Patiesais melis
06/02/2013
Nesen Latvijas radošo direktoru kluba (LADC) uzaicinājumam sniegt vieslekciju Rīgā jāvārdu sacīja britu radošais direktors Marks Veits (Mark Waites). Kā izrādās, savulaik viņš roku tēlotājas mākslas lauciņā iemēģinājis tieši trimdas latviešu gleznotāja Laimoņa Mieriņa vadībā. Tagad, pēc gadiem pār plecu atskatoties, Marks Veits atzīst, ka stingrais zīmēšanas skolotājs nevilšus sniedzis vērtīgu mācību, kas lieti noderējusi darbā reklāmas jomā. Ne velti Marks Veits veiksmīgi darbojies tādos reklāmas haizivju būros kā BMP (tagadējā DDB London), Leagas Delaney un Ogilvy & Mather, kopā ar domubiedriem līdzdibinājis reklāmas aģentūru Mother un ieguvis jo daudzus glaimojošus reklāmas industrijas apbalvojumus un atzinumus no Campaign Magazine, Marketing Magazine, Creativity Magazine, British Television’s Advertising Award u.c. Paralēli veiksmīgai aģentūras vadībai, kuru pieminot, neviens neatļautos lietot aizskarošas frāzes tās stratēģiski atjautīgā nosaukumu Mother (“māte”) dēļ, Marks Veits aktīvi strādā pie īsfilmu scenārijiem un var lepoties ar interneta filmu datubāzē (IMDb) atzinīgi novērtēto īsfilmu 72 Faced Liar.
Arterritory.com sarunas laikā Veits nespēja bez ievērības un sajūsmas atstāt ainu, ko novēroja pa viesnīcas “Bergs” logu. Ēna, ko meta it kā uz jumta kores uzslietā statuja, pēkšņi sāka cilāt lāpstu! Ēna patiešām sparīgi kustējās – kāds no jumta tīrīja sniegu. Marks šoreiz nemeloja... Bet, kad viņš meloja, lasiet intervijā.
Kāda bija tālaika motivācija, kad 1996. gadā kopā ar domubiedriem nolēmāt dibināt savu aģentūru? Vai bija lietas, ko vēlējāties darīt citādāk?
Lielākoties cilvēki izvēlas iet savu ceļu tad, kad ir paguruši strādāt kāda cita labā. Ja ir radusies pārliecība par spēju darīt labāk par citiem. Iespējams, tas ir cilvēka dabā – ticība spējai būt labākam par pārējiem.
Pamest savu darba vietu un uzsākt ko savu – to vispār iesaku darīt ikvienam, kurš sastapies ar pretestību pret esošo situāciju un radis sevī pārliecību darboties veiksmīgi.
Tolaik mēs vēlējāmies savu darbu paveikt izcili. Nesarežģīt lietas un nepārvērst reklāmu par raķešzinātni. Vēlējāmies strādāt vienkārši un gūt no tā prieku.
Vai atceraties pašu pirmo darbu, ko paveica jaundibinātā aģentūra Mother?
Jā, mēs sākām ar veselu kampaņu, un tas ir pats labākais veids, kā aizsākt jaunas aģentūras darbību. Tā bija jaunizveidotā – piektā un pēdējā Lielbritānijas analogās televīzijas tīkla Channel 5 reklāmas kampaņa. Mums bija nodrošināts darbs pie kampaņas pirmos sešus mēnešus, bijām droši, ka būs reāli ienākumi pirmajam pusgadam. To, kas notiks tālāk – mēs nezinājām. Tagad Mother var plānot savu darbu un finanses pat astoņpadsmit mēnešus uz priekšu, bet tad – bija tikai seši, lai iegūtu citus pasūtījumus.
Kuram aģentūras darbam jūs piešķirat vislielāko lomu Mother izaugsmē? Un kurš jums pašam personiski nozīmē visvairāk?
Mother vēsturē ļoti nozīmīgs ir darbs pie ITV Digital, ko Campaign Magazine pasludināja par gada kampaņu 2001. Jā, vecais Als un zeķes pērtiķis (reklāmas klipa varoņu tandēms – Al and Monkey) iemantoja lielu slavu!
Tāpat arī 2007. gada darbs Here come the girls farmācijas un skaistumkopšanas mazumtirgotājiem Boots bija ārkārtīgi veiksmīgs.
Taču vienmēr sev tuvākais ir katrs nākamais projekts. Tas ir tik aizraujoši – sastapties ar jauniem izaicinājumiem, redzēt, kas darāms tālāk.
Vai ir kāda reklāma, par kuru jūs vēlētos sacīt – kaut to būtu radījis es?
Oi, tonnām! Tonnām! Piemēram, ir tāds amerikāņu rakstnieks un radošais direktors Ēriks Silvers (Eric Silver). Viņš radīja reklāmas stilu, kurā vēstījums tiek nodots caur vardarbības motīvu, taču tādā kā humora mērcē (kameras Miyama 645DF preses kampaņa: Life doesn't stop for pictures).
Cik tad būtisks ir humors kā instruments reklāmā?
Reklāmai jāspēj panākt reakcija, taču tai jābūt vieglai un patīkamai reakcijai. Dusmas vai skumjas jau laikam tādas nebūs, un, jāatzīst, tās izprovocēt ir daudz grūtāk nekā smieklus. Bet ir viena lieta, kas attiecas uz humoru – tam jābūt patiesi smieklīgam un īstam no reālās pasaules, nevis “reklāmjokam”. Tātad, pirms sper ārā joku, pārliecinies, vai tas ir smieklīgs!
Kādas, jūsuprāt, ir būtiskākās izmaiņas reklāmas industrijā, kopš laika, kad tajā iesaistījāties?
Noteikti, kā es to saucu, digitālais cunami! Visa sociālo tīklu platforma – Facebook, Twitter, Instagram, Vine... Tā ir revolūcija!
Kādu redzat industriju nākotnē?
Nav ne jausmas. Mēs visu laiku esam kaut kā jauna gaidās. Nemitīgs mainīgums, jaunu lietu parādīšanās – tā ir jaunā mūsdienu stabilitāte. Nav sajūtas, ka lietas ir noenkurojušās, un domāju, tā tas arī nekad nenotiks.
Mother darbojas Londonā, Ņujorkā un Buenosairesā. Sakiet, kā atšķiras aģentūras darbs katrā no šīm pilsētām?
Tā kā aģentūra darbojas pēc vienotas Mother skolas principiem, tad būtisku atšķirību nav. Visa pamatā ir mērķis mainīt mūsu klientu biznesu, vēlme darīt lielisku darbu un ticība, ka to spējam.
Darbs Ņujorkā un Londonā ir ļoti līdzīgs, jo tirgū atšķirības nav lielas. Nu... Madre, Buenos Aires varbūt strādā ar jaudu kā Mother, London pirms gadiem desmit.
Kāds būtu jūsu komentārs par Londonas reklāmas industrijas scēnu? Kā zināms, Londonā reklāmas aģentūru ir vairāk nekā jebkurā citā pasaules pilsētā.
Londona vēl joprojām ir izcils darba lauks, kas piesaista radošus cilvēkus, kuri gatavi lietas darīt labāk par citiem. Tas veido, labu, veselīgu konkurenci. Man patīk strādāt tādā atmosfērā.
Varbūt nedaudz sarūgtināts esmu par to, ka tagad ir daudz mazāk izcilu darbu nekā agrāk – gadus trīs, četrus atpakaļ. Klienti vēlas saņemt vairāk, bet maksāt mazāk.
Taču, kā jau ikvienā industrijā, arī reklāmā ir kāpumi un kritumi. Ir gadi, kad lielisku darbu ir pārpārēm, un gadi, kad ne tik daudz. Londonai tagad varbūt nav tas Zelta periods.
Foto: Katrīna Ģelze
Kāds ir Mother klients?
Drosmīgs, gatavs lietas darīt ar vēl nebijušu pieeju. Tāds, kas ir gatavs tam, ko dara Mother. Ļoti bieži arī gadās noraidīt sadarbību.
Kas jums ir nepieciešams, lai aizsāktu veiksmīgu radošu darbu? Piemērota diennakts stunda, cilvēki riņķī...
... alkohols, narkotikas (smejas). Iedvesma, protams, taču es nezinu, kur tā rodas. Tikai esmu pateicīgs, kad tā atkal ierodas.
Sākotnēji izstrādātā reklāmas stratēģija ir ļoti svarīga. Laba stratēģija – tā ir garantēta kreativitāte. Tas pirmais solis, ko stratēģi dod komandai, ir ļoti būtisks. Stratēģija virza uz rezultātu, ir viegli strādāt, rodas daudz ideju. Sliktāk ir tad, kad pie kaut kā strādā trīs nedēļas, bet visi ir izmisumā un aizvien domā, ko iesākt... ir galvassāpes un neviens nezina, kādā virzienā doties.
Ko jums nozīmē nozarē piešķirtās balvas?
Tās ir gluži tāpat kā horoskopi. Ja izlasi dienas horoskopu un tas ir labs, tad nodomā: “O, feini! Man būs lieliska diena, un es tam ticu!” Ja horoskops rādās drūmās krāsās: “Ai, tās visas ir muļķības!” Ar balvām ir tāpat: ja vinnēju – ir forši, ja nē – tās tapāt neko nenozīmē! Nedrīkst tās uztvert tik nopietni! Necenšos tās ņemt galvā un neļauju to darīt arī saviem cilvēkiem.
Un tomēr. Tās uztur industriju vitālu, liek tiekties pēc jaunām, svaigām idejām, izvairīties no jau reiz realizētām.
Esat bijis goda priekšsēdētājs ANDY Awards reklāmas balvas žūrijā. Sakiet, kāda ir tur valdošā aizkulišu atmosfēra?
Tā ir telpa, kurā vienuviet pulcējušās ievērojamākās reklāmas personības. Neticami prāti! Interesanti kļūst tad, kad sākas diskusijas. Tu sāc domāt, kāpēc tas cilvēks aizstāv to vai to kampaņu, ko viņš tajā saskata... Tad mēģini izprast viņa unikālo skatījumu uz konkrēto darbu.
Taču tā kā es vienmēr meklēju cilvēkos līdzības, tad varu droši apgalvot, ka reklāmistu kopienu veido ļoti līdzīgas personības. Vai tie būtu reklāmas darboņi no Sanpaulu, Ņujorkas vai Latvijas – līdzīgas personības, gluži kā pēc gravitācijas likuma, pievelk un izvēlas vienu un to pašu darbības jomu. Tāpat kā cita tipa personības izvēlēsies darbu, piemēram, lidostas pasu kontrolē.
Lielā mērā ANDY tiekas jau savstarpēji pazīstami reklāmas cilvēki, kas reiz tikušies Kannās vai žūrējuši kādu pasaules līmeņa šovu, tālab sajūta ir kā nedēļas nogalē draugu lokā.
Kādas, jūsuprāt, ir reklāmas attiecības ar mākslu? Un kādas ir jūsu personīgās?
Man pazīstamais mākslinieku duets Gilberts & Džordžs apgalvo, ka viņi nekad neskatās televīziju, filmas un neiet uz citu mākslinieku izstādēm, lai nepiesārņotu sevi, bet brīvi varētu domāt tikai par savām idejām.
Reklāmas cilvēku ikdiena atšķiras ar to, ka šajā jomā strādājošajiem ir jāabsorbē tik daudz, cik vien iespējams – katru sīkāko lietu, katru niecīgāko pārmaiņu un tendenci.
Pats savulaik esmu mācījies zīmēšanu Līdsas mākslas koledžā. Tur arī iepazinos ar vienīgo līdz šim sev pazīstamo latvieti – zīmēšanas pasniedzēju Laimoni Mieriņu.
Apguvu zīmēšanu pie šī pasniedzēja reizi nedēļā trīs gadu garumā. Kara laikā viņš ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, tad uz Angliju, kur strādāja kādā fermā. Krietni vēlāk viņš saņēma uzaicinājumu strādāt Džeikoba Krāmera Mākslas koledžā – Līdsā.
Visspilgtāk atceros, kā viņš ar savu cittautieša akcentu un stingro balsi nemitīgi atkārtoja “Draw the structure!”
Viņš spēja lasīt savu studentu iekšējo pasauli, vien uzmetot skatienu viņu zīmējumiem. Neticams vīrs! Ja es pietiekami pamatīgi neizzīmēju struktūru, nestrādāju ar pamatīgumu – viņš uzšāva pa pakausi un sacīja: “Tu, slinkais bastards!” Kad braucu šurp uz Latviju, teju baiļojos, ka visi latvieši ir tādi – dunkās mani un sauks par slinko bastardu (smieklu šalts).
Es tolaik vēl nevarēju zināt, ka viņš mani gatavo reklāmas dzīvei. Viņš mācīja zīmējumā visu informāciju reducēt līdz dažām līnijām. Viņš sacīja, ka pēc pāris zīmuļa vilcieniem ir jāspēj nolasīt viss par zīmējumā attēloto sievieti, viņas ādas īpašībām... (rāda datorā kādu paša zīmētu aktu). “Draw the structure!” Es tolaik nevarēju zināt, ka šī mācība noderēs reklāmā, kurā visu sarežģīto mārketinga struktūru, plānus un informāciju jāspēj reducēt līdz 40 sekunžu reklāmai, kurā jāietilpina visa patiesība par produktu.
Un tā jau tas ir, ja es reklāmā nestrādāšu pietiekami smagi un nepasacīšu visu patiesību, tad auditorija skatīsies uz manu darbu un domās – “Ak, tu slinkais bastard...”
Parunāsim par jums un kino. Vai jūs vēlētos filmveidošanai atdoties pilnībā?
Tas būtu lieliski! Taču varu tai pieskarties arī reklāmas darbā. Digitālās tehnoloģijas ir atvērušas pasauli, kurā iespējams mazus kino projektus – īsfilmas un citus veido darbus rādīt tiešsaistē, nav nepieciešams kinoteātris vai televīzija. Daudzi klienti tagad raugās tieši šajā virzienā. Pāris īsfilmas radījām pērngad, un šobrīd aizvien lūkojamies dokumentālo un īsfilmu virzienā.
Ārpus darba esmu radījis īsfilmu ar nosaukumu 72 Faced Liar (2003). Ir gatavi vēl pāris scenāriji. [Noskaties īsfilmas reklāmas rullīti šeit.]
Vai 72 Faced Liar idejas iedvesma meklējama personīgajā dzīvē?
Varbūt. Taču es necentos ierakstīt tajā savu dzīvi. Scenārijs ir par puisi, kurš daudz meloja.
Kādi ir jūsu kino lielie vārdi? Filmas, ko vērts redzēt?
Esat redzējusi jaunāko Kventina Tarantino filmu Django Unchained? Fantastiska! Stenlija Kubrika filma Barry Lyndon... ahh, lieliski režisori! Lieliskas filmas! Arī Vincenta Gallo filmu Buffalo ’66 esmu noskatījies neskaitāmas reizes. Tā kā man ir mazi bērni, tad esmu redzējis arī virkni Disneja filmu. Apbrīnojami darbi!
Bez filmām, kādas ir citas jūsu aizraušanās?
Laika pavadīšana kopā ar bērniem – sniegavīra velšana, braukšana ar ragavām un pikošanās. Arī motocikls. Un tik un tā – filmas! Šobrīd man ir tāds brīvā laika projekts... Ai, vajadzēja paķert kameru! Es filmēju materiālu, kurā lūdzu cilvēkiem pastāstīt par sevi kādu stāstu, kurš nebūtu patiess. Losandželosā jau iefilmēju divdesmit trīs melojošus jauniešus.
Foto: Katrīna Ģelze
Kāds būtu jūsu melu stāsts?
Man ir divi stāsti. Viens par manu pavadīto laiku Izraēlas armijā (kurā, protams, nekad neesmu bijis). Un otrs ir saistīts ar ceļošanas laikā likumu – tikai nākotnē, nekad pagātnē. Es stāstu cilvēkiem, ka viņi saņems miljonu, ja tie zinās, kā aizceļot uz pagātni un nogalinās mani Stokholmas zinātnes seminārā.
Samelojiet par Rīgā pavadīto laiku!
Esmu Rīgas mēra brālis. Jūs nedrīkstat nevienam sacīt, ka esmu šeit. Es zinu pārāk daudz par viņa saistību ar mafijām un tā... Viņš varētu vēlēties mani novākt. Mani nesauc Marks Veits. Esmu Sergejs Tas-un-tas. Viss par Marku Veitu, kurš ieradies Rīgā, ir safabricējums.
Kura ir visu laiku labākā intervija, ko esat sniedzis?
Šī! Viennozīmīgi! Jo mēs bijām gatavi parunāt par ko citu, ne tikai reklāmu. Tagad izstāsti savu nepatieso stāstu...
