Zināt dabu no galvas. Intervija ar mākslinieci Daci Lielo
15/05/2013
“Es atceros, kad mani pirmo reizi mūžā aizveda uz izstādi. Tad es vēl negāju skolā. Tā bija akvareļu izstāde un man ir aizdomas, ka tā norisinājās Mākslinieku namā. Pēcāk es nācu mājās un gleznoju tādus pašus akvareļus. Gleznoju melnas zvejnieku laivas pie jūras. Es tādas mūžam nebiju redzējusi, bet zināju, ka laivām nepieciešami tīkli un viss pārējais. Bērnībā nebija problēmas izdomāt, ko gleznot,” saldi smejoties saka gleznotāja Dace Lielā, kurai 15. maijā galerijā “Daugava” tiek atklāta personālizstāde “Ārpusē”.
Gleznotāja stāsta, ka jau no desmit gadu vecuma zinājusi, ka mācīsies Rozentāla mākslas skolā. Šo ideju jaunajai māksliniecei visticamāk pačukstējuši vecāki, jo arī viņas tēvs bija mākslinieks, savukārt vecākā māsa tajā laikā jau studējusi Mākslas akadēmijas pēdējos kursos. 1981. gadā Dace Lielā absolvēja Glezniecības nodaļu, bet vēlāk turpināja studijas profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā. Viņa pazīstama kā persona, kas priekšroku dod dabai nevis pilsētu dunoņai, jo jau 80. gados, kad jaunie mākslinieki lielākoties turējās lielpilsētas tuvumā, māksliniece izvēlējās dzīvot un gleznot laukos. Nav noliedzams, ka Dacei Lielajai Latvijas nepieradinātā ainava ir īpaši tuva, taču pati ar lepnumu uzstāj, ka tomēr esot dzimusi rīdziniece.
Vakars. 2012. Audekls/akrils. 150 x 190 cm
Vai Jūs varētu pastāstīt kaut ko vairāk par gaidāmo izstādi “Ārpusē”?
Aptuveni pirms divām nedēļām galerija man ierosināja, ka varētu uztaisīt izstādi. Es piekritu. Tur jau bija mani darbi, bet izstādē vēlos iekļaut arī jaunus, vēl neredzētus. Jāatzīst, neesmu speciāli gatavojusies, jo neko nenojautu. Tas viss notika lēkšus. Pēdējos gados nav man bijusi neviena liela izstāde. Pati neesmu gribējusi izstādīties.
Kāpēc tā?
Man vispār ar izstādīšanos ir tā, kā ir. Saprotu, ka tā ir darba sastāvdaļa, bet nejūtu sevī tādu vajadzību. Es nezinu, vai tas ir tas svarīgākais. Kad nodarbojies ar mākslu, esi iesaistīts tādā kā sistēmā. Tāpēc arī ir jāizstādās, bet, ja nebūtu šīs sistēmas, es noteikti neizstādītos vispār. Nevienam neko nerādītu.
Tātad Jūs gleznojat tikai sev?
Vispār, jā. Mani interesē rezultāts. Pats process nav viegls. Tas man nesagādā lielu baudu.
Un kādam ir jābūt rezultātam?
Tādam, kādu es to esmu iedomājusies. Bet parasti tā neizdodas. (Smejas)
Tas nozīmē, ka, sākot gleznot, Jūs jau zināt, kādam jābūt rezultātam?
Jā. Es jau zinu, kā ir jābūt. Tāpēc jau nesanāk. Pirmās četras darba piektdaļas man nesagādā baudu, jo visu laiku ir sajūta, ka kaut kas nav labi. Tas ir absolūts šaubu laiks. Patīkamāk kļūst, kad nonāku jau pēdējā posmā. Sākums neizsaka pilnīgi neko, un pa vidu ir ārprāts. (Smejas)
Cik saprotu, Jūs vienlaikus strādājat pie vairākiem darbiem. Vai tas nenozīmē, ka šis šaubu periods kļūst vēl garāks?
Parasti esmu iesākusi kādus trīs darbus. Nav jau tā, ka man būtu izlikti desmit audekli, un es skrietu no viena pie otra. Es domāju, ka nopietni nepieciešams ieiet vienā darbā, bet pieslēgties var arī citiem. Puse jau no darba ir tā pareiza sagatavošana un sagatavošanās. Iesāktu darbu man ir daudz.
Kā Jūs sagatavojaties darbam?
Vajag rēķināties ar to, ka tajā dienā neviens tevi neraustīs, ka varēsi tiešām nerēķināties ar laiku. Bet, ja ir nepieciešams būt vēl kaut kur citur, gleznot neizdosies. Man nepatīk skaitīt stundas. Ir dienas, kad es neko nedaru, jo man vajag laiku, lai no visa cita tiktu vaļā. Tikai pēc tam varu ķerties pie gleznošanas. Es gan arī negaidu nekādu iedvesmu. Tik traki nav. Ir tikai jāņem un jādara.
Un tad, kad Jūs pieķeraties darbam, cik ilgi Jūs strādājat pie vienas gleznas?
Tas jau ir atkarīgs no katra individuāla darba. Labākajā gadījumā vajag rēķināties ar mēnesi. Savulaik es strādāju ātrāk. Man liekas, ka tad arī prasības bija citas, un viss notika ātrāk. Esmu “aizlaidusi” prom arī gleznas, kuras man pēcāk nedod mieru; tās mani neapmierina, jo manās mājās bijušas pārāk īsu laiku. Tādos gadījumos liekas, ka vajadzēja šo to gleznot savādāk. Tagad es ļoti uzmanos, lai nerastos šī sajūta - ka darbs nav pabeigts.
Vai esat perfekcioniste?
Nē, jo arī pārstrādātas lietas nav labas. (Smejas)
Kad rodas šī sajūta, ka darbs ir pabeigts?
Tad, kas redzu, ka darbā ir tas, ko es esmu gribējusi panākt. Daudz kas atkarīgs no izpildījuma. Ja konkrētā brīdī šķiet, ka nav nekā, ko es vēlētos uzlabot; ja paiet diena, bet es nezinu, ko ar šo darbu iesākt, tad var domāt, ka tas ir pabeigts.
Upe. 2012. Audekls/akrils. 150 x 190 cm
Pie kā Jūs šobrīd strādājat?
Visa inspirācija pēdējā laikā nāk no dabas. Šajā izstādē nebūs nekā figurāla. Taču arī ne ainavas klasiskā izpratnē. Sižetiski tās vairāk saistītas ar to dabu, kurā cilvēks nav neko izmainījis vai pārveidojis. Man liekas, ka dabā ir kaut kādas neatkārtojamas lietas. Daba ir tik niansēta. Tajā ir kaut kas īpašs. Mani fascinē tas, ko es tajā redzu - tās konstrukcijas... Un tāpēc arī gribas to gleznot.
Bet vai dabas atainojums Jūsu darbos ir realitātes atspoguļojums?
Jā. Mani šī dabā redzamā īstenība valdzina. Es gan nerunāju par konkrētām detaļām, bet gan par toņiem, ēnām un attiecībām. To ir grūti izskaidrot. To var piefiksēt tikai ar redzi.
Bet vai nav tā, ka dabā toņi un attiecības nemitīgi mainās?
Mainās jau mainās. Vienu dienu ir tā, bet otrā dienā ir citādāk. Viss jau ir atkarīgs no apgaismojuma.
Tad jau ir liela iespēja to mirkli, kas šķita gleznieciski tik nozīmīgs, ātri vien pazaudēt.
Ir pietiekami daudz jāstaigā un jāskatās. Tas, ko tu gribi noķert, jau ik pa laikam atkārtojas. To ir iespējams saskatīt atkal. Nianses var mainīties, bet pamatlietas atkārtojas; tās var saskatīt un ieraudzīt atkal. Tik traki jau nav.
Vai jūs gleznojat dabā?
Šobrīd nē, bet vispār plenērā strādāts ir ļoti daudz. Dabu es vēroju, tēls veidojas galvā. Es zinu, kādai jābūt gleznai. Ar lieliem formātiem ir iespējams strādāt tikai darbnīcā, jo, atrodoties dabā, viss ātri mainās. Tās skices un proporcijas jau zinu no galvas. Tāpēc vien nav jābūt dabā.
Vai, lai iemūžinātu šīs nianses, Jūs izmantojat arī fotogrāfiju?
Es nevaru nofotografēt lietas, kuras mani interesē, jo attēlos vairs nav tā, ko es saskatīju. Nekas tur nesanāk. Fotoaparāts redz kaut ko vienu, bet es –pavisam ko citu. (Smejas) Kādreiz jau nofotografēju gan, bet tālab, lai atcerētos, kas viss tur bija. Burtiski fotogrāfiju izmantot nevar. Krāsa nav tā. Viss izskatās vienāds. Varbūt ir labi, ka fotogrāfija nav gluži viens un tas pats, kas glezniecība. Tās ir divas dažādas lietas. Man ir bijušas gleznas, kuras nav iespējams nofotografēt, lai pēc tam reproducētu. Dažreiz liekas, ka darbā ir tik daudz kas ietverts, bet - fotogrāfijā skaties un šķiet, ka tur nekā nav.
Jāskatās darbi dzīvē.
Jā, tieši tā. Interesanti, bet reprodukcijas uzlabo tieši sliktus darbus. Ir reizes, kad liekas, ka attēlā notverts interesants darbs, bet dzīvē izrādās, ka tas pilnīgi nekas nav.
Pluss “gleznošanai no galvas” ir tas, ka tu atmet nebūtiskās lietas. Taču, ja šīs vienkāršošanas jau ir par daudz, tad var kļūt garlaicīgi. Jaunībā es visus cilvēkus gleznoju tikai “no galvas”. Nevienu speciāli nestudēju. Un tad bija nedaudz jocīgi – tu uzglezno cilvēku, bet zini, ka tāda nav. Tā ir īpatnēja sajūta. (Smejas)
Marts. 2012. Audekls/akrils. 160 x 210 cm
Kur šobrīd palicis cilvēka tēls?
Tā nav. Man liekas, ka pilnīgi pietiek ar to, kas šajos darbos ir ietverts. Tur jau visa kā ir diezgan daudz. Šoreiz bija sajūta, ka nevajag nekādu speciālu sižetu un saturu. Tas, ko es gleznoju, jau tāpat ir cilvēka skatījums uz lietām. Cilvēks nekur nav pazudis. Gan jau nākotnē būs vēl kādi figurāli darbi vai kas cits. Man ir daudz ideju. Tad jau redzēs.
Jūs reiz esat teikusi: “Viss skaistais ir banāls. Saulrieti, jūra un sievietes.”
Tas jau tiek mācīts no studiju laikiem. Patiesībā to visu var atļauties gleznot. Es jau nebiju domājusi tik ļauni... Ja raugās uz vecmeistariem, viņu darbos tiek atspoguļotas it kā absolūti banālas lietas, bet tas līmenis, kā tās tiek pasniegtas, ir pavisam cits. Arī skaistums mūsdienās ir jocīgs vārds. Kas nu kuram šodien šķiet skaists. Kādreiz profesors Kalniņš teica, ka patiesība ir skaista, bet ne viss skaistais ir patiess. Kas ir skaists? Skaista var būt forma, krāsu attiecības vai ēnas. Ēnas mani jo sevišķi valdzina. To tonis ir tik netverams. Es domāju, ka cilvēki parasti dabā neskatās uz kaut kādu ēnu. Viņi nepadomā - cik skaista ir ēna. Viņi to vizuāli nenovērtē. Tas ir mūsu profesionālais kretīnisms – skatīties uz šādām lietām. (Smejas) Tu nevari saprast, kāpēc tu glezno, bet tās ir šīs īpašās lietas, kas valdzina. Tā ir vizuāla valoda.
Un gleznošana kā process ir šī “skaistā”, šīs “valodas” fiksēšana?
Kāpēc skaistā? Es nesaprotu, kā var strādāt, ja nepatīk tas, ko dari. Ir jau visādi. Mēdz būt mākslinieki, kuri jūt nepieciešamību attēlot riebīgo īstenību, bet es nezinu, kur tajā visā ir patikšanas moments. Citiem ļoti patīk jaukt krāsas, strādāt ar tādu kā vieliskumu. Man tas neko neizsaka – tā mīcīšana vai jaukšana. Tas vieliskums man vairāk liekas kā tāds fizioloģisks process. Es pati tā nedaru, bet labi darbi jau ir visādi. Var tā un var šitā, bet man vieliskums kaut kādā ziņā traucē.
Bet, kuri ir tie autori, kas Jums šķiet vistuvākie?
Ir bijuši dažādi periodi. Ir bijis arī laiks, kad kaut kas ļoti nepatīk, bet pēcāk tajā atklāj kaut ko jaunu. Vispār mākslinieku prasībām šodien vajadzētu būt daudz augstākām nekā pirms kāda laika, kad visi mēģināja radīt kaut ko savādāku nekā iepriekšējās paaudzes. Šodien māksliniekiem vajadzētu pārzināt un pārvaldīt visu, kas ir bijis pirms viņa, un mācēt to pielietot, bet es nezinu vai tas tehniskais līmenis, kāds bija 19. gadsimtā, šodien ir kādam sasniedzams. Tas viss ir atkritis, palicis vien paviegls izpildījums. Protams, ir labi, ka 20. gadsimts atbrīvoja krāsu, bet mākslas darbu izpildījumā ziņā nedrīkstētu būt īpašas atlaides.
Latvijas mākslas vide šodien vispār šķiet sadalījusies komerciālajā mākslā un nekomerciālā mākslā...
Īstenībā tas ir muļķīgs dalījums. Mākslinieks ir nekomerciāls tad, ja viņa mākslu nevienam nevajag. Tad viņš ir nekomerciāls, un tāds viņš būs visu mūžu. Bet - pat ja mākslinieks skaitās nekomerciāls, taču ir izdarījis kaut ko izcilu, tad taču to mākslu arī pirks. Es domāju, tas ir normāli, ka lielākā daļa mākslas ir ļoti viduvēja. Teorētiski būtu jābūt tikai dažām virsotnēm.
Novembris. 2012. Audekls/akrils. 120 x 150 cm
Atceros, ka millenium kontekstā Amerikā bija sarīkota izstāde, kur tika eksponēta pagājušā gadsimta māksla, strukturēta pa desmitgadēm. Viss bija brīnišķīgi. Līdz popārtam. Tam sekoja konceptuālisms. Šajā posmā iekļauto mākslu – planšetītes un aprakstus – nevienam nebija spēka lasīt un skatīties. Es vispār uzskatu, ka kopš konceptuālisma vizuālās mākslas vietā ir ideja. No paša darba, bieži vien, saprast neko nevar, ja vien nepastāsta. Dažbrīd tā liekas kā anekdote. Visi pasmejas, bet spriest par to, kā mākslas darbs ir īstenots jeb uztaisīts, nav iespējams. Svarīgs ir teksts. Bet jābūt taču nozīmei arī idejas ilustrēšanā. Šim tēlam – idejai un realizācijai – ir jābūt vienotam. Bet forma, salīdzinot ar ideju, šodien ir diezgan vārga. Nav jau svarīgi, vai tā ir glezna, instalācija vai skulptūra, bet mākslas darbam ir jādarbojas kā kopumam. Formai ir jābūt, lai to vispār varētu nosaukt par mākslas darbu.
Es zinu, ko nozīmē censties saprast, ko nozīmē būt māksliniekam. Līdz divdesmit gadu vecumam tas bija ļoti satraucoši – censties saprast, kad tā ir un kad nav māksla. Tas ir tik neaptverami. Kas ir tas izcilais, kas atšķir no līdzīga? Kur ir tā starpība?
Bet vai Jums izdevās atbildēt uz šo jautājumu – kas ir māksla?
Es par to esmu ilgi domājusi. Nav jau vienas atbildes. Ja tā tiešām ir māksla, tad var cerēt, ka arī pēc 100 gadiem tā nepazudīs. Es gan nedomāju, ka mums tagad būtu jādomā, kas būs pēc 100 gadiem, bet kaut kādiem kritērijiem jābūt. Pieņemu, ka aktuāls kļūs arī formas jautājums. Nespēju akceptēt domu, ka izdzīvos kaut kādas plikas idejas. Protams, mākslas vēsturē ir bijis šāds periods, un konkrētajā laikā tas bija interesanti, bet šodien... es nezinu.
Kā Jums šķiet, kas pēc 100 gadiem būs saglabājies no šodienas?
Nāk jaunās tehnoloģijas, un tās jau daudz maina. Ar laiku, iespējams, viss būs pilnīgi otrādi – tas, ko mēs šodien noliedzam, nākotnē var izrādīties ļoti nozīmīgs. Vai mākslinieks pēc 100 gadiem būs nozīmīgs, ir atkarīgs no viņa paša. Latviešu glezniecībai vienmēr piedēvē to tēlaini vērojošo skatienu uz dzīvi. Par to jau arī ir jādomā – kā tu redzi to dzīvi? Kā tu skaties uz lietām?
Vai jūs regulāri sekojat līdzi Latvijas laikmetīgās mākslas vidē notiekošajam?
Man šķiet, ka Rīgā var viegli kontrolēt, kas notiek, un, ja interesē māksla, šos notikumus arī apmeklēt. Bet salīdzinājumā ar citām pasaules pilsētām, piedāvājums te ir salīdzinoši neliels. Pirms kāda laika pie manis ciemos brauca paziņas no ārzemēm. Tās bija šausmas, jo nevarēju viņus nekur aizvest un parādīt Latvijas mūsdienu mākslu. Nav kur! Mūsu māksla ir apskatāma tikai līdz Otrajam pasaules karam. Tas, ka nav mums muzeja, liecina tikai par to, ka sabiedrības pieprasījums ir pilnīgi nekāds. Izstādes galerijās ir tikai mazi notikumi tiem, kam māksla patiesi interesē, kas tam visam seko līdz. Bet nav pieļaujama situācija, ka mākslu rāda tikai tāpēc, lai citi mākslinieki vai ar mākslu saistītie cilvēki atnāktu apskatīties. Trūkst šīs nopietnās vides.
Bet ar pašu mākslu mums - principā - viss ir kārtībā. Ir jābūt augstam vidējam līmenim. Es domāju, ka tāds mums nešaubīgi ir. Protams, ir parādības, kuras nenovērtē, un ir tādas, kuras pārvērtē, bet viss jau ar laiku mainās. Mums nevajadzētu sūdzēties un par visu varu censties kaut kur iekļauties.
Vai Jūs domājat – iekļauties pasaules kontekstā?
Jā. Mākslas valoda jau nav latviešu valoda. Tā ir visiem saprotama. Mākslas tēli runā savā valodā. Latviešiem nevajag par visu varu sirgt ar kaut kādiem kompleksiem, ka šeit nekā nav un jādara tā, kā pasaulē strādā jau čupa mākslinieku. Viņiem taču visiem ir pilnīgi vienāds rokraksts. Mums vajadzētu vairāk reflektēt uz to, kas notiek šeit. Protams, ir daudz mākslinieku, kuriem ir absolūta skaidrība un pārliecība par to, ko viņi dara, bet ir arī daļa, kuri nemitīgi svārstās un pārdzīvo, ka šeit nekā nav. Es domāju, ka viss ir kārtībā!
Janvāris. 2012. Audekls/akrils. 120 x 150 cm
Vai esat kādreiz domājusi atstāt Latviju, dzīvot un gleznot kaut kur citur?
Es esmu atkarīga no vides, kur dzīvoju. Ar to gan es nedomāju kādu konkrētu pilsētu. Bet man šķiet, ka nevar nodarboties ar mākslu vidē, kuru nepārzini vai neizjūti kā savu. Citiem, protams, var būt savs viedoklis. Ja mākslinieku pilnīgi neinteresē tā vizuālā realitāte, kas viņam ir apkārt, tad viņš noteikti var dzīvot arī kaut kur citur. Man šķiet, ka ir nepieciešama piederības sajūta.
Protams, ir vietas, kuras es uzskatu par absolūti fascinējošām, kuras šķiet radītas tam, lai tu strādātu. Ja man būtu jāizvēlas otra pilsēta, kurā dzīvot, man liekas, ka tā būtu Parīze. Varbūt, ka tur nemaz nav tā pati aktuālākā māksla, bet ne jau par to ir runa. Tā ir vide, kuru gribētos izbaudīt. Londona ir interesanta, bet Parīze man ir tuvāka.
Otrs variants, protams, ir visu atmest un doties uz laukiem. Dzīvot laukos, bet ar komfortu. Tā lai nebūtu jādomā par sadzīviskām lietām. Es negribu mocīties.
