Kur slēpjas mākslas jēga? Intervija ar Leonīdu Bažanovu
Inga Bunkše
30/09/2013
Tolerance ir jēdziens, kuru pēc sarunas gribētos veltīt Leonīdam Bažanovam (1945), māksliniekam, mākslas zinātniekam, Maskavas Valsts Laikmetīgās mākslas centra (VLMC) mākslinieciskajam vadītājam. Krievijas mākslas vidē viņš ir milzīga autoritāte, viņa teiktajā ieklausās gan valstsvīri, gan pašpietiekami mākslinieki. Mācījies gleznot Borisa Birgera studijā, 1973. gadā beidzis Maskavas Valsts universitātes mākslas zinātnes nodaļu. No 1965. gada līdz 1985. gadam strādājis vairākos muzejos, izdevniecībā Советский художник, gleznojis, bijis nonkonformistisku izstāžu organizators. Darbība padomju laikos bijusi virzīta, lai pierādītu, ka “kultūra nepieder valstij, tā pieder sabiedrībai”. Pēc padomju varas sabrukuma strādājis Krievijas Kultūras ministrijā, kopš 1997. gada ir VLMC mākslinieciskais vadītājs. Bijis kurators izstādēm Krievijā un ārvalstīs, Venēcijas (2001, 2002), Sanpaulu, Stambulas, Kairas, Ņūdeli biennālēs. Neskaitāmu lekciju, publikāciju, izstāžu autors, vairāku dokumentālo un īsmetrāžas filmu autors un režisors, piedalījies zinātniskajās konferencēs un simpozijos. Starptautiskās mākslas kritikas asociācijas (AICA), Krievijas Mākslas kritikas akadēmijas, Kultūras ministrijas Mākslas Konsultatīvās padomes un Valsts ekspertu komisijas, kā arī Maskavas pilsētas domes Monumentālās mākslas komisijas, kā arī neskaitāmu citu padomju, žūriju, komisiju loceklis. Lai tikai reģistrētu Leonīda Bažanova paveikto vien, vajadzētu vairākus desmitus lapu. Tomēr milzīgais pienākumu daudzums izcilo mākslas zinātnieku, kā redzams, neapgrūtina un nenomāc. Gluži otrādi, viņš atvērti un atbildīgi ļaujas intervijai. Pēc tikšanās ar Leonīdu Bažanovu Rīgā var ne tikai pārskatīt vērtības, bet arī to, kas tiek uzskatīts par vērtībām.
Kā jums patīk Rīgā?
Man ļoti patīk Rīga. Te jau no padomju laikiem esmu bijis retāk nekā Tallinā un Viļņā, tā sanācis, bet vienmēr labprāt te ciemojos, mīlēju pilsētu. Te dzīvoja draugi, un pilsēta bija savādāka, nu draugi aizbraukuši, emigrējuši uz Ameriku. Tagad apbrīnoju, cik delikāti un inteliģenti Rīga tiek atjaunota. Atšķirībā no Maskavas, kuru atjauno diezgan rupji, bezgaumīgi. Patīkami, ka Rīgā tas notiek ar cerību, ka laikmetīgajai mākslai te būs atbilstoša augsne, normālas telpas un muzejs.
Kādas atšķirības mākslas attīstībā, virzībā jūs redzat starp Latviju un Krieviju?
Atšķirības ir. Es nedomāju, ka tās varētu radīt kādus kompleksus, ka Latvijas māksla ir provinciāla un atrodas laikmetīgās mākslas attīstības perifērijā. Gluži otrādi. Latvijas mākslai ir sava specifika. Protams, jūtams infrastruktūras trūkums, nav pietiekama valsts un sabiedrības atbalsta, bet tam ir vajadzīgs laiks. Kādreiz, kad sabruka padomju vara, man un maniem draugiem bija ilūzijas, ka tagad mēs ātri izdarīsim to, par ko bijām vienmēr sapņojuši. Patiesībā tam vajag ļoti daudz laika. Latvijā tas, droši vien, notiks ātrāk. Vienkārši Latvija nebija tik ilgi zem padomju varas. Bet te, tāpat kā Krievijā, ir sava kultūras specifika. To ir grūti noformulēt, par to varētu lasīt lekciju ciklus.
Nosauciet vismaz pāris atšķirības!
Man liekas, ka te, un vispār, ir tāds maldīgs uzskats, ka laikmetīgā māksla ir absolūti internacionāla, ka nevajag atšķirt Amerikas mākslu no Lielbritānijas, Vācijas, Izraēlas vai Latvijas mākslas. Patiesībā tā nav. Vienmēr, pat visabstraktākajos vai dziļi konceptuālos darbos redzams, no kurienes tas nācis, kāda ir kultūras bāze, kādas kultūras konotācijas tiem ir. Arī Latvijas kultūrā to var redzēt, vairāk ir jūtīguma, liriskuma. Tās ir dīvainas kategorijas attiecībā uz laikmetīgo mākslu, bet tajā pat laikā neviens tās nav atcēlis, tās pašas par sevi ir vērtība, un skatītājam, kas tās saprot, arī ir vērtība. Pat visradikālākais, cietākais konceptuālisms nav spiests ignorēt zemapziņu, neizslēdz sirreālistu vai ekspresionistu pieredzi. Postmoderniskie virzieni ir atjaunojuši daudzas vērtības, kas, kā likās, bija aizslaucītas vēstures mēslainē. Tās cilvēkiem atkal kļūst aktuālas.
Daudzi krievu mākslinieku darbi ir saistīti ar nacionālo identitāti. Marats Gelmans rīko reģionu mākslas skates, pavasarī Maskavā notika skandaloza izstāde “Sibīrijas savienotās valstis”. Vai ir svarīgi mākslas darbā sajust vietu, telpu, no kuras mākslinieks nācis?
Varbūt nav godīgi tā teikt, bet man liekas, ka krievu mākslā pamats ir tāds spekulatīvs. Māksliniekiem nav mākslas pamatizglītības, praktiski nav izglītības laikmetīgās mākslas jomā. Atšķirībā no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, mūsu Mākslas akadēmija ir briesmīgi ortodoksāla iestāde. Tā nu mākslinieki cīnās paši, izgudro to velosipēdu katru reizi no jauna, liek uzsvaru nevis uz fundamentālām lietām, bet tādiem kā asprātīgiem atradumiem, piemēram, socārtu vai romantisko Maskavas konceptuālismu. Man tā liekas spekulācija, mākslai pietrūkst kultūras pamata. Man liekas, ka Latvijā mākslas tradīcijas ir mantotas. Jau padomju laikos te bija Blumbergs, Freibergs, 80. gadu jaunie. Jaunā māksla nebija apspiesta, aizliegta, tā izauga pakāpeniski. Ir tradīciju translācija, viena paaudze to nodod nākamajai, tā no kaut kā varbūt atsakās, bet tomēr aug auglīgā augsnē. Bet Krievijā katru reizi viss tiek izgudrots no jauna.
Turklāt situācija Krievijā ir politizēta?
Jā. Tas nav vienkārši izglītības trūkums, bet kultūras vienotības trūkums. Pats strādāju valsts organizācijā, tādēļ nav viegli par to runāt, bet mums ir nepārdomāta kultūras politika, tās gandrīz nav, laikmetīgā māksla līdz šim Krievijā ir izstumtās statusā, turklāt nepatikšanu diapazons, ko piedāvā nodarbošanās ar laikmetīgo mākslu, ir ļoti plašs, sākot no elementāra atbalsta nepietiekamības no valsts puses, līdz tiesas procesiem, kuros ierauti mākslinieki, aizstāvot savu neatkarību.
Festivālā “Permas baltās naktis” Vasilija Slonova satīrisko sēriju “Soči 2014” aizliedza ar skandālu. Vai pastiprinās arī cenzūra?
Pastiprinās, lai gan tiek apgalvots, ka nē. Nav tā, ka būtu pavēles no augšas. Tiešu rīkojumu nav, bet valsts iecietība pret sabiedrībā valdošo šovinismu ir acīmredzama. Valsts neveic nekādus pasākumus, lai aizstāvētu mākslu, kultūru, bet piever acis, kad izstāžu zālēs ierodas, piemēram, agresīvi reliģiozu fanātu pūļi, demolē izstādes, vai nekompetenti cilvēki sūdz tiesā par izstādēm Ermitāžā vai kur citur [Apvienība “Tautas baznīca” 2012. gada beigās iesūdzēja Ermitāžas direktoru tiesā par kristietisko vērtību apgānīšanu. Strīda iemesls bija Jaunās Britu apvienības mākslinieku (YBA, Young British Artists) brāļu Čepmenu izstāde “Jautrības gals”. Sanktpēterburgas prokuratūra izstādē veica pārbaudi un faktus, kas apliecinātu ekstrēmismu vai ņirgāšanos par ticību, neatrada – I.B]. To izmanto Krievijas publika, kas ir tendēta uz šovinismu un ar prieku metas uz “nesaprotamo” laikmetīgo mākslu. Daļa cilvēku, kas paraksta sūdzības, izstādes nemaz nav redzējuši.
Nekas nav mainījies, kopš Hruščovs 1962. gadā mākslinieku darbus nosauca par ēzeļa astes smērējumiem.
Reizēm tā liekas. Bet publika jau nav vainīga, tā ir nesagatavota, nav normālu izdevumu, nav izglītības, nav publisko lekciju ciklu, kritikas institūts nedarbojas un tā joprojām.
Māksliniece Viktorija Lomasko pavasarī facebook ziņoja, ka viņas darbi izņemti no izstādes “Starptautiskā sieviešu diena. Feminisms – no avangarda līdz mūsdienām” Maskavā. Vai tā arī bija cenzūra?
Runājot par gadījumu ar Lomasko darbiem, konflikts bija citur. Māksliniece apsolīja vienus darbus, bet atnesa citus. Kuratora tiesības ir aizstāvēt savu izstādes koncepciju un nepieņemt darbus. Tāpēc šoreiz konflikts ir uzpūsts. Bet Lomasko pastāvīgi sastopas ar publikas un varas pretestību. Viņa zīmē pret māksliniekiem vērstos tiesu procesos, un tas, protams, kaitina dažādas juridiskās institūcijas. Nesen atklājām viņas izstādi Starptautiskajā universitātē, tā ka pret viņu nav vērsts tāds stingrs aizliegums kā pret citiem māksliniekiem.
Kuriem? Nosauciet kādu!
Notika tiesas procesi pret Aleksandru Savko, viņa darbs tika aizliegts, pat tā attēlu liedzot izplatīt internetā. Tas ir absurds, viduslaiku recidīvs. Par laimi viņu pašu neviens neaiztiek. [Maskavas Tieslietu ministrija 2012. gadā Novosibirskas Aleksandra Savko darbu “Kalna sprediķs” no cikla “Mikimausa ceļojums mākslas vēsturē” iekļāva aizliegto “ekstrēmo” darbu sarakstā. Par darba publicēšanu draud naudas sods un datoru konfiskācija, juridisko personu darbība var tikt apturēta uz 90 dienām – I.B.] Turpinās tiesas process Novosibirskas mākslinieka Artjoma Loskutova lietā, kurš savus ironiskos darbus, kas bija veltīti Pussy Riot, drukāja uz krekliņiem. Arī pret viņu iesniegtas sūdzības par reliģisko jūtu aizskaršanu. Vajāšanai pakļauts portāls grani.ru, kas iesaistīts tiesas procesā par šo darbu publicēšanu. Tātad pat informācija par šiem darbiem ir aizliegta.
Valsts atbalsta šos tiesas procesus?
Ir grūti noķert valsti aiz rokas. Nevar teikt, lūk, Putins, devis pavēli. Es to nezinu. Bet tas, ka viņš neapstādina šo šovinistisko bakhanāliju, tas gan ir fakts. Viņam to vajadzēja izdarīt. Krievijā, kā jau vienmēr, viss atkarīgs no cara, visi gaida viņa priekšrakstus. Lai gan ir kultūras ministrs, kurš varētu izteikt savu viedokli. Kaut ministrs ir teicis, ka nesaprot un nemīl laikmetīgo mākslu. Nav saprotams, kāpēc viņš ieņem šo posteni. Problēmu ir daudz, bet ne viss ir katastrofa. Vienkārši ir vajadzīgs ilgs laiks, kamēr ministrs sapratīs mākslu, mākslinieki iegūs atbilstošo izglītību, publikai izskaidros notiekošos procesus, to trenējot laikmetīgajā mākslā.
Kā atšķirt labu laikmetīgās mākslas darbu no slikta? Nosauciet dažus kritērijus!
Tas ir sarežģīts jautājums. Noformulē vienu kritēriju, pazīmi un jau nākamajā brīdī saproti, ka tas nedarbojas. Jāņem talkā vēsturiskā pieredze un kompetence. Mākslas darba vērtība vienmēr saistīta ar noteiktu ideoloģisko, garīgo kontekstu. Antīkā māksla bija saistīta mitoloģiju, un priecāties tikai par tās estētiskajām vai plastiskajām kvalitātēm nav pareizi. Nezinot mitoloģiju, nav saprotams šo mākslas darbu saturs. Viduslaiku māksla bija saistīta ar reliģiju, un, to nesaprotot, neizjūtot, var tikai sajūsmināties par sarkano vai zilo krāsu ikonā, bet nejēgt neko par tās nozīmi. Vēlāk māksla sarāva saites ar reliģiju, mitoloģiju, apšaubīja Eiropas kultūras vērtības un pasludināja tiesības uz neatkarību. Ap tās neatkarīgo eksistenci radās sava veida estētika, vizuālās kvalitātes, kompozīcija, plastika – modernisms. Jaunā māksla bija saistīta ar 20. gadsimta vēsturiskajām un sociālajām kataklizmām, ar cilvēciskajām utopijām, vai tā būtu komunisma, vai kapitālisma laimes kultivēšana, vai zinātniskais progress un lidošana kosmosā. Bet arī tās vērtības zaudēja aktualitāti, pārvērtās akadēmiskajā praksē un neatainoja visu laikmetīgās pasaules pārdzīvojumu skarbumu. Laikmetīgā māksla stājās modernisma vietā pēc Otrā pasaules kara šausmām, kad jukušu diktatoru dēļ bojā bija gājuši miljoniem cilvēku. Par kādu estētiku tad mākslā varēja runāt? Mākslā tika ienests jaudīgs intelektuālais komponents, tā bija saistīta ar jaunāko filozofiju, ar intelektuālām konstrukcijām, konceptiem. Protams, jaunie mākslinieki, kas izglītojas Rietumu universitātēs, kā likums studē filozofiju tikpat uzcītīgi kā mācās, piemēram, gleznot ar akvareli. Protams, zināšanās “neiesvētītam” ir grūti izsekot niansēm, filozofiskajām gudrībām un prāta konstrukcijām, bet nevajag iedomāties, ka skatītājs ir stulbs un neko nesapratīs. Vajadzīga pieredze. Skatītāja pieredze ir visuniversālākā sistēma, lai gūtu izpratni par mākslu. Skatītājam nav obligāti jālasa Bodrijārs [Žans Bodrijārs, sociologs, postmodernisma teorētiķis], bet jēdzīgi būtu zināt dažas mūsdienu civilizācijas un kultūras pamatidejas. Mans deviņgadīgais dēls droši vien ir redzējis vairāk laikmetīgās mākslas izstādes kā Maskavas universitātes studenti un viegli orientējas mākslā, lai gan, protams, filozofu darbus nav lasījis.
Viņš var atšķirt labus darbus no vājiem?
Jautājums par kvalitātes kritērijiem ir vissarežģītākais. Uz to var meklēt atbildes visu mūžu un nekad nevar atbildēt galīgi. Tiklīdz kā liekas, ka esi atradis šķietami absolūto atbildi, tā esi pārkāpis mākslas attīstības un dinamikas principus. Tiklīdz esi atzinis vienu kvalitātes kritēriju, tajā pat sekundē parādās cits, kuru esi palaidis garām.
Post–postmodernisms, altermodernisms, transmodernisms – mākslas zinātnieki meklē jaunus nosaukumus periodam, kas seko pēc postmodernisma. Tomēr, kā norāda nosaukumi, nekur tālu no modernisma nav aiziets. Lai mākslā rastos jauns virziens, vajag filozofisko pamatojumu. Kurp virzās laikmetīgās mākslas attīstība?
Man liekas, ka māksla pašreiz atrodas krīzes situācijā, lai gan krīze nenozīmē, kas viss ir beidzies. Krīze nozīmē, ka tuvākajā laikā radīsies jaunas pamatidejas, jaunas konstrukcijas, kas ļaus mākslai attīstīties tālāk. Tas, ka laikmetīgā māksla neizdara likmes tikai uz vienu koncepciju vai ideju, ir normāli. Ir plurālisms. Vienlaicīgi pastāv gan Freida idejas, gan sirreālisma momenti, gan konceptuālisma hermeneitika. Skatītājam ir iespēja izvēlēties to, kas viņam ir tuvs, vajag tikai kultūras institūcijas, struktūru, kas dotu viņam dažādās iespējas. Tur būtu jāpiedalās ļoti daudziem – kritikas institūcijām, ekspertiem, augstskolām, galeristiem, kolekcionāriem, muzeju darbiniekiem. Ļoti svarīgs ir galeriju tīkls, turklāt galerijām būtu nevis jāsarindojas vienā ķēdītē un jānodarbojas ar meinstrīmu, kā tas ir Maskavā, es pats pie tā esmu pielicis roku un tagad nožēloju, bet vajadzētu būt dažādām galerijām – naivismam, konceptuālajai mākslai, postmodernisma darbiem, visam plašajam spektram.
Tādas galerijas ir grūti uzturēt.
Pasaulē labākās galerijas ir šauri specializējušās, strādā tikai ar dažiem māksliniekiem. Auditorija, kas to novērtē, parādīsies pamazām, attīstīsies sabiedrība, būs arī patērētāji. Kamēr tas nav noticis, valstij būtu jāatbalsta tādas galerijas, lai gan tās ir privātās un tiek sauktas par komerciālām, tomēr tās dod milzīgu ieguldījumu attīstībā. Vajadzētu būt kādam likumam, atbalsta sistēmai, lai profesionālajām galerijām nebūtu jāmaksā vismaz īres maksa.
Vai mākslā vispār pastāv tādas mūžīgās vērtības, piemēram, patiesība?
Jā, bet domāju, ka saistībā ar fundamentālajām kategorijām ir arī citas, ne mazāk svarīgas. Ir skaistais, ir bailes. Ar bailēm cilvēks sastopas ātrāk nekā tam rodas apjausma par skaisto. Ir dažādi dziļi kompleksi, kas faktiski kontrolē cilvēka dzīvi, vienalga kādās kategorijās, freidiskās vai postfreidiskās, tos apskata. Cilvēka smadzenes, kas līdz šim nav izpētītas, ir veidotas no ļoti daudz kā, un izdalīt tikai kaut ko vienu, pasludināt par universālu un pie tā turēties mākslā nav nepieciešams.
Vai savā darbībā esat piedzīvojis, ka māksla padara cilvēkus labākus?
Es vienmēr esmu cerējis, bet baidos, ka tā nav. Mīlestība pret Vāgneru nepadarīja Hitleru labāku. Diemžēl, vienā cilvēkā vienlaicīgi var sadzīvot baismīgas, dziļas negācijas ar augstu garīgumu. Baidos, māksla neglābs pasauli.
Nesen publiskā diskusijā kāds mākslinieks uz jautājumu, kādas problēmas viņš risina savā mākslā, atbildēja, ka viņam nekad neesot bijis problēmu, kas jārisina mākslā, ka mākslai, tāpat kā zinātnei, nav mērķa un uzdevumu. Kā jūs to komentētu? Kur tad slēpjas mākslas jēga?
Tas ir bijis tāds māksliniecisks paziņojums. Visdrīzāk viņš atgrūžas no pretējā apgalvojuma, ka mākslai un zinātnei ir jēga. Tiešu jēgu meklēt patiešām nevajag. Kāda jēga ir matemātiskās teorēmas pierādīšanai. Tā padarīs dzīvi labāku? Neesmu pārliecināts. Bet pastarpināti, jā. Varēs, piemēram, izrēķināt raķetes lidojuma trajektoriju. Bet, ja raķete paredzēta Sīrijas bombardēšanai, vai bija jēga pierādīt teorēmu? Neatbildams jautājums. Jebkurā gadījumā, cilvēcei ir iepriekš noteikts ceļš uz attīstību, mēs nevaram virzīties atpakaļ, tādi ir Visuma attīstības likumi.
Un tomēr – vai mākslai ir jēga?
Laikmetīgā māksla neeksistē bez konteksta, tā ir kontekstuāla un konvencionāla. Māksla atkarīga no vietas, kur tā radīta, kur atrodas – izstāžu zālē, muzejā, uz ielas, un tajā pat laikā tā ir konvencionāla – tai ir vienošanās ar publiku. Nav iespējams saprast Maļeviču, lai kā mēs priecātos par melnā kvadrāta estētiskajām īpašībām. [Kazimirs Maļevičs,1878.–1935. poļu izcelsmes krievu mākslinieks, scenogrāfs, mākslas teorētiķis, supremātisma virziena pamatlicējs. “Melnais kvadrāts” gleznots 1915. gadā – I.B.] Ir vajadzīga noteikta konvencija, publikai ir jāsaprot, kāpēc tas radies. Ir jāzina vēsturiskās korelācijas, saistība ar ikonu gleznošanu un utopiskajām konstrukcijām, jābūt priekšstatam par kosmismu, Fjodorova filozofiju, Ciolkovski. [Nikolajs Fjodorovs, 1828.–1903., krievu filozofs, kura darbu krājums “Kopējās lietas filozofija” aizsāka kosmisma virzienu Krievijā. Konstantīns Ciolkovskis, 1857.–1935., Krievijas zinātnieks autodidakts, kosmonautikas teorētiķis, filozofs – I.B] Ja šo konvenciju pieņem, tad “Melnais kvadrāts” ir neticami radikāls, vēsturiski ļoti svarīgs notikums. Ja nepieņem, tad vienkāršs, melni krāsots auduma gabals.
Vasarā, izstādē laukos kāda māksliniece bija izlika akmentiņus, kociņus, salasītus jūrmalā. Viens otrs vietējais iedzīvotājs jautāja, ja viņi izdarīs to pašu, vai viņi arī būs mākslinieki? Ko Jūs atbildētu?
Jā, tā ir problēma, publika bieži saka, es arī tā varu, kas tā par mākslu. Laikmetīgā māksla legalizēja faktu, ka jebkurš cilvēks var sevi pasludināt par mākslinieku. Bet tad viņam ir jāuzņemas arī mākslinieka atbildība. Viņš var to izdarīt vienreiz. Uzgleznot melnu kvadrātu vispār jau nav grūti, bet vajag nodzīvot Maļeviča dzīvi, lai tas kļūtu par mākslu. Katram otrajam var iemācīt uzgleznot reālistisku akvareli, bet tas nenozīmē, ka viņš ir kļuvis par mākslinieku.
Ko ietver mākslinieka atbildība?
Mākslinieks ar saviem darbiem kaut ko grib pateikt, ieliek tajos jēgu, nodod vēstījumu sabiedrībai, nevis vienkārši to muļķo. Jā, ir mākslinieki – haltūristi, bet ko darīt. Profesionāliem ekspertiem tos vajadzētu atklāt, ignorēt, bet ja viņi to nedara, tas jau ir uz viņu sirdsapziņas. Haltūra, lai arī reizēm spoža un pat šokējoša, nekādu vēstījumu nesatur. Īsts darbs, pirmā acu uzmetienā, var šķist vienkāršs, liekas, pat bērns to varētu uztaisīt. Bērni, starp citu, visi ir ģeniāli, visi bez izņēmuma, līdz kādiem deviņiem gadiem, kad tos sāk mācīt, tad notiek lūzums domāšanā un viss beidzas. Pieaugušie domā, ka bērnu zīmētais ir “kaļjaki maļjaki” un katrs tā var, bet nevar viss. Jo bērnu darbos ir vēstījums.
Vai māksliniekam jābūt arī sociāli atbildīgam.
Mākslinieka sociālā atbildība ir nepieciešama un laikmetīgajā mākslā pat vairāk kā tradicionāli orientētajā. Estētisko kategoriju kultivēšana vien var novest pie sociālās amorālības. Cik daudz un kādā pakāpē iekļaut sociālos un estētiskos momentus, atkarīgs no virziena. Strītārts, politiski orientēta māksla, grafiti būs sociāli asi, bet var būt arī estetizējoši virzieni un tie var eksistēt viens otram blakus. Līdz ar grafiti mākslinieka Banksy parādīšanos Šagāls taču nav zaudējis savu vērtību.
Padomju laikā par konformistiem sauca tos, kas sadarbojās ar varu. Vai šodien mākslā ir konjunktūra?
Es domāju, ka konjunktūra ir vienmēr. Dažādos mākslas attīstības etapos tā var būt lielāka vai mazāka. Tagad konjunktūra ļoti spēcīgi ietekmē, vilina māksliniekus, – tirgus, kičs, mode, starptautiskās atpazīstamības kultivācija, glancētā sabiedrība žurnālos un TV. Māksliniekam bez stipra mugurkaula un stipras iekšējās pārliecības ir grūti turēties pretī kārdinājumiem. Galerijas un gadatirgi ir pārpildīti ar otršķirīgu, ārēji efektīgu laikmetīgo mākslu. Mākslinieki ielīp tajā visā un iet bojā. Šodien īstenot tādu varonību kā padomju laikos, kad mākslinieks atteicās no ideoloģijas un atļāvās darīt tikai to, ko pats grib, ir ļoti grūti. Jādzīvo, jāuztur ģimene.
Ja mākslinieks zina, ka valsts dotētu finansējumu komisija piešķir konkrētam mākslas virzienam un sāk attiecīgā virzienā strādāt. Vai tas var novest pie konformisma?
Kaut kādā mērā, noteikti. Bet no tā izbēgt nevar. Cilvēks ir grēcīgs. Neviena komisija, ne ar kādu demokrātisko balsojumu palīdzību nevar izvairīties no katra komisijas locekļa gaumes vai konjunktūras ietekmēm. Tāpēc, jo plašāka kultūras infrastruktūra, jo labāk. Ir viena komisija un cita, viena galerija un blakus ielā otra, kas strādā savādāk, vairāki fondi. Pakāpeniski skatītājs, kritiķis, kolekcionārs atradīs, atlasīs savas prioritātes.
Vai jūs varētu iedomāties situāciju, ka Venēcijas biennālē Krievijas paviljonā nebūtu neviena krievu izcelsmes mākslinieka, kā tas šogad ir Vācijas paviljonā, kas apmainījies vietām ar Francijas paviljonu.
Vispār varu. Dalījums valstu paviljonos ir sena prakse. Tagad daudzi mākslinieki savos CV raksta divas, trīs valstis, kurās strādā, viņiem var būt pat trīs pases. Viņi nepārstāv valsti, bet sevi. Kad es biju Krievijas paviljona komisārs Venēcijas biennālē, aicināju piedalīties gruzīnu, armēņu māksliniekus, tas ir normāli. Ajs Veivejs uzstājas Francijas paviljonā, Vācijas paviljonā eksponēti albāņa darbi, kurš dzimis Francijā, tā ir normāla prakse.
Tomēr pats teicāt, ka vietai, kultūrai no kurienes mākslinieks cēlies, ir liela nozīme, tā atspoguļojas mākslinieku darbos.
Atspoguļojas gan viņa dzimšanas, gan izglītības, gan dzīves vieta. Klucis bija un paliks latviešu mākslinieks, kaut gan arī Krievija viņu pieskaita pie savējiem, tāpat Drēviņš [Gustavs Klucis, dz. 1895. gadā, Valmieras apriņka Ķoņu pagastā, Aleksandrs Drēviņs, dzimis 1889. gadā Cēsīs, abi Krievijā pazīstami avangardisti, 1938. gadā represēti, nošauti 1938. gada 26. februārī Maskavā, Butovas poligonā – I.B.].
Vai nacionalitātes izskaušana nepieder pie konjunktūras? Eiropas savienības konjunktūras?
Jā, tam es varētu piekrist.
Jūs esat gan mākslinieks, gan kurators. Kāds ir šo lomu sadalījums laikmetīgajā mākslā? Vai kurators, veidojot savu izstādi, drīkst ietekmēt mākslinieka radošo procesu?
Domāju, ka drīkst. Mākslinieka tiesības ir nepiekrist, viņš var nepiedalīties izstādē. Bet, ja viņš ir vienisprātis ar kuratoru, var veidoties sadarbība un tā var būt pat visai efektīga.
Dažkārt mākslinieki sūdzas, kas kuratori par daudz ietekmē radošo procesu.
Tā ir taisnība, bet tas ir laikmetīgās mākslas attīstības process. Māksla ir kļuvusi ļoti intelektuāla, vairs nepietiek tikai ar amata prasmi, vajadzīga intelektuālā piepūle, un reizēm tieši kuratori pārvalda intelektuālo bāzi plašāk un dziļāk nekā mākslinieki. Tomēr neatņemams ir mākslinieka ģēnija statuss, īsts mākslinieks ir pati augstākā vērtība.
Leonīds Bažanovs. Foto: Karlīna Vītoliņa
Pēc mākslinieku darbiem Krievijā var uzzināt par politiskajām, sociālajām problēmām, kas tos uztrauc. Vai iepazīstoties Latvijā ar mākslinieku darbiem, Jūs varat saprast, kas uztrauc Latvijas māksliniekus?
Es tik labi es nepazīstu Latvijas mākslinieku darbus, bet man liekas, ka te nav saasināta sociālā orientācija mākslā. Iespējams, tā ir, bet mazākā mērā kā Krievijā, kur, diemžēl, notiek sociālā histērija. Tā ir mūsu bēda, balstīta sociālajā realitātē.
Darbojoties Latvijas ABLV Bank laikmetīgās mākslas kolekcijas starptautiskajā ekspertu komisijā, nav nācies saskarties ar sociāli asiem darbiem?
Nē. Ekspertu komisijā mēs tomēr nedaudz domājam par to, kam priekšroku dotu banka, kas ir vairāk tradicionāli un estētiski orientēta. Pārējā muzeja kolekcijā varētu būt radikālāki, asāki darbi.
Ja jūs veidotu ABLV Bank kolekcijas izstādi. Ko jūs kā kurators darītu citādāk?
Man ļoti patika izstāde. Es pat negaidīju, ka ekspozīcija būs tik laba. Interesanta ir darbu izvēle, salikums. Vienīgi es, kā saistīts ar krievu mākslu, būtu izvēlējies citu darbu “Zilo degunu” “Žēlsirdības laika” vietā. Lai gan tie ir mani draugi un ļoti zināmi mākslinieki un darbs ir ļoti efektīgs, es izvēlētos darbus, kas izstādē tik asi neuzsvērtu pretstatus latviešu un krievu mākslas tendencēs. Man patika izstādes ieturētā, pārliecinātā tonalitāte. Vienmērīga, mierīga, tā patiešām ir īsta muzeja ekspozīcija.
Varbūt par daudz mierīga, visi darbi šķita tādi…
Aprobēti. Jā, varbūt, vienkārši bija jāsper pirmais solis. Kuratori un organizatori vienojās par priekšnoteikumiem, šie darbi bija jāizstāda. Būs nākamais solis, citas izstādes, un tās varbūt būs radikālākas.
Kas, jūsuprāt, nepieciešams, lai Latvijas māksla kļūtu starptautiski atpazīstama?
Liels darbs vairāku gadu garumā. Lai Amerikas māksla piesaistītu uzmanību, bija vajadzīgas milzīgas pūles, bet tikai kara izraisītā krīze Eiropas mākslā palīdzēja Amerikai. Francijai bija vajadzīgs milzīgs valsts atbalsts, lai atvērtu laikmetīgās mākslas centrus visā valstī, uzceltu Pompidū centru, Vācijā katrā pilsētā ir laikmetīgās mākslas muzejs, tas ir jaudīgs valsts atbalsts mākslai. Latvijā ir labs piemērs, kad laikmetīgās mākslas kolekcijas izveidei spēkus konsolidē valsts, uzņēmējdarbības finanšu aprindas un mākslas profesionāļi – eksperti. Ja tas turpināsies un attīstīsies, tad Latvija ieņems gluži pienācīgu vietu.
Paldies par sarunu!
