Čehu mākslas bad boy
Britu laikraksts The Guardian čehu skulptoru – šovmeni Deividu Černiju (David Cerny) savulaik nodēvējis par Entonija Gormlija (Antony Gormley) un Demjena Hērsta krustojumu. Un savs patiesības grauds tajā noteikti ir. Černijs ir daļa no Prāgas mitoloģijas. Savā ziņā jau pat kļuvis par vienu no tās raksturzīmēm – pa viņa pilsētvidē izvietoto skulptūru takām teju ik dienas tiek vadātas ekskursantu grupas. Slavens ar saviem sarkastiskajiem izteikumiem politiskās elites virzienā un darbiem, kas savā ziņā ir kā īlens – tie varbūt nespēj neko kardināli mainīt, bet tie nemitīgi baksta, uzkuļ aktuālos sociālpolitiskos ūdeņus, neļaujot ieslīgt konformismā.
Tūristu visiecienītākā ir skulptūra Piss (2004), kas atrodas iepretim Kafkas muzejam. Divi zaļi, mehāniski bronzas vīri, kas, metāla locekļus grozot, ar robotisku baudu apčurā Čehijas karti. Ironisks saržs par Briseles čurājošo puisīti un Austrumeiropas pilsētām joprojām raksturīgo “ne-saturēšanu”, kas – jo īpaši zīmīgi – piemeklē britu vecpuišu ballīšu tūristus, kuri fizioloģisko vajadzību kārtošanai iecienījuši nacionālas nozīmes pieminekļus. Ielūkojoties ciešāk, var manīt, ka ūdens strūkla uz baseina virsmas zīmē tikko samanāmus burtus. Abu metāla vīru “darba rīki” var tikt ieprogrammēti ar īsziņas palīdzību. Tā teikt, aizsūtiet īsziņu un tie “iezīmēs” jūsu vēstījumu ūdenī.
Futura. 2003
Savukārt viena no Černija kontraversālākajām skulptūrām atrodas Prāgas galerijas Futura pagalmā (Futura, 2003) – gigantisks, balts atšauts dibens ar iemontētu ekrānu, kurā var ielūrēt, uzkāpjot pa kāpnēm, kas iestutētas starp skulptūras kājām. Ekrānā redzams nu jau bijušais Čehijas prezidents Vāclavs Klauss un kādreizējais Prāgas Nacionālās galerijas direktors, disidents, mākslinieks un teorētiķis Milans Knižaks (Milan Knižak). Tādā “roka roku mazgā” stilistikā viņi viens otru baro ar putru, fonā skanot Queens dziesmai We Are The Chempions.
Ar pēdējo Černijam ir īpašas attiecības – Chalupecky balvas (1990. gadā Vāclava Havela dibinātā balva tiek pasniegta jaunajiem čehu māksliniekiem vecumā līdz 35 gadiem) izstādes iekārtošanas laikā abi sakonfliktēja, un Černijs tika izvadīts no galerijas ar apsardzi. Kulmināciju šī epizode piedzīvoja mirklī, kad – visiem par lielu pārsteigumu – viņš balvu ieguva. Ceremonija notika Nacionālajā galerijā. Černijs, atteicies tur spert kāju, sarīkoja pikniku ārpusē. Balvu pasniedza toreizējais prezidents Vāclavs Havels, kas saprata jokus. Tā teikt, ja Muhameds neiet pie kalna, kalns iet pie viņa... Un prezidents aizgāja pie mākslinieka.
Entropa. 2008
Taču visplašāko rezonansi nenoliedzami izpelnījies Černija darbs Entropa (2008), par kuru šobrīd viņš jau runā nelabprāt – pārāk daudz tas apzelēts. Čehijai gatavojoties kļūt par Eiropas prezidējošo valsti, Černijs tika uzaicināts radīt mākslas objektu, kas Čehijas prezidentūras laikā atradīsies Eiropas Padomes ēkā. Viņš ideja bija izveidot gigantisku valstu kolāžu, kurā to atsevišķo veidolu autori būtu šo valstu mākslinieki. Līdz pēdējam mirklim turējis noslēpumā patieso procesu, Černijs kopā ar diviem domubiedriem radīja ironisku un spoži režisētu mistifikāciju.
Tā vietā, lai sadarbotos ar 26 māksliniekiem, viņi tika izdomāti – gan viņu CV, pat mājas lapas. Patiesība atklājās tikai tad, kad instalācija tika izstādīta Briselē. Entropa bija groteska karikatūra – par klišejām un stereotipiem. Itālija tajā bija attēlota kā futbola laukums ar masturbējošiem futbolistiem, Beļģija kā pusizēsta šokolādes kārba, Čehija kā LED ekrāns, kurā mirgoja toreizējā prezidenta kontraversālākie citāti, savukārt Bulgārija – kā izgaismotas turku skvotu tualetes. Pēdējā sacēla diplomātisku furoru un rezultātā tās teritorija instalācijā tika aizklāta ar melnu audumu. Vēlāk, atvainodamies valdībai, oficiālajā paziņojumā Černijs rakstīja: “Mēs zinājām, ka patiesība nāks gaismā. Taču pirms tam mēs vēlējāmies redzēt, vai Eiropa ir spējīga pasmieties par sevi.”
Tiesa, pirmoreiz starptautisku publicitāti Černijs izpelnījās jau 1991. gadā, kad vienā naktī kopā ar domubiedriem padomju tanku pārkrāsoja rozā krāsā – tas 1945. gadā Smichov rajonā bija uzstādīts par godu Padomju armijas ienākšanai Prāgā. Krāsošanas darbi notika piecos no rīta, un kompānija bija bruņojusies ar viltus vēstulēm – no Pilsētas domes un Kinoakadēmijas, ja nu uzrodas policija. Pēcāk – kā jau mākslas faktu, Deivids tanku arī parakstīja. Furors izdevās godam, cilvēki uz ielām vāca parakstus atbalsta vēstulēm, un kādi veikli mārketinga zibenszeļļi pamanījās pat nodrukāt tēkreklus.
Tiesa, neraugoties uz ekstravaganto tēlu, Černijs sevi dēvē vienkārši par skulptoru un daudz labprātāk kā teoretizēt par mākslu viņam tīk stāstīt par citu savu kaislību – vēlmi iegūt profesionāla pilota licenci, jo atļauja vadīt savu Cessna 172 viņam jau ir.
Skulptūras Baby Kampa parkā Prāgā
Viņš ir absolvējis Prāgas Mākslas, arhitektūras un dizaina akadēmiju, ar Sorosa fonda atbalstu gadu dzīvojis mākslinieku rezidencē Ņujorkā. 1994. gadā Čikāgas Modernās mākslas muzejā, Austrumeiropas mākslai veltītā izstādē Beyond Believe, tika izstādīts viņa pirmais bēbis – mutants (skulptūra Baby). Šobrīd to ir jau vesels bariņš. Trīs gozējas Kampa parkā – iepretim Kampa muzeja baltajai fasādei. Desmit citi rāpjas augšup pa Žižkova televīzijas torni.
Hanging Out. 1996
Savukārt pilsētas vecajā centrā – pie Art History Institute fasādes, stienim kā glābējsalmiņam pieķēries un roku kabatā iebāzis, karājas Freids (Hanging Out, 1996). Šis darbs, kura replika apceļojusi virkni pasaules mākslas telpu, visbiežāk tiek interpretēts kā Černija vīzija par intelektuāļu lomu jaunajā tūkstošgadē. Taču tikpat iespējams, ka no šī sava skatu punkta Freids vienkārši nolūkojas uz pasaules bezpalīdzību. Ironiski, tā kā lielākā daļa cilvēku pārvietojas vairāk skatoties bruģī nevis debesjumā, skulptūru sev virs galvas viņi pat nepamana.
Pagājušajā gadā Londonas olimpiskajām spēlēm Černijs radīja skulptūru London Booster – saržu par klasisko 1957. gadā ražoto Routemaster divstāvu autobusu, kas viņa režijā pārtapis kārtīgā atlētā un stenot un pūšot pumpējas uz gigantiskām sarkanām metāla rokām. Tiesa, kādā intervijā mākslinieks neaizmirsa piebilst, ka, neraugoties uz to, ka pumpēšanās ir universāls vingrinājums, vienlaikus tā mēdz tikt izmantota arī kā sods cietumniekiem un karavīriem.
Meetfactory fasāde un ieeja
Taču viens no šobrīd visambiciozākajiem Černija projektiem, kas lielā mērā mainījis arī Prāgas kultūrainu, ir Meetfactory. Alternatīvās kultūras centrs, kas sevī ietver izstāžu zāli, mūzikas, teātra, kino projektu telpas, mākslinieku studijas un rezidences. Tā mājvieta ir pilsētas industriālā teritorija – Smichov rajons, pilnīga nekuriene. Tieši blakus ir dzelzceļš un autostrāde, ēku iespējams atpazīt pēc šķietami notecējušās zaļi baltās fasādes un uz tās uzstutētajām sarkanajām mašīnām – Černija instalācijām. Ideja viņam esot dzimusi jau tūlīt pēc atgriešanās no Ņujorkas. “Ja šādas vietas pastāv Ņujorkā vai Berlīnē, kāpēc ne Prāgā?” Centra nosaukums ir savdabīga saspēle no vārdiem meet un meat, jo ēkā, kur viss šis projekts savulaik sākās, tiešām kādreiz atradusies Prāgas šķiņķa rūpnīca. Tiesa, pirmais mēģinājums piedzīvoja neveiksmi. Taču Černijs nelikās mierā. “2005. gadā pilsētas domei bija apmēram desmit ēkas, baisā stāvoklī, pilnīgi izpostītas. Nezinot, ko ar tām iesākt, tās tika piedāvātas bezpeļņas organizācijām, es pieteicos vienai – tai, kuru neviens negribēja ņemt. Mani sauca par traku. Bet es teicu, ka es to izdarīšu. Mēs neko no šī projekta nepelnām. Visi ieņēmumi no te notiekošajiem pasākumiem tiek ieguldīti Meetfactory. Vienu trešdaļu Meetfactory izmaksu sedz “grants” (nelielu piešķīrusi arī Kultūras ministrija), divas trešdaļas nāk no mums pašiem – no mūsu atbalstītājiem, mūsu pašu finanšu iespējām.” Šobrīd (līdz 24. aprīlim) Meetfactory ir skatāma izstāde – veltījums Krievijas politiskajai mākslai “Pussy Riot un krievu mākslas dumpīguma tradīcija” (Pussy Riot and the Russian Tradition of Art Rebellion), kuras centrā ir pēdējo 30 gadu procesi Krievijas mākslā. Savukārt pārstāvēto autoru vidū tādi vārdi kā Oļegs Kuļiks, grupa Gnezdo, “Zilie deguni” u.c. Izstādes kurators ir Krievijā labi pazīstamais Andrejs Jerofejevs.
Kaut Černijs tiek vērtēts neviennozīmīgi, viņa darbībai piedēvējot hepeningu raksturu un vēlmes šokēt dominanti pār mākslas faktu, viņa “rētas” pilsētas sejā ir tik spilgtas, ka patiesībā diezin vai bez tām Prāga šodien būtu iedomājama. Turklāt diezin vai ir daudz pilsētu pasaulē, kur dzīva mākslinieka darbi būtu tapuši par tūrisma industrijas sastāvdaļu.
Prāgas enfant terrible Deivids Černijs. Foto: Hynek Glos
Satikts kafejnīcā Kavárna Mlýnská, ko dēvē par savu dzīvojamo istabu, ar vienmēr izspūrušo matu ērkuli, atbruņojoši caururbjošu smaidu un neslēptu ironiju, kas sajaukusies ar frivolumu, Černijs uzjunda attālas asociācijas ar Miku Džegeru (stereotips, protams). Arī meiteņu vājība viņiem esot kopīga. Viņš runā tieši, neiespringstot politkorektumā un ne mirkli neizkrītot no pārliecināta bad boy tēla.
Kāpēc savulaik pēc Ņujorkas jūs atgriezāties Prāgā?
Man tas bija jādara. Un es esmu prāgietis.
Ja jūs varētu izvēlēties vietu, kur dzīvot – vai tā būtu Prāga?
Es gribu iegūt profesionāla pilota licenci, un, ja man tas izdosies, es pametīšu visu un kļūšu par pilotu kaut kur Āfrikā.
Tas patiešām ir jūsu plāns vai tas ir plāns tikai šodien?
Nē. Tas ir nopietni. Jau trešo gadu, kad vien man ir brīvs laiks vai brīvdienas, es mēģinu gatavoties pilota licences eksāmeniem.
Bet savu Cessna taču jūs varat vadīt jau šobrīd?
Jā, bet, lai es vadītu lielās lidmašīnas, man ir jāpabeidz skola.
Jūs vēlaties vadīt Boingu?
Jā, tad es varēšu vadīt Boingu.
Tas ir mērķis?
Mērķis ir tikt projām no šejienes. Būt pilotam kaut kur Dienvidāfrikā vai Amerikā. Jā, Dienvidamerika ir labāka (smejas).
Neraugoties uz visu to, jūs joprojām esat Prāgā. Kas jums šeit patīk?
Šis bārs. Daži mani līdzgaitnieki. Dažas draudzenes. Ir kaut kāda jauka sajūta par Prāgu, kas man pietrūka Ņujorkā. Kaut kāda šīs pilsētas mistērija. Trijos naktī, nākot no bāra, ir iespēja iziet cauri pilnīgi tukšai pilsētai. Tas ir neticami, ka pasaulē vēl joprojām ir šādas vietas.
Ko jūs ienīstat Prāgā?
Pēdējos gados nejēdzīgus politiķus, kas lielā mērā sabojā pilsētu. Milzīgo korupciju, kas valda visapkārt. Milzīgo daudzumu bagāto krievu, kas te ierodas un iznīcina Prāgu tādā mentālā nozīmē. Neiztrūkstošs viņu komplekts ir pašas lielākās un dārgākās mašīnas un this kind of shit... Viņi mazina cilvēcisko attiecību standartus. Krievu okupācijai, par kuru mēs cerējām, ka tā ir beigusies, tagad ir sācies otrais vilnis. Un, ņemot vērā naudu, tas ir pat nopietnāks nekā pirmais. Turklāt līdz ar jaunievēlēto prezidentu, kurš ir ļoti prokrievisks, kļūst tikai sliktāk.
No šī viedokļa pilota licence neizklausās slikta ideja....
Jā, tā ir ļoti laba lieta. Jo jūs nekad nezināt, kad jums būs nepieciešams būt ātram, ielēkt lidmašīnā un run away...
Vai jūs neesat jau mazliet noguris no sev nemitīgi piedēvētajiem apzīmējumiem – provokators, dumpinieks, enfant terrible utt.?
Es nelietoju šo bulls**t par sevi...
Ar šādu aprakstu gan sākas gandrīz katra intervija ar jums... Un savā ziņā, šodien klīstot pa pilsētu un vērojot, kā gids tūristu grupai apraksta jūsu skulptūru pie Kafkas muzeja, kur divi vīri apčurā Čehijas karti, radās sajūta, ka jūsu māksla zināmā mērā ir kļuvusi par tādu kā Prāgas tūrisma izklaidi.
Ko lai es saku... Neviens no šiem darbiem, kas skatāmi pilsētā, tai nepieder. Jūsu pieminētā skulptūra Piss atrodas privātā teritorijā.
Tas nozīmē, ka visi šie darbi joprojām ir jūsu īpašums?
Jā, izņemot vienu, kas pieder kādam manam draugam. Politiskās brīvības ziņā vai mākslas brīvības ziņā – jūs varat teikt, ko gribat.
Jums nekad nav bijušas problēmas?
Ja es strādātu valdībai, iespējams, būtu citādi. Taču es nestrādāju valdībai.
Slidenas tēmas – kā jūsu darbs Entropa, dažkārt spēj izraisīt strīdus arī starpvalstu līmenī. Vai māksliniekam ir tiesības nodarboties ar jautājumiem, kuri var kļūt par iemeslu teju diplomātiskiem skandāliem vai tomēr ir jāļauj sevī dzīvot iekšējam cenzoram?
Es nevaru būt nelegāls. Atklāts pronacists, kas popularizē nacistu simboliku un nacismu. Citādi es kā mākslinieks varu darīt visu, ko es gribu.
Saddam. 2005
Viens no jūsu skandalozākajiem darbiem ir parodija par Demjena Hērsta leģendāro Haizivi (Saddam, 2005) – ar formaldehīdā ievietoto Huseinu. Kas jūsos izsauca vēlmi šādu darbu radīt un ko vēlējāties ar to pateikt?
Tas bija nu jau gandrīz pirms desmit gadiem, es biju uzaicināts piedalīties pirmajā Prāgas tā dēvētajā mākslas biennālē. Gadu pirms tam biju Bagdādē – kā operators. Tā bija mana reakcija uz visu šo situācija Irākā. Amerikāņu invāzija, irākieši, kas nejutās atbrīvoti, bet okupēti. Diskutablais diktatora tēls. Turklāt Huseins tolaik vēl nebija notverts. Vēlāk ar mediju līdzdalību viņš tika padarīts par monstru, kaut ko līdzīgu bīstamam dzīvniekam. Man sākotnēji bija divas idejas, taču līdz biennālei bija tikai divas nedēļas laika un pirmā bija sarežģīti realizējama. Un tas es izdomāju – fake it... Tas ir tas stāsts.
Ģeogrāfiski Prāga atrodas pašā Eiropas centrā. Bet mākslas ziņā – tā ir metropole vai province?
Nekas. Joprojām province.
Kā to iespējams mainīt?
Nekā. Vismaz manas dzīves laikā.
Kāpēc? Tālab, ka Rietumu mākslas tirgus konstanti turpina ignorēt bijušo Austrumeiropu?
Nē, tāpēc, ka Prāga vienkārši ir provinciāla. Četrdesmit gadus valstī bija komunistu režīms, lielākā daļa inteliģences tika nogalināta, izravēta, iznīdēta gāzes kamerās. Jūs vienkārši nevarat no šādas valsts neko īpašu gaidīt.
Vai tiešām nav neviena no jaunās paaudzes, kas izlien ārā, jauni vārdi, spēcīgas idejas?
Varbūt. Taču apkārtne paliek tā pati. Mēs neesam Berlīne, Drēzdene, Vīne. Tāda ir realitāte. Sorry for that.
Jūs gribat teikt, ka vide nomāc jebkādas radošas iniciatīvas?
Nav atbalsta no privātā sektora, no valsts sektora. Mentālā sektora – no mūsu valsts līderiem. Ko mēs varam darīt, kādu attīstību gaidīt ar tādu prezidentu, kāds ir tikko ievēlētais.
Kā jūs pats uzskatāt – jūsu māksla ir nacionāla vai kosmopolītiska?
Es strādāju.
London Booster. 2012
Taču vienlaikus jūs nenoliedzami esat visatpazīstamākais no šī brīža čehu māksliniekiem... Jūsu darbs bija arī Londonas Olimpiskajās spēlēs.
Nē, ja jūs pajautāsiet kādam no šejienes mākslas kritiķiem, es pat nebūšu listē. Taču es par to īpaši neuztraucos.
Varbūt tā ir čehu mentalitātes iezīme?
Jā, jā. Mēs esam pilnīgi fucked-up nācija. Paskatieties uz vēlēšanu rezultātiem.
Vai tad tie ir daudz sliktāki par iepriekšējiem?
Grūti pateikt... Ir ļoti grūti atšķirt, kas patiešām ir lielāks “dizāsters”. Šis ir smags dzērājs un – kā patiešām smags dzērājs – iespējams, viņš kolapsēs pavisam drīz. Tā ir viena puse. Turklāt viņš ir vēl tipiskāks čehs nekā iepriekšējais prezidents. Šņabja dzērājs un knēdeļu ēdājs. Ja jūs viņam pajautāsiet, kas ir māksla, es domāju, viņš pat nezinās, ko māksla nozīmē. Pirms desmit gadiem, kad viņš bija premjerministrs, viņš izteicās, ka es maitāju nākamās paaudzes un man ir jāatrodas cietumā. Tas bija virsraksts čehu lielākajā avīzē. Tā teikt, pēc Černija ilgojas cietums...
Vai esat politiski aktīvs? Piemēram, gājāt vēlēt?
Jā, es piedalījos vēlēšanās.
Ko jūs vēl darāt kā politiski aktīvs jeb tik aktīvs jūs tomēr neesat?
Dažreiz es atbildu uz žurnālistu jautājumiem.
Vai kā mākslinieks jūs nevarat neko ietekmēt? Arī kā labi zināms mākslinieks?
Varbūt, ja es patiešām tā nolemtu un taisītos mukt no šīs valsts. Es pārbaudītu savu lidmašīnu, paņemtu ieroci, kādu nogalinātu, dotos uz lidostu un muktu. Tad, iespējams, es būtu politiski aktīvs.
Kādā intervijā jūs izteicāties, ka dusmas ir lielisks iedvesmas avots.
Dažreiz jā, kad es neesmu noguris...
Mākslas teorētiķi joprojām nav spējuši vienoties par laikmetīgās mākslas jēdziena definīciju. Kāda būtu jūsu versija?
Jūs zināt... Es negribu par to pat runāt.
Deivids Černijs
Cik svarīgi jums ir cilvēki, kas skatās jūsu mākslu?
Šis ir labs jautājums... Protams, pareizā atbilde būtu, ka daudz svarīgāki ir tie, kas par to maksā. Taču man nekad nav bijis šāds stāvoklis. Ja būtu, tad es noteikti kaut ko vairāk būtu pārdevis pilsētai (smejas). Cik svarīgi? Kilogramos vai litros?
Litros.
350. Vai tas ir pietiekami? Es domāju, ka pietiekami.
Dišāns reiz par savu slaveno Nude teica, ka, pārāk daudz cilvēkiem uz to skatoties, no skandalozas gleznas tā kļuva par garlaicīgu gleznu. Vai savu publisko darbu sakarā jūs reizēm nepārņem līdzīgas sajūtas?
Viņš jau ir visu pateicis.
Var strīdēties par to, cik jūs esat pazīstams, slavens, atzīts vai nē, bet diezin vai ir daudz pilsētu pasaulē, kur mākslinieka darbi būtu tapuši par tūrisma industrijas sastāvdaļu?
Gaudi Barselonā.
Gaudi ir miris, bet jūs tomēr esat dzīvs.
Jā, tas ir arguments. Bet es to neorganizēju.
Ja es atnāktu, noliktu naudu un teiktu, ka pērku visas šīs jūsu skulptūras. Vai jūs tās pārdotu?
Nē, šīs lietas nav pārdošanai.
Tas nozīmē, ka jūs tomēr mazliet esat Prāgas patriots.
Es neesmu patriots, bet es šeit dzīvoju. Es esmu te uzaudzis.
Dodiet ziņu, kad būsiet ticis pie pilota licences un sāksiet lidot.
...skaidrs, lai jūs nejauši nenokļūtu tajā lidmašīnā.
Kur ir tā lidošanas bauda?
Es domāju, ka tā ir brīvība, kuru jūs nevarat iegūt nekā citādi.
