Mākslas tirgus detektīve
25/07/2011
Dr. Simona Makseliene (Makselienė) ir mākslas kritiķe un Viļņas izsoļu nama “Mākslas tirgus aģentūra” dibinātāja un direktore. Mākslas meses ARTVILNIUS’11 ietvaros viņa ne vien piedalījās ar stendu paviljonā, bet arī uzstājās ar lekciju “Sekundārā mākslas tirgus pulss”. Ar detektīves dedzību viņa lekcijā virknēja pasaules topa izsoļu mākslas darbu cenas un to krasās svārstības sekundārajā mākslas tirgū, izgaismoja likumsakarības un iezīmēja kontekstu.
Vienas stundas garumā mākslas zinātņu doktore baroja klausītāju prātus ar tik bagātīgu pasaules mākslas tirgus šedevru, galvu reibinošu izsoļu rezultātu un pasaulslavenu kolekcionāru personību izklāstu, ka, pieļauju, katrs otrais lekcijas apmeklētājs neviļus vakarā virtuāli pāršķirstīja pasaules izsoļu arhīvus kā elpu aizraujošu literatūru. Arterritory.com bija tā iespēja ar Dr. Simoni Makselieni Viļņā tikties un izjautāt par mākslas tirgus situāciju Lietuvā un plašākā ģeogrāfijā.
Kā Jums radās ideja atvērt izsoļu namu, kad Lietuvā tobrīd – 2007. gadā nekā tāda vēl nebija?
Tā bija brīva niša. Ideja brieda jau vairākus gadus. Kad vēl studēju Mākslas akadēmijā, pasniedzēji bieži minēja, ka Lietuvai trūkst profesionāla izsoļu nama, ka tāds ir nepieciešams. Civilizētam mākslas tirgum ir vajadzīga sava mākslas mese, nacionālā galerija un arī izsoļu nams. Tobrīd nekā no tā nebija. Taču situācija ir mainījusies. Nu ir gan izsoļu nams, gan arī 2009. gadā aizsāktā mākslas mese ARTVILNIUS, gan arī tajā pašā gadā atvērtā Viļņas Nacionālā mākslas galerija. Bet mākslas tirgus, salīdzinot ar citām valstīm, vēl tik un tā ir ļoti jauns.
Kas ir mainījies šo četru gadu laikā kopš atvēršanas?
Ir mainījusies mūsu darbības koncepcija. Pirmajā izsolē, kas notika 2007. gada 14. septembrī, uzsvars tika likts uz laikmetīgo mākslu. Bet ātri aptvērām, ka gājiens bija par strauju, ir jāvirzās pamazām, soli pa solim. Laikmetīgā māksla nav no tiem pirktākajiem segmentiem. Šobrīd galvenokārt strādājam ar starpkaru perioda mākslu. Jāatzīst, ir liels pārsteigums, cik to laiku mākslinieki šodien ir pieprasīti. Bet laikmetīgo mākslu prātā paturam. Domāju, ka pieprasījums pēc tās ir laika jautājums.
Vai tas, ka kolekcionāri izvairās iegādāties laikmetīgo mākslu un kā formātu lielākoties atzīst tikai gleznu – ir saistīts ar zināšanu un pieredzes trūkumu un ar laiku tomēr varētu mainīties?
Jā, kolekcionāri Lietuvā priekšroku dod gleznām, turklāt tieši eļļas glezniecībai. Pat zīmējumi, kas cenā mēdz būt pieejamāki un kvalitātē nebūt neiepaliek darbiem uz audekla, nav īpaši iecienīti. Domāju, ar laiku tas noteikti mainīsies, jo jau esmu novērojusi situācijas uzlabošanos. Cilvēki ir sākuši aktīvāk ceļot, vairāk redz, apmeklē mākslas biennāles, starptautiskas meses, paplašinās viņu redzesloks, kas ir svarīgs faktors, lai mainītos izpratne.
Taču ir samilzusi cita problēma. Labākie Lietuvas laikmetīgās mākslas pārstāvji ir pārcēlušies uz dzīvi ārvalstīs – ASV, Francijā u.c., kur strādā un veido karjeru. Mākslinieki emigrē, un viņu darbi ārvalstīs gūst pavisam citu cenu, pārlieku augstu Lietuvas tirgum.
Vai Lietuvas mākslas tirgus kā atšķiras no Latvijas un Igaunijas? Jeb iepretim pasaules ainai visa Baltija ir uz vienas līnijas? Lekcijā Jūs minējāt salīdzinājumu, ka Lietuvas mākslas tirgus ir kā unikāls rezervāts.
Būtībā mākslas tirgus visur darbojas pēc vieniem un tiem pašiem likumiem. Taču visām trim Baltijas valstīm ir kāda raksturīga iezīme – kolekcionāri ar šauru interešu loku. Viņus saista tikai vietai piesaistīti mākslinieki. Lietuviešu kolekcionāri meklē lietuviešu autorus, latviešu kolekcionāri – latviešu, igauņi – igauņus. Viņi ir kā ieslēgušies nacionālajā mākslas scēnā. Citās valstīs pasaule šķiet atvērtāka un arī mazāka, jo nav nekas neierasts iegādāties kaut vai, teiksim, ķīniešu mākslinieka darbus.
Pieminējāt Ķīnu. Raudzīšanās Austrumu virzienā šodien ir izteikta – ne tikai mākslā, bet arī citās nozarēs. Kāpēc, Jūsuprāt, tā notiek un tieši tagad? Vai tie ir meklējumi pēc kā jauna un atšķirīga?
Atbilde varētu būt gan ļoti izsmalcināta, gan arī ļoti lakoniska – nauda. Austrumu reģionā ir daudz miljonāru. Arābu valstīs, Indijā u.c. Un viņi vēlas iegūt šo dzīves ekstra kvalitāti un ieguldīt naudu mākslā un kultūrā, kļūstot par kolekcionāriem. Tālab pirmā atbilde būtu – nauda. Otra atbilde – Austrumos ir ārkārtīgi liela populācija, tāpēc skaidrs, ka proporcionāli ir arī ļoti daudz talantīgu mākslinieku, kas vilina meklētājus. Taču tas ir sekundārs iemesls.
Raugoties vēsturiski – mākslas centri vienmēr ik pa laikam ir mainījuši vietu. 19. gadsimtā un 20. gs. sākumā mākslas meka bija Parīze. Pēc Otrā pasaules kara epicentrs pārvirzījās uz Ņujorku. Šobrīd tas pārceļas uz Pekinu. Arī pasaules galerijas un izsoļu nami šajā reģionā atver struktūrvienības. Jāmin arī vērienīgais Luvras projekts Abu Dabi u.tml.
Lekcijā runājāt par primāro un sekundāro mākslas tirgu. Varbūt variet īsumā paskaidrot, kas tie tādi ir un kā tie savā starpā atšķiras?
Primārais mākslas tirgus ir platforma, kur mākslas darbs tiek pārdots pirmo reizi. Proti, tas nāk vai nu no mākslinieka darbnīcas vai no galerijas, kas mākslinieku pārstāv, bet ar nosacījumu, ka darbs vēl nekad nav tirgots. Savukārt sekundārajā tirgū tiek piedāvāti tādi mākslas darbi, kas jau iepriekš ir pirkti, cena fiksēta kādā datubāzē, un nu tas tiek atkārtoti likts zem āmura, atrodot jaunu īpašnieku. Tas ir dabisks process, mākslas darbu “ceļošana” ir daļa no to būtības. Kaut vai tāpēc, ka īpašnieki nedzīvo mūžīgi. Un tā darbi nonāk Izsoļu namos.
Minējāt arī britu mākslinieku Demjenu Hērstu, kurš šo primāro un sekundāro mākslas tirgu kārtību mainīja.
Jā, Demjens Hērsts ir piemērs, kā abi tirgus veidi tika sakausēti kopā. Viņš lauza teorētisko modeli, 2008. gadā sarīkojot pats savu izsoli. Pēc šī precedenta galerijas un izsoļu nami sāka apsvērt savu lomu. Taču neilgi pēc Hērsta gājiena diemžēl iestājās ekonomiskā krīze un uz laiku mākslas procesu normāla attīstība apstājās. Šobrīd notiek drīzāk atveseļošanās, nekā virzība uz priekšu. Tomēr Hērsta izsole viennozīmīgi lika aizdomāties par lietu kārtību. Bet runa te ir par pasaules tirgu, nevis Baltijas valstīm.
Vai, interesējoties un pētot pasaules mākslas kolekcionārus, kuri ir ietekmējuši mākslas tirgus virzību – Jums ir kādi secinājumi par rakstura īpašībām, kas kolekcionāram būtu nepieciešamas? Jo nenoliedzami veiksmē lielu lomu spēlē tieši viņu personība, un tā ir jāņem vērā, analizējot viņu darbības principus.
Tas ir interesants jautājums. Darbs psihologiem. Kolekcionāri viens no otra ļoti atšķiras. Mākslas kolekcijas iemieso īpašnieka personību, ir kā ego papildinājums. Uzskatu, ka ir ļoti būtiski, lai kolekcionārs pats piedalās savas kolekcijas veidošanā. Viņš, protams, var konsultēties ar profesionāļiem, taču, ja tiek algoti kuratori vai mākslas vēsturnieki, veidojas apjomīgas un vērtīgas kolekcijas, taču aiz tām vairs nevar saskatīt personību, es vairs neredzu kļūdas – kas īstenībā ir viena no interesantākajām lietām.
Vēl varētu izcelt trīs svarīgas rakstura īpašības, kam būtu jāpiemīt labam kolekcionāram. Pirmkārt – viņam vai viņai jābūt apveltītam ar tādu kā estētisko instinktu. Nav obligāti jābūt izglītotam mākslas vēsturē. Kolekcionārs var būt ārsts, matemātiķis, tehniķis, vienalga. Bet estētiskais instinkts ir kaut kas pirmatnējs, līdzīgi kā oža. Otrkārt – kolekcionāram jābūt elastīgam, taču svarīgs ir arī mugurkauls, citādi tik daudzo pieejamo mākslas darbu jūklī veidotos mākslas kaleidoskops, nevis atlasīta kolekcija. Un, treškārt, svarīgi ir nebūt daļai no pūļa. Pasaules slavenos kolekcionārus vieno tas, ka viņi ar savu izvēli ir bijuši dažus soļus priekšā citiem. Un tā kļuvuši par flagmaņiem.
Vai, Jūsuprāt, privātkolekcionāriem ir jāizrāda savas trofejas publiski? Vai kolekcijās ir jāļauj ielūkoties? Jo man ir sajūta, ka mākslas darbs nav tas pats kas, piemēram, privāti iegādātas mēbeles, kas ir katra paša darīšana. Šķiet, mākslas darbam piemīt kas tāds, kas vismaz teorētiski dod tiesības ikvienam to apskatīt.
Skaidrs, ka tās ir kolekcionāra tiesības izlemt, vai kolekciju publiski izrādīt vai nē. Taču no mākslas darba viedokļa – ir daudz veselīgāk, ja tas tiek rādīts. Mākslas darbs savā ziņā ir līdzīgs zemes īpašumam. Zeme nekad nevar piederēt pilnībā. Ir iespēja tikai uz laiku būt zemes īpašniekam. Līdzīgi ir ar mākslu: ir iespējams kādu tās artefaktu iegūt noteiktu laika periodu, bet neiespējami kļūt par tā absolūto īpašnieku. Mākslas darbs jau nemirst, tas vienmēr pārdzīvo savus īpašniekus.
