Vēsturisko ilgtspēju meklējot
14/05/2013
Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu
Pēdējos četrdesmit gadus ievērojamā Marlboro mākslas galerija, kas darbojas kopš 1946. gada, aizņem 18. gadsimta ēkas pirmo stāvu Albemarle Street 6 Londonā. Kopš tās atklāšanas, galerija pārstāvējusi tādus izcilus klasiķus kā Frānsisu Bēkonu (Francis Bacon), Henriju Mūru (Henry Moore), Franku Auerbahu, (Frank Auerbach), Lisjēns Freidu (Lucian Freud) un daudzi citi, un bieži vien tiek cildināti tās nopelni, veidojot Londonas modernās mākslas tirgu. Šodien Marlboro galerijas var atrast arī Barselonā, Madridē, Montekarlo, Santjago Čīlē un Ņujorkā, bet jaunākais papildinājums pasaules galeriju grupā ir Marlborough Contemporary, kas 2012. gada oktobrī tika atvērta tieši virs tās priekšteces Marlboro Fine Art Meifērā.
Par spīti šo divu galeriju tuvumam, Marlborough Contemporary piedāvā pilnīgi jaunu kuratora perspektīvu, kuru nodrošina bijušais Londonas Universitātes Goldsmita koledžas kūrēšanas profesors Endrū Rentons (Andrew Renton). Ņemot vērā, ka viņš ir izveidojis dažas no visievērojamākajām mūsdienu mākslas kolekcijām Eiropā, Endrū Rentonu, kā šķiet, nebiedē sīvā konkurence galeriju jomā, tomēr viņš ir pārliecināts, ka jebkuras labas idejas pilnveidei nepieciešami vismaz pieci gadi.
Arterritory.com bija patīkamā izdevība tikties ar Endrū Rentonu Londonā viņa jaunajās mājās – Marlborough Contemporary galerijā, no kuras paveras skats uz vēsturisko mākslas rajonu.
Vai tas bija liels izaicinājums izveidot jaunu galeriju, balstoties uz jau eksistējošu zīmolu?
Tas bija biedējoši, bet reizē arī aizraujoši. Marlborough šķiet vairāk kā institūcija, nevis tikai galerija. Tāds ir nozīmīguma līmenis, kas izveidojies tās pastāvēšanas 65 gados. Tas pavisam noteikti bija izaicinājums, taču galerijai bija nepieciešamas arī pārmaiņas. Vajadzēja izvērtēt, kā strādāt mūsdienīgi. Mūsdienu māksliniekiem ir pavisam citas vajadzības. Viņiem ir citas rūpes un bažas. Daļa no izaicinājuma bija saprast, kā tikt ar to galā galerijas ietvaros. Manuprāt, tas daļēji ir iemesls, kāpēc mēs sākām ar jaunu veidojumu. Tas ir izaicinājums un tas turpinās tāds būt, taču pavisam noteikti ir vērts ar to nodarboties. Par to es esmu pilnīgi pārliecināts.
Cik saprotu, iekams uzņemties šo amatu Marlborough Contemporary, jums nebija nekādas pieredzes ar mākslas darbu pārdošanu.
Mūsu katalogā minēts jocīgs atgadījums… 1997. gadā, kad es biju izstāžu zāles vadītājs, mēs ar mākslinieku Īanu Vitlesī (Whittlesea) sarīkojām kopīgu izstādi, taču tā arī nepārdevām nevienu mākslas darbu. Tolaik šķita neiedomājami, ka mēs kaut ko varētu pārdot. Taču kādu dienu kāds ienāca un nopirka Īana veidotu grāmatu. Tā maksāja divdesmit mārciņas, un es nezināju, ko ar tām darīt. (Smejas) Tad es piezvanīju Īanam un mēs nolēmām aiziet ieēst kariju. Tas arī viss. Tāda ir mana pieredze ar pārdošanu.
No otras puses, man ir liela pieredze mākslas darbu iegādē. Ilgu laiku esmu bijis iesaistīts mākslas darbu pirkšanā un kolekciju veidošanā, līdz ar to, tā kā esmu bijis kurators, esmu bijis iesaistīts mākslas biznesā. Man bija aktīva loma Kranforda kolekcijas veidošanā – vienā no lielākajām mūsdienu mākslas kolekcijām Londonā. Šobrīd tajā ietilpst aptuveni 1000 darbu, un es tos esmu nopircis. Līdz ar to savā ziņā tirgošanās process man ir pazīstams. Tā vienmēr bijusi mākslas pasaules komponente, kas saistīta ar darījumiem. Es nebiju ne naivs, ne pārlieku liels ideālists, lai izliktos neko par to nezinām. Tas patiesībā ir būtiski svarīgi tam, kā plūst mūsdienu mākslas pasaule, kā lietas notiek.
Bet kā jūs nolēmāt pievienoties komerciālajai mākslas pasaulei?
Es uzskatu, ka ar biznesu nodarbojas tāpēc, ka tas ļauj darīt, ko vēlies. Tas sniedz iespējas. Tas ļauj notikt pārsteidzošām lietām. Mans sapnis bija ikdienā strādāt ar māksliniekiem, kuriem es uzticos, un to es tagad daru. Taču es galīgi nebiju gatavs intimitātei, ar kādu viss notiek. Kā kurators tu veido projektus, bet kas notiek, kad izstāde beigusies? Attiecībās starp galeristu un mākslinieku interesanta ir pastāvošā intimitāte un kontinuitāte. Tas, kas mani pārsteidz vismazāk, ir biznesa puse, jo, ja tu tici tam, ko pārdod, tad viss ir relatīvi vienkārši.
Kad jums tika piedāvāts šis darbs, kāda bija jūsu reakcija – jā, uz priekšu! – vai arī bija šaubas?
Mana pirmā reakcija bija, ka viņi izraudzījušies aplamo cilvēku. Man šķita, ka viņi “sagūglējuši” aplamo puisi. Patiesībā es pat neaptvēru, ka mani uzrunā. Viņi ar mani runāja, bet ļoti diskrēti, un man likās, ka mēs vienkārši pļāpājam. (Smejas)
Es biju ieinteresēts uzņemties šo posteni divu iemeslu dēļ. Vēl pirms Tate Modern, YBA’s [Jaunie britu mākslinieki], Īstendas, un pirms Londonā bija izveidojusies īsta modernās mākslas pasaule, Marlborough bija tā vieta, kur varēja dabūt redzēt neiedomājamus modernās mākslas darbus. Atceros, kā nācu šurp tīņa gados un, piemēram, redzēju jaunas Frānsisa Bēkona gleznas, kuras jau tolaik muzeji vairs nevarēja atļauties. Es redzēju, kā top vēsture. Ja to neredzēji Marlborough, tad neredzēsi nekur. Tā bija neiedomājama iespēja skatīt mūsdienu izcilākos mākslas darbus.
Otrs iemesls ir otra galējība. Netiešā veidā es mākslas tirgū strādāju jau 20 gadus, taču nebiju veicis darījumus ar Marlborough. Varbūt es strādāju vairāk mūsdienu mākslas virzienā, kamēr viņi vairāk koncentrējušies uz modernismu, tomēr tas bija dīvaini. Tālab tā likās kā iespēja izveidot attiecības. Runājot mūsdienu valodā, bija arī iespēja mazliet uzspodrināt zīmolu. Zīmols ir izcils, taču šodien tas saistīts ar vienu paaudzi, nevis ar tām daudzajām paaudzēm, ar kurām galerija bija strādājusi 65 gadus.
Kādā brīdī radās ideja abas galerijas vadīt kā vienu, taču man tas nelikās pareizi. Tas, ko lejā dara Marlborough Fine Art, ir vienreizēji. Tā patiesībā ir 20. gadsimta vēsture, un, manuprāt, neticami veiksmīgs bizness. Tas ir stāsts par mākslas vēsturi. Man instinktīvi šķita aplam to mainīt. Daudz interesantāka bija iespēja radīt ko jaunu.
Un ar ko jūs sākāt?
Es uzskatu, ka tad, ja tu veido ko jaunu, ja tu veido jaunu galeriju, ir jāsāk no nulles, tālab mēs nošķīrām abas galerijas vienu no otras. Pēdējā reize, kad Marlborough atvēra jaunu galeriju, bija 1960. gadā, un tā bija Marlborough New London Gallery. Acīmredzot nekas radošāks viņiem tobrīd neienāca prātā. (Smejas) Viena no pirmajām izstādēm Marlborough New London bija gados jaunā Franka Auerbaha izstāde. Tagad viņš droši vien ir visvecākais dzīvais britu mākslinieks. Man šķiet, ka manai paaudzei un jūsu paaudzei ir diezgan grūti palūkoties atpakaļ un saprast, cik svaigs tolaik šis un tas likās. Mums piemirstas, ka māksla nozīmē pastāvīgu jaunā nomaiņu. Tas, kas man šķita interesanti saistībā ar jaunas galerijas vadīšanu, bija, ka, lai gan pastāv daudz mūsdienu mākslas galeriju, Marlborough piedāvā man perspektīvu; tā dod man lielās bildes apjautu.
Ko jūs ar to domājat?
Kā kurators es vienmēr esmu uzskatījis, ka jāzina divas lietas – kur mākslas vēsturē ierindojas tas vai cits mākslas darbs, un kas tas ir fiziskā nozīmē. Mākslas vēsturē ļoti bieži ir runa par to, kā mākslas darbi saistīti cits ar citu, taču reti – par to fiziskumu. Manuprāt, kūrēšana ir mākslas vēsture praksē plus darba fiziskums. Man ir ļoti stingrs viedoklis par kūrēšanu kā praksi nevis akadēmisku izpētes priekšmetu. Kad paraugāmies uz mantojumu, kāds redzams lejasstāvā – Rotko, Polloks, Pikaso, Van Gogs u.c. – bet ir arī jaunākā paaudze, tad tavs uzdevums ir panākt, ka tu strādā ar māksliniekiem, par kuriem tu uzskati, ka tie būs vēsturiski ilgdzīvotāji. Ne vienmēr tas izdodas, bet var mēģināt. Uzdevums nav pārdot mākslu. Uzdevums ir radīt plašāku stāstu, bet māksla sevi pārdos pati.
Marlborough Contemporary. Foto: Francis Ware
Tomēr šodien galerija nevarētu pastāvēt, ja tā nepārdotu mākslas darbus. Var ticēt māksliniekam, taču reizē jānodarbojas arī ar biznesu.
Tieši tā. Man šķiet, ka komerciālo galeriju realitāte ir tāda, ka daļa to aktivitāšu nozīmē atbalstu citām. Ir zināmi mākslinieki, kurus nepērk, kaut gan tu zini, ka viņi ir svarīgi. Un ir mākslinieki, kurus pērk ļoti, ļoti labi. Tāds ir šis darbs. Vadīt galeriju ir savāds biznesa modelis. Izmaksas ir milzīgas. Tas viss ir nebeidzami. Tas ir nogurdinoši. Man kā cilvēkam, kurš līdzdarbojies mākslas pasaules komerciālajā daļā, tas šķiet fascinējoši. Daudzus, daudzu gadus es vadīju biznesu, kur šādu izmaksu nebija. Ja esi pircējs, viss ir daudz vienkāršāk.
No otras puses, ja viss norit labi, tas ir kas apbrīnojams. Bet ir vēl cits uzdevums – jātiek galā ar situāciju, kur mākslinieks piepeši ir ļoti pieprasīts. Džeisona Bruksa (Brooks) izstāde, kura nupat slēgta, bija izpārdota. 2013. gadā tas šķiet visai neiedomājami. Tagad mums priekšā interesanti laiki. Ja mēs bīdīsim viņu pārāk strauji, tas beigsies ar katastrofu. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai pēc pieciem gadiem un tad atkal pēc desmit gadiem viņš ir lieliskās pozīcijās. Mēs negribam, lai pēc diviem gadiem viņš ir iepriekšējā gada fenomens.
Kā to panākt? Kā iespējams nodrošināt kolekcionāru interesi par kādu mākslinieku?
Jāatgriežas pie laika skalas. Mākslas vēsture ir gara. Ar to jāapietas lēnā garā. Var uztaisīt sensāciju, taču to ir neiespējami uzturēt. Visinteresantākais ir mākslinieku attīstīt palēnām. Mums bija situācija, kur varbūt 15 cilvēki patiešām vēlējās nopirkt vienas un tās pašas gleznas. Taču tā varam kļūt paši par savu parodiju – reproducējot lietas, par kurām tu zini, ka tās ir populāras. Jāturas pretī kārdinājumam viegli pārdot. Protams, mums jāpārdod māksla. Tas viss nevar darboties, ja mākslas darbi netiek pārdoti, taču tas neko nenozīmē, ja mēs nepaplašinām ideju par mākslinieka karjeru – ārpus izstādēm galerijās.
Man laimējies, jo strādāju ar mākslinieku grupu, kuri ir ļoti atvērti pret manu klātbūtni. Dažu šo mākslinieku studijas esmu apmeklējis gadiem ilgi, tā ka tas ir pavisam dabiski. Tādā kārtā vari sarunāties par darbu, kas vēl tikai top, kas tad, ja esi galerists, kas strādā ar ne tik tuvu mākslinieku, ne vienmēr notiek. Es esmu priviliģētā pozīcijā. Mums ir liela atbildība, un tā nenozīmē tikai mēģināt darbu pārdot, bet pastāv šie lielie monstri, ko sauc par “mākslas pasauli” un “mākslas tirgu”, kas tevi spiež darīt visu ko.
Ko māksliniekam vajadzētu sagaidīt no savas galerijas?
(Smejas) Skaidrs, ka nekāds standartmodelis nepastāv. Gadu gaitā Marlboro sasniedzis ko tādu, kas nav izdevies daudzām citām galerijām. Galerija strādā ar māksliniekiem, kuru darbus tā eksponējusi gadu desmitiem. Mūsu vecākais un izcilākais mākslinieks ir Franks Auerbahs. Viņš eksponējies galerijā jau 50 gadus. Tātad pastāv attiecības, atbalsta struktūra un gandrīz noteikti arī ikdienas sarunas.
Ko sagaidīt? Droši vien tā ir sadarbība, mākslinieka profila veidošana un palīdzība viņam vai viņai veidot interesantus kontaktus, bet ir vēl tā naudas lieta… Viss notiek dažādos veidos, taču, manuprāt, visvienkāršākais ir domāt par biznesa attiecībām kā par partnerību. Mūsu pienākums ir palīdzēt tapt mākslas darbiem, pat ja mums nav nekādu iespēju tos pārdot. Tātad mums ir šāda atbildība, bet vienlaikus mums arī jāpaver iespēja māksliniekam darbus tomēr pārdot. Bez kompromisiem var iztikt tikai līdz zināmam brīdim, jo, ja neievāc panākumu augļus, vari darboties tikai ierobežoti.
Mākslinieks jāpiesaista tāpēc, ka tev šķiet, ka viņa darbi ir satriecoši. Šajos dažos mēnešos esmu iemācījies diezgan, lai saprastu, ka tie darbi, kuri likušies komerciāli, bieži vien tādi nav, kamēr tiem, par kuriem šķita, ka tie nav pārdodami, nez kāpēc ir labs noiets. Tā ir pavisam vienkārša mācība: neizvēlies māksliniekus tāpēc, ka tev šķiet, ka viņi būs komerciāli; izvēlies māksliniekus tāpēc, ka viņi tev šķiet lieliski. Tad kādā brīdī viss notiks.
Marlborough Contemporary. Foto: Francis Ware
Kas, jūsuprāt, šodien raksturīgs mūsdienu mākslas kolekcionāram?
Šodienas kolekcionāri ļoti atšķiras no tiem, kuri darbojās pirms 20 gadiem, un katrā ziņā no tiem, kuri darbojās pirms 30 un 40 gadiem. Viņi ir ļoti erudīti. Viņiem bijusi tik liela pieredze un pieejams tāds informācijas klāsts, un viņi pelnījuši respektu saistībā ar darbu, kuru viņi aplūko. Tātad mūsu pienākums ir artikulēti izteikties par mākslu, ar kuru strādājam. Prast runāt par mākslu ir ārkārtīgi grūts darbs. Taču man tas ir visa sākums – iesaistīties dialogā ar māksliniekiem un cilvēkiem, kuri grib uzņemties saistības un pirkt mākslas darbu.
Mūsdienās kolekcionāri ir arī gatavi pielāgot savu dzīvi mākslai. Ļoti bieži tas nozīmē iziet uz dažādiem kompromisiem, lai mākslas darbi būtu pieejami skatītājiem. Tātad tas nenozīmē tikai piekārt pie sienas skaistas bildītes. Kolekcionāri, ar kuriem esmu strādājis, bijuši gatavi burtiski izārdīt savu māju, lai to pielāgotu mūsdienu mākslai. Ar to tas kļūst interesanti. Nedrīkst novērtēt par zemu to, kas iespējams mākslas tirgū.
Pirmā konceptuālās mākslas paaudze, piemēram, tika iecerēta kā atkāpe no tirgus materiālisma, taču fascinējoši, kā tirgus atrod veidu, kā tam pielāgoties. Nav nekā tāda, ko nevarētu pārdot. (Smejas) Protams, pirmās paaudzes konceptuālās mākslas darbi tagad ir ļoti dārgi, un pret šiem māksliniekiem izturas gandrīz kā pret vecmeistariem, taču tirgus mums iemācījis, kā uzturēt šķietami efemerus mākslas darbus. Fascinējoši, cik ātri mēs mācāmies un cik ātri kolekcionāri to apgūst un padara par daļu no sava darba. Manuprāt, labākie šodienas kolekcionāri ir tieši tādi.
Tas arī apstiprina faktu, ka nav nekā, ko varētu dēvēt par īsti komerciālu mākslas darbu. Ir tikai izcili mākslas darbi. Tas ir pamatīgs apgalvojums. Mēs, protams, zinām, ka dažiem darbiem būs labs noiets…
Kaut arī jūs apgalvojat, ka kolekcionāri entuziastiski iesaistās nekonvencionālāku mākslas darbu un mākslinieku atbalstīšanā, šķiet, ka vairums vispāratzīto galeriju pārstāv vispāratzītus vārdus. Tas sevišķi uzkrītoši redzams mākslas gadatirgos. Kāds tam ir iemesls?
Ir vairāki raksti par to, kā ļaudis meklē modernisma klasiķus jaunās mūsdienu mākslas vietā. Bieži izskan viedoklis, ka tas ir tāpēc, ka mūsdienu mākslā pastāv krīze. Es uzskatu, ka krīze nav tikai saimnieciskā krīze. Iemesls, kāpēc cilvēki grib turēties pie vārdiem, kas viņiem pazīstami, ir tāpēc, ka mūsdienu māksla ir sarežģīta. Var likties, ka mūsdienu mākslai nav konteksta, un tas mūs noved atpakaļ pie sākotnējās tēzes, ka bez konteksta nav nekā. Tāpēc daudzas galerijas un daudzi kolekcionāri par pamatu savām mūsdienu kolekcijām izvēlas vispāratzītākus darbus.
Tiek apgalvots, ka tam ir sakars ar naudu, taču, manuprāt, tam ir sakars ar ko lielāku un konceptuālāku. Tam ir sakars ar to, ka mūsdienu darbiem ir jāatrod vieta. Tāda problēma nepastāv, ja pērc vecmeistaru vai renesanses gleznas. Taču, ja nodarbojies ar mūsdienu mākslas avangardu, tu vienmēr uzdosi jautājumu, kur tas iederas. Šodien jūtams, ka ļaudis negrib riskēt. Protams, ka matemātiski tas ir saprātīgi, jo zināmi darbi mums vienmēr būs svarīgi. Pikaso vienmēr būs Pikaso.
Un tad sāk darboties dīvaina loģika: kāds var iegādāties Pikaso, kas vērts 10 miljonus, par 20 miljoniem. Savādā kārtā šajā stratosfērā 20 miljoni nav nekas pārmērīgs, jo tas joprojām ir Pikaso. Pēdējo pāris gadu laikā piedzīvots, ka Džakometi pārdod par divkārt tik lielu cenu nekā pienāktos, bet Munka “Kliedziens” tiek notirgots par četras reizes lielāku cenu nekā vajadzētu. Interesanti, ka kāds maksā ne vien par ikoniskā vārda un objekta drošību, bet, ļoti savādā kapitālisma pavērsienā, rada savu tirgu un definē savas vērtības. Tātad pārmaksāt arī nozīmē pārdefinēt darba vērtību. Tas iespējams tirgus pašā augšējā līmenī. Taču tas ir fascinējoši. Tā ir mazliet cita saruna, nekā tā, kura mums risinājusies līdz šim, taču gribu vienkārši teikt, ka tātad šie neiedomājami atpazīstamie zīmoli var pastāvēt bez jebkādām robežām.
Endrū Rentons. Foto: Charlie Campbell
Pastāv, protams, zināmi pārdošanas cenas ierobežojumi. Tas ir tieši tāpēc, ka tas ir zīmols, tāpēc, ka tas ir atpazīstams, tāpēc, ka citiem arī tas ir. Tirgi kādreiz bija saistīti tikai ar piedāvājumu un pieprasījumu, mākslas pasaulē to sauc par erudītu pazīšanu, taču interesantā kārtā mūsdienu mākslā pastāv zināma prakse, kas liecina, ka unikālais ne vienmēr ir labākais tirgū. Tāpēc Endija Vorhola, Aniša Kapūra, Damjena Hērsta un citu mākslinieku darbi, kuri tiek pavairoti vai radīti ļoti līdzīgi cits citam un līdz ar to ir kvantificējami un momentā atpazīstami kā piederīgi konkrētajam māksliniekam, bauda šo savādo unikālo statusu, kaut gan ir gandrīz vienādi ar citiem.
Pirms 25 gadiem, kad Vorhols nomira, Vorhola tirgus vērtība kritās. Tas tāpēc, ka cilvēki saprata – pastāv varbūt desmitiem un tūkstošiem viņa darbu, līdz ar to pastāv pārsātināta tirgus iespēja. No šodienas perspektīvas redzams, ka pārvērtēts un pārdomāts, ko tas nozīmē. Ja esi Volstrīta mākleris, tu par to nebrīnies, jo tu nepavisam negribi pārdot vienu karbonādi, tu gribi, lai karbonādes tiek daudz pirktas un pārdotas. Daudzkārtēja pārdošana rosina ilgtspēju.
Tad kā tas attiecas uz jaunajiem māksliniekiem un lēnu to karjeru veidošanu?
Nu, tas ir tiešām sarežģīti. Manuprāt, mūsu pienākums ir izolēt māksliniekus no šīs agresīvās trajektorijas, pa kuru lido tirgus augšējais slānis. Tirgus apakšām arī veicas labi, jo kolekcionāriem nav nekas pretī izdot dažus tūkstošus mārciņu par mākslas darbiem, taču vidū valda liels klusums. Tur ir daudz grūtāk. Tad tiešām jāskatās pēc darbiem, kam, tavuprāt, piemīt patiesa vērtība. Tas ir pavisam kas cits nekā pirms pieciem gadiem, kad notika īstas spekulācijas. Šodien spekulācijas ir daudz mazāk izplatītas. Protams, daudzi no tiem, kuri spekulēja, neieguva tik daudz, cik būtu varējuši, tāpēc jāatzīst, ka tad, ja esi iesaistījies mākslas pasaulē, tev jādomā ilgtermiņā. Mūsu galerijas pienākums ir panākt, lai lietas notiek pamazām, laika gaitā.
Tādos laikos kā pašreizējie pastāv iespējas… Kad es astoņdesmito gadu beigās sāku iesaistīties mākslas dzīvē, Londonā notika daudz interesanta. Bija mākslinieku paaudze, kuri paši rīkoja fantastiskas izstādes. Iemesls, kāpēc tādas lietas notika, bija, ka galerijas nespēja pārdot mākslas darbus. Pastāv tādi brīži vēsturē, saimnieciskās krīzes laikā, kad var piedzīvot īstu radošā gara uzplaukumu.
Vai šobrīd mēs dzīvojam tādā laikā?
Jā, vismaz es tā ceru. Ja mēs neizmantojam dotās iespējas, mēs esam vienkārši traki. Taču starpība tā, ka astoņdesmitajos gados mākslas pasaule nebija liela, tagad tā ir milzīga. Katru mēnesi Londonā notiek ap 300 izstādēm. Kā gan iespējams tās visas apskatīt? Ko redzēt ir vienkārši par daudz. Taču, protams, ir veids, kā panākt, lai tavus darbus redz, ir izplatīšanas veidi, kādi agrāk nepastāvēja, tāpēc ir pamats optimismam.
Mūsu pienākums ir arī skatīties tālāk par savu durvju priekšu, tālāk par Londonu kā Eiropas mūsdienu mākslas galvaspilsētu un Ņujorku kā ASV mūsdienu mākslas galvaspilsētu. Ir vērts skatīties arī citur. Es labi apzinos, ka esam nedaudz kūtri, jo Londona ir viens no centriem. Palūkojieties, cik daudz galeriju ir mums apkārt! Simt metru attālumā no mums ir desmitiem fantastisku galeriju. Vairākas ir no Savienotajām Valstīm, jo arī tās vēlas būt daļa no šeit notiekošā diskursa un šī konkrētā tirgus. Ir trajektorijas, kas iet cauri Londonai, bet nepastāv Ņujorkā vai kādā citā pasaules vietā.
Marlborough Contemporary. Foto: Francis Ware
Kas Ņujorkas galerijai varētu likties tik pievilcīgs Londonā, lai atvērtu filiāli šeit?
Londonā pastāv krievu un austrumeiropiešu kopiena, kas te jūtas omulīgāk nekā Savienotajās Valstīs. Te ir arī Āzijas mantojums, kas nāk no Ķīnas un Indijas. Pastāv saikne ar Tuvajiem Austrumiem. Tie ir pavedieni, kuru vēsturisko klātbūtni šeit diktējuši politiski un saimnieciski iemesli. Tāpēc Londona kļuvusi par centru. Kāpēc lai Ņujorkas galerija vērtu durvis arī Londonā? Tāpēc, ka pastāv vēlme papētīt kopienas, kas bāzētas Londonā.
Ņujorkā mūsdienu māksla izvēršas plašā mērogā, taču Londonā tā pievienojusi vairāk teritorijas. Tajā pašā laikā vietas dēļ nevajadzētu just pārāk lielu pašpārliecinātību. Šobrīd Londonā un Ņujorkā viss darbojas ārkārtīgi labi. Nedomāju, ka šobrīd kāda no tām varētu vājināties. Jautājums tikai – kur vēl varētu būt kas līdzīgs?
Manuprāt, ļaudis sāks meklēt jaunus pieturpunktus zināmās teritorijās. Ļoti noderīga varētu izrādīties Honkonga, varbūt arī kāda vieta Tuvajos Austrumos. Ir vēl citas teritorijas, taču Ņujorkā pastāv mūsdienu mākslas tradīcija. Pastāv daudz apspriestā atziņa, ka modernā māksla izgudrota Ņujorkā. Un pastāv fantastisks pēckara mantojums, kas no jauna inkorporēts Eiropā. Interesanti domāt par Lielbritāniju kā mūsdienu mākslas centru. Tate Modern pērn apmeklēja piecarpus miljoni cilvēku. Tas ir ļoti daudz. Protams, vairums ir nespeciālisti, taču pat ja tikai viens procents no klātesošajiem ir speciālisti, tas ir visai fantastiski.
Kādu jūs saskatāt savas galerijas nākotni?
Mūsu pienākums ir lolot māksliniekus, un man laikam gribētos, lai mēs to varētu darīt arī pēc desmit gadiem. Taču es gribētu arī, lai varētu atskatīties uz šo brīdi un teikt, ka mēs pievērsāmies kaut kam neiedomājami daudzsološam un, lūk, kā tas pilnveidojies. Tas ir nepārtraukts process. Kad stājos šajā amatā, es pieņēmu, ka tas ir uz ilgu laiku. Mūsu pienākums ir virzīties uz priekšu, tā ir mūsu atbildība. Mums vajadzētu parunāties pēc pieciem un tad pēc desmit gadiem, jo man šķiet, ka jebkuras labas idejas izaugsmei nepieciešami vismaz pieci gadi.
