Man vēl arvien nav apnicis. Intervija ar Gvido Kajonu
04/10/2013
Foto: Kristīne Madjare
Gvido Kajona izstāde “Tēma 011” Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma līdz 3. novembrim
Nevar jau teikt, ka būt fotogrāfam nozīmē daudz nerunāt. Bet to noteikti var apgalvot par Gvido Kajonu (1955), kurš 3. oktobrī Latvijas Fotogrāfijas muzeja divos stāvos atklāja personālizstādi “Tēma 011” – ar melnbaltām fotogrāfijām no 80. gadu Latvijas, kas ir ne vien unikāls tālaika vides dokuments, bet arī “krāsains” fotogrāfa skatījums uz dzīvi sociālismā, tverot līdz absurdam smieklīgas ainas. Tiekoties pirms intervijas viņam citēju Mārtiņa Zelmeņa rakstīto kādā izvērstā komentārā par “A” grupas (Andrejs Grants, Mārcis Bendiks, Gvido Kajons, Valts Kleins u.c.) darbības vēsturi padomju laikos, proti, ka VEF jaunatnes studiju kursos, kurus vadījis Gvido Kajons un Mārcis Bendiks, divu gadu laikā Gvido ne reizes neesot atvēris muti ne uz puszilbi. “Patiess stāsts bez maza pārspīlējuma nemaz nav iespējams,” smejoties man atbild Kajons, taču piebilst, ka minēto rakstu nemaz neesot lasījis. “Es dzīvoju citā dimensijā, jo man nav interneta. Tas viss, kas ir internetā, man vienkārši neeksistē.” Interesanti, ka izstādes fotogrāfijas, kuru anotācijās nolemts konkrētus gadskaitļus neminēt, no 2013. gada skatpunkta raugoties, arīdzan šķiet kā cita dimensija, cita pasaule, kaut salīdzinoši nesen tā vēl bija realitāte. Turklāt klātbūtnes efekts, kas panākts ar ikdienišķu brīžu tveršanu – bez pārspīlētas nopietnības vai dramatisma – to ļauj mirklī iztēloties kā mūžīgu “tagadni”, nevis kā vēstures grāmatas lappuses, kuras parasti uz sevi neattiecinām.
Gvido Kajons nekad nav studējis fotogrāfiju akadēmiskā ceļā. Sākotnēji fotogrāfija viņu aizrāva kā hobijs. Viņš ir absolvējis Rīgas Politehniskā institūta radiotehnikas un sakaru fakultāti un ir profesionāls inženierzinātņu speciālists, 20. gadsimta 90. gados strādājis kā žurnāla “Liesma” fotogrāfs. Kopš 1979. gada piedalās grupas fotogrāfiju izstādēs un veido savas personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs, tai skaitā, Valtera Filipa mākslas galerijā Kanādā, izstāžu zālē Weserburg Vācijā un Van der Berlage galerijā Amsterdamā. Pazīstamākās no autora fotogrāfiju sērijām ir “Ar Minoltu pa dzīvi” (1994), “Tēma 011” (daļa no sērijā iekļautajām fotogrāfijām pirmoreiz izstādīta 1988. gadā Arhitektu namā) un “Nacionālā ģeogrāfija” (1998). Šobrīd pamatdarbs saistīts ar izdevniecību “Dienas mediji”.
Līdz ar izstādi tiek atzīmēta arī Gvido Kajona foto grāmatas “Tēma 011”, kas tapusi sadarbībā ar Valdi un Sandru Ošiņiem, nākšana klajā. Grāmatā apkopoti ne tikai izstādē apskatāmās sērijas darbi, turklāt plašākā klāstā, bet arī portretu cikls, kas uzņemts 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, iemūžinot Latvijā zināmas kultūras personības, tostarp rakstniekus kā Andris Kolbergs, Andra Neiburga u.c.
Vai fotogrāfijām kā labam vīnam nepieciešams laiks? Sērija “Tēma 011” ir tapusi pagājušā gadsimta 80. gados.
Visi notikumi ir liktenīgu apstākļu sakritība. Pat šķietami nejaušiem ir kāds cēlonis. Šai izstādei bija divi cēloņi. Viens bija tas, ka, ikreiz, man atnākot uz kādu no izstādes atklāšanām Fotogrāfijas muzejā, Maira [Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja – A.I.] prasa – kad būs izstāde? Beigās jau vairs nevarēju nākt, jo mani katru reizi tincināja. Līdz es “salūzu” un piekritu. Taču bija vēl kāds stimulējošs faktors. Ogrē ik rudeni tiek rīkoti fotogrāfijai veltīti pasākumi. Pirms diviem gadiem mani uzaicināja piedalīties, un izliku bildes no šīs pašas sērijas. Atbraukusi bija arī Inta Ruka. Protams, ka šīs fotogrāfijas viņa sen jau bija redzējusi. Bet pēkšņi “iedegās” kā par jaunatklājumu un teica, ka jātaisa grāmata. Tā tas sākās. Un, taisot grāmatu, izstādei nobriest bija jau daudz vieglāk.
Tad tomēr nav tā, ka šī sērija iegūst tieši ar to, ka tiek rādīta 2013. gadā?
Gribam to mēs vai negribam, bet laiks vienkārši iet – pats no sevis. Ar katru dienu fotogrāfijas kļūst par vienu dienu vecākas.
Lasīju, ka šobrīd strādājat pie “Tēmas 012”?
Tā kā intervijās pušplēsts vārds tomēr ir jāpasaka – lai aizpildītu tukšās vietas – tad kaut kas jau jāizdomā. Protams, šis tas top un, tīri jokojoties, tika nosaukts par “Tēmu 012”.
Jūsu ikdienas darbs esot aizpildīt tukšās vietas žurnālu lapās – kur nav teksta.
Jā, to es pats esmu teicis. (Smejas)
Bet ja ikdienas rutīna ir saistīta ar fotografēšanu, vai pēc tam vēl ir vēlme kaut ko bildēt papildus? Inta Ruka, piemēram, nekad nav strādājusi foto žurnālistikā. Ja nodarbojas ar fotogrāfiju, tad tikai sev.
Bija periods – un tieši “Tēmas 011” tapšanas laikā, – kad peļņas ieguves veids man nebija saistīts ar fotografēšanu.
Radošai darbībai tas nāca par labu?
Drīzāk jāsalīdzina cits aspekts. Tolaik laiks ritēja citādāk – daudz lēnāk. Dienas bija garākas. Kā marksismā teiktu – sociālekonomiskā formācija bija cita. Cits dzīvesritms, cits naudas pelnīšanas veids, cita attieksme pret to visu.
Bet šodien es pats brīnos, ka vēl arvien nav apnicis. Jau daudzus gadus diendienā fotografēju, bet man joprojām tas liekas tik interesanti.
Kad jūs sākāt fotografēt?
5. klasē. Ja runā par pirmajiem mēģinājumiem, nevis profesionālu darbību.
Kas ar jums notika 5. klasē?
Apkārt skatoties, biju redzējis tādu parādību kā fotografēšana. Man nez kāpēc tas likās ļoti interesanti. Gribējās pamēģināt arī pašam. Bija jāapgūst, kā to darīt. Atradu fotopapīra paciņas un izpētīju, ka, aizklājot kādu vietu un noliekot papīru gaismā, neaizklātās vietas kļūst tumšas. Nu man viss bija skaidrs; domāju, ka tas ir tik vienkārši. Kaut nebiju vēl iepazinis ķīmisko attīstīšanu.
Kur ņēmāt fotoaparātu?
Pirmais aparāts stāvēja atvilktnē jau daudzus gadus. Nezinu, vai tā bijusi tiesa, bet ir nostāsts, ka vecaistēvs to bija atradis uz ielas – piesietu pie dzelzs trubas, kādas agrāk apjoza skatlogus. Bet leģenda ir tik skaista, ka es to uzturu. Tā bija Kodax firmas kamera, kas savā laikā bija pietiekami kvalitatīva, bet, kad es ar to eksperimentēju, jau skaitījās novecojusi, izļurkājusies un arī optika nebija nekāda izcilā. Taču fotografēt varēja.
Starp citu, 1994. gadā tika izdota “Jaunā zelta uzvedības grāmata”. Kad grāmatu atver, tad redzams, ka uz abiem vākiem ir viena bilde visā garumā, un tieši uz muguriņas ir trāpījusies šī mana pirmā kamera. Jo piedalījos bildes veidošanā. Izkārtojām dažādus priekšmetus. Un vecais fotoaparāts ir negaidīti trāpījis tieši uz muguriņas. Visos grāmatplauktos, kur ir “Jaunā zelta uzvedības grāmata”, var redzēt manu pirmo kameru.
Atgriežoties pie sērijas “Tēma 011” – kāpēc jūs uz padomju laikiem raugāties ar humoru?
Tie laiki taču bija humors vārda vistiešākajā nozīmē.
Vai jūs apzinājāties, ka patiesībā strādājat pie unikāla dokumenta?
Tik tālu jau nedomāja. Kaut vienā brīdī bija sajūta, ka vajadzētu vēl nopietnāk, visaptverošāk safotografēt, atstāt par piemiņu, bet drīz vien padomju laiki beidzās.
Jūs teicāt, ka nelietojat internetu, bet kā ar jaunajām tehnoloģijām foto jomā?
Attieksme ir tikai pozitīva. Ilgi peldēt pret straumi būtu muļķīgi. Bet apzīmējums “jaunās tehnoloģijas” ir ļoti relatīvs. Ja vispirms būtu radusies digitālā fotogrāfija un tikai pēc tam filma, tad analogo mēs sauktu par jauno. Arī 1978. gadā bija jauna tehnoloģija, kad ienāca tāds termins kā “automātiskā ekspozīcija”, kad eksponometrs bija iebūvēts kamerā un nevajadzēja atsevišķi mērīt un likt parametrus, bet viss notika pats no sevis. Vēlāk jauna tehnoloģija bija autofokuss, ko nu vairs neuztver kā neko jaunu. Soli pa solim tas, kas ir pierasts, ar laiku šķiet novecojis.
Gadu gaitā apgūstot virkni zināšanu un triku, kā iegūt labu kadru, vai uzņemt izcilu fotogrāfiju kļūst vieglāk? Vai varbūt tieši otrādi?
Bez tehnikas pārzināšanas process ir neiespējams. Taču laba kadra noslēpums ir būt īstajā brīdī īstajā vietā. Reizēm laimējas.
1991. gadā jūs “Tēmas 011” fotogrāfijas izrādījāt Toronto latviešu fotogrāfu grupas izstādē. Uzturoties vairākas nedēļas, safotografējāt arī turienes vidi un sarīkojāt vēl vienu izstādi – kopā ar Valtu Kleinu. Andrejs Grants reiz intervijā Arterritory.com teica, ka, fotografējot ārzemēs, eksotika sākumā “aizsmērē acis”, bet, kad no tā atbrīvojas, tad bildē tieši to pašu, ko mājās. Kā ir ar jums? Vai atšķiras tas, ko fotografējat Rīgā un ko citās pilsētās?
Principiālas atšķirības nav. Visas pilsētas pasaulē ir vienādas – mājas ar ielām.
“Tēma 011” fiksē padomju Latvijas ikdienas mirkļus. Liekas interesanti salīdzināt, ka vairāki jaunās paaudzes latviešu fotogrāfi savos darbos šodien reflektē par postpadomju telpu. Arnis Balčus sērijā “Amnēzija” inscenējot pat centies reanimēt padomju laiku ainas. Vai sekojat līdzi tam, ko dara jaunie?
Iespēju robežās jau sekoju. Tā kā neesmu internetā, varbūt informācija tik ātri līdz manim nenonāk. (Smejas) Prieks, ka process nav miris, viss notiek un turpinās. Jo bija viens apsīkuma periods – 90. gados, kad vecā paaudze vairs īsti nefotografēja, bet jaunā vēl nebija sākusi.
Šobrīd ir gan ISSP foto skola, brauc vieslektori, arī Fotokvartāls turpina savu darbību interneta formātā. Runājot par fotogrāfa izglītību – kas ir tas stūrakmens, kas noteikti jāiemāca?
Nu ar karoti jau neko mutē neieliesi. Ja vien pašam nebūs kaut kripatiņa talanta un vēlmes, tad nekādas skolas nepalīdzēs. Taču ISSP skolas pasākumus jau apmeklē tie, kurus tas interesē, jo kādi gan vēl varētu būt motīvi, lai dotos uz vieslekcijām.
Jums fotogrāfa izglītības akadēmiskā nozīmē nav bijis. Tad tas tomēr nav izšķiroši, lai kļūtu par profesionāli?
Tolaik Padomju savienībā vienīgā labā skola, kur kaut cik apgūt fotogrāfiju, bija Ļeņingradā. Valts Kleins to absolvēja, tā ka mūsu vidū bija vismaz viens izglītots cilvēks.
Bet nevar taču apgalvot, ka Valts Kleins no jūsu paaudzes ir vienīgais profesionāls fotogrāfs?
Nu par to jāspriež citiem no malas. (Smejas) Bet informācijas druskas no ārpuses jau nonāca arī padomju laikos. Grāmatas, retāk kādi žurnāli. Prestižs izdevums skaitījās čehu Photo Review. Sākumā tā redaktore bija Daniela Mrazkova, ļoti progresīva dāma. Bet, kad redaktors tika nomainīts, stipri vien parādījās padomju iespaids.
Kas tolaik bija jūsu favorīti fotogrāfijā? Kuru pieeja jums šķita tuva?
Par visiem jau neuzzinājām. Taču tie noteikti bija slavenie vārdi, kuri joprojām tiek rakstīti fotogrāfijas vēstures grāmatās. Edvards Šteihens, Alfreds Štiglics, Anrī Kartjē-Bresons, Eliots Ervits, arī MAGNUM aģentūras nosaukums šķita kārdinošs un spēcīgs – fotogrāfi, kas braukā pa pasauli. Tas bija tas, uz ko tiekties.
Bet tagad?
Bērnības traumas jau paliek uz mūžu.
Ir kāda nerealizēta ideja saistībā ar fotogrāfiju, kas neliek jums mieru?
Tas, kas nav realizēts, to jau vairs nevar realizēt.
Tik traki?
Atpakaļ laikā jau vairs neatgriezīsies. Nokavēts. Padomju vidi noteikti vajadzēja vairāk iemūžināt. Bija jau daudz kā spoža.
Bet ko mūsdienās jums gribētos izdarīt?
Nav nekā konkrēta. Daru ikdienas darbu un paralēli kaut ko nedaudz sirdij. Es saku, šodien ir cits laiks. Varbūt savādi izklausās, bet padomju gados bija vairāk radošās brīvības tādā ziņā, ka vienkārši brīvā laika bija krietni vien vairāk.
Līdz ar izstādi izdodat arī grāmatu. Vai nav tā, ka fotogrāfam albums ir lielākā vērtība? Izstāde beigsies, bet grāmata paliks.
Šogad man bija atvaļinājums uz vienu dienu, ko arī saturīgi izmantoju. Aizbraucām uz Tallinu apskatīties Irvina Pena izstādi KUMU muzejā. Ekspozīcijas centrā bija kušetīte, kur piesēst un izšķirstīt trosītēs iesietas Pena grāmatas. Bet virs galvas kupols ar skaļruni, kas atskaņoja Pena monologu, ierakstītu kādā pasākumā. Kamēr izšķirstīju albumus, biju spiests to noklausīties reizes septiņas. Pie trešās reizes sāku nopietni ieklausīties, ko viņš saka. Pena galvenā koncepcija bija tāda, ka fotogrāfijas oriģinālam nav nekādas nozīmes, ka galvenais ir poligrāfiskais izpildījums. Jo tieši to redz cilvēki. Tāpat arī tehniskos ierobežojumus – laba vai slikta bilde – nosaka ne tik daudz, kāda tev ir kamera, bet gan – kāda tajā brīdī ir bijusi poligrāfija. Un māksla ir vien blakusprodukts. Lielā mērā tā jau arī ir. Esam pieraduši attēlus žurnālos un avīzēs saukt par fotogrāfijām. Kaut patiesībā tās ir reprodukcijas.
Gvido Kajons jaunībā Vecrīgā. Foto no Mārtiņa Zelmeņa raksta
Kas vēl no pasaulē redzētā ir spilgtā atmiņā?
Iepriekšējais atvaļinājums man bija pirms trim gadiem, tad devāmies uz Photokina mesi Ķelnē. Tā jau izveidojusies par tradīciju. Pēdējo Photokina 2012. gadā es neapmeklēju, kas ir pirmā reize 20 gados. Uz iepriekšējām visām esmu braucis. Gadatirgū plaši pārstāvēta ne tikai tehnika, bet arī foto izstādes. Vienmēr brīnos, ka joprojām tik lieli pūļi nāk un grib redzēt visu dzīvē, aptaustīt. Jau padomju gados Photokina mums bija izveidojusies par savveida leģendu. Pirmo reizi uz turieni tikām 1990. gadā. Mese ierasti notiek septembra beigās, oktobra sākumā. Ar mikroautobusu “Latvija” braucām cauri Berlīnei tieši naktī, kad apvienoja Austrumu un Rietumvāciju.
Mārstaļu iela 8
Rīga, Latvija
fotomuzejs.lv
