Smadzeņu zobārstes
16/08/2011
Līdz 18. septembrim kim? laikmetīgās mākslas centrā apskatāms latviešu mākslinieču Lauras Prikules un Evas Vēveres kopdarbs izstādē "Akvatopija", kas ir "Poētiskā robotisma" nu jau sestā sērija. Piektā notika gluži nesen - divu nedēļu rezidences ietvaros kultūras fabrikā "Polimērs" (Polymer) Tallinā.
Mākslas duetā Laura Prikule (1977) un Eva Vēvere (1981) vienojās pirms diviem gadiem. Evai Vēverei ir Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) maģistra grāds glezniecībā, bet Laura Prikule pēc pamatstudijām LMA, maģistra diplomu ieguva Sanfrancisko mākslas institūtā un šobrīd LMA strādā pie doktora disertācijas "Redukcijas dimensijas Ņujorkas mākslā. 1963–1968".
Radošajā kopdarbā Laura Prikule un Eva Vēvere ar azartu uzrakņā metodes, kas ir domāšanas un uztveres pamatā. Var jau būt, ka uz ko tādu mani mudina tie baltie uzsvārči, bet, klausoties, ko abas stāsta, rodas spilgtas asociācijas ar vienu zobārstniecības instrumentu. To, kam galā ir āķītis. Zobārsts ar to baksta un urķējas, līdz izskrāpē aizdomīgākās vietas, atmaskojot samilzušus bojājumus. Mākslinieces tā ķimerējas ap sliedēm, pa kādām ikdienā virzās prāts. Un ne jau domāšanā mēdz būt vaina, bet tieši sliedēs. Ieslīgt vienmuļā pašapmierinātībā nekad nav pārāk labi. Sliežu ceļš ir jāpamaina. Piemēram, ar interaktīvo darbu - abu pirmo kopdarbu - “Laika plānotājs” (2009, veidots no 365 klucīšiem dažādos toņos, kas neatkārtojas) viņas rāda, ka laiku var plānot arī telpiski – komplektējot klucīšus. Laika arhitektūra ir caurviju tēma arī tālākos darbos, tostarp izstādē "Akvatopija", kur tā tiek pētīta caur civilizācijas un dabas sadursmi. Skatītājam gan jārēķinās, ka lielu daļu mākslas darba aizpilda tieši viņš.
Mūsdienu kultūras foruma “Baltā nakts” ietvaros, 10. septembrī, kim? telpās gaidāms "Akvatopijas" paplašinājums – instalāciju sistēma “Navigācijas ceļš”.
Ar Lauru Prikuli un Evu Vēveri tiekos darbnīcā, kas iekārtota VEF - neilgi pirms izstādes "Akvatopija" atklāšanas.
Kā jūs skaidrotu kādam, kurš nezina – kas ir "poētiskais robotisms"?
Laura: Tā ir domāšanas metode. Vizuāls veids, kā meklēt saskares punktu starp poētisko un robotisko. Dzīvē ir gan sistēmiskie aspekti, gan arī plūstošie, nedefinējamie. Poētiskais robotisms ir veids, kā formulēt abu aspektu savienošanos.
Tad cilvēks, kurš apguvis šo terminu, var iet pa ielu un iesaukties - skat' kur poētiskais robotisms!
Laura: Jā, jo tas ir uztveres veids.
Eva: Visticamāk, saskare ir jau bijusi. Varbūt pat nojausma par to ir bijusi, tikai nebija vārdu, kā to nosaukt.
Robotiskais plašā nozīmē ir tas, kas norit noteiktas sistēmas rāmjos?
Laura: Jā, tā var būt sistēma, arī mehanizētais.
Eva: Vai programma, kuru kādā brīdī īstenot. Parādās atkārtojums.
Laura: Noteikts norises scenārijs. Piemēram, ir plāni un koncepcijas, be pie realizācijas tikai daļa notiek, kā plānots, bet daļa izplūst, pārpludina robežas - te parādās poētiskais.
Jūsu mākslas darbi ir kā "poētiskā robotisma" fiksācija jeb kā reflektēšana par to, kāda proporcija būtu pareizāka?
Eva: Mūsu darbs ir iedziļināšanās procesā, arī tā manifestācijas. Bet vēl ir aktuālais process, kas notiek izstādē uz vietas. Skatītājam ir iespēja reaģēt.
Laura: Jā, skatītājs var interaktīvā ceļā izdarīt izvēles. Būt iedvesmotam uz rīcību, vai noskaņotam uz refleksiju. Iet uz izstādi, lai tikai uzsūktu, vai lai arī iejauktos.
Kā jūs abas satikāties un sapratāt, ka jums mākslā saskan?
Laura: "Galerijā 21" notika "Pagrīdes turnīrs", kuru kūrēja gleznotāja Anda Lāce. Ideja bija spēles princips, kur grupas ar diviem līdz četriem māksliniekiem telpā radīja objektu, instalāciju. Te arī dzima “Poētiskais robotisms”.
Eva: Tas bija labs impulss, un idejas sāka līt aumaļām. Jau iepriekš bijām sastrādājušās, bet šis projekts pirmo reizi bija kopdarbs. Veidojām vienotu instalāciju. Un turpinām to darīt.
Ne kuri katri divi mākslinieki var vienoties duetā. Jābūt sazobei.
Laura: Poētiskajam robotismam ir auglīgāk, ja veidojas dialogs, nevis monologs. Ir iespēja nemitīgi izaicināt domāšanas formas.
Tātad jūs interesē tieši saskares punkts starp poētisko un robotisko?
Laura: Jā, tā šaurā līnija, naža asmens.
Eva: Paskatīties vienā bezdibeņa pusē, paskatīties otrā.
Laura: Bet saprast, ka neviena no tām nav galējais risinājums. Ir jābalansē.
Intensīvi gatavojoties izstādei, noteikti sanāk arī intensīvi pa to naža asmeni staigāt – starp poētisko un robotisko.
Laura: Kādu tēmu izvēlies, ar to arī sastopies. Kad darbu slīpē jau septīto dienu, tad rodas tās robota sajūtas. Taču gribas vēl paslīpēt. Esi robotiskajā līdz ausīm.
Eva: Lietus uzlīst, visi plāni izjūk. Pie izstādes mēs daudz strādājam arī ārā - VEF pagalmā.
Laura: Mehāniski saplāno darāmo, bet daba iejaucas. Poētiski.
Vairāki latviešu mākslinieki, tostarp jūs, strādā VEF. Igauņu māksliniekiem ir fabrika "Polimērs". Arī padomju laiku industriālais mantojums. Vai industriālā vide kā ietekmē mākslu, kas te top?
Eva: Mēs te esam arī kā novērotāji. Esam nemitīgā izpētes procesā, kas VEF telpās tik nenotiek, kādas industrijas joprojām darbojas. Uzlādē arī personību spēks, iepazīstot cilvēkus, kas te strādā vēl no VEF laikiem!
Laura: Iedvesmo arī industriālie apjomi. Tik lielās telpās var turpināt taisīt ļoti mazus darbus, bet var arī ko lielu. Ir iespēja izvēlēties diapazonu. Kad redzi to kravas liftu, un tev ir ideja par liela apjoma mākslas darbu, tad apzinies, ka to droši var attīstīt.
Arī Polimērs, kur mēs šovasar bijām, spēcīgi ietekmēja. Salīdzinot ar VEF, tas ir vēl pelēkāks.
Eva: Vēl skarbāks, bet kūsājošs. Tur ir gan rezidences, gan arī mākslinieki, kas dzīvo pastāvīgi. Turklāt tur sasopami arī cilvēki, kas nodarbojas ar citām lietām. Piemēram, dārznieki, kas iekopuši jumta terases dārzu. VEF ir milzīga teritorija, kur var atkal un atkal ko jaunu atklāt. Polimērs ir mazāks, kompaktāks, viņiem ir valde un plāns, kā tam visam darboties. Atmosfēru veido cilvēki, kas tur ir uz vietas. Rada sajūtu par mākslu kā tur nemitīgi notiekošu procesu. Viņi nenodala mākslu no ikdienas dzīves, tas viss notiek kopā. Bet ar tādu skarbuma pieskaņu, jo ziemā ir apkures problēmas, turklāt padomju laikos ražošanā tika izmantotas kaitīgas ķimikālijas - lai arī tā bija rotaļlietu fabrika.
Pastāstiet vairāk par 10. septembra pasākumu "Baltās nakts" ietvaros!
Eva: Projekts saucas “Navigācijas ceļš”. Tas būs veids, kā “Akvatopijā” navigēt.
Laura: Izstādes paplašinājums uz vienu vakaru. Izstādes pamatideja izvērsīsies pa vairākām telpām. Un pēc šīs nakts atkal sašaurināsies līdz sākotnējai platībai, kur ideja ir pausta destilētā veidā.
Jūs abas esat studējušas glezniecību. Vai bieži to sanāk izmantot kā izteiksmes veidu?
Eva: Pēdējā laikā ar to nepietiek. Notiek izplešanās. Gribas no plaknes tikt ārā. Bet tajā pat laikā tā ir glezniecība, bet transformējusies. Tāpat ir darbs ar krāsu, ar apjomiem. Bet iedomāties sevi tikai gleznojot ir kā iedalīt tikai vienu istabu, kad ir visa māja.
Laura: Ir jau, protams, ļoti ērtas istabas, no kurām negribas pat laukā iet. Bet tas var kļūt bīstami. Svarīgāk ir nevērtēt, kas ir labāks, kas sliktāks, drīzāk – no idejas izriet tai piemērotākā istaba. Un mazāk piemērota. Un pavisam nepiemērota.
Un tajā arī jāpaliek…
Eva: Jā, tā arī ir metode. Izaicinājums.
Laura: Hermanim Hesem “Stepes vilkā” bija svarīgi, lai kāpnes no bēniņiem ir rūpīgi iekārtotas. Ar puķupodiem.
