FIB aģenta meita. Intervija ar mākslinieci Virdžīniju Kolvelu
25/07/2013
Kaut Cēsu mākslas festivāls 2013 aizvadītājā nedēļas nogalē atskaņoja noslēguma koncertu, vizuālās mākslas izstādes, tostarp “Vasaras lasījumi” Cēsu alus brūzī, ir apskatāmi vēl līdz nākamai trešdienai, 31. jūlijam (izņemot pirmdienu). Daudznacionālajā mākslinieku sastāvā piedalās arī ASV Nebraskā dzimusī un Puertoriko uzaugusī Virdžīnija Kolvela (Virginia Colwell), kuras dzīvesvieta jau četrus gadus ir Mehiko.
Ja “Vasaras lasījumus” sāk tieši pie biļešu iegādes vietas, tad Virdžīnijas Kolvelas darbi, uzreiz ieejot iekšā, ir pirmie. Divi video un zīmējumi ar lodīšu pildspalvu. Vienā no video darbiem, kurš saucas The Following, pa nostieptu virvi iet kāds vīrietis. Tas filmēts 1980. gadā Puertoriko. Pirms diviem gadiem to pašu bija darījis vīrieša tēvs, 73 gadu vecais Karls Valenda, kurš savulaik izveidoja ģimenes cirkus akrobātu apvienību The Flying Wallendas. Karla Valendas gājiens pār virvi 1978. gadā bija liktenīgs. Nokritis no 350 metru augstuma, viņš mira. Izstādē redzamajā video viņa dēls Riks Valenda šo nepabeigto gājienu pabeidz.
Pieminēto video 1980. gadā ar rokas kameru filmējis Virdžīnijas Kolvelas tēvs, kurš pēdējo gadu laikā, kopš māksliniece dzīvo Mehiko, ir kļuvis par viņas mākslas darbu centrālo asi. Viņš bija FIB aģents, kurš mira, kad Virdžīnijai bija desmit gadi. Viena no piemiņām ir milzīga mape, kurā tēvs vācis savas karjeras arhīvu. Bērnībā to pārlapojot, Kolvela pat nenojauta, ka vēlāk tā kļūs par viņas mākslas barotni.
Virdžīnija Kolvela ir studējusi vēsturi un antropoloģiju, bakalaura grādu mākslā ieguvusi Virdžīnijas universitātē, divus gadus studējusi arhitektūru Barselonā. Viņas darbi bijuši izrādīti ASV, Spānijā, Meksikā, Lielbritānijā un Vācijā. Nesen saņēmusi stipendiju no Jumex fonda, kas glabā Mehiko lielāko laikmetīgās mākslas kolekciju.
Māksliniece Virdžīnija Kolvela
“Daudzi stāsti, ar kuriem šodien strādāju, nāk no laika, kad mans tēvs bija tuvu nāvei,” intervijā stāsta Kolvela. “Viņam gadiem bija vēzis, un mēs visu to laiku zinājām, ka viņš mirs. Kā bērns to uztvēru savdabīgi. Jau tik agrā vecumā man bija apziņa, ka tas, kas šķiet neiespējami – ka kāds no vecākiem var nomirt, – patiesībā ir pilnīgi iespējami un notiks visai drīz. Apjautu dzīves trauslumu. Kļuvu apsēsta ar laika atzīmēm un teju fiziski centos uzkrāt atmiņas. Vairākkārt pārkārtoju ģimenes foto albumus. Rakstīju dienasgrāmatu, kurā skrupulozi datēju dienas gaitu. Ne tāpēc, ka man patiktu rakstīt, bet tāpēc, ka ticēju, ka saglabāšu to, kas izslīd caur pirkstiem. Liku tēvam ierakstīt video – ko viņš man gribētu pateikt, kad būšu pieaugusi. Tagad atskatoties, es redzu, ka tā bija apsēstība. Kā bērnam man taču nebija konceptuālās bagāžas, lai to visu aptvertu, bet manī ieslēdzās mehānisms, kas ir jādara. Turklāt teju pats banālākais variants – fotoalbumi, dienasgrāmatas. Skaudrāko un pārsteidzošāko secināju tikai vēlāk. Proti, cik maz šie paņēmieni spēj notvert un saglabāt mūžībai. Tieši lietas, kas likās, ka glabās manas atmiņas, nemaz nestrādā. Tālab mani fascinē vēsture un dokumentācija, jo patiesībā tik maz ko saglabā no tā, kas ir noticis. Bet tikai no šīm fragmentu drumslām mēs vēsturi rakstām.”
Tu esi dzimusi ASV, dzīvojusi Barselonā, bet šobrīd jau ilgāku laiku dzīvo un strādā Meksikā. Pastāsti par Mehiko laikmetīgās mākslas scēnu. Vai tu izjūti sevi kā tai piederīgu? Kāda tā ir?
Neesmu tur studējusi un plecu pie pleca uzaugusi ar tagadējiem Meksikas māksliniekiem, tomēr man ir ciešs paziņu loks. Daudzi no Barselonas studiju biedriem šobrīd dzīvo Mehiko un ir vai nu žurnālu redaktori, mākslas kritiķi, arhitekti vai galeriju vadītāji.
Mehiko mākslas aina mani fascinē, jo tā ir maza, bet šī saujiņa mākslinieku atrodas globālas uzmanības redzeslokā. Mehiko ir augstas kvalitātes kultūras dzīve – pasaules līmeņa mākslas muzeji un izcilas kolekcijas. Kūsā dzīvīgums, intensitāte, bet tajā pašā laikā visi viens otru pazīst, nav rīkļu rāvēju konkurences. Jo iespēju sevi realizēt ir atliku likām. Turklāt rokas stiepienā ir Ņujorka, Berlīne, Losandželosa.
Vai var sacīt, ka Ņujorka jaunajiem māksliniekiem ir “vakardiena” un tagad topa vieta ir Mehiko?
Dzīves dārdzības dēļ Ņujorka vairs nav tik pievilcīga, tiesa. Mākslas dinamika, protams, ir izcila, bet tā ir neaptverama cīņa par izdzīvošanu. Daudzus māksliniekus Ņujorka iznīcina. Meksikā atrodams daudz lielāks atbalsts.
Pastāsti, kas tieši glabājas tava tēva arhīvā un kālab tas tev ir tik svarīgs?
Jau bērnībā, sešu septiņu gadu vecumā, bieži pāršķirstīju un pētīju šo lielo, lielo mapi vinila vākos ar metāla gredzeniem. Tēvs tajā krāja jebkādas liecības par noziegumiem, kurus viņš bija atklājis savas FIB karjeras laikā. Tostarp lietu dokumentāciju; avīžu izgriezumus, kuros pieminēta notveršana vai tiesas sēdes; iecirknī uzņemtos noziedznieku foto portretus – pieļauju, ka tēva paša fotografētus. Dažādi paziņojumi, uzslavas, kolēģu bildes. Tāpat arī knipsējumi patruļu laikā. Savā ziņā – profesionālā dienasgrāmata.
Gadu gaitā arhīvs ir audzis vēl ar manis pievienotiem materiāliem, kas, manuprāt, tur iederas. Tētim bija darba video kamera, ar kuru tika filmētas apgaitas un “kratīšanas”. Taču ar to pašu kameru ir uzņemti arī “mājas video”, piemēram, kā viņš baseinā māca mani peldēt. Arī to esmu ielikusi mapē, kā arī piezīmes, strādājot pie mākslas darbiem. Tā vairs nav tikai nostaļģiska piemiņa no tēva.
Kad tu saprati, ka tēva FIB karjeras arhīvs kļūs par tavas mākslas avotu?
Mani vienmēr ir interesējusi vēsture – tas, kā mēs izprotam pagātni un būvējam stāstus no dokumentālām liecībām vien. Lai ar šādu tēmu nodarbotos mākslā, ir pārāk daudz virzienu. Tēva arhīvs kalpoja par atspēriena punktu, to gan aptvēru tikai nesen.
Mani fascinē, ka krimināllietu dokumenti ir neticami garlaicīgi un sausi, bet uzrakstītais – uz vienas nelielas lapas – izšķir indivīda likteni.
Kā arī tas, ka dokumentu valoda ir pilnīgi brīva no jebkādiem morāles spriedumiem. Tajos neparādās attieksme, tikai faktu uzskaitījums. Tieši tas vēsturi padara tik interesantu – kā dokumenti vēlāk tiek interpretēti, kādu nokrāsu mēs tiem piešķiram?
Strādājot tieši ar tēva arhīvu, man tīk nemitīgais saspīlējums. Starp sevi kā meitu, kas pazina šo FIB aģentu no pavisam citas puses, un starp sevi kā pilsoni, kura interesēs ir taisnīgums. Subjektīvais un objektīvais skatpunkts rīvējas ik uz soļa. Tā ir slidena, slidena telpa, kurā vēstures naratīvu es neuztveru kā pašsaprotamu un akmenī cirstu. Tieši tālab tā ir māksla, nevis akadēmiska pētniecība.
Kāpēc tevi mākslā saista tik drūmas tēmas? Kriminālnoziegumi, katastrofas un nelaimes gadījumi…
Izklausīsies jocīgi, bet tie ir stāsti, ar kuriem es uzaugu. Man tas ir kas tuvs un pazīstams. Es raugos citādāk.
Turklāt ne jau drūmais un negatīvais mani primāri interesē. Bet gan tas, cik šie stāsti ir komplicēti, daudzslāņaini un sarežģīti. Mani interesē pelēkā zona, kurā ir tik grūti saprast, kam ir taisnība. Diemžēl bieži ir tā, ka tieši traģiskos un skumjos stāstos ir sastopama vislielākā morālā nenoteiktība.
Es gan necenšos atrast pareizās atbildes. Drīzāk dejoju notikumiem riņķī, meklējot vairākus skatpunktus.
Pastāsti par tēvu. Vai nav pretrunīgas emocijas, vienlaikus atceroties viņu kā savu tēti, bet tajā pat laikā lasot viņa arhīvā krimināllietu gaitu, kurās parādās jau pavisam cita šī cilvēka seja, varbūt ne vienmēr tik glīta, kā gribētos?
Viņš nomira, kad man bija desmit gadi. Man ir tikai vāras atmiņas par viņu kā tēvu, bet par viņu kā aģentu es varu uzzināt tikai no dokumentu fragmentiem, kaut gan patiesībā man nav ne jausmas, kāds viņš bija savā darbā – cik negants, cik godīgs, vai mēdza spīdzināt aizturētos. Bet tieši tāpēc, ka viņu pazinu tikai bērnībā, man ir šī distance, kas ļauj uz viņu lūkoties kā uz tēlu, izmantot viņu darbos kā konkrētu varoni – aģentu kā tādu. Varbūt tas ir bezpersoniskāks veids, kā par to runāt. Bet tas man ļauj mainīt lomas, kā par to runāju. Vai kā meita, vai pētniece. Man svarīgi ir tas, ka es apzinos, kādu lomu kurā brīdī spēlēju.
Bet ko par tavu mākslu domā tava ģimene? Piemēram, mamma?
Mamma mani ļoti atbalsta. Es viņu bieži iesaistu, ja ir jāgatavojas izstādēm un tīri praktiski vajadzīga palīdzīga roka. Lielāko daļa iemaņu, kas man ir, strādājot ar dažādiem materiāliem, esmu apguvusi tieši no viņas.
Savukārt krimināllietu izmeklēšana mums visiem ir ikdiena, jo arī mans vectētiņš no tēva puses bija FIB aģents, vēlāk kļuva par tiesnesi. Tie ir stāsti, kuros esam diendienā dzīvojuši, auguši. Tieši mamma ir tā, kas vislabāk zina, cik patiesībā FIB darbs ir garlaicīgs un nogurdinošs. Viņa bija tā, kas katru vakaru mājās sagaidīja savu vīru un nemitīgi uzklausīja ikdienas rūpes. Tas nav nekas īpašs un neaizskarams.
Tas, kas manai mammai – tāpat kā policistu un aģentu sievām vispār – varētu šķist mazāk pieņemams, ir, ka es pārāk daudz ko izjautāju. Sievas ir tās, kas ir savu vīru, tātad arī FIB pusē, ja tā var teikt. Ir dažādas sistēmas, kā tiek izmeklētas lietas. Piemēram, stipri atšķiras, kā strādā FIB un kā – CIP. Tieši tāpēc es apzinos, ka nekas nav līdz galam objektīvs. Arī attiecībā uz patlaban notiekošo karu pret terorismu. Nemitīgi mainās likumdošana, kas to visu padara vēl komplicētāku. Kad izjautāju FIB lietas, cik ētiski ir spriedumi, mammai tas īsti nepatīk, viņa no tā distancējas. Piemēram, par to, ka noziedznieku portreti tēva arhīvā gandrīz vienmēr ir afroamerikāņi.
Cēsu festivāla vizuālās mākslas izstādes tēma ir stāstu stāstīšana (storytelling). Ko tā nozīmē tev? Kādā intervijā minēji, ka necenties pārstāstīt vēsturiskus notikumus.
Visos stāstos, ko mākslas darbos paužu, svarīgs elements esmu es pati. Vai nu notikumiem jābūt kā saistītiem ar mani, piemēram, caur tēvu. Vai nu tā ir mana balss, ko var darbā dzirdēt. Zīmējumos svarīgs ir manas rokas nospiedums.
Kad lasu krimināllietas, mani retāk interesē konkrētais naratīvs par noziedznieku, kurš kaut ko ir izdarījis. Bet gan kontrasts starp sauso valodu, kādā dokumenti ir detalizēti fiksējuši notikumus, un to, ko tie patiesībā apliecina. Banku laupītāji nereti ir bijuši gatavi zagt pārsimt dolāru dēļ. Tātad tas ir stāsts par lielu nabadzību.
Konkrētās krimināllietas ir veids, kā es varu runāt par zemtekstu. Lienu iekšā pelēkajā zonā. Man gribas sapiņķerēt pārāk novienkāršotos sižetus – korumpētais policists, padibeņu noziedzība utt. Šie stereotipi ir ieēdušies gadu desmitiem un traucē saredzēt daudz izteiktāku dzīves reljefu. Katrā valstī, pamatojoties uz tās vēsturi, ir noteikti šabloni, kā stāsti tiek interpretēti – vai tā būtu bijusī Austrumvācija, Lielbritānija vai ASV. Ne vienmēr to apzināmies.
Daudz vairāk par atbildēm ir nepieciešami jautājumi, kurus es cenšos uzdot.
Tavs iedvesmas lauks tomēr ir ļoti konkrēta nozare – noziedzības apkarošana. Kur ir tā robeža, kad tu esi māksliniece, nevis vienkārši okšķere?
Es pētu vecas krimināllietas, kas vairs nav aktuālas. Distance laikā man ir svarīga; es nevarētu šobrīd strādāt, piemēram, ar Wikileaks materiāliem. Jo es viegli pazaudētu robežu starp mākslu un kaut ko līdzīgu žurnālistikai. Vēsturiskas lietas sniedz komforta zonu, kaut gan nereti sevi šaustu, vai tas gadījumā nav drosmes trūkums – izvairīties no mākslas kā politiskā aktīvisma…
Atsevišķs stāsts ir par 1984. gada Durazo lietu, kurai veltīti arī Cēsu alus brūzī apskatāmie lodīšu pildspalvas zīmējumi. Dokumenti par lietas norisi precīzi raksturo Meksikas problēmas, un tas nav nekas glaimojošs.
Durazo bija policijas šefs, kuru mans tēvs saņēma ciet viņa villā, kas redzama zīmējumos. Durazo tirgojās ar ieročiem un narkotikām un bija ļoti korumpēts. Lasot dokumentus, es secināju, ka apcietināts viņš tika pavisam cita iemesla dēļ, – jo bija iesaistīts bruņota atentāta plānošanā pret prezidentu. Un nebūt ne tāpēc, ka nodarbojās ar narkotiku biznesu vai korupciju, – kas tāds Meksikā nevienu neuztrauca.
Kopš leģendārās apcietināšanas, Durazo tomēr ir kļuvis par Meksikas korupcijas ikonu. Līdz ar ko – runājot šodien par vienu konkrēto cilvēku un viņa krimināllietu, kas pieder jau pagātnei, es varu runāt par problēmām, kas Meksikā ir aktuālas joprojām. Durazo lieta ir tā, kas iestiepusies tagadnē daudz vairāk nekā es sākotnēji vispār spēju iedomāties.
Ja noteiktas paaudzes meksikāņi ierauga šos manus zīmējumus, viņiem uzreiz ir skaidrs, par ko ir runa. Tāpēc ir interesanti tos izrādīt arī citur, piemēram, Cēsīs, kur bez priekšzināšanām neviens pat nenojauš, kas tā ir par māju un ko tā simbolizē.
Ir sajūta, ka tas, ko tu dari, tev ir ļoti svarīgi arī privātā ziņā. Vai tu spēj iztēloties situāciju, ka nav neviena uz pasaules, kas tavus darbus redzētu, bet tu joprojām turpinātu nodarboties ar mākslu?
Es ļoti daudz ko neesmu vēl rādījusi. Sākotnēji vispār nerādīju. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, ko es darīju, bija tikai meklējumi. Gribēju atrast to rakursu, kā tas kļūtu jēgpilni vēl kādam. Sākotnēji es vienkārši dokumentēju to, ko izlasīju, atklāju, atradu. Tie nebija mākslas darbi. Man trūka skaidra metaforiskā stāsta pavediena, kas to padarītu par mākslu. Es vēl eskperimentēju. Tagad ir citādāk. Tagad es jūtu nepieciešamību to atrādīt publiski, jo pastāv diskurss, kurā vēlos ar saviem darbiem piedalīties, kas mani interesē. Es arīdzan jūtos atbildīga dalīties ar informāciju, ko esmu savākusi. Vēsturniekiem tas var būt pat ļoti noderīgi, jo manā rīcībā ir tas, pie kā viņi varbūt nekad nav piekļuvuši.
Bet kā ar tiem skatītājiem, kas nav vēsturnieki? Ģimene ar bērniem ienāk mākslas galerijā un redz tavus darbus. Tev tas ir svarīgi?
Nezinu. Man ir aizdomas, ka citi mākslinieki par savu auditoriju domā vairāk nekā es. Neesmu apātiska attiecībā pret publiku, bet noteikti neesmu arī izsalkusi pēc uzmanības. Mani vairāk interesētu kaut vai tikai viena, bet jēgpilna saruna.
Lai izprastu manus darbus, kur sākotnējais konteksts tomēr ir svarīgs, jo tas ir izejas punkts, šķiet, ir nepieciešams iejūtīgs skatītājs (kind viewer). Tāds, kas ir gatavs iedziļināties. Zinu, ka es pati ne vienmēr tāda esmu. Tas ir augsts prasīgums no mākslinieka.
Radot mākslu, es parasti domāju par vienu apmeklētāju – ideālo skatītāju. Kurš vienatnē izstaigātu izstādi, kas, protams, ir absurdi. Viņam būtu pietiekami daudz laika, kā arī uzmanība, pacietība un interese. Iespējams, tas ir tālab, ka tad, kad pati sāku interesēties par laikmetīgo mākslu, tad reizēm piedzīvoju šo fenomenālo mirkli, kad nonāc kontaktā ar mākslinieka domu gaitu, – caur darbu, kuru esi sapratis un kas tev ir “norāvis jumtu”. Ļoti intīms brīdis!
Drīzāk gribētu sevi salīdzināt ar rakstnieci, kuras grāmatu cilvēks lasa vienatnē; un ir šī intīmā saikne: lasītājs un autors.
Virdžīnija Kolvela savā darbnīcā
