Tehnoloģiskā bezapziņa
Jevģeņija Romanova
22/01/2013
“Mūsu ikdienas uzvedība ir automātiska: pulksten 8.00 mostamies, 8.15 dzeram rīta kafiju, 8.20 pa vienu un to pašu ceļu ik dienas ejam uz darbu, ja tāds mums ir, pulksten 15.00 dodamies pusdienās. Mēs esam automātiski, mūsu uzvedība un reakcijas – ieprogrammētas.” 2012. gada izskaņā Mariborā, Slovēnijā, noslēdzās vērienīga tehnoloģiskās mākslas izstāde “SOFT CONTROL: Māksla, zinātne un tehnoloģiskā bezapziņa”, kas liek pārdomāt nākotnes scenārijus.
Izstāde notika projekta “Eiropas kultūras galvaspilsēta” ietvaros un tajā piedalījās 30 mākslinieki. Viņu vidū – mūsdienu tehnoloģiskās mākslas spīdekļi Marina Abramoviča, Stelarks, Seiko Mikami, Džo Deiviss, Filips Demerss un Orons Ketss. 2,5 tūkstošu kvadrātmetru platībā mēnesi bija aplūkojamas vairāk nekā 20 tehnoloģiskās instalācijas. Pie projekta strādāja profesionāļu komanda no Multimediju mākslas centra KIBLA (Maribora) un mākslas telpas Koroška Galerija (Sloveņgradeca).
Pēc izstādes slēgšanas tās kurators Dmitrijs Bulatovs atgriezās Kaļiņingradā, kur strādā Mūsdienu mākslas valsts centrā, un piekrita intervijai Arterritory.com. Saruna var iedvesmot tos, kuri apsver iespēju piedalīties starptautiskā konferencē Media Art Histories 2013: RENEW, kas notiks tepat Rīgā 2013. gada rudenī. Ir pēdējais mirklis iesūtīt referāta kopsavilkumu. Termiņš – 15. februāris.
Pēc kādiem kritērijiem tika izraudzīts SOFT CONTROL kurators?
Science art jomā nav daudz speciālistu, kas būtu apveltīti ne tikai ar noteiktām pētnieka, bet arī organizatora spējām, lai realizētu lielus projektus. Pasaulē kādi divdesmit, Eiropā – trīsreiz mazāk. Un visi labi zināmi. Pirms diviem gadiem mani uzmeklēja programmas rīcības komitejas pārstāvji un informēja, ka ir ieinteresēti vērienīgā starptautiskā projektā – savdabīgā mūsdienu mākslas, zinātnes un tehnoloģiju dimensiju krustpunktā. Es sagatavoju kaut ko līdzīgu aprakstam par nepieciešamību izstrādāt kultūras stratēģijas, kas ļautu cilvēkiem atgūt izjūtu, ka viņi ir piederīgi pie notiekošajiem tehnoloģiskajiem procesiem. Šādas stratēģijas var radīt, tikai atbildot uz diviem galvenajiem jautājumiem: kas ir “mākslīgās”, “tehnoloģiskās” realitātes pamatā un kā šī realitāte mūs ietekmē. Lai iezīmētu iespējamo atbilžu aprises, izdomāju diezgan savādu terminu – “tehnoloģiskā bezapziņa”. Ar to arī sākās darbs pie izstādes, kas ieguva nosaukumu “SOFT CONTROL: Māksla, zinātne un tehnoloģiskā bezapziņa”.
Dmitrijs Bulatovs
Kā mēs parasti apgūstam nezināmu teritoriju? Vispirms dodam tai nosaukumu, kurā ietvertas mūsu gaidas un izjūtas. Pēc tam iegūstam šo izjūtu skaidrojumu, racionāli tās aprakstot. Tā notika arī ar terminu “tehnoloģiskā bezapziņa”. Tam ir divi traktējumi. Pirmais atklāj mehānismu, kā tehnoloģijas caur idejām iedarbojas uz cilvēku, – pastāv savdabīgs arhīvs, kurā naratīvi un mīti jauno tehnoloģiju vēsturē eksistē kā kultūras motīvi, kas ik pa laikam atkārtojas. Šie naratīvi, iepriekš izveidotas tehnoloģiskās pieredzes formas kādā momentā aktivizējas cilvēka apziņā un veicina jauno tehnoloģiju realitātes veidošanos.
No otras puses – tehnoloģiskā bezapziņa ar uzsvaru uz vārdu “tehnoloģiskā” ir izpausme matērijas ietekmei, kad tā top. Tas nozīmē, ka “mākslīgo” realitāti rada tehnoloģiska infrastruktūra, kas aktivizē cilvēka pirmsindividuālās, pirmsverbālās un pirmssociālās dimensijas. Šī realitāte slēptā veidā mūs formatizē, un tas notiek, apejot kognitīvo aspektu. Šo ietekmi nevar ielikt pretmetu jēdzienu rāmjos “subjekts – objekts”, “cilvēcisks – necilvēcisks” u.tml. Piemēram, agrāk, lai iegūtu kādu produktu, vajadzēja meistaru, instrumentu un materiālu. Tagad šie trīs elementi saplūduši vienkopus, piemēram, sintētiskajā bioloģijā, – instrumenti kā tādi te var būt un var arī nebūt, manipulācijas ar materiālu notiek tehnoloģiskajā līmenī.
Tomēr tehnoloģiju izmantošana bez instrumenta nav iespējama?
Jā, protams. Bet pievērsiet uzmanību, ka dabiskajos procesos šīs dualitātes nav. Apkārtējā realitāte uzskatāmi parāda, ka dabā dzīvais pats sevi rada, pats sevi “veido” un formē, pats sevi pārvalda un regulē. Tas nozīmē, ka tā sauktās Do It Yourself idejas izrādās ne vien iespējamas, bet arī veiksmīgi tiek īstenotas jau miljoniem gadu daudz sarežģītākā procesā – “pašradīšanā”. Tādējādi “trešās tūkstošgades tehnoloģiju” specifika slēpjas potenciālā instrumenta un apstrādājamā materiāla apvienošanā. Tehnoloģijas kļūst arvien izsmalcinātākas, tiek nojauktas robežas starp dzīvo un nedzīvo, dabisko un nedabisko, un tas rada problēmu – pirmām kārtām cilvēkam. Turklāt ne vienmēr pozitīvā aspektā. Var ilgi un dikti priecāties, cik ārkārtīgi pievilcīgi izskatās ģenētiski modificēti tomāti. Tomēr daudziem ir saprotams, ka aiz sulīgās ārienes slēpjas visnotaļ dīvains konstrukts, kam ir visai maz līdzības ar to tomātu, kas audzis dobē.
Vēl viens jautājums, kas uzreiz rodas normālam cilvēkam: ja es ēdu šādu nedzīvu tomātu. Kas notiek ar manu dzīvo organismu? Tas taču ir apdraudējums.
Jā, protams, tas ir apdraudējums, kas saistīts ar tehnoloģiju attīstību. Bet es gribu teikt, ka tehnoloģiskā bezapziņa ne vienmēr nozīmē tiešu tehnoloģiju ietekmi uz mums. Pirmām kārtām tās ir pārdomas par mūsu ieradumiem, automātiskajām rīcībām, kas arī ir tehnoloģijas elementi. Kā vispār izprotama un izskaidrojama kontrole, piespiešana, kas liek ikvienam piedalīties tehnoloģisko sistēmu veidošanā? Mūsu ikdienas uzvedība arī ir automātiska: pulksten 8.00 mostamies, 8.15 dzeram rīta kafiju, 8.20 pa vienu un to pašu ceļu ik dienas ejam uz darbu, ja tāds mums ir, pulksten 15.00 dodamies pusdienās utt. Mēs esam automātiski, mūsu uzvedība un reakcijas – ieprogrammētas. Šķietami šeit taču nav nekādu dzelžu un acīmredzamu tehnoloģiju, bet stāsts par automātiskumu, manuprāt, arī ir stāsts par tehnoloģisko bezapziņu.
Marinas Abramovičas performance “Mērot saskatīšanās maģiju”. Darbs tiek īstenots kopš 2011. gada
Cik projektu piedalījās izstādē SOFT CONTROL?
Programmā piedalīties uzaicināju 30 māksliniekus no 11 valstīm; bija eksponēts vairāk nekā 20 tehnoloģisko instalāciju. Visi projekti un pasākumi aplūkojami šeit. Dalībnieku vidū – tādi starptautiska līmeņa meistari kā Marina Abramoviča, Stelarks, Seiko Mikami, Džo Deiviss, Filips Demerss, Orons Ketss un daudzi citi – vesels mūsdienu tehnoloģiskās mākslas spīdekļu zvaigznājs. Šāda veida izstādes rīkošana ir milzīgs organizatoriskais darbs, un te man jāuzteic slovēņu Multimediju mākslas centra KIBLA direktores Aleksandras Kostičas un projekta producenta Dejana Pestotņina vadītās komandas titāniskie pūliņi. Ar nožēlu jāatzīst: ja šāda izstāde tiktu organizēta Krievijā, mēs varētu realizēt tikai pusi no Slovēnijā piedāvātajiem projektiem. Tam par iemeslu ir dažādi apstākļi, galvenokārt – neattīstītā infrastruktūra.
Kā tas izpaužas?
Piemēram, lai varētu īstenot izstādes projektu, austrāliešu mākslinieki divus mēnešus savā laboratorijā audzēja cilmes šūnas. Pēc tam šis materiāls ar medicīnas pastu tika nosūtīts uz laboratoriju Slovēnijā, lai diferenciācijas procesu turpinātu uz vietas. Krievijā šādi piegādes mehānismi mākslas radīšanai nav paredzēti. Tur par mākslas darbu var tikt uzskatīts viss kaut kas, tomēr ne objekts, kas radīts cilmes šūnu inženierijas ceļā. Esmu organizējis izstādes Maskavā, Sanktpēterburgā – par Kaļiņingradu vispār nav vērts runāt – un varu novērtēt situāciju: totāla atpalicība...
Cita biotehnoloģiskā projekta vajadzībām mums bija nepieciešams bioreaktors uz visu izstādes laiku. Bioreaktors ir aparāts, kas nodrošina optimālus dzīves apstākļus tajā ievietotajām šūnām un mikroorganismiem. Visā Maskavā ir pāris šādu iekārtu, un lielākā daļa no tām nav paredzēta iznešanai ārpus laboratorijām. Ja mēģināsiet ar kāda zinātniski pētnieciskā institūta direktoru sarunāt bioreaktoru izīrēt, šausmās mati sacelsies stāvus vai nu viņam no domas, ka iekārtu varētu transportēt, vai jums – izdzirdot summu, kas tiek prasīta par īri.
Bet kur jūs Mariborā dabūjāt bioreaktoru?
Jautājums nav par to, kur tieši dabūjām. Eiropā ir gan stacionārie, gan mobilie bioreaktori, arī robežas vaļā, viss ir aizsniedzams – stundas brauciens līdz Austrijai vai Ungārijai, divu – līdz Itālijai. Tas viss kopumā ļauj atrast nesāpīgus, kompleksus risinājumus jebkurai infrastruktūras problēmai.
Vai nebija skumji no augsto tehnoloģiju pasaules atgriezties Krievijas realitātē, kas ir tik bezgalīgi tāla no tā, lai cilmes šūnu audzēšana tiktu uzskatīta par mākslu?
Šis nebūt nebija mans pirmais starptautiskais projekts, tomēr šoreiz atgriezos mājās dziļu pārdomu mākts. Gada laikā pasaulē notiek divas trīs šāda līmeņa izstādes, un tām ir pievērsta ļoti liela tehnoloģiskās mākslas pazinēju un preses uzmanība. Šis projekts mani pārliecināja, ka Slovēnija ir pilnībā Eiropas procesos iesaistīta valsts. Veidojot šāda mēroga izstādi, nevar neņemt vērā šajā zemē notiekošo un dažādus kontekstus saistībā ar kaimiņvalstīm – Austriju, Itāliju, Vāciju, Čehiju, Slovākiju. Un Slovēnijai ir izcils mākslinieciskais bekgraunds... Bija ārkārtīgi jānopūlas, lai ievērotu rīkotāju stingro prasību – izstādē aptuveni 40 procenti projektu ir starptautiska mēroga vai Eiropā apskatāmi pirmo reizi. Tehnoloģiskās mākslas jomā notikumu intensitāte ir diezgan augsta, un mākslinieki katru savu projektu īsteno pusotra līdz divu gadu laikā. Savākt vienkopus tādu daudzumu nopietnu darbu ir ļoti grūts uzdevums. Uz Krieviju varbūt var vest piecus gadus vecus projektus, un uz mūsu [Krievijas] valsts atpalicības fona tie izskatīsies svaigi. Bet Slovēnijā jādarbojas reālas un nežēlīgas konkurences apstākļos...
Es nevarēju vien beigt brīnīties par Slovēnijas mākslas funkcionāru, mākslas sabiedrības – mākslinieku, jauno mediju teorētiķu un žurnālistu – augsto kvalifikācijas līmeni. Šis jautājums tiešā veidā skar arī Krievijas mūsdienu mākslas sistēmu. Pirmkārt, Krievijā nav visa tā institucionālā un institūciju iekšējo savstarpējo attiecību kompleksa, kas regulētu stabilu mūsdienu mākslas attīstību. Un, otrkārt – Krievijā notiekošais nekādā veidā nav saistīts ar starptautisko mākslas sistēmu. Izskaidrojums ir diezgan vienkāršs – Krievija diemžēl nav pasaules informatīvās, postindustriālās sabiedrības daļa. Skumji, bet fakts. Īstenojot projektu, laiku pa laikam biju spiests atzīt, ka Krievijā viss tiek darīts primitīvāk, daudz zemākā līmenī un daudzreiz dārgāk... Protams, man kā speciālistam tas bija izaicinājums – būt uzdevuma augstumos. Un vienīgo iespēju saskatīju tādu projektu ideju un koncepciju izdomāšanā, kas būtiski atšķirtos no šajā izstāžu telpā redzētiem.
Vicky Isley & Paul Smith (Lielbritānija). Real Snail Mail. Projekts īstenots kopš 2008. gada kā elektroniskā pasta serviss, kuru vada īsti, dzīvi gliemeži, izmantota RFID-tehnoloģija. Foto: Kaupo Kikkas
Cik saprotu, izstādei bija divas daļas un ekspozīcijas bija izvietotas Multimediju mākslas centrā KIBLA Mariborā un mākslas galerijā Koroška Galerija Sloveņgradecā. Uz ko pamatojās šāds dalījums?
Mūsu izstādē galvenā vieta bija atvēlēta tiem mākslas darbiem, kas radīti, izmantojot jaunākās 21. gadsimta tehnoloģijas – robottehniku, informācijas tehnoloģijas, biomedicīnu un nanotehnoloģijas. Tieši ar šāda veida mākslas darbiem var parādīt šī laika izjūtu – tajā ir apvienota gan dzīva organisma, gan tehniski radāmu izstrādājumu eksistence. Projekta dalījums pamatojās uz divām “tehnoloģiskās bezapziņas” versijām, kuras var raksturot līdzīgi kā mākslīgā intelekta pētīšanas pieejas. Mariborā demonstrējām tos projektus, kuros autori ar matēriju operē pēc “lejupslīdošas” shēmas (Top-Down), savukārt Sloveņgradecā – mākslas darbus, kuros manipulēšana ar matēriju notiek pēc “augšupkāpjošas” (Bottom-Up) pieejas. Kopumā izstādes uzdevums bija parādīt, kā mākslinieki iegūst jaunas formas un jaunas identitātes nevis kā noteikta tehnoloģiskā naratīva stāsta protagonisti, bet gan tā radītāji.
Kuri ir jūsu SOFT CONTROL mīļākie projekti. Vai, precīzāk, ar kuriem no tiem jūs lepojaties visvairāk?
Jā, Slovēnijā parādījām virkni ļoti spēcīgu starptautisku projektu. Man, piemēram, ļoti patīk austrāliešu mākslinieka Gaja Ben-Ari darbs, kurā autors apvienojis savas jūdaiskās izcelsmes zīmes ar postindustriālās sabiedrības pamatvēstījumu – tās ieciklēšanos uz kognitīvajiem aspektiem un mūsdienu tehnoloģiju varenību. Pats projekts balstās uz izstrādēm, par kurām 2012. gadā tika piešķirta Nobela prēmija bioloģijā (iPS šūnu tehnoloģija). Runa ir par dažādu audu šūnu pārprogrammēšanu noteiktā cilmes šūnu tipā, kurām piemīt unikāla spēja kļūt par gandrīz jebkuriem ķermeņa audiem. Ar šīm tehnoloģijām Gajs Ben-Ari no pieauguša vīrieša audu šūnām izaudzēja funkcionējošu neironu tīklu (“bioloģisko smadzeņu” analogu), kas tika eksponēts mūsu izstādē. Manuprāt, tas ir izcils mūsdienu tehnoloģiskās mākslas darbs.
Vēl viens, pēc manām domām, ne mazāk interesants projekts, kurā izmantotas biotehnoloģijas, ir beļģu autora Tūra van Balena “Zelta balodis”. Savā darbā mākslinieks baložiem radīja jaunu bioloģisko funkciju – putnu fekālijas ieguva “bioloģisko ziepju” iezīmes. Tūrs van Balens pievērsa uzmanību faktam, ka daudzi pilsētnieki baložus uzskata par lidojošām žurkām. Putni pārnēsā slimību ierosinātājus, un to pulcēšanās rada daudz raižu pilsētas komunālajiem dienestiem, kam jātīra putnu apķēzītās ēkas un pieminekļi. Mākslinieks nolēma šo cilvēka un baložu līdzāspastāvēšanas nepievilcīgo pusi pārveidot cilvēkam par labu. Liekot lietā sintētiskās bioloģijas instrumentus, mākslinieks uzkonstruēja baktērijas, kas pārvērta baložu vielmaiņu tā, ka putni izkārnīja mazgāšanas līdzekļus.
Tūrs Van Balens (Beļģija). Zelta balodis. Ar jaunu bioloģisko funkciju apveltīti baloži, kuru izkārnījumu sastāvā ir spodrināšanas līdzeklis. Sintētiskā bioloģija. 2010. Foto: Pīters Berts
Vēl kādu projektu, kas arī bija pirmo reizi eksponēts Eiropā, īstenoja kanādiešu mākslinieks un mākslas robottehnikas speciālists Bils Vorns – tie bija astoņi neantropomorfi roboti, kas katrs savā nekontrolējamā veidā iekrīt histērijā. Kā zināms, robottehnika ir lietišķa zinātne, kas racionālā līmenī cenšas ieskicēt automātisma jēdzienu un ar to apveltīt noteiktu tehnisku sistēmu. Savā projektā Bils Vorns ar robottehnikas līdzekļiem cenšas modelēt dažādus psihiskus traucējumus, kas rodas neizskaidrojamā veidā. Šī ir ļoti interesanta stratēģija. Savā laikā Staņislavs Ļems teica, ka pa īstam mākslīgo intelektu spēsim modelēt tikai tad, kad varēsim nodemonstrēt cilvēka kļūdu un traucējumu rašanās procesu.
Zārks un vibrators, sistēma, lai ģenerētu elektrību no apglabāto cilvēku mirstīgajām atliekām, kad uz tām iedarbojas baktērijas, – lūk, no kā sastāv britu Džeimsa Augera un Džimija Luazo “Aizkapa dzīve”. Mūsdienās daudzus laulātos izšķir vīra pāragrā nāve. Atraitnes sēro. Tāpēc mākslinieki izdomājuši veidu, kā mierināt šīs vientuļās sievietes. Džeimss Augers un Džimijs Luzaro izgatavoja sarkofāgu ar biobaterijām, kas spēj ģenerēt elektrisko strāvu no mirušajiem. Pēc mākslinieku ieceres, nelaiķa ķermenis tiek pārstrādāts elektrībā, ko pievada atraitnes mājā dažādu elektropreču darbināšanai – no galda lampām līdz pat vibratoriem. Pamatojoties uz šo pašu tehnoloģiju, mākslinieki izstrādājuši arī vairākus citus dizaina objektus – piemēram, elektronisko pulksteni, kas barojas no noķertajām mušām; kafijas galdiņu, kuram nav nekas pretī uzkost istabā ieskrējušu peli; lampu ar abažūru, kura rada gaismu, pārstrādājot kukaiņus. Vesela diezgan savādu, paradoksālu objektu ekspozīcija, kuri, starp citu, uzskatāmi demonstrē virzienu, kurp tiecas mūsdienu tehnoloģiju attīstība.
Sākotnēji var šķist, ka šādu “metaforu” īstenošana balansē uz ētikas un estētikas robežas. Tomēr tieši ar šādām metaforām, mākslinieciskām izpausmēm, kas apliecina cilvēka vēlmi izprast un apgūt modelējamas parādības, pēc tam arī sākas iegūto zināšanu precizēšana. Mākslas metaforas rada jaunu izpratni un traktējumu, jaunas pētniecības metodes, kas iepriekš šķitušas nepieņemamas vai neīstenojamas tikai ar iztēli vien. Tieši šādā veidā cilvēku psihē tiek radīts humāns pamats, kas tiem ļauj strādāt tālāk, radot arvien jaunas realitātes.
Louis-Philippe Demers (Singapūra). The Tiller’s Girls. Robotizēti performatori. 2009. Foto: Eds Jansens
Kāda bija Krievijas pārstāvniecība SOFT CONTROL?
Es uzaicināju piedalīties izstādē Jekaterinburgas mākslinieku grupu “Kurp skrien suņi” ar interaktīvo instalāciju Fields 2.1. Tas ir ļoti interesants projekts, kas pamatojas uz feromagnētiskā šķidruma efektu, kas magnētiskā lauka ietekmē spēj ļoti stipri polarizēties. Mākslinieki izgatavoja magnētu sistēmu, kas pēc uzbūves ir līdzīga cilvēka acij. Šis šķidruma radītais attēls tika projicēts uz ekrāniem. Lai uz kuru pusi jūs dotos, acis jums sekoja kā tāds Lielais Brālis; tās reaģēja kā dzīvas – tāds, lūk, matērijas skatījums uz cilvēku.
Paralēli izstādei visu mēnesi notika izglītojoši pasākumi, kuros piedalījās Sanktpēterburgas filozofe Alla Mitrofanova ar lekciju “Tehnoloģiskā bezapziņa jeb Divas realitātes skatuves”, mākslas vēsturniece Marija Puņina ar 60. gadu Ņujorkas mākslas un tehnoloģiju biedrības eksperimentiem veltītu programmu. Vairākas dienas Termena centra (Maskava) dibinātājs un direktors Andrejs Smirnovs vadīja meistarklasi. Šī centra darbība, tāpat kā persona, kuras vārda nosaukta šī organizācija, izraisa neatslābstošu ārzemju mākslas publikas interesi. Tieši tāpēc lūdzu Andreju maksimāli plaši izvērst savas meistarklases programmu – viņš kopā ar slovēņu māksliniekiem konstruēja unikālas izstrādes un sarīkoja muzikālu performanci; un papildus tam nolasīja ievērojamā krievu mākslinieka un zinātnieka Ļeva Termena dzīvei un daiļradei veltītu lekciju. Par starptautiskās divu dienu zinātniskās konferences moderatoru biju uzaicinājis Tomskas Valsts universitātes pasniedzēju Dmitriju Galkinu. Jāteic, viņš spoži tika galā ar šo uzdevumu. Kopumā, manuprāt, Krievijas pārstāvniecība visā pilnībā iederējās starptautiskajā kontekstā, jāteic, ka arī Mūsdienu mākslas valsts centrs paveica visu iespējamo, lai Krievijas mākslinieki un mākslas teorētiķi piedalītos šajā programmā.
Bet mākslas projekts tikai viens. Vai nebija no kā izvēlēties?
Izvēles problēma slēpjas tajā, ka gaužām maz mākslinieku strādā ar jaunajām tehnoloģijām. Patiesībā viņu skaits ir katastrofāli mazs. Jā, mums ir jauni autori, kas iemēģina spēkus tehnoloģiskās mākslas jomā, tomēr, manuprāt, ir pāragri viņu darbus piedāvāt starptautiskai apspriešanai. Vēl jo vairāk – tik nopietnā starptautiskā kontekstā. Lai mākslinieks strādātu ar augstajām tehnoloģijām, nepieciešamas vismaz trīs lietas. Pirmkārt, šīm tehnoloģijām ir jābūt pietiekami izplatītām un pieejamām. Bet Krievijā tā nav – no vadošajām Rietumeiropas valstīm atpaliekam par trim tehnoloģiskajām paaudzēm (apmēram 10–15 gadiem), un lielākā daļa attīstīto laboratoriju joprojām ir slēgta tipa iestādes. Otrkārt – jābūt māksliniekiem, kas saprot, kā un kādēļ strādāt ar augstajām tehnoloģijām. Nepietiek vienkārši atnākt uz laboratoriju vai zinātniski pētniecisko institūtu. Ir vajadzīga vismaz spēja domāt un izprast. Bet krievu mūsdienu mākslā šajā ziņā ir problēmas. Vistiešāk to apliecina Krievijas pārstāvniecība nozīmīgākajās starptautiskajās tehnoloģiskās mākslas konferencēs, forumos un izstādēs – tās gandrīz nav. Trešais iemesls ir sistēmisks. Problēma slēpjas tajā, ka nevar pretendēt uz aktualitāti postindustriālas izpratnes teritorijā, mākslas darbos operējot tikai ar industriālu izpratni. Protams, tas attiecas uz ikvienu autoru, kas darbojas starptautiskā mērogā, – gan krievu, gan ārzemju māksliniekiem. Bet daļēji tieši šī iemesla dēļ, piemēram, krievu tā saucamā mūsdienu māksla šajā jomā vēl ilgi atpaliks no starptautiskajiem analogiem.
