūras laikrakstu/žurnālu “Epifanio”, kas mākslinieku, arhitektu un literātu vidē zināms arī ārpus Igaunijas robežām.
Kuri ir Jūsu lielākie favorīti mākslā, kas iedvesmo pilnveidoties kā gleznotājam?
Britu mākslinieks Deivids Hoknijs (David Hockney, 1937). Arī viņu es uzgleznoju, tikai Rīgas izstādē portrets nav iekļauts. Neesmu redzējis nevienu viņa personālizstādi, vien darbus, un esmu lasījis viņa grāmatu. Viņš ir gleznotājs, taču labi raksta. Grāmatā “My early years” stāsta, kā uzsāka nodarboties ar mākslu. Pirmās gaitas mēroja Karaliskajā mākslas koledžā Londonā, bet 26 gadu vecumā aizveida savus darbus uz Ņujorku un vēlāk apmetās uz dzīvi Losandželosā.
Kā Jūs pats kļuvāt par mākslinieku?
Jau no 12 vai 13 gadu vecuma mācījos bērnu mākslas skolā. Tur bija viens skolotājs, kas pamudināja, ka man vajag tik’ ņemt tās krāsas un strādāt, nedomājot par to, cik daudz es ko iztērēju, vajag vienkārši ļauties. Tā varētu būt tāda pirmā reize, kad tiku iedrošināts atraisīties radoši.
Jums gleznošana nāk tā viegli jeb ir ar sevi jāpacīnās?
Gandrīz visi šie darbi ir tapuši speciāli izstādei un šīgada laikā. Biroju darbinieki strādā no 9:00 līdz 18:00. Es reizēm uzsāku drusku vēlāk, taču darbs tik un tā veidojas kā rutīna, bet radoša rutīna. Strādājot pie gleznas, vienā brīdī mēdzu kļūt garlaikots, tad uz brīdi apstājos, publicēju “Epifanio” numuru, un ar jaunu sparu turpinu.
Kā Jūs spējat pagūt un apvienot gan redaktora darbu, gan būt gleznotājs?
Cenšos laiku sadalīt. Kad es gleznoju, tad gleznoju. Kad lieku kopā avīzi, tad daru tikai to. Protams, reizēm darbi pārklājas. Vēl arī pasniedzu Igaunijas Mākslas akadēmijā. Scenogrāfiem un metālmāksliniekiem mācu gleznot.
Mūsdienās tas ir ļoti raksturīgi – nodarboties ar vairākām lietām, bet lielu daļu cilvēku tas ieved stresā. Kā Jūs ar to tiekat galā un spējat darbos ieguldīt pozitīvu enerģiju?
Paņemu otu un iemērcu krāsā.
Reizēm pat ir tā, ka nejūtos īsti vesels, sāp kakls, piemēram. Bet kolīdz sāku gleznot, tā enerģijas sakustās, sāk plūst, un uzreiz jūtos labāk. Ja glezna izdodas, esmu laimīgs.
Tas būtu jāsajūt arī galerijās. Laba izstāde ir kā pozitīvas enerģijas benzīntanks, kur uzpildīties. Lai arī mūsdienu mākslā ir daudz negāciju, uzskatu, ka mākslai nav jāvairo sliktas emocijas. Tās nenāk par labu ne apmeklētājiem, ne arī māksliniekiem. Neizprotu, kāpēc būtu jāattēlo asinis vai slepkavības?
Vai izstādes apmeklētājs Jums ir svarīgs? Ko Jums nozīmē apziņa, ka Jūsu gleznu kāds apskatīs un par to domās?
Tas atkarīgs no gleznas. Darbi var būt arī ļoti personiski, tad nav vajadzīgs, lai visi tos apskata. Bet kopumā ņemot – gleznas nevajadzētu slēpt.
Uzskatu, ka ir labi, ja arī privātie kolekcionāri savu guvumu atver publiskai apskatei.
Arī Jūsu darbi ir privātajās kolekcijās?
Vienam igauņu kolekcionāram ir deviņas manas gleznas no dažādiem manas darbības posmiem. Šī kolekcionāra pirmais pasūtījums bija viņa un viņa sievas portrets – ar abiem kādā mūzikas festivālā. Nesen saņēmu jaunu pasūtījumu: uzgleznot viņa 1987. gada BMW.
Ir arī citi pasūtītāji, bet man vienmēr tiek dota radošā brīvība. Manā darbā neviens neiejaucas.
Vai glezna izmainās, kad to iznes no darbnīcas un ieliek citā telpā, piemēram, galerijā?
Jā, vienmēr! Tāpēc man patīk izstādes rīkot ļoti dažādās vietās. Gan vecās fabrikās, gan baltās galeriju zālēs. Katra konkrētā telpa mani iedvesmo un dod idejas, kā darbus eksponēt.
Runājot par telpu – Jūsu tēvs Villens Kinnapu ir arhitekts.
Arī es pats pēc izglītības esmu arhitekts. Reizēm arhitektūru iekļauju gleznās. Varbūt, ja nebūtu to studējis, tad celtnes negleznotu. Lielākā glezna izstādē “Mani favorīti” ir brazīliešu arhitekta Oskara Nīmeiera (Oscar Niemeyer, 1907) portrets. Gleznā viņš atrodas pie viena no saviem slavenākajiem projektiem – Brazīlijas Modernā mākslas muzeja.
Dažās gleznās centos portreta fonā attēlot kaut ko tai personai nozīmīgu. Krievu absurda literatūras meistars Daniils Harmss (Даниил Хармс, 1905–1942), piemēram, gleznā ir redzams uz Sanktpēterburgas grāmatu veikala “Dom Knigi” balkona 20. gadu sākumā.
Izstādei izvēlējos pēc iespējas atšķirīgus cilvēkus – ar izteikti dažādiem raksturiem un no dažādiem laika periodiem. Ir gan mani ilglaicīgie favorīti kā, piemēram, jau pieminētais Daniils Harmss. Bet uz izstādes plakāta ir glezna ar mūziķi Devandru Banhartu (Devandra Banhart, 1981), kas ir viens no maniem jaunākajiem “mīluļiem”.
Vai Jūs “Epifānijās” arī rakstāt kaut ko?
Reti. Pārsvarā es vienkārši vācu un apkopoju materiālu: mākslas esenci, mūzikas esenci, arhitektūras un literatūras esenci. Līdzīgi kā manās gleznās: kad veidoju portretu, cenšos notvert personības esenci – tai visraksturīgāko. Mēģinu uzgleznot viņa vai viņas dvēseli.
Un izdodas?
Tas atkarīgs no personības. Ir cilvēki, kas ir vairāk gaiši un atvērti, bet ir tādi, kuriem bijis sūrs liktenis. Piemēram, rakstnieks Daniils Harmss kara laikā mira no izsalkuma. Centos, lai arī šo dzīves grūtumu varētu no portreta sajust.
Kā glezniecība jūtas laikmetīgajā mākslā?
Glezniecība vienmēr ir bijusi mākslu karaliene. Īpaši to var just te, Rīgā. Piemēram, pirms dažiem gadiem jauno mākslinieku grupas izstādē “CandyBomber” vai pērn “Urban Child”, kuras papildināja arī kvalitatīvi katalogi. Pret gleznu te attiecas ar pietāti un nopietnību. Tallinā glezniecība nav tik populāra. Protams, daži jaunie mākslinieki joprojām nav aizmirsuši gleznot. Bet populārāki mediji Igaunijā ir video un fotogrāfija.
Vai Jūs kā mākslinieks domājiet tādās kategorijās kā “skaists”? Vai šādam apzīmējumam mūsdienās vēl ir funkcionāla nozīme?
Jā, noteikti. Bet man, iespējams, ir citādāka izpratne par to, kas ir skaists. Mani darbi ir drīzāk izmežģīts skaistums. Arī īpatnējais, smieklīgais var būt skaists.
Man ļoti patīk, ja cilvēki sāk smieties, skatoties uz manām gleznām. Vai pat smieties līdz asarām. Kad bērnībā mācījos bērnu mākslas skolā, uzgleznoju savu tēvu kā mazu zēnu. Aina no bērnudārza 50. gadu sākumā. Bērnu orķerstris. Tēvs turēja trijstūri, citiem dažādi citi instrumenti. Atceros, ka skolotājs, redzot manu bildi, smējās līdz asarām.
Kāpēc glezna ar Dalailamu ir tik ļoti maziņa?
Dalailama kaut kādā ziņā ir mīļš. Šāds formāts varētu būt intīmāks. Es viņu redzēju pirms kādiem desmit gadiem, kad viņš uzstājās ar runu rātslaukumā Tallinā. Cilvēku bija sanākuši ka biezs. Atceros, kad runa beidzās, iekšā fiziski sajutu siltumu. Vispār ir ļoti interesanti radīt tik dažādu izmēru un formātu gleznas. Man ir arī ovālas bildes.
Vai atcerieties, kad pats pēdējo reizi smējāties vai vienkārši izjutāt ļoti labas emocijas kāda cita mākslinieka darba priekšā?
Neteikšu, ka tieši smējos, bet šobrīd KUMU Tallinā izstādīti pagājušā gadsimta 70. gadu mākslinieku darbi. Piemēram, Ludmilas Sīmas un Jurija Palma izstāde “Viens pats pilsētā”. Ludmilas Sīmas darbus dzīvē nebiju redzējis. Tie mani iepriecināja. Vēlviena 70. gadu mākslinieka – Urmasa Plomipū izstāde “Baltais Nams”. Viņš pamatā strādā kā grafiķis un savā dzīvē ir radījis vien kādus četrus eļļas glezniecības darbus, arī dažus akvareļus, bet visi tie ir ļoti labi.
Vai Jums ir kādi favorīti arī latviešu mākslā?
Kādu vienu nevaru izcelt, bet kopējais gleznotāju līmenis ir ļoti augsts. Purvīša balvas 2011 finālistu izstādē patika Kristapa Ģelža darbi. Esmu arī izstādījies kopā ar latviešu gleznotāju Andri Vītoliņu. Mēs esam ļoti atšķirīgi, taču mums ir līdzīga krāsu izjūta, tā mūs vieno.
augustkunnapu.epifanio.eu
www.epifanio.eu
www.galerija21.lv
