Kad sienām ir ausis
15/03/2013
Vai esat pamanījuši, ka uz kim? Laikmetīgās mākslas centra pirmā stāva zāles betona grīdas ir gaišas, paralēlas strīpas? Tie ir nospiedumi vēl no Kriša Salmaņa “Bezmiega” 2010. gadā, kas nemanāmi piedalās katrā jaunā ekspozīcijā. Vispār tā gadās reti, izstāžu zāle šai ziņā mazliet līdzinās viesnīcas numuram, proti, nav ne miņas un liecības no tiem, kas “nakšņoja” vakar, telpa ir bez acīmredzamas pagātnes, ikreiz pārveidota no jauna. 15. marta vakarā kim? otrajā stāvā tiks atklāta Ievas Epneres izstāde “Telpas atmiņa”, kas apskatāma līdz 28. aprīlim. Māksliniece satiekoties man aizrāda, ka tā nav gluži foto izstāde. Jau kopš 2003. gada rīkojot solo skates, teju vienmēr klātesoša bijusi gan skaņa, gan video. Pēdējā personālizstāde Rīgā – “Zaļā zeme” – Ievai Epnerei notika pirms trim gadiem turpat kim? centrā. Par pauzi to nevar nosaukt, jo māksliniece šai laikā piedalījusies padsmit skatēs un festivālos Rīgā, Gentē, Māstrihtā, Briselē, bet patlaban darbi no sērijas I Was Almost There (2012) ir apskatāmi Parīzes foto festivālā Circulation(s). Nupat decembrī viņa absolvēja HISK aspirantūru Gentē, kur no latviešiem mācījies arī Miks Mitrēvics, bet šobrīd studē gleznotājs un Purvīša balvas 2013 laureāts Andris Eglītis. Tieši HISK, kura darbības sāls ir tēlnieku, gleznotāju, fotogrāfu un citu nozaru mākslinieku mijiedarbība, atvērtas darbnīcas un vieslektoru intensitāte, Epnere uzdrošinājusies no fotogrāfijas takas paspert stabilus sānsoļus.
Kas slēpjas zem nosaukuma “Telpas atmiņa”?
Gentē man tika skaistākā no HISK darbnīcām. Trešajā stāvā, tieši ēkas stūrī – logi no divām pusēm, mazs balkoniņš. HISK, starp citu, atrodas Leopolda II militāristu kazarmās. Kopš 2006. gada puse no ēkas tika nodota HISK, kamēr pārējā daļā līdz 2012. gadam joprojām atradās armijas medicīnas departaments. Pa logu uz iekšpagalmu varēju vērot armijas treniņus, visai relaksētus. Bet pa otru logu – pilsētas ainavu ar Svētā Pētera abatiju. Neesmu no tiem, kas ilgi skatās tālēs zilajās, bet vide iedvesmoja. Vispār tā bija mana pirmā īstā studija, Rīgā telpas vienmēr dalīju ar vēl kādu. Pēdējā HISK nedēļā, kad viss jau sapakots, safotografēju darbnīcas sienas. Te arī sākās ideja par “Telpas atmiņu”.
HISK Open Studios laikā
Izstādi angliski esi nodēvējusi par Mindscapes.
Jā, konkrēta telpa darbina prātu. Pirms manis HISK darbnīcā strādāja fotogrāfe Sāra Gerats, bet tagad – video un performanču māksliniece Megija Rustamova. Ar abām man izveidojusies cieša draudzība, līdzīgi domājam. Paskatoties, kādi vēl mākslinieki konkrētajā studijā ir strādājuši, izjūtu mentālo saikni. Varbūt uz viena viļņa mūs visus pacēla darbnīcas novietojums – starp iekšpagalmu un ārpasauli.
Kādu lomu esi atvēlējusi skaņai, kas arī iekļauta jaunajā izstādē?
Te jāpastāsta pērnās vasaras avantūra. Pēdējā pusgadā HISK saviem studentiem piešķir ceļojuma budžetu radošos nolūkos, ar vienīgo nosacījumu, ka nedrīkst par to naudu braukt ciemos uz mājām. Mana vecvecmamma ir no Vologdas puses Krievijā. Neviens no ģimenes tur nekad nav bijis, bet viņa pati jau jaunībā kopā ar vecvectētiņu pārcēlās uz Latviju. Trīs kursabiedri naudu ieguldīja lidojumam uz Ņujorku, kamēr es plānoju ceļojumu uz Krieviju. (Smejas) Līdz Vologdai gan nenonācu [brauciena foto sērija saucas I Was Almost There – A.I.], sāku ar Ņižnijnovgorodu, tad nejauši nokļuvu vietās, kur Tarkovskis uzņēmis “Andreju Rubļovu”, pēc tam Suzdaļā, kas nav tālu no vecvecmammas dzimtās pilsētas.
Pavasarī tieši ap brauciena plānošanas laiku man bija izteikta krīze attiecībās ar fotogrāfiju. Domāju fotoaparātu vispār pat neņemt līdzi, braukt vienkārši skatīties ikonas, baznīcas. Vispār tā vietējā arhitektūra mani nošokēja, piedzīvoju atklāsmes. Kristaps [Epners, Ievas vīrs – A.I.], kurš bija līdzi, smējās, ka vēl nedēļu, un es būtu aizgājusi klosterī. Pārsteidza, ka jebkurā ciemata mazajā baznīcā cilvēki taču dzied bez mikrofona, bet dziesma atbalsojas tik dzidri un skaidri. Baznīca ir tā ideālā vieta, kur balsij skanēt. Ņižnijnovgorodā vienā ļoti lietainā dienā aizgājām ar Kristapu uz vīriešu klosteri – ar vienu lietussargu, izmirkuši. Man līdzi bija skaņas rakstītājs, jau Gentē biju sākusi eksperimentēt ar skaņu. Tur ir gaitenis, tad otra izeja laukā no klostera un ieeja vienā no lūgšanu telpām. Sākas dziedājumi, turpina līt lietus, iznāk tāds kā ciema muļķis un krieviski nopūšas “Jā… šeit apskaidrību neiegūsi…” un pēc tam – “Diez vai ilgi līs?”. To visu ierakstīju. Laukā viņš nāca vairākas reizes, un atkārtoja vienu un to pašu. Kad vēl tie dziedājumi sākās, iespaidi mani pārņēma līdz kaulam... Ierakstu varēs dzirdēt izstādē, bet piedzīvotais man lika aizdomāties par saikni starp tīro balsi un arhitektūru.
Kadrs no video “Vokālista Dies Irae jeb Ekstremāla fūga vienai balsij”. 2013
Gandrīz desmit gadus savulaik nostrādāju Rīgas Doma kora skolā par vizuālās mākslas skolotāju. Reizi pa reizei darbos esmu izmantojusi skolnieku balsis. Bija viena talantīga skolniece Laima Lediņa, nākamā Garanča. Joprojām sekoju līdzi viņas attīstībai – pabija meistarklasēs Milānā, šobrīd studē Latvijas Mūzikas akadēmijas pirmajā kursā. Vasarā Laimai aizrakstīju, vai viņa būtu ar mieru piedalīties vienā no maniem darbiem? Kad atbraucu uz Rīgu, sāku meklēt piemērotu skaņdarbu, kuru Laima varētu izpildīt. Viena jaunā topošā komponiste, Evija Skuķe, izrādās nesen bija sakomponējusi skaņdarbu speciāli Laimai – saucas “Vokālista Dies Irae jeb Ekstremāla fūga vienai balsij”.
Visas trīs satikāmies, pēc sarunas ar Eviju man tapa skaidrs, ka tieši šis skaņdarbs vislabāk atbilst mana darba iecerei. Darbu filmējām un ierakstījām bijušajā Reformātu baznīcā, kas izdevniecībai “Melodija” trīsdesmit gadus reiz kalpojusi par ierakstu studiju.
Tu ieminējies par savu krīzi attiecībās ar fotogrāfiju?
Jā, tā ir joprojām. Iespējams, tālab, ka mainos pati, manas intereses mākslā, katrā ziņā mani garlaiko tikai tīrās fotogrāfijas izstādes. No pēdējā laikā redzētā lielajās grupu izstādēs vai festivālos – šķiet, ka valda vienveidība, nostaļģija, bet bez seguma. Man nav interesanti, kaut kā pietrūkst. Protams, ir arī brīnišķīgi pārsteigumi un atklājumi, kā, piemēram, Anouk Kruithof – veids, kā viņa izmanto fotogrāfiju savos darbos, ir kaut kas patiešām jauns.
Parīzes Circulation(s) festivāla atklāšanā runāju ar vienu žurnālisti, un viņai šķiet, ka izteiktā tendence atgriezties pie ģimenes, pie saknēm un identitātes notiek tālab, ka esam milzīgu pārmaiņu priekšā, un cilvēki instinktīvi cenšas saglabāt pašu svarīgāko. Nevar nepiekrist, ņemot vērā globalizāciju. Jo īpaši, dzīvojot Gentē, domāju par vecākiem, vecvecākiem, pamatu. No vienas puses galīgi nav vajadzīgs uzsvērt, no kurienes tu esi. Bet tajā pat laikā svarīgi šķiet apzināties savu izcelsmi un mentalitāti, un to nenoliegt.
Pavadītais laiks HISK bija tas, kas man ļāva pašai sev atzīt, ka mani interesē arī citi izteiksmes mediji, ne tikai fotogrāfija.
2012. gada fotogrāfija “Ņižnijnovgoroda” no izstādes “Telpas atmiņa”
Lasīju, ka Gentē piedalījies arī robotikas meistarklasē.
(Smejas) Kas tikai tur nav pamēģināts. Domāju, ka “Telpas atmiņa” daudziem varētu būt pārsteigums. Kaut vai tā bilde, ko izmantoju izstādes pieteikumā – neieinteresēta grupa, kamēr gide aizgūtnēm kaut ko stāsta.
Tur bija gide? Man tā izskatījās pēc mazpilsētas autobusa pieturas.
Tas ir Ņižnijnovgorodā, Kremļa pakājē. Manuprāt, šis kadrs ir lieliska atbilde uz to, kā mēs skatāmies laikmetīgo mākslu. Viens tur kaut ko no zemes paceļ; tantei asaro acs, tālab viņa priekšā pielikusi mutautiņu; vēl kāds laiza saldējumu; viens vīrietis skatās tieši uz mani; tad ir viena sieviete, kas blociņā cītīgi pieraksta gides stāstīto.
Darbu sērija “Mammas”. HISK Final Show 2012
Kad runāju ar Miku Mitrēvicu, kurš arī studējis HISK, viņš sajūsmā izcēla tikšanos ar Gertrūdi Sendkvistu, kas esot viņu vienā mirklī “atkodusi” un izsitusi no komforta zonas. Tev arī bija iespēja ar Gertrūdi tikties, pastāsti par savu pieredzi!
Jā, ar Gertrūdi tikos trīs reizes, un viņa – tieši pretēji – mani iedrošināja un iesēdināja komforta zonā. Ir mākslinieki, kas pēc tam raud, jo viņa var skaidri pateikt, ka te nekā nav, varbūt labāk dariet kaut ko citu. “Zaļā zeme”, kas man pašai bija svarīga sērija, Gertrūdi Sendkvistu aizķēra, atskaitē viņa rakstīja – almost magical. Ir svarīgi un patīkami saņemt profesionāļa vērtējumu, lai gūtu akceptu, ka esi uz pareizās takas. Rīgā tā trūka. Tāpat par “Mammu” sēriju, ko Latvijā vēl neesmu rādījusi, bet kas man bija iekļauta HISK gala izstādē, viņa bija sajūsmā. Principā galvenais, ko HISK man deva, ir radoša drosme.
Ieva Epnere kopā ar kursabiedriem Stambulas biennālē un mikrorobotikas radošajā darbnīcā HISK
Tāpat arī bauda sadarboties ar citiem māksliniekiem man bija jaunatklājums. Vispār HISK “atslēga” ir tieši tas, ka atlasītie mākslinieki pārstāv dažādas disciplīnas un ka ir iespēja mēģināt strādāt pilnīgi citā jomā. Piemēram, pateicoties vienai no savām kolēģēm, kuras darba attīstību varēju vērot divu gadu garumā, iemīlēju tēlniecību, sāku saprast to darba procesu un tēlnieka domāšanu. Neatsverama bija arī iespēju iekāpt vilcienā un katru nedēļas nogali aizbraukt uz labām izstādēm, muzejiem. Dzīvojot Rīgā, to ir grūtāk atļauties. Vienu dienu Brēgelis, citu – Džefs Vols, tad uz Parīzi apskatīties Diānas Arbusas izstādi vai uz Stambulas biennāli. Kā švamme visu uzsūcu. Varu droši apgalvot, ka Beļģijā tā pa īstam iemīlēju laikmetīgo mākslu. Pirms tam raudzījos ar skepsi, nereti bija mazuma piegarša. Bet, redzot virkni izstāžu, sāku lasīt tos kodus, saprast mākslinieka valodu. Man iepatikās minēt rēbusus – ir baigais gandarījums, kad sāc saprast autora domu gaitu. Latvijā man tā pietrūkst – manuprāt, Latvijas skatītājs vēl nav pieradis pie mākslas, kura nenolasās ar pirmo acu uzmetienu. Uzsvars tiek likts uz vizuālajām kvalitātēm, taču mākslas izteiksmes veidu ir tik daudz...
No izstādes “Zaļā zeme” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2010
Vēl tev vēlējos jautāt par pagātnes un tagadnes tēmu, kas vairākās Tavās foto sērijās ir spilgti klātesoša. “Zaļā zeme” ir kā pagātnes tveršana tagadnē, savukārt “Cirkā” un “1. septembrī” laiks šķiet vispār apstājies. Kālab tevi interesē šādas laiku krustceles?
Man ir plāna āda, es pārāk jūtu pārmaiņas. Mans tēvs ir izbijis militārists, un šķiet, ka viņš dzīvo pagātnē. Diskusijas ar viņu ir viens no impulsiem, kas man liek domāt par laika faktoru, atmiņām. Tālab man bija svarīgi aizbraukt uz Krieviju, jo likās, ka, uzkāpjot uz savu vecvecāku zemes, es kaut ko sajutīšu. Kaut vai vietās, kur tika filmēts “Andrejs Rubļovs”, kur vēsturē tatāri bija kāvuši krievus un asinis uzsūkušās zemē, tas viss tur ir. Cita mode, cits laiks, bet fundaments paliek, mazās ciema baznīcas stāv kā stāvējušas. Mākslā man patīk nojaukt laika orientierus. Tādēļ mīlu fotografēt, kad riet saule, zemu krīt gaisma, vai ir krēsla – tāda starpstāvokļa atmosfēra.
