Māksla un gastronomija Ebreju meiteņu skolā
Intervija ar Berlīnes galeristu Mihaelu Fuksu
14/03/2013
Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu
Berlīnes kādreiz zemo īres cenu rajonā Mitte tagad iemājojis ne viens vien augstcenu restorāns un mākslas grandu galerija. Populārajā “Austrumberlīnes mākslas jūdzē” – Auguststrasse, tieši iepretim izstāžu telpai me Collectors Room, kura lepojas ar virkni pasaules nozīmes mākslinieku darbiem, kopš pērnā gada pavasara zem viena jumta pavilkts Michelin pavāra kūrēts haute cuisine restorāns un pasaulē otrs lielākais Kenediju muzejs. Par mākslas un gastronomijas savīšanu vienā bizē šoreiz atbildīgs Berlīnes galerists Mihaels Fukss (Michael Fuchs). Viņš izbijušai Ebreju meiteņu skolas ēkai (Jüdische Mädchenschule) devis otro elpu, un šobrīd tā kļuvusi par Berlīnes vienu no aprunātākajām adresēm. Pēc vērienīgās face-lift renovācijas, 20. gadsimta 30. gadu ēka joprojām glabā vēsturiskās patinas liecības. Vecās kāpnes ved no stāva uz stāvu un ļauj iztēloties izseno skolas rutīnu, līdz attapties, ka patiesībā no trendīgām gastronomiskā baudījuma iestādēm esat nokļuvis muzeja un mākslas galeriju pasaulē. Līdzās fotogalerijai CWC un Auguststrasse galeriju plejādes pionierei Eigen+Art Lab, iekārtota arī Mihaela Fuksa galerija, kurā Arterritory.com tikās ar pašu intriģējošā projekta autoru.
Uz 20. gadsimta 30. gados celto Berlīnes ēku agrāk devās ebreju skolnieces, bet šodien – gastronomijas un mākslas mīļotāji
Kā nonācāt pie idejas par šāda centra izveidi?
Vienkārši vēlējos visu iemānīt zem viena jumta – izstāžu telpas, savējo un citas galerijas, pāris labus restorānus un bārus. Vēlējos ko atšķirīgu no klasiska galeriju centra. Kaut ko tādu, kas piesaistītu cilvēkus, kuri, iespējams, nav tik kaismīgi galeriju apmeklētāji. Ja reiz šeit nonākuši, varbūt pēc labas maltītes tie veltīs laiku arī pārējai ēkas apskatei un atklās sev ko jaunu...
Tad sanāk, ka šī “laicīgā” gastronomija tiek darbināta kā instruments, ar ko pievilināt cilvēkus “sakrālajai” mākslai?
Jā, noteikti. Tā padara ceļu uz mākslas pasauli vienkāršāku, galeriju durvis atveras daudz vieglāk.
Šādā formātā arī spēcīgi darbojas apstākļu sakritības aspekts, kad notikumus izprovocē laiks un vieta – angļu valodā trāpīgs apzīmējums tam ir coincidence. Cilvēkiem nejauši sastopoties pavisam neformālos apstākļos, tiek nodibināti 70 procenti biznesa sakaru.
Restorāni ir vietas, kur satiekas cilvēki, veidojas komunikācija. Maniem klientiem šeit ir iespēja uzturēties mirklīti ilgāk, iestiprinoties restorānā pirms lidojuma reisa, un šādi dibinās jaunas sadarbības.
Pauly Saal restorāns un bārs
Runājot par restorāniem, pēc kādiem kritērijiem izvēlējāties centra “apakšīrniekus”?
Lai kas tas arī nebūtu – vīns vai sviestmaize, tam jābūt kvalitatīvam. Galvenais kritērijs – kvalitāte! To attiecinu arī uz mākslu, piemēram, otrā stāva fotogalerija CWC ir vienkārši izcila fotogrāfijas prezentācija.
Ka atrodat līdzsvaru starp eksperimentāliem projektiem un uz tirgu orientētam izstādēm?
Esmu galeriju biznesā jau divdesmit gadus un vienkārši zinu, kā galerijai jādarbojas un kā to visu kombinēt. Pat nezinu, kā to izskaidrot... Tas ir mans darbs. Kādas izstādes varbūt ir komerciāli izdevīgākas par citām, taču jākoncentrējas uz zelta vidusceļu, lai izdzīvotu un gūtu sekmes biznesā. Ir jābūt galējam entuziastam, bet arī biznesa pusei jābūt pārdomātai.
Berlīne šobrīd, neapšaubāmi, ir viens no aktīvākajiem Eiropas galeriju centriem. Taču tikpat vispārzināms ir fakts, ka Berlīne nav vieta, kur koncentrējas liela nauda. Kā galerijas risina šo problēmu?
Tā tas ir. Tāpēc, lai piesaistītu uzmanību, galerijas dodas uz starptautiskām mākslas mesēm. Berlīne nav vieta, kur koncentrējas mākslas kolekcionāri.
Pirms kara gan bija citādāk – 20. un 30. gados teju katrs Sezāna vai Van Goga darbs tika pārdots tieši Berlīnē – tādās nozīmīgās galerijās kā Galerie Cassire.
Pēc kara Berlīne pārvērtās par tuksnesi. Nauda Vācijā tika decentralizēta un visas Vācijas pilsētas tapa vienlīdz lielas – Minhene, Frankfurte, Diseldorfa, Hamburga, Štutgarte... Vairs nebija vienas spēcīgas pilsētas. Jā, Berlīne vienmēr ir bijusi radoša, aizraujoša, kultūrbagāta vide māksliniekiem, taču absolūti neauglīga biznesam.
Mihaela Fuksa pārveidotajā Ebreju skolas ēkā atrodas arī viņa paša galerija
Pirmajos gados pēc Berlīnes mūra krišanas šī pilsēta bija vieta izaicinošām vīzijām par sociālo brīvību, mazāk tika domāts par mākslinieku karjerām ar lielo “K”. Vai kas tāds vēljoprojām ir iespējams laikā zem Demjena Hērsta fenomena zīmes?
Es domāju, tas vienmēr ir iespējams, ja vien ir griba. Berlīnē māksliniekiem ir neierobežotas vietas un telpas priekšrocības. Salīdzinājumā ar Londonu, Ņujorku vai Parīzi, šeit ir iespēja izveidot savu studiju par nelielu naudu. Tas pievelk māksliniekus un mākslas scēna ir ļoti dzīva.
Kas šobrīd notiek Mitē? Kā vērtējat tās ģentrifikāciju?
Jā, īres cenas iet augšup, bet, salīdzinoši ar citām pilsētām, šis aizvien ir ļoti lēts rajons. Teju uz pusi.
Protams, kaut kāda nauda vienmēr būs vajadzīga, ja nevēlies strādāt telpās, kurās zēģelē vējš un līst lietus. Lielai daļai šejienes ēku nav apkures sistēmas un renovācijai ir nepieciešama nauda, tālab ir jāprasa kāda nebūt īres maksa.
Ja šeit kļuvis par dārgu, tad vien desmit minūšu gājiena vai brauciena attālumā no Auguststrasse atrodas fantastiskas vietas Frīdrihšainā un Kroicbergā, Weißensee un Wedding rajonos. Tur atrodamas neiedomājamas mākslinieku darbnīcas!
Ģentrifikācija – tas ir normāli, tāds ir tirgus. Kad situācija kļuvusi nospiedoša, vienmēr ir iespēja meklēt jaunas vietas, jo, ja vēlies radīt vai rādīt mākslu – ir nepieciešama īpaša telpa. Tāpēc arī mēs atnācām uz meiteņu skolu – tai ir augsti griesti, daudz gaismas, arhitektūra teju paredzēta mākslas manifestācijai. Mākslu nevar nedz radīt, nedz izrādīt telpās ar divus metrus augstiem griestiem kādā depresīvā celtnē.
Kāds būtu jūsu komentārs par netāli esošā alternatīvi radošā nama Tacheles slēgšanas bēdu stāstu?
Kāds tad ir bēdu stāsts? Tas, ka viņiem bija jāizvācas? Bet vai jūs redzējāt, kas tur notiek? Patika?
Savāds skats... (patiesībā vienīgais par ko liek aizdomāties neticami nolaistā ēka, ir drošības apsvērumi).
Paldies! Jautājums atbildēts. Man šķiet, es tur nebiju bijis kādus desmit gadus, kaut katru dienu ar riteni braucu garām. Garlaicīgi, patiešām nešķita interesanti!
Taču, vai tas, jūsuprāt, ir pieņemami, ka māksliniekiem ir “jāskvoto”? Vai pussabrukušas fabrikas un noliktavas ir īstā vieta, no kurienes nākt mākslai?
Ņemsim par piemēru Demjenu Hērstu... Un arī bez viņa laikā, kad Margareta Tečere britu mākslai “nogrieza” visu budžetu, savu darbību aizsāka virkne citu zīmīgu mākslinieku. Viņi radīja paši savu budžetu, sakārtoja fabriku stūrus un rīkoja tur izstādes. Ja mākslinieks patiesi grib nodarboties ar mākslu, tad vienkārši to dara – neatkarīgi no apstākļiem. Un, iespējams, ir pat vēl radošāks nekā, piemēram, mākslinieks Francijā, kam no valsts puses dots viss. Francijā jau pēdējos 30 gadus nekas prātīgs mākslas scēnā nenotiek!
Es vispār neesmu par valdības kontroli par mākslas sfēru. Ņemot par piemēru to pašu Parīzes Rue Louise Weiss galeriju rajonu, par ko parūpējās valdība – pēc desmit gadiem tur neviena vairs nav, kaut, cik man zināms, galerijām pat nebija jāmaksā īres maksa. Ģentrifikācija šo rajonu tā arī neskāra – tas bija par garlaicīgu.
Neatbalstu naudas bārstīšanu pār māksliniekiem – ja esi patiesi nopietns mākslinieks, tu radīsi jebkur, par spīti visam. Tu strādāsi nopietni, lietas virzīsies uz priekšu, un tu tiksi tālu.
Ja Manhetenā jaunam māksliniekam vairs nav vietas, tad viņš dosies uz Williamsburg, kur ies tikpat spraigi kā savulaik Šnābelam un Klementem 80. gadu Soho!
Vai ir iespējams salīdzināt to galeriju darbības veiksmi, kas ir daļa no kreatīvajiem rajoniem un centriem, un to, kas izraudzījušās neatkarīgu lokāciju?
Nē, vismaz ne Berlīnē. Berlīnē viss ir ārkārtīgi izkaisīts – daudz galeriju atrodas Potsdamerstrasse, Wedding rajonā, Kroicbergā... Galvenokārt viss ir atkarīgs no galeriju programmas, ar lokāciju tam maz sakara. Ja kāds gribēs redzēt noteiktu izstādi – viņš galeriju atradīs.
Mihaels Fukss
Kādi, jūsuprāt, ir mākslinieka un galerista savstarpējie pienākumi?
Tas ir dialogs, kas notiek automātiski, balstoties uz vienotām interesēm, taču rezultātā jau mākslinieks ir tas, kurš rada. Bez mākslinieka, bez mākslas – nav galerijas. Galerija vienmēr ir soli aizmugurē.
Katrs mākslinieks ir citādāks – cits ir sadarbībai atvērtāks, cits ne. Protams, var būt auglīgs, abām pusēm ļoti izdevīgs dialogs, bet manā darbā māksliniekam vienmēr pieder galavārds. Tas ir viņu radītais darbs, ne mans.
Mākslas pasaule joprojām nespēj vienoties par laikmetīgas mākslas definīciju. Kā laikmetīgas mākslas parādību jūs esat definējis pats priekš sevis?
Izsoļu nams Christie’s arī mēģināja nodefinēt izsoļu sekcijas – nonāca pie laikmetīgās mākslas un pēckara izsolēm... Jādomā, ar kuru laiku sākās laikmetīgās mākslas ēra... Man tā ir pēdējās divdesmitgades māksla un tā, kas tiek radīta šodien. Bet, ja vaicāsiet 70 gadus vecam vīram, varbūt viņš sacīs, ka laikmetīgā māksla ir viņa laikabiedru māksla – Georgs Bāzelics... Un viņam, iespējams, arī ir taisnība.
Kāpēc, jūsuprāt, austrumu reģioni ir tik mazā mērā reprezentēti mākslas tirgū?
Varbūt ir bijis par maz laika. Es domāju, agrāk vai vēlāk austrumi uzņems apgriezienus. Jau šobrīd var redzēt, kas notiek Berlīnes filmu festivālā – tikai un vienīgi Austrumeiropas filmas, un teju tikai tās arī plūc laurus. Tas ir tikai laika jautājums arī attiecībā uz mākslu.
Man nav sadarbība ar austrumu māksliniekiem, bet ja pareizā lieta parādītos, kālab ne?! Lai gan jāatzīst, ka pirms desmit gadiem, kad citi devās uz Āziju, lai izzinātu Ķīnas mākslu, es turp nedevos. Tā nav mana kultūra, man patīk palikt savā sociālajā vidē.
