Par spēlēm
20/07/2011
Kristi Kongi (1985) ir Igaunijas glezniecības jaunās asinis. Kopš 2008. gada viņai tapušas piecas personālizstādes, taču jaunās mākslinieces darbi bijuši skatāmi piecpadsmit grupu izstādēs jau no 2005. gada, kad viņa uzsāka studijas Tartu Mākslas koledžā.
Šis māksliniecei ir īpašs gads – trīs mācību periodi Igaunijas Mākslas akadēmijā vainagojušies ar maģistra grādu glezniecības nozarē, bet aktīva radošā darbība studijā – ar Igaunijas Jauno Mākslinieku savienības ikgadējo Jaunā mākslinieka balvu (2011 Young Artist Award).
Paralēli mācībām un darbam glezniecībā Kristi Kongi pasniegusi stundas gan studentiem Tartu Mākslas koledžā, gan bērniem mākslas skolā.
Sarunā māksliniece atklāj, ko viņa mācījusies no bērniem, un stāsta par savu pēdējā laika aizraušanos ar krāsainām lietām un krāsbagātu glezniecību – par spēlēm savā “krāsu namiņā”.
Vai Jūs patiesi saskatāt mākslinieku mazā bērnā?
Piecus, sešus gadus veci bērni ir neiedomājami radoši. Šo radošumu es no mazajiem mācos. Ja viņiem tiek izteikts kāds apgalvojums, kaut tikai vārds, vai, piemēram, uzdots jautājums “kas ir māja?”, viņi nekavējoties sāk veidot stāstījumu. Viņiem ir gatavs stāsts – tāds, kāds tas ir dzimis viņu galvās, viņu mazajā pasaulītē. Un viņi šo pasauli atklāj pavisam patiesi, sirsnīgi un godīgi.
No izstādes "Transformer" 2010. gadā. Foto: Staņislavs Stepaško
Arī es kā māksliniece savā glezniecībā vēlos būt godīga. Arī es gribu, lai katrā manā darbā būtu patiess stāsts. Dvēsele. Šo dvēseli es meklēju arī citu māklinieku darbos. Tajos nav jābūt konkrētam naratīvam, bet gan stāstam – tur kaut kur dziļumā.
Redzēju Jūsu darbus Tallinas vecpilsētas mākslinieku tikšanās vietā – kafejnīcā Must Puudel. Tie ir no tiem, pie kuriem skatiens vienmēr atgriežas un uzkavējas – šķiet, to krāsu enerģētiskā lādiņa dēļ. Pastāstiet, ko krāsas nozīmē Jums?
Man patīk pamanīt krāsas. Esot ārpus mājām, es vienmēr lūkojos pēc jauniem krāsu salikumiem, jauniem fragmentiem. Krāsas sniedz man jaunu enerģiju. Taču ar to pietiek. Krāsu bagātību uztveru ar aci, man nebūt nevajag krāsās dzīvot. Es arī nevalkāju krāsainu apģērbu, manā dzīvoklī vienīgās košās lietas ir manis pašas radītās gleznas. Hmm... varbūt tāpēc, ka visas citas nokļūst manā krāsu pasaulē – otrā dzīvoklī...
No izstādes "Transformer" 2010. gadā. Foto: Staņislavs Stepaško
Pastāstiet, lūdzu, par šo dzīvokli un Jūsu krāsu projektiem.
Viss aizsākās no mana iepriekšējā projekta - izstādes “Transformer” Tallinas galerijā 2010. gadā. Galdu, šo pavisam ikdienišķo lietu, uz kuras ierasti tiek novietotas lietas, es izmantoju kā instalācijas pamatu. Uz tā tika salikti visdažādākie priekšmeti – funkcija nebija būtiska, tikai krāsa.
Es skatījos no trīs stāvu augstuma, kamēr, kāds, kuru palūdzu palīgā, uz galda esošos objektus mainīja, pārvietoja, papildināja, līdz es atradu visspilgtāko variantu – gandrīz tādu, kas savā košumā spēj ievainot acis. Tad galdam noņēmu kājas, un tapusī klusās dabas instalācija tika pielikta pie sienas. Pēc tās savukārt 1:1 mērogā radīju gleznu. Mans mērķis bija redzēt, kas krāsu intensitātē būs pārāks – objekts vai glezna.
%20transformer_%20oil%20on%20canvas_130x130cm_%202010_foto%20Stanislav%20Stepashko.jpg){kind=spacer}
No izstādes "Transformer" 2010. gadā. Foto: Staņislavs Stepaško
Savukārt šobrīd es strādāju dzīvoklī, kuru noīrēju. Pārkrāsoju košas sienas, pieliku spilgtus aizkarus, izvēlējos krēslus, galdus un plauktus, un sāku tos piepildīt ar krāsainām lietām. Radīju īstu trakomāju, kurā nodoties savai kaislībai un mīlestībai – glezniecībai.
Tagad aktīvi gleznoju, atrodu aizvien jaunus košo telpu fragmentus, aizvien turpinu vākt spilgtus priekšmetus un arī saviem viesiem piekodinu vienmēr kādu atnest.
Kristi Kongi darbnīca
Es dievinu lielveikalus – to krāsu bagātības dēļ! Ja pamanu, kādu krāsainu objektu, kas man šķiet pietrūkstam, man tas obligāti jāiegūst. Cenšos atrast aizvien jaunas lietas, kas mani padarītu traku un iedvesmotu.
Vai ir arī kādas personības mākslā, kas Jūs īpaši iedvesmo?
Lieliski, ka mākslinieki, kurus uzskatīju par autoritātēm (un uzskatu vēl joprojām) ir kļuvuši par maniem pasniedzējiem, un man ir bijusi iespēja redzēt, kā viņi strādā. Kad sāku studēt mākslas koledžā, es apbrīnoju igauņu māksliniekus Kaido Oli un Marko Maetamu (Marko Mäetamm).
Bet tagad lūkojos arī pasaules kontekstā – man patīk japāņu mākslinieks Tomoko Takahaši (Tomoko Takahashi), amerikāņi – Džefs Kūns (Jeff Koon) un Džulians Šnābels (Julian Schnabel). Taču kopumā mani interesē, kā strādā jebkurš mākslinieks.
Es pati daudz laika pavadu studijā. Tā ir labākā vieta un laiks, kur būt. Gleznošana man sniedz daudz enerģijas un daudz tās arī paņem. Arī esot mājās, ir grūti izlekt ārā no tā, ko daru, visu nakti vēl varu par to sapņot. Tas ir nogurdinoši, bet arī fantastiski.
