Tālāk viss būs vēl labāk...
19/02/2013
Aivara Vilipsōna (1964) vārds Latvijas mākslas vidē nav svešs. Visbiežāk tas asociējas ar mākslinieka smalkajām, melnbaltajām grafikām, no kurām skatītāju uzlūko graciozās, lokanās un nereti koķetās sievietes. Tās Vilipsōna darbus neatstāj jau kopš bērnības, bet 2012. gada rudenī, līdz ar grāmatas “VILIPSŌNS / GRAFIKA. GRAPHIC ART. ГРАФИКА” iznākšanu, šis posms esot noslēdzies. Jau 25. februārī galerijā “Istaba” tiks atklāta grafiķa un tēlnieka jaunākā izstāde “Why ne?!” ar aprakstu “9 krāsaini bilžuki un 1 bronzas skulptūra”. Jāpiebilst, ka sarunas laikā nosaukums vēl netiek atklāts, un arī par izstādi mākslinieks nevēlas stāstīt daudz, jo jāsaglabā intriga.
Lai gan agrāk neesam tikušies, Aivaram Vilipsōnam ir izdevies radīt mītu par bezrūpīgu bohēmiķi, kurš vienmēr izmantos iespēju ar saviem izteikumiem paķircināt publiku. Un daļēji priekšstats atbilst patiesībai, jo sarunas laikā mākslinieks šķiet patiesi izgaršojam katru savu nedaudz vieglprātīgo atziņu. Tomēr nepamet sajūta, ka nekas no teiktā nav bezrūpīgs.
“Pēdējais Nībelungs”. No izstādes “Why ne?!”
Tātad jaunā izstāde nebūs par sievietēm?
Orientācija man nav mainījusies. Iespējams, ka arī turpmāk būs sievietes. Ļoti bieži draugi man ir teikuši: “Cik tu vari zīmēt tās plikās vecenes!” Tad es viņiem atbildu: “Visu laiku.” Neviens taču nejautā, kāpēc Ozols glezno klusās dabas, nevis ko citu? Bet tagad es pats jutu, ka vajag paprovēt kaut ko ciādāku. Nevajag ieslīgt rutīnā. Sievietēm jau tur nekas nemainās – krūšu gali un pežuks.
Līdz ar grāmatas “VILIPSŌNS / GRAFIKA. GRAPHIC ART. ГРАФИКА” iznākšanu apgalvojāt, ka noslēdzies jūsu “erotisko meitenīšu” posms.
Jā, tas bija cikla noslēgums. Bet ar šo izstādi es vēl gribu “sacementēt” šo noslēgumu, lai tad sāktu kaut ko jaunu.
Tātad jaunais posms sekos pēc šīs izstādes?
Tas ir līdzīgi, kad krogā esi pārāk daudz iedzēris, izej ārā un lāgā nesaproti – vai tev bija jābrauc uz Pļavniekiem vai uz Mežaparku? Ir tāds neliels apjukums, bet tas jau ar laiku pāriet. Otrā rītā sāp galva, bet tad jau tu zini, kur jāiet.
Šobrīd atrodaties nelielā apjukuma stadijā?
Jā, nedaudz tā jūtos, bet šī sajūta ir vēlama. Gribējās kaut ko pamainīt. Tas būtu gluži tāpat, kā uzvilkt ko smalkāku brīdī, kad tev ir apnicis staigāt džinsos. Tad tu nedaudz pašeptējies, saproti, ka tas tomēr nav domāts tev un atgriezies pie ierastajām vērtībām, pie džinsiem.
Vai atcerieties, kā aizsākās jūsu iecienītais sieviešu periods?
Tas notika bērnībā! Grāmatā esmu pievienojis tematisku grāmatzīmi. Man bija liels pārsteigums atklāt, ka mans tēvs no miskastes ir vilcis ārā darbus, kurus es agrīnos gados metu ārā. Labi, ka viņš tos savāca! Galvenais, ka viņš bija saglabājis vienu zīmējumu, kuru es izmantoju arī grāmatā. Tas ir mans pirmais akts. Es jums parādīšu... esmu to ierāmējis.
“Vilipsōna pirmais akts (bērnudārzs Nr. 215)”
Tajā laikā man varēja būt kādi pieci gadi. Mani fascinē tas, kā es varēju zināt sievietes uzbūvi? Es saprotu, ka tolaik epilācija nebija aktuāla, bet tā sieviete ir atveidota tāda, kāda viņa ir. Es vēl atceros, ka viņai rokā, kas tagad izskatās pēc puķītēm, es vēlējos uzzīmēt cigareti, bet krāsa aizplūda ciet. Toties tās divas piles, kas nokrita uz papīra, es biju plānojis mazliet vēlāk pārveidot par cālīšiem. Bet tā arī es viņus neuztaisīju. Šis darbs man atsauc atmiņas. Cik ilgs ir šis sieviešu posms? Kopš bērnudārza. Pēc kartiņas var redzēt, ka tā ir bērnības trauma.
Zemapziņas vai apzināta trauma?
Ja viņai būtu dzelteni mati, tad tā varētu būt krustmāte Lienīte, mana muzikālā audzinātāja bērnudārzā. Bet, tā kā viņas mati ir sarkani, tad tā nav viņa. Protams, krustmāte Lienīte nekad nav man šādi demonstrējusies. Ģitāra viņai bija, bet pudeli un cigareti es neatceros.
Jūs reiz esat teicis, ka māksliniekam jābūt neēdušam. Vai joprojām tā domājat?
Jā. Bet jūs man to prasāt tad, kad es tikko esmu apēdis tunča steiku. (Smejas) Bet es saku, jā, ir jābūt neēdušam. Tā ir pareiza lieta. Kaut kādai piešpricei taču jābūt. Kālab tev vispār kaut ko taisīt? Tā vismaz zini, ka saņemsi naudu un samaksāsi īri vai nomaksāsi elektrības rēķinu. Ja tev viss ir, līdz ar tunča steiku vēderā tu neizjūti vēlmi pindzelēt. Tas atbilst teicienam – paēdušai pelītei milti rūgti. Tu kļūsti izvēlīgāks, un nav motivācijas strādāt. Atliek vien sevi motivēt ar to, cik skaista ir kaila sieviete. Tas vismaz to tunci kaut kā placina un tu vari gremdēties mākslā. Šajā gadījumā manas molekulas ir sastājušās tā, ka mani tas interesē. Paldies Dievam! Citiem savukārt saliekas tā, ka patīk jūra. Iespējams, ka Aivazovskis reiz tāds bijis. Manas molekulas ir citādākas, un esmu priecīgs. Bet ideja ir ļoti pareiza.
Vai, jūsuprāt, mākslai ir jābūt estētiskai?
Es nedomāju, ka mākslai ir jābūt estētiskai, bet manā gadījumā tas tā ir. Māksla ir tikai tad, kad tu pats to novērtē, kad tevi tā apmierina, kad tu pabeidz darbu un saki: “Šis tev ir atkal sanācis!” Manas molekulas, lūk, prasa estētiku. Es nevaru kaut ko vienkārši uzķellēt. Novērtēju, ka arī tā var būt, bet pats negūstu no tā piepildījumu. Tas nav manā stilā.
Kā jūs iedalāt laiku, kad esat tēlnieks un kad – grafiķis?
Parasti tas notiek tad, kad man apnīk zīmēt, kad liekas – kur tālāk? Tad eju uz darbnīcu un veidoju. Nevar jau visu laiku ēst desertu, jo pēc laika tev vairs nebūs tā garšas kapacitāte. Tad sāks prasīties akniņas krējuma mērcē ar kartupeļu biezputru un sīpoliņiem. Esmu pateicīgs liktenim, ka man ir iespēja šos radošos procesus pamainīt. Tas ir gluži tāpat, kā, ja tev ir divas sievas. Nedēļu tu nodzīvo pie vienas un pēc tam aizej pie otras, kur tu dzīvo ar tādiem pašiem panākumiem. Galvenais, ka tas nevienu netraucē. Viena ir grafika, bet otra – tēlniecība.
Manuprāt, piemērs ar sievām nav visai loģisks. Vismaz lielākai daļai cilvēku diez vai tas tāds šķistu.
Jā. (Smejas) Tad, kad es to pateicu, un jūs ieminējāties, ka tas nav loģiski, es sāku domāt, ka jums taisnība. Bet tas man tikai tagad pieleca.
Kāpēc tieši šī izvēle – grafika un tēlniecība?
Esmu jau teicis, ka grafika, vismaz manā gadījumā, ir formas daļa, jo pati līnija jau veido formu. Piemēram, profils jeb augums ir apaļš. Tā ir viena nofiksēta strīpiņa no tēlniecības. Savukārt tēlniecībā šādu daļiņu būtu ļoti daudz – miljoniem. Man patīk tas, ka, veidojot grafikas, es domāju par formu. Savukārt tēlniecībā tu redzi siluetu. Tā ir tā pati līnija. Šie virzieni ir savstarpēji saistīti. Es vienīgi cenšos ignorēt krāsu, jo esmu ar tādiem molikuļiem, ka krāsas izjūta nav mana stiprā puse.
Kā jūs nonācāt pie šiem mākslas izpausmes veidiem?
Es iestājos tēlniekos, bet pēc dabas, kā jau jebkurš cilvēks, esmu slinks. Tad nu es secināju, ka tēlniecība ir diezgan smags darbs, un prātoju, kā varētu izlīferēt, lai nebūtu jāpiepūlas. Tad arī izprātoju, ka visvieglākais būtu grafika – oriģinālzīmējums. Grafikā jau var strādāt arī ar mecotintu vai veidot litogrāfijas, bet tas ir pārāk ietilpīgi. Tā nu esmu situācijā, kad var mierīgi aiziet uz virtuvi uzpīpēt, aiziet uz istabu pazīmēt un ēst savu tunča steiku. Tas ir viss. Ar tēlniecību ir grūtāk, bet kam tagad ir viegli?
“Mūza tā arī neatnāca”. No izstādes “Why ne?!”
Cik daudz laika jūs veltāt vienas grafikas izveidei?
Ir tādi brīži, kad vari brīvi zīmēt, kad paveras kaut kāds kanāls. To var saukt par iedvesmu. Bet ir brīži, kad tu muļļājies un muļļājies... bet tad hop un sanāk, un var atgriezties pie steika. Ar mūziķiem ir gluži tāpat. Es vienmēr esmu mūziķus apskaudis un domājis, kā tas ir iespējams, ka viņi spēj sakratīt tās melodijas tā, ka beigās viss iznāk tik skaisti? Man tas nav lemts. Es nodarbojos ar to, ko es protu. Tā ir spēle. Tā ir iedvesma. Tas ir kaut kas neizskaidrojams, bet brīnumains, un par to vajag priecāties.
Kāda šobrīd ir grafikas loma Latvijas mākslas kopainā?
Par nožēlu jāsaka, ka mani jau sen tas vairs neinteresē. Man eksistē tikai Aivars Vilipsōns un viņa draugi. Man liekas, ka tajā visā iedziļināties, pētīt un vērtēt, ir laika izšķiešana. Tas nav vajadzīgs. Es saprotu, ka tas, ko es runāju, ir slikti, bet kāpēc gan ne? Man nepatīk cilvēki, kuri spriedelē. Var jau būt, ka no tā rodas kaut kāds orgasms, bet es esmu diezgan patruls tips. Mani tas neinteresē. Mani neinteresē, kāpēc pēdējā desmitgadē mēs esam nolaidušies tēlniecībā un grafikā (jeb tieši otrādi)? Tās ir citu problēmas. Katrs jau dara pēc izjūtas. Vislabākais ir tad, ja cilvēks dara tā, kā viņš jūt, nevis vadās pēc termiņiem un līgumiem, jo tam mēdz sekot visādi duļķīši. Tu nevari būt pilnīgi brīvs. Mēs jau neviens neesam pilnīgi brīvi, bet uz to vajag tiekties – uz to, ka tevi neierobežo nekas.
Bet vai atsauksmes par jūsu darbiem jūs interesē?
Ja būsim godīgi, nē. Negatīvās atsauksmes uzreiz jāliek zem dzēšgumijas un jādzēš ārā. Tās nevienam nav vajadzīgas. Bet saņemt pozitīvās atsauksmes vienmēr ir labi. Man jau var teikt, ko grib. Es taču pats zinu, vai darbs ir vai nav izdevies. Es, protams, varu teikt, ka, jā, šoreiz viss ir sanācis, bet būtībā es zināšu, ka nebūs sevišķi labi. Es pats esmu savu darbu vislabākais un visīstākais vērtētājs. Pat ja es varēšu pasūtītāju apčakarēt, sevi taču es neapčakarēšu. Es varu centies sev kaut ko iegalvot, bet patiesībā es apzinos, ka dzenu fufeli. Kam es meloju? Tam nav jēgas un tālab vienīgais, pret ko ir jēga būt godīgam, ir pašam pret sevi.
Vai māksliniekam ir jābūt publiski atpazīstamam tēlam?
Es nezinu. Mākslinieki jau nav aktieri vai populāru grupu mūziķi. Es zinu dažus māksliniekus, un ar to arī pietiek. Ir cilvēki, kurus var atpazīt, bet galvenais jau ir tas, kā cilvēks pats jūtas. Vislabākais ir no tā visa norobežoties. Es, piemēram, neskatos televizoru un programmas, kas varētu mani ietekmēt. Tas mani spētu tikai uztraukt, bet rezultātā taču nekas nemainīsies. Ar savu darbību palīdzēt jau es arī nekā īpaši nevaru. Tad nu es domāju, ka labāk es skatos kādu multiplikācijas filmu. Tur viss ir mierīgi, visi beigās apprecas un labais uzvar.
Vai tā nav dzīvošana utopijā?
Jā! Mani tas pilnīgi apmierina. Mani, protams, ļoti ietekmē, ja mājās nav siltais ūdens. Man vispār riebjas mazgāties, bet, ja es no rokām nevaru nomazgāt krāsas, tas mani ļoti ietekmē. Jeb arī, ja salūzt radiators un nav apkure. Tad, lai varētu pazīmēt, man ir jāiet vannas istabā un zem siltā ūdens jātur rokas. Labi, ka es neesmu komponists, jo tad, pārejot no vienas klaviatūras daļas līdz otrai, pirksti jau būtu klāti ar sarmu. Cik tad man ilgi prasa to pežuku uzzīmēt? Strīpiņa un gatavs.
Vai nodarbošanos ar mākslu jūs uztverat kā darbu?
Es laikam neesmu tas tips, kas katru dienu pavadīs stundu vai ilgāk zīmējot un jebkādi citādi radot mākslu. Ja negribi, tad nav ko mocīties. Tad arī zīmulītis saglabās savu garumu un dzēšgumija nenodils. Tādos brīžos vajag padomāt. Varbūt ir kādi gadījumi, kad ir nepieciešama piespiešanās, bet tas ir tīri pēc izjūtas. Tas gan skan patruli.
“Šaizīte”. No izstādes “Why ne?!”
Tātad ikdienas rutīna mākslā nav nepieciešama?
Es domāju, ka nē. Varbūt pašos sākumos. Ja tu neej uz lekcijām vai nodarbībām, tad tu neuzkrāj to bagāžu, kuru pēc tam varēsi izlietot. Citādi, kam tas nepieciešams? Kam tas ir izdevīgi?
Vai tad tā nav sevis motivēšana?
Viss jau sākas ar ideju, kura tevī iemetas kā tāda skabarga, un sāc domāt un plānot, un šis ritenis griežas, līdz tu ieceri realizē. Kāpēc es esmu izvēlējies grafiku? Jo šajā pārdomu un radīšanas procesā es nevienam neesmu par nastu. Tēlniecībā man nepietiek ar savu darbu, jo jāpiesaista ir arī citi cilvēki, kas varētu palīdzēt. Ilgstoši es nevarētu strādāt kolektīvā. Es nesaprotu, kāpēc man būtu šādi jāstrādā. Man ir žēl to cilvēku, bet ne jau tāpēc, ka es negribētu ar cilvēkiem kontaktēties, es vienkārši nevēlos būt atkarīgs no citiem un lai viņi būtu atkarīgi no manis. Varbūt es pārspīlēju, bet tā ir uzdrīkstēšanās – piesaistīt savam darbam citus cilvēkus. Es vienmēr domāju, ka viņi noteikti nav priecīgi par to. Labāk es uztaisu grafiku, kur augstākais ir aiziet pie rāmētāja un izvēlēties rāmi un paspartū. Ja esi viens, tad tu pats par sevi esi atbildīgs. Es saprotu, ka varbūt tas ir gļēvi, bet mūsu nervu sistēma nav no tām labākajām. Tā ir jāsaudzē.
“Čaks lasa Majakovski”. No izstādes “Why ne?!”
Jūs esat teicis, ka personālizstādes vairs neesot nekas jauns un interesants. Vai joprojām tā domājat? Kāpēc mākslinieki rīko izstādes?
Iespējams, ka kāds domās citādāk, bet man liekas, ka katrs jau izstādes taisa sev. Tas ir tāds laikaposma apkopojums. Izstādē tev tiek dota iespēja pastaigāt, paskatīties un nodomāt: “Tu neesi mainījies. Tu joprojām esi topā.” To es saku sev. Citiem, protams, ka, nē. Savā ziņā tas ir gluži tāpat kā tualetē nolaist ūdeni. Pēc tam viss ir klārs. Tu mazlietiņ parīkojies ar to birstīti un viss – tu vari sākt jaunā lapā. Bet kamēr mākslas darbi karājas visapkārt, ja ir pilns skapis ar kaut kādām defektīvām, nevajadzīgām lietām, tu nevari virzīties uz priekšu. Atgriežoties pie izstādes, tas ir atskaites punkts pašam māksliniekam. Citiem tas ir furšets un maizītes.
Vai tas ir viegli – pabeigt kādu posmu un sākt visu no jauna?
Jā! Jo ātrāk, jo labāk. Liekas, ka tālāk viss būs vēl labāk. Šis jau bija ekskluzīvi, bet tālāk būs “Oh!”. (Smejas) Man liekas, ka tiem pamuļķajiem ir vieglāk. Viņi tikai priecājas un uzskata, ka viss ir baigi forši. Tas tāds easy variants.
Kā veidojās jūsu sadarbība ar galeriju “Istaba”?
Šī jau būs mana trešā izstāde galerijā “Istaba”, un tur arī norisinājās manas grāmatas prezentācija. Tuvāk mājām, tuvāk sirdij! Man ir bijušas izstādes arī Valmierā, bet tad es atceros to visu vešanu un krāmēšanu. Šādi ir izdevīgāk. Turklāt, kad no rīta eju gar galeriju “Istaba”, es varu ielūkoties pa logu, apskatīt savus darbus un secināt: “Wow! Tas rullē!” Arī uz nakti tur netiek izslēgtas ugunis un es varu iet gar sevi un priecāties. Varbūt tas jau ir narcisms...
Vai jūs sevi uzskatāt par narcisu?
Vienā no manām pirmajām izstādēm bija tāda bilde, kur džeks skatās peļķē. Tā saucās “Narciss”. Ko es ar to gribēju teikt, es jau sen esmu aizmirsis. Laikam jau to, ka viņš tīksminās par sevi peļķē. Bet es nedomāju, ka “Istaba” ir peļķe. Tas būtu muļķīgi, ja es sev nepatiktu. Varēja būt dažas ķermeņa daļas izteiktākas, bet, gadu gaitā pie tā esmu pieradis. (Smejas)
Foto: Katrīna Ģelze
Vai jūs cenšaties būt provokatīvs?
Nē, bet man tā sanāk. Tā gan nav mana vēlme. Varbūt tas tāpēc, ka cilvēki gaida, kad es kaut ko izdarīšu. Un tad es arī izdaru, bet tikai tāpēc, ka viņi gaida. Īstenībā, es to nemaz negribu, bet es arī negribu pievilt viņu cerības. Reiz aizbraucu pie drauga uz Siguldu un viņam ir dēls. Tā mēs tur sēžam un ļoti zolīdi sarunājamies, līdz istabā ienāk mazais puišelis un saka, ka kaut kā šoreiz nav interesanti. Es viņam jautāju, kad tad bija interesanti? Atbildes vietā viņš atnesa bildes, kurās es biju redzams ar degunā saspraustiem tamponiem un biešu salātiem uz sejas. Tad esot bijis jauki. Vai tad sēdēt un atcerēties armijas laikus nav interesanti? (Smejas) Varbūt tāds es cilvēkiem liekos interesantāks. Man liekas, ka liela daļa cilvēku, mani ieraugot, nodomā “Bāc, tūlīt sāksies!” Un kaut kas tad ir jāsāk, bet pašam nemaz negribas.
Kā jūs vērtējat to, ka cilvēki jūs šādi redz?
Tās ir viņu problēmas. Good luck! Kāda man tur daļa? Viņi jau paši visu izdomā. Vakar man bija ļoti mīļa satikšanās. Man piezvanīja kāda sena paziņa. Kad viņas vecāki nāca ciemos pie maniem vecākiem, mēs abi kopā spēlējāmies. Toreiz man bija kādi pieci gadi. Es atceros, ka nolēmām tēlot vīru un sievu. Es gāju ārā no istabas, tad nācu atpakaļ un iztēlojos, ka esmu atnācis no darba. Tad viņa man deva ēst un mēs gājām gulēt. Tā nu mēs tur gulējām un gulējām un es atminos domājam, ka jābūt taču kaut kam vēl? Nevar būt, ka viss tik garlaicīgi beigsies. Mēs ātri vien nolēmām, ka pienācis rīts un man atkal jāceļas un jāiet uz darbu. Trīs reizes mēs šo ciklu izspēlējām, bet es nebeidzu vien domāt, ka dzīvē taču ir jābūt kaut kam vēl! Nespēju noticēt, ka mani vecāki tik truli pavada laiku. Tā meitene no šī vakara neko tādu neatceras, izņemot to, ka mēs tēlojām, ka viņa ir nāriņa un es viņu velku ārā no āliņģa. (Smejas) Ļoti mīļi ir atcerēties šādas bērnības atmiņas. Varbūt tā arī bija tā trauma!
