Nav citas izejas
Vilnis Vējš
17/07/2011
Cēsu mākslas festivāla 2011 ietvaros kopā ar Pēterburgas mākslinieku Sergeju Bugajevu - Afriku ieradusies arī mākslas kuratore Oļesja Turkina. Cēsu festivālā, kurš tiks atklāts 23. jūlijā, notiks viņu veidota izstāde - multimediāls projekts "Džons Miltons Keidžs Krievijā un pasaulē".
Zinu, ka esat atbraukusi kopā ar mākslinieku Sergeju Bugajevu – Afriku un gatavojaties Cēsu mākslas festivālam. Tomēr pastāstiet, lūdzu, par to pati!
Par šo festivālu jau biju dzirdējusi, pateicoties tā saistībai ar avangarda mūzikas tradīciju. Arī ar augsto Latvijas izpildītājmākslinieku līmeni – slaveno Radio kori. Pagājušajā gadā es tajā jau piedalījos kopā ar Orestu (Silabriedi), veidojām ar viņu kopīgu lekciju, kas bija veltīta mūzikas un tēlotājmākslas mijiedarbībai. Tas bija ziņojums divās balsīs. Orests runāja no avangarda mūzikas skatu punkta, bet es – no tēlotājmākslas. Kā mākslinieki mijiedarbojās ar skaņu. Sākot ar Maļeviča slaveno operu “Uzvara pār Sauli”, kas tika uzvesta 1913. gadā, un beidzot ar Sergeju Bugajevu Afriku, un viņa sadarbību ar Džonu Keidžu un Mersa Kaningema kompāniju, veidojot dekorācijas un kostīmus baletam. Lekcija bija ļoti veiksmīga un Cēsu festivāls mani, godīgi sakot, ļoti patīkami pārsteidza, saviļņoja – ar visaugstāko mūzikas līmeni. Laikam gan nevienam no mums nav bijis lemts piedalīties slavenajos Fluxus festivālos Darmštatē, droši vien enerģijas ziņā un pēc nozīmes tur bija līdzīgi. Tādēļ ka Cesīs, tāpat kā, spriežot pēc liecībām, festivālos Vācijā 50. gadu beigās, notika paradoksālas performances, piemēram, mežā, kur uzstājās jauni, bet jau pazīstami komponisti, līdzīgi kā savulaik Vācijā Karls Haincs, Štokhauzens vai Keidžs. Cēsu atmosfēra patiešām atgādināja festivālus pirms piecdesmit gadiem, ar kurām kritiķi nodarbojas līdz pat šim laikam. Kad Sergejam kā māksliniekam un man kā kuratorei piedāvāja piedalīties festivālā šogad, mēs, protams, ar prieku piekritām.
Turklāt bija ļoti interesanta tēma – veltījums Džonam Keidžam.
Keidžs ir ne tikai svēts cilvēks gan mūzikā, gan mākslā, it īpaši šobrīd, kad plosās patērētājsabiedrības intereses. Keidžs bija ne tikai noskaņots, bet arī klusi cīnījās pret visu to, kas mūs šodien ielenc un kas mums tā nepatīk. Viņš principiāli atteicās iedzīvoties no mākslas. Piemēram, viņa slavenais teiciens: “Ja to, ko jūs esat iecerējis, jau ir izdarījis kāds cits, priecājieties, jo jums paliek vairāk laika kaut kam jaunam”! Keidžs 1988. gadā ieradās uz avangarda mūzikas festivālu Ļeņingradā. Tas bija laimīgs brīdis, jo Maskavas konservatorijas lielā zāle bija slēgta un visi lielie avangardisti pēkšņi nonāca Ļeņingradā. Es biju Keidža koncertā un klausījos viņa slaveno skaņdarbu “4’33”” (“Četras minūtes trīsdesmit trīs skundes”). Kopā ar Sergeju Bugajevu Afriku, Timuru Novikovu, Segeju Kurjohinu, lieliskās grupas “Pop Mehaņika” dibinātāju, kurš, starp citu, ir uzstājies arī Rīgā.
Jāatzīmē, ka Perestroikas laikā un pat 90. gadu sākumā Rīga mums nozīmēja īstu avangarda pilsētu. Pastāvēja īpaša Rīgas un Ļeņingradas draudzība. Piemēram, Aija Zariņa draudzējās ar Timuru Novikovu. Bet pats galvenais – šeit taču notika festivāli “Arsenāls”, uz kuriem brauca visi! Es joprojām glabāju afišu.
Rīgā savukārt esmu dzirdējis labvēlīgu skaudību pret Pēterburgu kā pilsētu, kurā viss notiek – pat padomju laikā, vēl pirms Perestroikas... Tādēļ arī jautāju, kas pamudināja jūs piedalīties festivālā tādā pilsētiņā kā Cēsis, kuru varētu uzskatīt par dziļu provinci.
Lieta tā, ka Darmštate arī savulaik bija provinciāla pilsētiņa. Tagad turpretim tā ir ļoti nozīmīga vieta laikmetīgās mākslas kartē, pateicoties saviem mūzikas festivāliem. Tā ir nevis vienkārši galvaspilsēta, bet pilnīgi zvaigžņu pilsētiņa, no kuras startējuši diženi talanti. Tāpat Cēsis ir pilsētiņa, kurā varbūt ir diezgan garlaicīgi dzīvot. Bet te pēkšņi uz festivāla laiku atbrauc visnegantākie avangardisti!
Vai jūs pieļaujat, ka arī mūsdienās kādā mierīgā vietā varētu dzimt jauni mākslas virzieni, rasties tāda pat radoša ekspansija kā tas bija leģendārajos piecdesmitajos? Vai šis laiks jau nav pagājis?
Redziet, ja atceramies Maršala Maklūena slaveno izteicienu par globālo ciematu – tas nepavisam nav jāsaprot kā tas, ko mēs redzam visapkārt – ka cilvēki pilsētās dzīvo kā provincē, vairs nemāk lasīt, rakstīt, pat runā parādījies kaut kāds dīvains akcents.
Patiesībā Maklūens tieši runāja par to, ka, lai kur mēs neatrastos, jebkurā pasaules vietā, mēs būsim savstarpēji saistīti ar bezgalīgiem tīkliem. Tādā nozīmē, piemēram Darmštate, kur radās Fluxus virziens, nav nekādi lauki. Visi zina, ka Mačūns dzīvoja Ņujorkā un gribēja izdot žurnālu. Tas neizdevās, un pēkšņi parādījās ideja organizēt festivālu. Kur? Vācijā, mazpilsētā! Droši vien tādēļ, ka kaut kā labvēlīgi sakrita apstākļi. Bija pieejamas telpas, varbūt bija mazāka pretestība. Šīs sakritības rezultātā maza vācu pilsētiņa ir vienas no visradikālākajām mākslas kustībām dzimtene. Tāpat Cēsis ar neticamiem avangarda mūzikas notikumiem, kur sabrauc ne tikai visa Rīga, kam es biju lieciniece pagājušajā gadā, bet kur sabrauc arī Eiropa... Zāles ir pārpildītas. Cilvēki stāv kājās, aplaudē, neskatoties uz lietu vai vēju. Festivāls jau notiek pietiekami ilgi, lai būtu redzams, ka tas ir to vērts. Šogad tā telpa, kurā pagājušogad bija kopēja izstāde, ir atvēlēta Sergejam – kopā ar Džonu Keidžu. Protams, Keidžs būs neredzami klātesošs.
Vai vēlēšanās atkārtot vēsturisku piemērus – Keidža sakarā vēl varētu minēt Blekmauntinu, nedraud ar atdarināšanu, imitāciju? Kur jūs mūsdienās redzat potenciālu, lai attīstītos jaunas mākslas formas? Es pat nejautāšu, kādas jūs tās iztēlojaties...
Cēsis nav atkārtojums, es tās vienkārši salīdzinu ar zināmiem piemēriem. Galvenais, ka tiek radīti apstākļi, kas ir labvēlīgi sadarbībai, dažādu mākslu mijiedarbībai. Piemēram, mūzikas un vizuālās mākslas. Tur, kur radīti apstākļi eksperimentiem, mākslinieki tos dara. Jo viņi nav saistīti ne ar tirgus nosacījumiem – šis nav art fair, - ne ar galerijām. Viņi nav saistīti ar mākslas muzejiem – jo mākslas muzeji, pat paši brīvākie, ļoti cenzē mākslas parādīšanos. Viņi izvēlas, ko rādīt un ko ne, bieži pēc prestiža un apmeklētāju piesaistes apsvērumiem.
Šādi aktivitātes punkti rada kaut ko jaunu, jo neviens jau nezina, kas tas būs. Laikam tās ir vēl kādas utopijas atskaņas, kad noslēgtā komūnā un nelielu laiku satiekas cilvēki, kas nodarbojas ar pašu interesantāko – bezkompromisu mākslu, netaisoties to uzreiz pārdot vai eksportēt kaut kur. Vietas specifiku jau nepārvietosi. Atceros, cik bija lieliski, kad pagājušogad pils pagalmā, stīgu kvarteta pavadījumā tika rādīta filma par lauku dzīvi, kaut kādām govīm.
Kas noteica personīgi jūsu pievēršanos avangarda mākslai? Jūs taču pati strādājat muzejā?
Mākslinieciskie resursi ir paši galvenie mūsu dzīvē. Naftas un gāzes krājumi drīz beigsies. Ja šodien valsti daļēji vērtē pēc tās resursiem, tad nākotnē droši vien – pēc radošā potenciāla. Ne tikai mākslas, bet arī zinātnes, kas, kamēr nav iesaistīta militārajā rūpniecībā, tāpat ir pilnīgi nepielietojama nodarbošanās.
Es strādāju Pēterburgas Krievu muzejā. Esmu kuratore un vadošā zinātniskā līdzstrādniece jaunāko virzienu pētniecības nodaļā. Mans darbs ir pētījumi, iespēja veidot izstādes un rakstīt grāmatas. 17 gadus strādājot muzejā, man vienmēr ir interesējis klasiskais krievu avangards. Bet man gribējās nodarboties ar avangardu šodien.
Ko šodienas avangardisti ir mantojuši no iepriekšējām paaudzēm?
Jau 1932. gadā Staļins pavēlēja izveidot mākslinieku, komponistu, rakstnieku savienības un aizliedz visas patstāvīgās kustības. Sākās sociālistiskā reālisma laikmets. Avangardisti, kas tajā laikā vēl nebija miruši, dzīvoja ļoti nemanāmi, viņiem bija skolnieki, bet ne visiem. Piemēram, no Filonova visi bija novērsušies, Maļevičam bija šaurs paziņu loks, ar kuru viņš kontaktējās, un faktiski līdz Staļina nāvei avangards bija aizliegts. Tatļins līdz nāvei 1953. gadā Maskavā klusi noformēja teātra izrādes un gleznoja klusās dabas. Bija pazaudēti daudzi viņa darbi, par tiem pat bija bīstami atcerēties. Roberts Falks, kurš nemaz nebija tāds avangardists, strādāja par pasniedzēju, un neviens līdz pat Hruščova atkusnim nezināja, ka viņš bijis kāda avangardiska grupējuma biedrs. Būt avangardistam bija bīstami dzīvībai. Pēterburgā tradīcija saglabājās, pateicoties Vladimiram Vladimirovičam Sterļikovam. Viņš bija Maļeviča skolnieks, bet pēc tam tika represēts, sēdēja lēģeros. Kad viņu izlaida, viņš piedalījās karā un tika kontuzēts.
Kad Staļins nomira, cilvēki sāka palēnām atdzīvoties. No koncentrācijas nometnēm atgriezās arī mākslinieki, Maskavā parādījās Lioznova skola. Pēterburgā Falks, kurš gan par laimi nebija izsūtīts, sāka rādīt savus senos darbus. Viņa skolnieki bija Kabakovs, Bulatovs, Vasiļjevs, slavenākie mūsu mākslinieki.
Avangarda tradīcija tika mantota, bet bija zināms pārrāvums līdz 1953. gadam, kad tā principi tika iemiesoti tikai dizainā, paviljonu arhitektūrā, kā to darīja, piemēram, Rožģestvenskijs. Sterļikovs 50. gadu beigās atvēra mazītiņu darbnīciņu, sāka pa kluso vākt audzēkņus, stāstīja viņiem par Maļeviča mākslas pasniegšanas principiem VGenHuKā (Valsts Augstākajā mākslas un kultūras institūtā). Tās bija dārgas zināšanas. Protams, KGB viņu uzraudzīja, pie viņa nevarēja mācīties tie, kas bija uzņemti Mākslas akadēmijā. Tā izveidojās tas, ko sauc par Streļikova skolu un kas pastāv joprojām. Piemēram, Genādijs Zubkovs, ar ko, starp citu strādā arī Sergejs (Bugajevs – Afrika), ir Maļeviča skolnieka skolnieks. Nekur citur pasaulē viņa teorijas tā nepasniedz. Es to labi zinu, jo, pateicoties avangardistiem, kas strādāja Krievu muzejā, es veselu gadu kopā ar viņiem pavadīju, zīmēju, lai saprastu, kas ir krievu avangards.
Kas ir krievu avangards?
Avangards, protams, ir diža formāla tradīcija, bet ne tikai formāla. Tā ir arī, atvainojiet par vārdu, diža garīga tradīcija. Kā rakstīja tas pats Maļevičs, nākotnē – redziet, mēs tikko par to runājām, ekonomika nebūs ekonomiska. Tā nebūs saistīta arī ar politiku. Drīzāk ar ttiem sasniegumiem, kas notiks kultūrā. Es ceru, ka Maļevičam taisnība. Ko mēs redzam ekonomikā? Bezgalīgas krīzes. Mīts par efektīvu ekonomiku ir sagrauts. Tas ir pretrunā cilvēka dabai. Kad pasaule bija sadalīta starp kapitālismu un sociālismu, mēs domājām, ka brīvais tirgus visu sakārtos. Bet tas nenotiek. Piemēram, reklāma ir viena no biopolitikas izpausmēm, kas pakļauj cilvēka ķermeni. Kādēļ, piemēram, man jāvizinās autobusā, kas izskatās pēc batoniņa “Marss”? Es negribu braukt batoniņā! Es neesmu tā saturs!
Man šķiet, ka māksliniekiem, kas pirmām kārtām vēlas iedzīvoties šajā ekonomiskajā sistēmā, nav taisnība. Tā dzīvo pēc citiem likumiem un no tās nav izejas. Mums nav citas nākotnes kā māksla.
