“Mēs vairs neesam citplanētieši”
Intervija ar Viļņas Laikmetīgās mākslas centra CAC vadītāju Ķestuti Kuizinu
Arterritory.com
22/05/2013
Kopš Viļņas Laikmetīgās mākslas centra CAC nodibināšanas 1992. gadā, kuratora Ķestuta Kuizina (Kęstutis Kuizinas) vadībā šī starpdisciplinārā institūcija kļuvusi par vienu no redzamākajām mākslas organizācijām Baltijas reģionā un var lepoties ar 2400 kvadrātmetru plašām izstāžu telpām. Mākslas centra vēsturiskā ēka – padomju modernisma paraugs – tika atklāta 1968. gadā un, tolaik vēl ar nosaukumu Mākslas izstāžu pils, līdz 1988. gadam darbojās kā Lietuvas mākslas muzeja filiāle. Kopš 1992. gada CAC ir neatkarīga institūcija, ko finansē galvenokārt Lietuvas Kultūras ministrija. Pašā Viļņas centrā izvietotais Laikmetīgās mākslas centrs konsekventi strādā, lai piedāvātu plašu lietuviešu un ārzemju mākslinieku izstāžu klāstu, ik gadu sarīkojot vidēji sešus liela mēroga projektus. CAC kļuvis arī par mājvietu Baltijas Starptautiskās mākslas triennālei, vienai no lielākajām laikmetīgās mākslas izstādēm Ziemeļeiropā. Taču ar to centra vērienīgie plāni nav aprobežojušies. 2001., 2007. un 2011. gadā Laikmetīgās mākslas centrs bija Venēcijas biennāles Lietuvas paviljona pasūtītājs. 2009. gadā CAC Londonā prezentēja projektu laikmetīgās mākslas meses Frieze ietvaros, bet 2012. gadā lietuviešu mākslinieku Audrja Buča (Audrius Bučas) un Valda Ozarinska (Valdas Ozarinskas) vides projekts “Melnais spilvens” bija skatāms Liverpūles biennālē. Melnā piepūšamā mākslas darba pirmā versija tapa 2010. gadā, Viļņas Laikmetīgās mākslas centra izstādes “Formālisms” vajadzībām, bet 2012. gada vasarā tas viens pats aizņēma visu 19. gadsimta Vecā alus brūža pagalmu Cēsīs, ikgadējā Cēsu mākslas festivāla ietvaros. Ķestuti Kuizinu Cēsu festivāls uzaicinājis kļūt par šīsvasaras vizuālās mākslas izstādes kuratoru.
Viļņas apmeklējuma laikā Arterritory.com redakcijas kolēģijai – Annai Iltnerei, Elīnai Zuzānei un Sergejam Timofejevam – radās izdevība tikties ar Ķestuti Kuizinu, lai parunātu par viņa nākotni CAC, atbildību, ko uzliek tik ietekmīgas mākslas telpas direktora postenis, kā arī par viņa plāniem saistībā ar Cēsu mākslas festivālu, kas notiks šovasar, laikā no 28. jūnija līdz 20. jūlijam.
Gintaras Didžiapetris. Color and Device. Izstāde CAC galvenajā zālē šīgada aprīlī. Foto: Marta Ivanova
Varbūt iesākumā jūs varētu mums pastāstīt, ko esat ieplānojis atvest uz Latviju, uz šīsvasaras Cēsu mākslas festivālu?
Esmu jau trīs reizes bijis Cēsu mākslas festivālā, bet mans ieguldījums līdz šim bijis krietni mazāks. Es esmu lasījis lekcijas un vadījis diskusiju, bet tas vienmēr sagādājis ļoti patīkamas izjūtas. Man ļoti patīk šī vieta. Tā ir skaista pilsēta. Pateicoties senajai pilij, šaurajām ieliņām un arhitektūrai, Cēsīs valda mazliet teiksmaina atmosfēra. Tāpēc uzaicinājumu veidot tur plašāku izstādi es uzņēmu ar lielu entuziasmu un nodomāju, kāpēc ne? Izstādes “Vasaras lasījumi” pamatā ir ideja par vasarīgu lasāmvielu. Tēma sasaucas ar maniem pirmajiem iespaidiem par šo noskaņām bagāto pilsētu. Es gribēju veidot kaut ko saistītu ar stāstiem un stāstīšanu, tāpēc arī meklēju labus stāstniekus. Pagaidām esmu izvēlējies piecpadsmit māksliniekus no Lietuvas, Latvijas un vairākām citām valstīm.
Māksliniekus vai rakstniekus? Ko jūs domājat ar stāstīšanu?
Stāstīšana… Parasti laikrakstos vai interneta portālos var lasīt tādus ieteiktās literatūras sarakstus – grāmatas, ko pa vasaru izlasīt. Es iedomājos, ka šoreiz labprāt strādātu ar māksliniekiem, kuri savā mākslā ir labi stāstītāji. Un tad visa izstāde kopumā būs tāds kā ieteikumu vai atsauču saraksts tālākai lasīšanai.
Tomēr tie nebūs stāsti kaut kādā tiešā, vispārpieņemtā vai tradicionālā izpratnē. Pirmām kārtām tā tomēr būs laikmetīgās mākslas izstāde, kurā lielākā daļa no darbiem būs instalācijas, filmas un zīmējumi. Alus brūža pagalmā, kur pērn stāvēja “Melnais spilvens”, tagad atradīsies Donata Jankauska (Donatas Jankauskas) darbs. Tā ir skulpturāla instalācija. Skatoties uz Donata Jankauska skulptūrām, nekad nav viegli pateikt, vai tajās ir arī naratīvs – bet ir. Tāds ir iespaids, kādu atstāj viņa skulptūras un instalācijas. Varbūt ir mazliet pāragri to izpaust, bet Brūzī jūs redzēsiet lielu Tonija Soprano skulptūru. Mākslinieks no seriāla patapinājis vienu ainu, kurā Tonijs Soprano no rīta iznācis no mājas, lai paņemtu no zālāja rīta laikrakstu. Būs arī figūras no “Pērtiķu planētas” un citas lietas. Kā jau teicu, pirmkārt šī būs laikmetīgās mākslas izstāde, bet darbos, kurus es meklēju, ielikts šāds labs naratīvs, labi stāsti. Tiem piemīt stāstīšanas potenciāls.
Ko jūs sagaidāt no skatītāja? Vai viņam jau iepriekš vajadzētu šos stāstus zināt, spēt nolasīt šīs atsauces?
Cilvēkiem, kuri bauda mūziku un laikmetīgo mākslu, nevajadzētu obligāti būt apkrautiem ar visu šo konceptu nastu. Uzsācis darbu pie Cēsu mākslas festivāla izstādes, es sapratu, ka Cēsis ir jauka vieta, īpaši jau vasarā, kad šī pilsēta pievilina daudz atpūtnieku. Pilsētā valda gandrīz kūrorta atmosfēra. Un tad man ienāca prātā – kāpēc nespēlēt atklātu spēli un nepiedāvāt kaut ko izklaidējošu? Vasarās cilvēki parasti plāno baudīt aizraujošus stāstus. Es nolēmu, ka šī varētu būt izklaidējošāka izstāde. Un arī, kad es sāku pētīt tuvāk, apmeklēt pilsētu un apskatīt izstāžu vietas, cilvēki likās ļoti pārsteigti, ka šī izstāde nebūs tik nopietna kā iepriekšējās. Es to uztvēru kā ļoti pozitīvu reakciju un ceru, ka mēs labi izklaidēsimies – mēs visi.
Vai tas nav jaunums arī jums pašam?
Nē, ar stāstiem man bijusi darīšana jau agrāk. Man patīk stāsti. Kad man rodas jautājumi par to, kas notiek laikmetīgajā mākslā, es netērēju daudz laika, analizējot mākslas žurnālu saturu; pārsvarā man patīk lasīt daiļliteratūru. Es, protams, ceļoju, tiekos ar cilvēkiem, runāju ar cilvēkiem un apskatu izstādes. Šādā vai tādā veidā, bet informāciju es uzņemu, tikai ne gluži parastajā ceļā.
Ir tāds iespaids, ka izstādes šeit, Laikmetīgās mākslas centrā, ir gandrīz pārāk konceptuālas un cilvēkiem par tām pirms apmeklējuma tomēr kaut kas jāizlasa.
Viņiem nav noteikti jālasa par konkrēto izstādi vai projektu, bet labi ir tas, ka viņi vispār lasa. (Smejas) Tomēr nav kāda vispārīga noteikuma vai receptes, kā šai lietai pieiet. Domāju, ka tas atkarīgs no katra projekta un vietas, kur mākslas darbs tiek izstādīts. Reizēm nevar izvairīties no tā, ka nepieciešams piedāvāt kaut kādu papildus informāciju par kontekstu, bet reizēm tas ir pilnīgi nevietā un ar zināmiem projektiem nav veiksmīgs risinājums.
Patlaban mums šeit ir Ģintara Didžapetra (Gintaras Didžiapetris) izstāde. Par projektu nav daudz informācijas, bet to mēs esam darījuši tīšuprāt. Mākslinieks gribēja izstādi paturēt pēc iespējas atvērtāku paša skatītāja iztēlei un interpretācijai. Pat izstāžu zāles durvis ir plaši atvērtas, un no ēkas fasādes noņemts pierastais plakāts, ar kādu mēs reklamējam izstādes jau kopš CAC pirmsākumiem. To mēs izmantojam jau gandrīz 20 gadus, bet Ģintars nosprieda, ka ēkai vajagot mazliet atpūsties. Man šī doma ļoti patika. Tas pats attiecas arī uz izstādi. Protams, ir daudz aizraujošāk apskatīt izstādi gida pavadībā vai kopā ar kādu, kurš var paskaidrot katru mākslas darbu. Bet ir arī citi veidi, kā cilvēkus informēt. Tam nav obligāti jānotiek tik tieši, uzraksta vai informatīva teksta formātā.
Vispārīgi runājot, protams, laikmetīgās mākslas gadījumā zināma papildus informācija ir nepieciešama. Vai jūs varat iztēloties documenta bez skaistās ceļveža brošūras? (Smejas) Domāju, ka vajadzīga vispārīga informācija, bez kādām interpretācijām, jo tieši tad var sākt darboties jūsu iztēle.
Donatas Jankauskas. Sunday. Tēlniecības instalācija CAC galvenajā zālē šīgada februārīl. Šovasar darbi būs apskatāmi arī Cēsu mākslas festivālā
Bet kā jūs zināt, vai publika ir uztvērusi to, ko tai saka?
(Smejas) Protams, uzreiz tas nekļūst skaidrs, bet ilgtermiņā pie šiem jautājumiem vienmēr iznāk atgriezties. Tu mēģini pasekot saviem projektiem, lai noskaidrotu, vai pēc tiem izraisījušās kaut kādas diskusijas. Un attiecības ar publiku jāmēģina pielāgot iegūtajai informācijai. Varbūt kādā brīdī tu saproti, ka tās ir jāpilnveido. Mums CAC pienāca brīdis, kad mēs sapratām, ka nemaz nav vajadzīga papildus izstāžu telpa ēkas pirmajā stāvā. Tā vietā jāpievēršas komunikācijai ar saviem skatītājiem. Un tad mēs iekārtojām savu lasītavu vai bibliotēku, kas kalpo arī kā konferenču zāle. Tā ir vieta, kur sarunāties. Bet šāda atskārsme neatnāca uzreiz.
Kā jūs, Laikmetīgās mākslas centrs, izglītojat savus skatītājus? Kā jūs ar viņiem strādājat?
Mēs piedāvājam pasākumus izglītības programmu ietvaros. Ģintara Didžapetra izstāde ir galējs variants. Protams, jebkuru izstādi iespējams apskatīt gida vadītā ekskursijā.
Tādā gadījumā iznāk, ka skatītājiem būtu jāmeklē kontakts ar jums, bet vai tad nevajadzētu būt otrādi?
Kad mēs sākām šo diskusiju, mēs neteicām, ka nesniedzam nekādu informāciju par saviem projektiem. Vienkārši šobrīd mums ir šāds galējs piemērs.
Bet parasti?
Parasti tiktu sagatavota preses relīze vai pieņemšana. Reizēm pie darbiem lasāma plašāka informācija, darbu apraksti. Bet, kā jau teicu, vienmēr jāmeklē pareizais līdzsvars. Es arī atbalstu pieeju, kādu mēs esam izvēlējušies šai izstādei. Ne jau viss jādara ļoti divdimensionāli, primitīvi un ļoti tieši. Protams, šī nav vienkārši uztverama izstāde. To nav vienkārši uztvert pat man, bet man tā patīk. Man patīk veids, kādā tā pasniegta.
Ja viss nav jādara “ļoti divdimensionāli un primitīvi”, kādus citus komunikāciju ceļus jūs apsverat?
Ā, jūs jautājat par jaunām pieejām? (Smejas) Kuratoru komanda sanāk kopā katru otrdienu, un, atkarībā no konkrētā projekta, mēs cenšamies atrast kaut ko specifisku. Tomēr mēs esam sevi jau apliecinājusi mākslas institūcija, un mums ir savas darba metodes, savi standarti, tāpēc nav tā, ka mēs katru dienu radām kaut ko jaunu. (Smejas)
Bet vai ir svarīgi, cik cilvēku pie jums atnāk?
Protams! Mēs esam valsts subsidēta institūcija. Naudu mums dod Kultūras ministrija. Mums jāraksta atskaites un jāiesniedz skaitļi. Viens no kritērijiem, pēc kādiem tiek vērtēta mūsu darbība, ir pārdoto biļešu, nevis apmeklētāju skaits; apmeklētāji, kuriem par ieeju nav jāmaksā, neskaitās. Tāpēc, protams, tas mums ir svarīgi, bet mēs nepārspīlējam. Parasti, plānojot gada programmu, jau iepriekš var paredzēt vismaz vienu vai divus pasākumus, kas būs populārāki nekā pārējie. Pretējā gadījumā, ja jūs gribat izstādīt tikai stingri konceptuālu mākslu, jūs varat zaudēt daļu no publikas. Iepriekšējā izstādē mēs rādījām lietuviešu mākslinieka Donata Jankauska darbus; viņš arī Cēsīs izstādīs “Pērtiķu planētas” figūras. Tā bija ārkārtīgi populāra izstāde. Ārkārtīgi iespaidīga.
Vai Cēsīs būs arī baltkrievu mākslinieki?
Kāpēc jūs tā jautājat? (Smejas)
Es redzēju jūsu grāmatu “Durvis atveras? Baltkrievijas māksla šodien” (Opening the Door? Belarusian Art Today, 2010).
Tas ir jocīgi. Es nesen Minskā nolasīju dažas lekcijas. Pastāstīju par savu pieredzi ar 54. Venēcijas biennāles paviljonu, par tā panākumiem. Venēcijas jautājums tur ir ļoti sasāpējis. Viņi ar to vēl joprojām cīnās. Baltkrievi pagaidām nav atraduši pareizo pieeju, ar kādu uz turieni braukt. Šā vai tā, bet manas vizītes laikā mēs sarīkojām meistarklasi cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par kuratoriem. Bija atlasīti 15 studenti; viņi prezentēja savus projektus, un mēs tos apspriedām – sarunājāmies un dalījāmies pieredzē. Bet viss beidzās ar to, ka es sapratu – man jau atkal ir projekts Baltkrievijā. Kad mani uzaicina lasīt lekciju kaut kur ārzemēs, es jau vairs nerunāju par lietuviešu mākslu; es runāju par Baltkrieviju. Es esmu gandrīz vai tāds kā Baltkrievijas vēstnieks. (Smejas) Un tas ir labi, jo tas mums ir tepat kaimiņos. Es atceros agrīnos 90. gadus, kad mēs šeit tikko sākām rīkot izstādes. Toreiz Ziemeļvalstis mūs ļoti labprāt atbalstīja, jo viņi arī uz mums raudzījās kā uz saviem kaimiņiem. Un tagad līdzīgi notiek ar Baltkrieviju. Mēs liekam lietā savu agrāko pieredzi, un man liekas, ka līdz šim tas bijis ļoti veiksmīgi.
Kas šobrīd notiek Baltkrievijas mākslas ainas ietvaros?
Kaut kas līdzīgs tam, ko mēs piedzīvojām 90. gadu sākumā. Studenti ir ļoti pozitīvi noskaņoti, bet tur trūkst apstākļu kārtīgai izglītībai. Vairums no šiem jaunajiem cilvēkiem studē vai nu Baltkrievijas humanitāro zinātņu universitātē, vai Mākslas akadēmijā. Mēs reizēm sakām, ka mūsu Mākslas akadēmija ir konservatīva, bet tur pieeja ir daudz stingrāka. Taču šo meistarklašu jeb semināru līmenis bija tuvs tam, kāds ir mums Viļņā, kur es mācu topošos kuratorus maģistantūrā. Baltkrievu studenti uz mani atstāja ļoti labu iespaidu, un es domāju, ka ir vērts, cik vien iespējams, sadarboties, lai palīdzētu baltkrieviem vismaz sajust, ka viņi nedzīvo bezcerīgā izolācijā no visas pārējās pasaules.
Atgriežoties pie jūsu jautājuma par Cēsīm… Kad es braucu uz Minsku, man bija doma, ka varētu atrast vienu vai divus baltkrievu māksliniekus, bet tas tomēr neizdevās. Ir viens mākslinieks, kura darbi jau bijuši izstādīti Viļņā. Viņš ir labs stāstnieks, bet šie darbi kaut kā īsti tomēr neiekļaujas kontekstā. Kā jau es paskaidroju, izstādē lielākoties būs pārstāvēti latviešu un lietuviešu mākslinieki, lai gan būs arī mākslinieki no vairākām citām valstīm – Meksikas, Argentīnas, Krievijas, Moldovas, Portugāles, Šveices un citām. Es teiktu, ka šogad Cēsis būs starptautiskākas. Tā gan ir tikai vēlēšanās, bet es tiešām gribētu izstādi paplašināt tālāk par tās ierastajām robežām. Alus brūzis ir jauka vieta, bet ar to ir ļoti grūti strādāt. Taču Cēsim kā lielāka regulāra projekta norises vietai ir ļoti liels potenciāls. Es ceru, ka man izdosies parādīt šo potenciālu un nākotnes iespējas.
CAC kino zāle, kas atvērta kopš pagājušā gada vasaras
Cik no Laikmetīgās mākslas centra izstādēm kūrējat jūs pats? Vai varbūt jūs esat līdzkurators visām?
Nekādu noteikumu par proporciju nav. Ja vien tas iespējams, es katru gadu cenšos kā kurators piedalīties vismaz vienā projektā. Kuratora darbs ir neatņemama manas profesionālās dzīves sastāvdaļa, taču es esmu arī šīs iestādes vadītājs. Gada izstāžu programmas sastādīšana arī ir kuratora darbs. Mūsu ēka ir liela, un parasti pie mums apskatāma nevis viena, bet vienlaicīgi vismaz divas vai trīs izstādes, tāpēc jādomā arī par to, kas notiek šādā horizontālā līmenī – ko skatītāji ieraudzīs, kad viņi šeit ieradīsies; kā izstādes savā starpā sasaucas, kā tās kopā strādā.
Cik svarīgi, lai kuratoram būtu pašam sava izstāžu telpa?
Sāksim ar to, ka man nav savas telpas. Man tikai uzticēta atbildība par šo telpu. Bet es saprotu jautājumu. Es teiktu, ka ir svarīgi, lai valstij, pilsētai, pat mazākai kopienai būtu sava telpa kā platforma, uz kuras var izpausties, piedāvāt idejas un rīkot diskusijas. Protams, ir labi, ja tāda ir arī kuratoram, bet tas nav absolūti nepieciešami. Un šāda situācija ir reti. To var salīdzināt ar Venēcijas biennāli. Baltijas valstīm tur nav pašām savas telpas. Mums, jaunajām valstīm, katrreiz telpa ir jāatrod, un pagaidām mēs esam gluži labi izdzīvojuši. Vismaz tā ir, ja es runāju par savu valsti. Trīs no septiņām reizēm mēs esam saņēmuši žūrijas diplomu. Mēs esam izcelti starp citiem, neraugoties uz to, ka mums nav pašiem savas telpas. Es teiktu, ka svarīgāk, lai būtu vēlēšanās kaut ko darīt. Un ļoti svarīga ir pozitīva enerģija.
Protams, ir labi, ja var strādāt ar vienām un tām pašām idejām, pie tām atgriežoties – nevis sarīkot vienu atsevišķu iznācienu, bet plānot un domāt par atgriezenisko saikni nedaudz ilgākā perspektīvā.
Kas jums personīgi liekas interesantāk – radīt kaut ko telpā, kuru jūs jau gluži labi pazīstat, vai strādāt pie tāda projektā kā Cēsis, kas ir kaut kas pilnīgi citādāks un jauns?
Nu ko… (Smejas) Protams, vieglāk strādāt ar telpu, ko tu pazīsti kā savas mājas. Ir vieglāk strādāt, ja tev jau ir sava tehniskā komanda un tu zini visus telpas parametrus. Bet aizraujošāk ir tad, ja ir jāceļo un jārisina jaunas problēmas. Abējādi ir labi. Man ļoti patīk ceļot, bet es vienmēr ar nepacietību gaidu reisu uz mājām. Es esmu tāds mājas cilvēks.
Kāda ir laikmetīgās mākslas loma Lietuvas sabiedrībā? Varbūt jūs varat mums piedāvāt zināmu redzespunktu?
Es varu pateikt, ka tā mainās, un man prieks vērot, ka pārmaiņas ir uz labo pusi. Es atceros, kā mūsu darbības sākumā, kad centrs bija tikko nodibināts – un tagad es to jau stāstu kā joku –, atceļā no Maskavas pie mums iegriezās grupa amerikāņu kuratoru. Es viņiem rādīju šo ēku, kas tolaik saucās Viļņas Mākslas izstāžu pils, un teicu, ka drīz tā tiks pārdēvēta par Laikmetīgās mākslas centru. Man nācās arī paskaidrot, ka mums pagaidām vēl nav laikmetīgās mākslas, bet drīzumā noteikti būs. [Smejas] Viņiem patika šāda pieeja.
Es teiktu, ka patlaban mums tiešām ir laikmetīgā māksla, bet pirmie CAC pastāvēšanas gadi tika veltīti laikmetīgās mākslas valodas leģitimizēšanai. Bija daudz diskusiju un daudz strīdu, īpaši ar Mākslinieku savienību, kas tolaik bija varas struktūra. Lai gan tādas lietas pagaidām vēl nav pilnīgi aizmirstas, šodien tām vairs nav tik lielas nozīmes. Mūsu pirmajā izstādē, kas saucās “Labie ļaunumi” (Geros blogybės), piedalījās Mākslas akadēmijas studenti. No piecpadsmit izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem trīs tagad saņēmuši Nacionālo kultūras un mākslas balvu, augstāko šāda veida apbalvojumu mūsu valstī. Nedomāju, ka mēs 90. gadu sākumā par to pat sapņojām.
Protams, mēs nedrīkstam būt naivi un gaidīt pārāk daudz, jo pagājuši jau tikai 20 gadi, taču vismaz mums šajā laikā bijusi institūcija, kas palīdzējusi māksliniekiem realizēt savas idejas un paātrināt laikmetīgās mākslas attīstību šajā valstī. Pateicoties tam, ir sasniegti zināmi rezultāti, bet nepieciešama lielāka tolerance, ja runājam par politiku, kas tiek piekopta šajā valstī. Varbūt mēs cilvēkiem vairs nešķietam tādi citplanētieši kā iesākumā, bet vairums vēl joprojām labāk turas pa zināmu gabalu. Mūsdienās cilvēki vairāk ceļo, tāpēc vairāk redz un viņiem rodas vairāk ideju. Viņi redzējuši, kā citur pasaulē uzceļ muzejus, kas spēlējuši, es teiktu, ārkārtīgi zīmīgu lomu šo valstu ekonomikā. Tāpēc mums vairs nav gluži tas stereotipiskais priekšstats par laikmetīgo mākslu, kāds bija senāk.
Cilvēki agrāk domāja, ka laikmetīgā māksla nav nekas nopietns, ka tā ir tikai tāda jauniešu spēlīte. Reiz es pat dzirdēju, ka CAC vajadzētu pārcelt uz pilsētas nomali, jo šī ēka tādai vajadzībai ir par labu. Cilvēkiem šķita, ka tā ir pārejoša parādība, kaut kāda mode, kas atnākusi no Rietumiem; viņi cerēja, ka atgriezīsies īstās mākslas tendences. Tās, protams, nav atgriezušās.
Un tā nu jums ļauj palikt?
Jau no sākta gala mēs, cik vien tas bija iespējams, centāmies darboties starptautiskā mērogā, tāpēc mums vienmēr bijuši cilvēki, kas mūs atbalsta – gan tepat uz vietas, gan ārzemēs. Bet kā jau teicu, šodien tas vairs nav aktuāli. Es jau gluži atklāti sāku meklēt kādu jaunu institūciju, ko varētu nodibināt vai pārņemt. Tikai, protams, katru gadu atrodas jauns iemesls, kāpēc vajadzētu uzkavēties tepat vēl vienu gadu. Tas ir tāpat kā ar mākslas darbu. Tavās acīs tas nekad nav gluži pabeigts; vienmēr atrodas detaļas, ko varētu izdarīt mazliet labāk – vajag tikai vēl tikai vienu pieskārienu, vienu otas triepienu vai ko tamlīdzīgu.
Bet jums ir tāda sajūta, ka jūs varētu aiziet?
Jā. Es tagad esmu diezgan drošs par to, ka bez manis CAC neatgriezīsies astoņdesmitajos. Neatkarīgi no tā, kurš nāks manā vietā, centrs turpinās uzņemto kursu. Un tas ir labi. Plašāk runājot, situācija valstī ir gluži laba, un laikmetīgajai mākslai jau ir zināma reputācija.
Jūs tiešām domājāt – visā valstī, vai arī tikai Viļņā?
Visā valstī. Lietuva nav Latvija, tā nav supercentralizēta valsts. Rīga ir ļoti liela pilsēta, bet Lietuvas pilsētās vienmēr mijas uzplaukums ar panīkumu, atkarībā no cilvēkiem, kuri vada mākslas iestādes. Piemēram, patlaban Klaipēda ir ļoti aktīva, bet Kauņa – ne tik ļoti. Man ir labs draugs, Nikolā Burjo (Nicolas Bourriaud), kuru es pazīstu no laikiem, kad viņš lika pamatus Tokijas pilij (Palais de Tokyo) Parīzē. Mēs regulāri tikāmies dažādās vietās un pavadījām laiku diskusijās, bet aizbraucot es vienmēr viņam teicu, ka nākamreiz mums vajadzētu sastapties Viļņā. Ar CAC tā nelaime ir tāda, ka ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ daudzi uz šejieni tā arī neatbrauc, bet cilvēki vismaz ir par to dzirdējuši. Un tā nu es teicu Nikolā un Žeromam Sansam (Jérôme Sans), ka viņiem noteikti vajadzētu atbraukt un mūs apciemot. Pirms pusgada Nikolā beidzot šeit pabija, bet patiesībā viņš bija uzaicināts nolasīt lekciju Klaipēdā. Viņš iegriezās tikai caurbraucot. (Smejas) Ļoti žēl, bet viņš nebija gluži mans viesis. Tas tā, atbildot uz jūsu jautājumu.
Bet vai laikmetīgo mākslu vēl aizvien uzskata par kaut ko elitāru, vai arī tās auditorija pēdējo desmit gadu laikā tomēr ir kļuvusi plašāka?
Es teiktu, ka laikmetīgā māksla visur ir nedaudz elitāra. Arterritory.com žurnālā “Sarunas” es tikko lasīju interviju ar Artipelag [radošo direktoru Bo Nilsonu], kurā viņš saka, ka viņu mākslas telpas pamatauditorijas vidējais vecums ir 50 un vairāk. Tas ir dabas tuvuma un atrašanās vietas dēļ, un šajā gadījumā nevarētu īsti sacīt, ka tā ir elitāra vieta. Arī mūsu gadījumā šo vārdu gluži nevarētu lietot, jo mēs pārsvarā piesaistām gados jaunu auditoriju. Protams, mēs pastāvam jau 20 gadus un esam strādājuši ar konkrētu domu un nospraustu virzienu, pārāk daudz neizejot uz kompromisiem.
Uz kompromisiem ar ko?
Uz kompromisiem ar pašu problēmām. Daudzas mākslas iestādes izstāda vienubrīd laikmetīgo mākslu, bet nākamajā brīdī jau kaut ko tādu, ko no šādas institūcijas neviens negaidītu – ārkārtīgi tradicionālu mākslu. Tas, ko mēs gribējām pateikt, bija vairāk vai mazāk skaidri noformulēts, un tāpēc arī mums izdevies izpelnīties labu reputāciju starptautiskajā mākslas pasaulē. Šo 20 gadu laikā uz skatuves uznākušas trīs jaunas mākslinieku paaudzes, un katrs mākslinieks sev līdzi atvedis jaunus skatītājus.
Bet vai pirms šiem 20 gadiem jums bija kāds paraugs, uz ko tiekties? No kurienes jūs ņēmāt ideju, ka jāķeras taisnā ceļā pie laikmetīgās mākslas?
Tas nebija vienā dienā. Viss notika soli pa solim. Man visu laiku likās, ka es esmu pārāk piekāpīgs un esmu pieļāvis pārāk daudz kompromisu. Jocīgi, jo, kad es runāju ar cilvēkiem no malas, viņi saka, ka es esot stūrgalvīgs. Varbūt patiesība ir kaut kur pa vidu. Kad es paskatos uz citiem gadījumiem, citām mākslas iestādēm tepat tuvākajā apkārtnē – teiksim, Polijā un Latvijā –, es teiktu, ka nav nemaz tik daudz organizāciju, kas tiešām funkcionētu kā laikmetīgās mākslas institūcijas. Bet, protams, lai to visu paveiktu, bija vajadzīgs laiks. Bija vajadzīgs laiks, lai izveidotu pašiem savu tīklu. Un tāpēc mēs toreiz sākām ar studentiem. Mums vajadzēja strādāt ar māksliniekiem, jo nebija nekādu citu organizāciju, kas mūs atbalstītu. Būtībā tas bija tikpat kā doties taisnā ceļā uz mākslinieku darbnīcām. Mēs sākām no nulles. Un mēs visi augām vienlaicīgi – mūsu centrs, kuratoru komanda un mākslinieki.
Vai jūs gribētu kādudien vadīt galeriju?
Ja jūs runājat par privātu galeriju, tad visticamāk nē, jo galerists ir pirmkārt dīleris, cilvēks, kurš pārdod mākslu. Man ir bijušas tādas domas, bet es nemaz neesmu drošs, ka tas būtu man piemērots darbs.
CAC laikmetīgās mākslas centrs mājo Viļņas vecpilsētā, 1968. gadā celtā ēkā
Kas ir laikmetīgās mākslas auditorija šeit, Lietuvā?
Mēs strādājam ar visām iespējamajām auditorijām. Un kā gan savādāk? Bet neaizmirstiet, ka mēs esam arī starpdisciplināra institūcija. Tā mēs veidojam savu auditoriju. Līdztekus savai tiešajai darbībai, kas, protams, ir laikmetīgās mākslas izstādes, mēs sadarbojamies ar modes festivālu, rīkojam mūzikas festivālus un tikko esam atvēruši arī kinozāli. Tā ir lieta, kas manī atkal uzšķīlusi uguntiņu. Es teicu, ka palēnām meklēju sev jaunu darbu, bet man tik un tā gribētos turpināt iesākto darbu ar kino. Es gribu, lai mums ir viens no labākajiem art house kinoteātriem pilsētā. Viļņā daži jau ir, bet mēs atrodamies tik fantastiskā vietā. Turklāt tā ir kinozāle laikmetīgās mākslas centra ietvaros, un tas piešķir šai lietai vēl papildus jēgu. Patlaban mēs vēl tikai izlūkojam, meklējam sev īsto profilu, bet es esmu pārliecināts, ka kinozālei būs laba nākotne.
Vai jums ir svarīga pašam sava komanda? Arhitekti Audrjus Bučs un Valds Ozarinsks, kuri projektēja kinozāli, veidoja arī “Melno spilvenu”.
Komanda gadu gaitā ir stipri mainījusies. Man reiz jautāja, kā es esot tik daudzus gadus noturējies šajā amatā, kas prasījis tik daudz laika un enerģijas. Tādos gadījumos es vienmēr atjokoju, ka man patīk pārliet jaunas asinis. (Smejas) Šajā laikā nomainījušās trīs kuratoru maiņas, un cilvēki migrē arī gluži dabiskā ceļā – atbrauc un aizbrauc. Bija tāds brīdis, kad mēs bijām visai starptautiski. Pat darba apspriedes notika angliski.
Komanda ir ļoti svarīga. Tā ir būtiska. Tie nav tukši vārdi, kad es saku, ka institūcijas veidošanā piedalās visi. Es ļoti priecājos, ka mums tagad ir lielākas iespējas ceļot. Ceļoju ne jau tikai es. Tagad mums ir pretējā problēma – tagad reizēm grūti izsekot, kurš ir uz vietas, kurš – ārzemēs. (Smejas) Bet katrs atnes sev līdzi kaut ko jaunu. Mēs vienmēr apspriežam jaunas idejas. Vienmēr cenšamies izdomāt, ko darīt tālāk. Es teiktu, ka ļoti ar to lepojos, jo mūsu centrs izaudzinājis un izskolojis daudz cilvēku, kas tagad no mums aizgājuši un dod savu ieguldījumu starptautiskajā laikmetīgās mākslas situācijā. Mēs esam bijuši tāda kā skola. Es nerunāju tikai par kuratoriem, bet arī par dizaineriem. Cilvēkus, kuri šeit nostrādājuši trīs vai četrus gadus, nekavējoties nogrābj komerciālas iestādes.
Vai tas jūs nekaitina?
Šādos gadījumus mēs tiekam izmantoti, bet tas jau ir tikai normāli.
Ja jūs aizietu no Laikmetīgās mākslas centra, kāds būtu tas darbs, kas spētu jūs iekārdināt? Kas būtu šis jaunais izaicinājums?
(Smejas) Godīgi sakot, man patīk vērienīgas lietas. (Smejas) Un man patīk lietas ar zināmu ietekmi. Tam vajadzētu būt kaut kam tādam, kas, kā es bieži saku, atkal liek skriet, liek degt. Tikai tā iespējams kaut ko ietekmēt. Es neesmu cilvēks, kas vienkārši kaut kam seko vai novēro situāciju. Man daudz labāk patīk aktīvi piedalīties un ietekmēt notikumu gaitu. Tas, protams, būtu atkarīgs no valsts, bet es īpaši negribu aizbraukt no Lietuvas. Es diezgan lielā mērā esmu mājas cilvēks. Tā ir mana problēma. Neliela.
Ķestutis Kuizins
Jūs varētu atvērt Laikmetīgās mākslas centru Baltkrievijā.
Iespējams. Psiholoģiski es būtu spējīgs pārcelties uz kādu no kaimiņvalstīm. Bet kāpēc tieši Baltkrievijā? Tā tikpat labi varētu būt Latvija.
