Laikmetīgais romantiķis
Intervija ar 55. Venēcijas mākslas biennāles Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīcijas kuratoru Adamu Budaku
21/03/2013
Ar Igauniju poļu izcelsmes pasaules pilsonim un kuratoram Adamam Budakam attiecības sākās jau agrāk. Kad igauņu fotogrāfe Marge Monko pirms pāris gadiem viņu uzaicināja kūrēt starptautisku foto izstādi Beyound KUMU muzejā (2011), kur Budaks pirmo reizi iepazina Deneša Farkas (Dénes Farkas) darbus un arī pašu mākslinieku. Vārds pa vārdam, un Farkas šogad pārstāv Igauniju 55. Venēcijas mākslas biennālē, bet Adams Budaks ir ekspozīcijas kurators. “Jūtos sirreāli,” paviljona ekspozīcijas Evident in Advance preses konferenci saules pielietā KUMU kafejnīcā 18. marta pusdienlaikā iesāk Budaks. Lai arī mākslas pasaules darboņu nacionalitāte globālā līmenī jau sen atmesta kā liekvārdība, Budaka izjūtas tomēr var saprast. Dzimis Krakovā, uz Tallinu atbraucis no ASV, sēž igauņu žurnālistu priekšā un stāsta, kādu veidos viņu nacionālo ekspozīciju. Sirreāli jūtas arī pats Farkas, kurš vēl pirms pāris gadiem bija nolēmis mest mākslu pie malas (kā drīzumā varēsiet lasīt viņa intervijā), bet nu ir pasaulē labi zināmu profesionāļu aptekalēts. Komanda ir starpdisciplināra un visai iepaidīga: arhitekts Markus Mīsens (Markus Miessen, Londona, Berlīne), kura studija Alpos būvē Hansa Ulriha Obrista privāto bibliotēku, grafiskā dizaina apvienība ZAK Group (Londona), amerikāņu rakstnieks Brūss Dafijs (Bruce Duffy), kurš šobrīd strādā pie grāmatas par atombumbu, un vēl virkne filozofu un teorētiķu. Adams Budaks godīgi atzīst, ka mazliet riskē, koncepciju veidojot “ļoti hermētisku”. Nav noslēpums, ka Venēcijas biennāles pūznī nogurušie skatītāju jutekļi vislabāk tver spilgtus, milzīgus, skaļus, šokējošus vai pat izklaidējošus mākslas darbus. Bet Denešs Farkas, Budaks un pārējā komanda ir gatavi riskēt un likt pārkost tādu cieto riekstu kā Ludviga Vitgenšteina valodas filozofija, kas tiks iedzīvināta telpā. Turklāt pastarpināti caur vēl citu grāmatu – Brūsa Dafija The World As I Found It, kas ir Vitgenšteina biogrāfija ar fantāzijas piešprici… Paviljons, starp citu, šogad atradīsies citviet nekā 2011. gadā, bet tas joprojām būs dzīvoklis (Palazzo Malipiero, San Samuele Square).
No kreisās: mākslinieks Denešs Farkas, paviljona komisāre Maria Arūso, arhitekts Markus Mīsens, ZAK Group pārstāvis Gregorijs Ambos un kurators Adams Budaks
Noplokot žurnālistu drūzmai, turpat KUMU kafejnīcā Adams Budaks atlaižas mīkstā krēslā un ir gatavs garākai sarunai, pirms tam vēl iestarpinot jautājumu – kā klājas Mikam? Pirms pieciem gadiem viņš bija līdzkurators Manifesta 7 biennālei, kurā piedalīties pats uzaicināja arī latviešu mākslinieku Miku Mitrēvicu. Par māksliniekiem, kura darbība viņu uzrunā, par dzeju, kino, arhitektūru un filozofiju Budaks, šķiet, varētu runāt aizgūtnēm, ar teju romantisku aizrautību to visu samaisot vienā verdošā katlā.
Vēlāk pēc intervijas ar Adamu Budaku pārrunājam faktu, ka šogad gan Latvijai, Igaunijai, gan arī Krievijai pirmo reizi Venēcijas mākslas biennālē piesaistīti ārvalstu kuratori. Tomēr piebilstu, ka nevaru vēl iztēloties, ka Latviju varētu pārstāvēt citas nacionalitātes mākslinieks. “Tas ir dažu gadu jautājums,” pasmaida Budaks.
Kā radās projekta ideja?
Vēl pirms biennāles projekta mēs ar Denešu Farkas bieži sarakstījāmies epastā, un kādā vēstulē viņam jautāju, vai ir lasījis Brūsa Dafija grāmatu The World As I Found It, ko viņš nebija darījis. Centos viņu uz to pavedināt, bet katrā ziņā tobrīd vēl netika domāts par jauna projekta aizsākumu. Ikdienā sazinos ar vairākiem māksliniekiem, apmaināmies idejām, cenšamies viens otru iedvesmot. Denešam grāmata iepatikās, sākām apsvērt domu, kā to varētu izmantot. Ja ir pieturas punkts, tajā var sākt rakties dziļāk; ideja ir kā starojums, tā nobriest, kļūst spēcīgāka. Liesma, kas pārtop ugunī...
Deneša Farkas darbos un Vitgenšteina filozofijā saskatījāt paralēles?
Nevarētu gluži teikt, ka saskatīju līdzību, bet man šķita, ka grāmata Denešu varētu interesēt. Mani fascinē Deneša Farkas māksla, katru viņa darbu lasu kā dzeju. Jā, es mākslas darbus lasu gluži kā grāmatas. Pirmais, kas Deneša darbos parādās, ir robežšķirtnes meklējumi – kas ir un kas nav realitāte. Tieši par to ir arī Brūsa Dafija grāmata. Lai arī Vitgenšteins ir reāla persona, Dafijs lasītājos rada mulsumu, jo kā rakstnieks patur tiesības žonglēt ar faktiem. Viņa grāmatā Vitgenšteins ir vienīgais bērns ģimenē, kaut gan patiesībā viņam bija desmit māsas un brāļi. Man liekas aizraujoši, ka tiec mudināts meklēt tālāk pats savus faktus, savu patiesību, lasīt vēl kaut ko paralēli. Dafija pēdējā grāmata ir par dzejnieku Artūru Rembo, kurā izmantots tas pats paņēmiens – daļēji patiesība, daļēji fikcija. Intriga lika man uzmeklēt Rembo patieso biogrāfiju, tāda kā spēle, ko iniciēja Dafijs. Viņš, starp citu, to dēvē par “varoņa apdzīvošanu” (inhabiting the character) – iejusties varoņa ādā, pārņemt viņa domāšanas veidu, bet saglabāt brīvību vēsturiskās personas vietā pieņemt jaunus, izdomātus lēmumus.
Mākslinieks Denešs Farkas Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīcijas preses konferences laikā
Bet vai jums tiešām liekas, ka Vitgenšteina filozofija tagad, mūsdienu mākslas kontekstā, ir aktuāla? Arī Brūsa Dafija darbs tika sarakstīts 1987. gadā…
Vitgenšteina filozofija ir par valodu un loģiku. Abas tēmas, manuprāt, nekad nezaudēs savu aktualitāti. Ja vēlaties, varam to pavērst arī tā – esmu kurators Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīcijai. Valoda Igaunijas kontekstā ir problēmjautājums – kā saglabāt savu valodu, valoda kā nacionālās identitātes kodols. Vitgenšteina populārākais citāts, kas kļuvis jau par klišeju – manas valodas robežas ir manas pasaules robežas – lūk, identitāte. Vitgenšteina “Filozofiskie pētījumi” sākas ar jautājumiem par to, kas ir vārdi, kā vārdiem rodas nozīme? Savukārt Denešam ir izteiciens meaningful meaningfullesness jeb jēgpilna nezināšana, nepieciešamība kļūdīties. Denešs savā mākslā pilnīgi noteikti nerāda pasauli kā kaut ko perfektu. Arī viņa darbu tehnika – neveiklie kartona maketiņi, it kā tos būtu radījis bērns, pilnīgi noteikti nav radīti ar mērķi, lai skatītājs tiem noticētu. Tieši otrādi – lai nenoticētu, šaubītos. Bet savā sirsnīgajā izpildījumā darbi šķiet vēl jo patiesāki. Ja tie būtu tehniski nevainojami, tad kļūtu vien par skaistām ilustrācijām, neaicinātu “lasīt” tālāk. Tā ir vēl viena paralēle, kas velkama starp Brūsa Dafija metodi, kad viņš būvē vēsturiski neprecīzus varoņus, un Deneša mākslas izpildījumu.
Jūs esat Polijā dzimis kurators, kurš dzīvo Losandželosā un nu piedalās Igaunijas reprezentēšanā. Nacionalitāte mākslā arvien vairāk zaudē savu izšķirošo nozīmi. Vai jums tālab nešķiet, ka Venēcijas biennāles formāts, proti, nacionālie paviljoni, vairs sevi neattaisno un ir novecojis?
(Domā) Svarīgi ir tas, ka katru biennāles norises reizi tiek diskutēts par mākslas nacionalitātes jautājumiem – vai nacionalitāte ir vai nav svarīga un tā tālāk. Tajā pat laikā, protams, izpratne mainās, ģeogrāfija mainās, identificēšanās ar konkrētu nāciju mākslas pasaulē ir kļuvusi miglaina vai pat mazsvarīga. Vairs nav tik būtiski, kāda ir tava dzimtā valoda, kas ir tavi vecāki, kādas tautības dzīvesbiedru esi apprecējis, born vietā raksta based, jo galvenais ir tas, kur atrodies šobrīd.
Bet kādēļ tad joprojām pastāv nacionālie paviljoni?
Ņemiet vērā, ka biennāle notiks jau 55. reizi, tātad koncepcija ir vairāk nekā gadsimtu sena. Tajā pašā laikā nacionālo paviljonu struktūrai ir spēcīga teritoriālā nozīme. Giardini paviljoni ir vēsturiskas celtnes, dažas tapušas pagājušā gadsimta sākumā. Ir grūti ko tādu tā vienkārši atmest. Otra pasaulē vecākā ir Sanpaulu biennāle, arī tai bija nacionālās reprezentācijas princips, kas pirms kādiem desmit gadiem tika atmests. Tas bija vieglāk izdarāms, jo Sanpaulu biennālē nav šī teritoriālā, vēsturiskā piesaiste jeb paviljonu celtnes kā Venēcijā. Uz Vācijas paviljona joprojām rakstīts GERMANIA. Visa pagātnes pieredze ir klātesoša, tā ir vēsture. Šodien svarīgi ir nacionalitāti izjautāt, kā to darīja tas pats Vācijas paviljons ar britu mākslinieku Laiemu Giliku 2009. gadā, vai šogad, kad Vācija un Francija apmainīsies ar paviljoniem, tāpat Polijas nacionālo ekspozīciju 2011. gadā veidoja izraēliete Jaela Bartana. Šobrīd ir svarīgi pieņemt biennāles koncepciju, spēles noteikumus, bet nepieķerties tik ļoti tai nacionalitātei, jo tas ierobežo.
Kādā intervijā jūs teicāt, ka labprātāk skatāties kino, lasāt filozofiju un literatūru, jo mākslas vēsture vien jums šķiet par šauru. Vai tiesa?
Es tā esmu teicis? Neatceros gan...
Jā, turklāt intervija notika Rīgā.
Manas intereses ir starpdisciplināras, tas gan. Pēc izglītības neesmu mākslas vēsturnieks, man ir teātra zinātņu grāds, diplomdarbu veltīju kino, bet vēl pēc tam studēju arhitektūras teoriju. Nepievēršu pārāk lielu uzmanību tam, kādas disciplīnas tekstus es ikreiz lasu, mani vienkārši interesē teksti, kas ir jūtīgi pret valodu, jūtīgi pret vārdiem. Tālab mīlu dzeju. Arī mākslā mani uzrunā nenoteiktība, kad ir grūti nodefinēt, pie kā darbs pieder. Situācijas, kas sašūpo priekšstatus, paver citu telpu, kas intriģē un liek uzdot jautājumus, kāda ir mana vieta un loma pasaulē, atminēt neskaidro. Kamēr skaidrs un tīrs attēls ir tikai skaidrs un tīrs attēls – mani tas garlaiko. Varbūt tālab, ka mākslā nāku no mazliet citas jomas, esmu tik aizrautīgs, tieši mana nezināšana ir trumpis. Ričards Serra savulaik rakstīja, ka kopainu var izprast krietni labāk, ja neesi ieracies apjomīgos pētījumos un pārlieku saplūdis ar konkrēto situāciju. Jāsaglabā “nezināšanas” distance.
Tajā pašā laikā Igaunijas paviljona ekspozīcija ir specifiski balstīta konkrētos tekstos. Mājaslapā ir pat sadaļa “Bibliotēka” ar 11 grāmatu nosaukumiem. Tiek paģērētas zināšanas un nevis nezināšana.
Pārzināt konkrētos tekstus, manuprāt, nav izšķiroši svarīgi. Te drīzāk ir runa par tulkojumu – ja neorientējies Vitgenšteina valodā, tad pārtulko redzēto kādā sev tuvākā valodā – varbūt uz pasauli raugies kā arhitekts? Svarīgākais ir process, ka un kā tu mākslas darbus “lasi”. Arī Vitgenšteins apdzīvoja robežas. Pēc izglītības viņš bija inženieris, darināja lidmodeļus un gaisa pūķus, fascinējoši, cik dažādas bija viņa intereses un cik dažādās valodās viņš centās sevi paust! Viņa piesātinātā personība mūsu komandu noteikti iedvesmo. Viņš gan bija arī ļoti nepacietīgs skolotājs un tika atlaists par to, ka iesita skolēnam, kurš krita bezsamaņā – skolnieks bija nepareizi atbildējis.
Pieļauju, ka uz jūsu komandu šāds temperaments neattiecas… Process izklausās tiešām aizraujošs, kopā sanākot kuratoram, filozofam, lingvistam, arhitektam, rakstniekam. Tomēr, sakiet, kāda loma atvēlēta māksliniekam?
Deneša Farkas uzdevums ir mūsu pienesumu rezumēt un integrēt ekspozīcijā, salikt kopā. Negribētos to saukt par hierarhiju, drīzāk pienākumu sadali varētu ilustrēt ar astroloģiju, kur Denešs ir planēta, bet mēs visi pārējie – satelīti, kas ap viņu riņķojam un sūtām signālus. Denešs iemieso nezināmo galamērķi, jo pēdējais vārds pieder viņam.
Mājaslapas “Bibliotēkā” ir minēti ne tikai centrālie teksti (Brūsa Dafija un Vitgenšteina grāmatas), bet arī virkne citu. Manu uzmanību saistīja Alain Robbe-Grillet stāsts “Greizsirdība”. Būdams rakstnieks, viņš tomēr bijis tuvu stāvošs mākslas pasaulei jo īpaši gleznotājiem, savukārt darbos liela nozīme ir arhitektūrai. Bet stāstiet, kā “Greizsirdība” tiks izmantota izstādē?
Tikai kā iedvesma, reference, jo būtībā stāsts ir par to pašu. Kad atver “Greizsirdības” grāmatu, pirmā lapa ir mājas plānojums. Pirmās rindkopas ir veltītas aprakstam, kā saules gaisma un ēnas slīd cauri telpām. Teksts kalpo kā ierosme Denešam, lai viņš redzētu vēl vienu attiecību variantu starp lasītāju un lasīšanas procesu. Ja Dafija grāmatā tā bija varoņa apdzīvošana, tad Alain Robbe-Grillet “Greizsirdībā” lasītājs apdzīvo telpu, māju. Galu galā lasītājs iemājo tekstā, kaut kādā periodā apmetas tur uz dzīvi. Starp citu, ja jūs redzētu Deneša eksemplāru Dafija grāmatai! Viņš to ir teju fiziski apdzīvojis. Pirmkārt, viņš ebay nopirka vecāku izdevumu, jau ar savu vēsturi. Ir pasvītroti teikumi, piezīmes, nolocītas lapas – grāmata izskatās kā līķa sekcija, bet tajā pat laikā fantastiski skaista.
Nojaušu, ka jūs to eksponēsiet?
Jā, es tieši par to domāju.
Vai esat novērojis pēdējo gadu tendenci kuratora praksē, ka izstādes tiek rīkotas līdzīgi Renesanses “Brīnumu kabinetiem”, ko apliecina arī Masimiliano Džioni koncepcija Arsenāla izstādei “Enciklopēdiskā pils”, kas jau nodēvēta par attēlu antropoloģiju, kā arī dOCUMENTA(13), kur kuratorei Bakardžījevai gan neizdevās, bet viņa bija gatava līdzās laikmetīgai mākslai likt meteorītu. Zem mākslas karoga vairs nesoļo gluži starpdisciplinaritāte, bet drīzāk tīra zinātne, vēsture, arheoloģija. Ko tas nozīmē? Kam tas ir priekšvēstnesis? Kas mūs sagaida?
Pieļauju, ka tā ir pieaugoša interese par cilvēka radošumu kā tādu. Varbūt priekšstats par mākslu, kas klasificējama kā augstā māksla, ir kļuvis garlaicīgs, vienpusīgs. Tālab notiek meklējumi viņpus mākslas robežām. Kā, piemēram, Džioni koncepcijas iedvesmas avots – autodidakts Marino Auritis. Marta sākumā Filadelfijas mākslas muzejā tika atklāta milzīga izstāde Outsider Art. Tajā piedalās arī amerikāņu 20. gadsimta sākuma gandrīz pilnīgi kurlais autodidakts Džeimss Kāsls (James Castle) – lai gan es viņu nesauktu par mākslinieku, drīzāk autsaideru, taču Džioni arī viņu ir iekļāvis Venēcijas galvenajā izstādē. Tāpat jāpiemin Rozmarijas Trokeles (Rosemarie Trockel) lielā izstāde “Kosmoss”, kas atceļoja no New Museum Ņujorkā un tagad apskatāma Serpentīna galerijā Londonā. Vācu māksliniece Trokele saviem darbiem līdzās likusi dažādu citu zinātņu priekšmetus, attēlus, piemēram, no botānikas, bioloģijas. Manuprāt, tas viss sabalsojas ar Austrijas Universālā muzeja (Universalmuseum Joanneum) koncepciju. Grācas kunsthalle, kurā nostrādāju deviņus gadus, arī ietilpst Universālā muzeja apvienībā līdzās dabas, vēstures, zooloģijas, arheoloģijas muzejiem.
Bet kālab mākslas izstādēs parādās šāda tendence?
Māksla ir laikmetīgākā no cilvēka radošuma izpausmes formām. Tāda kā gala stacija, kur satiekas visas citas ietekmes un iedvesmas, miksējas un līdzdarbojas, radot vienotu “bildi”. Laikmetīgajā mākslā, manuprāt, ir novērojama arī pieaugoša interese par tādu kā zināšanu arheoloģiju. Mākslinieki aizvirzās krietni aiz mākslas robežām, veic teju zinātniskus pētījumus. Kāpēc tā? Varbūt pieaug distancēšanās no formālisma. Galu galā par ko ir māksla? Tā ir skatīšanās ārā pa logu – uz kaimiņmājām. Tieši tālab man patīk strādāt ar Denešu, jo viņš provocē mani skatīties pa šo logu un virzīties viņpus mākslinieciskā.
Māja Vīnē, pie kuras projektēšanas savulaik aktīvi līdzdarbojies Ludvigs Vitgenšteins
Durvis un logi bijuši galvenie, kam Vitgenšteins pievērsis pastiprinātu, es pat teiktu pārspīlētu uzmanību, piedaloties mājas projektēšanā māsai Vīnē.
Jā, arī ar detaļām viņš strādāja pedantiski. Māja bija deornamentalizēta. Vitgenšteins bija tik strikts un precīzs, ka durvju rokturus dizainēja gadu, radiatorus – vēl vienu gadu. Starp citu, nupat tieši biju Vīnē. (Rāda iPhone uzņemtās Vitgenšteina mājas bildes.) Tīra ģeometrija, milzīgas, augstas durvis, bet šauras kā slaida sieviete. Fantastiski! Vai nav interesanta sakritība, ka Vitgenšteina projektētā māja ir tik līdzīga Deneša modeļiem? (No ādas portfeļa izvelk grāmatu par Vitgenšteina māju). Es jums tūdaļ kaut ko uzšķiršu, lūk (rāda lappusi ar trīs dažādiem mājas plānojumiem) Redziet, pie katra no tiem ir pierakstīts – This doesn’t work; This still doesn’t work; This works only, if it fails. Manuprāt, tas ir Deneša Farkas mākslas manifests. Mēs to noteikti nodrukāsim!
Kā vispār Denešs Farkas jūtas, atklājot tādu radniecību ar Vitgenšteinu, par kuru iepriekš nebija pat nojautis? Tas noteikti ir patīkami.
Tas ir tāpat kā atklāt sevi līdzīgi domājošu mākslinieku tekstos. Es vispār uzskatu, ka mūsu dzīve ir identifikāciju sērija. Tie ir tie pasakainie mirkļi, kad nonāc uz viena viļņa ar pasauli. Man ļoti gribētos, lai ekspozīcijā būtu jūtama Vitgenšteina mājas aura, bet ne burtiskā veidā.
Klejo stāsts, ka Vitgenšteina māsa nav varējusi vairs atļauties visus pedantiskos precizējumus, ko brālis ieviesa mājas tapšanas gaitā. Kad māja bija gatava, viņš vēl gribējis, lai griesti tiktu pacelti par 30 milimetriem… Tad Vitgenšteins nopircis loterijas biļeti ar domu, ja nu sagaida naudas laimests… Kā jums ir ar budžetu Igaunijas paviljonam?
Nauda, protams, ir problēmjautājums, jo īpaši, strādājot ar Londonas grafiskā dizaina kompāniju ZAK Group, kas ir pasaulslavena, tāpat ar Markusu Mīsenu (Markus Miessen), jāapmaksā arī visi eseju autori ekspozīcijas grāmatai. Mums ir “draugu tarifs”, jo viens otru labi pazīstam, tikai tā tas bija iespējams. Es personīgi neesmu saņēmis vēl ne peniju gandrīz gada laikā, bet budžets tieši ekspozīcijas realizēšanai ir 10 tūkstoši eiro.
Vispār esam jau izplānojuši bankas aplaupīšanu…
Kur? Igaunijā?
Es taču nevaru jums to atklāt!
