Kā pozicionēt vēsturisku muzeja kolekciju 21. gadsimtā?

29/10/2013

2011. gada nogalē Kristofs Tuns-Hoenšteins (Christoph Thun-Hohenstein) pārņēma Austrijas Lietišķās un laikmetīgās mākslas muzeja MAK direktora pozīciju. Institūcijas turpmākās virzības metos Tuns-Hoenšteins iezīmēja uz nākotni vērsta muzeja darbības plānu.

Kā vienu no pamatuzdevumiem direktors izvirzīja muzeja pastāvīgās kolekcijas reorganizāciju, pakļaujot to laikmetīgai transformācijai. Muzeja krājumi tika no jauna pārskatīti, izcelti to dārgumi, nomainītas dekorācijas, izveidota jauna pastāvīgā ekspozīcija, kas kā kodols tika papildināta ar dažādu mainīgo laikmetīgo izstāžu programmu.

Šīgada septembrī tika atklāta muzeja dizaina, mākslas un amatniecības pastāvīgā izstāde Vienna 1900. Design / Arts and Crafts 1890–1938, kur lietišķās mākslas ikonas tiek prezentētas laikmetīgi atturīgā vidē tā, lai 500 izraudzītie lietišķās mākslas eksponāti nepārprotami un trāpīgi atspoguļotu Vīnes modernisma mantojumu visā tā elegancē, kvalitātē un krāšņumā, reizē atklājot MAK muzeja starptautisko nozīmību šī mantojuma uzturēšanā.

Pae White. Agamnemonics. 2013. Courtesy of the artist and neugerriemschneider, Berlin © MAK/Katrin Wißkirchen

Pae White. ORLLEGRO. 2013. Courtesy of the artist and neugerriemschneider, Berlin © MAK/Katrin Wißkirchen

Pae White. OroLlegro. 2013. Courtesy of the artist and neugerriemschneider, Berlin © MAK/Katrin Wißkirchen

Paralēli šai kodola izstādei no šīgada oktobra līdz 2014. gada oktobrim muzejā skatāma vēsturisko naratīvu un objektu (tostarp MAK muzeja pastāvīgās kolekcijas eksponātu) interpretācijas, safabricējumu un simulāciju izstāde, proti, amerikāņu multimediju mākslinieces Pae White soloizstāde ORLLEGRO. Autore uz ierastiem objektiem piedāvā paskatīties citādi, atbrīvojot tos no zināmajiem un, iespējams, jau sagurušajiem vēstījumiem, stimulējot jaunas asociācijas, piesaistot jaunus skatītājus.

No šīgada septembra līdz decembrim MAK muzeja filiālē MAK DESIGN SALON – Geymüllerschlössel pilī skatāma Studio Formafantasma laikmetīgā dizaina izstāde, kuras uzdevums savukārt ir veidot dialogu ar 19. gadsimta Vīnes buržuāzijas pils Bīdermeijera esenci.

Šāda izstāžu programmas ieskice parāda Kristofa Tuna-Hoenšteina vēsturiskā un laikmetīgā sintēzes pieeju. Direktors atzīst, ka arī turpmāk muzejs plāno pieaicināt laikmetīgos māksliniekus darboties ar MAK muzeja kolekciju un radīt jaunus darbus, kas būtu inspirēti muzeja krājumos, tāpat mākslinieki tiks aicināti iesaistīties ekspozīciju un telpu dizainā.

Kristofs Tuns-Hoenšteins dzimis 1960. gadā – Volfsbergā, Austrijā. Studējis tieslietas, politiku un mākslas vēsturi. No 1999. līdz 2007. gadam ieņēmis direktora amatu Austrijas Kultūras forumā Ņujorkā (Austrian Cultural Forum), no 2007. gada – stratēģiskā menedžmenta direktora amatu Vīnes pilsētas radošajā aģentūrā departure (The creative agency of the City of Vienna). Darbojies kā publicists un redaktors tiešsaistes žurnālā austria.culture.

Ar MAK direktoru tiekamies Vīnes laikmetīgās mākslas mesē VIENNAFAIR.

Par VIENNAFAIR unikalitāti tiek uzskatīts meses Austrumeiropas fokuss. Kādas būtiskākās atšķirības saskatāt mākslā – Eiropas Rietumos un Austrumos?

Mana pārliecība ir tāda, ka dzīvojam globālās mākslas laikmetā. Tas nenozīmē, ka dažādu reģionu māksla ir nonivelējusies, taču digitalizācijas iespējas un vieglā piekļuve dažādās pasaules malās tapušam mākslas materiālam pieļauj dažādu ietekmju sajaukšanos. Šobrīd esam liecinieki tādam kā globālajam mākslas diskursam.

Atceros šīgada pieredzi Art Basel – Hong Kong. Āzijas māksla tajā bija plaši pārstāvētā, turklāt lielā mērā tieši no Rietumu galeriju puses. Ja mēs censtos šo mākslu vērtēt pēc kāda Rietumu mākslas kanona, tad nereti nāktos to aprakstīt ar Rietumos lietoto vārdu “kičs”. Taču kičs nav kategorija, un vārdu “kičs” (tā rietumnieciskajā izpratnē), runājot par šī reģiona mākslu un zinot tā kontekstu – nedrīkstētu pielietot. Āzijas māksla satur pavisam citu vēstījumu, tai ir citāda attīstība, figurālā ziņā tā ir daudz spēcīgāka... Ir jāiemācās mākslu vērtēt caur daudz globālāku kritēriju prizmu, jāatmet Rietumu vērtēšanas kritēriji un jāskatās uz darbiem pavisam citā, ļoti atvērtā manierē.

Runājot par Austrumeiropas mākslu – mākslinieki no šiem reģioniem daudz ceļo, citi tur vairs nedzīvo, tādējādi nepārtraukti notiek dažādu globālo ietekmju uzsūkšana. Aizvien grūtāk ir noteikt, kas ir tipiska Austrumeiropas māksla. Lai gan, jā, ir dažas tēmas, ko var viegli asociēt ar Austrumeiropas laikmetīgo mākslu, piemēram, nauda. Daudzi mākslinieki spēlējas ar bagātības un naudas tēmu – kaut vai, ja atceramies spilgto Krievijas paviljonu šīgada Venēcijas biennālē. Un tas ir dabiski – mākslā tiek runāts par aktuālām tēmām, par tēmām, kas izvirzījušās priekšplānā. Austrumos priekšplānā ir ekonomiskās attīstības jautājumi.

Cik liela ir MAK muzeja interese par Austrumeiropas lietišķo un laikmetīgo mākslu?

Viena no muzeja kompetencēm ir pievērst uzmanību globālās kultūras priekšstatam. Ja jautājat, cik lielā mērā muzeja kolekcijā pārstāvēta Austrumeiropa, tad jāsaka, ka tas atkarīgs no laika perioda. Ja domājam par laiku, kad Eiropā valdīja monarhija, un Polijā, Ungārijā un Čehijā pastāvēja spēcīga māksla skola, tad, jā, tā muzeja kolekcijā ir neiztrūkstoša.

Kas attiecas uz laikmetīgo mākslu – MAK muzejs nav vienkārši laikmetīgās mākslas muzejs, tas meklē lietišķās mākslas attiecības ar laikmetīgo mākslu. Ja mākslinieks, neatkarīgi no savas reģionālās piederības, var piedāvāt ko pietiekami interesantu, saistītu ar muzeju fokusu, tam noteikti ir jāatrodas muzejā.

MAK muzeja ārskats un iekšskats. Publicitātes foto

Vai, jūsuprāt, mākslinieki grib būt muzejos?

Noteikti. Vecais priekšstats par to, ka muzejs vāc lietas no pagātnes, kas ir tālu no laikmetīgā diskursa, ir zudis. Mūsdienīgs muzejs ir daļa no ikdienas mākslas dzīves. Tas rūpīgi izvēlas darbus, ko iegādāties, vai pieņemt kā dāvinājumus, jo muzeja uzdevums nav veidot pēc iespējas lielāku kolekciju, bet gan kvalitatīvāku. Kvalitāte ir primāra. Atrasties svarīga muzeja kolekcijā ir būtiski katram māksliniekam.

Muzejs negaida, kad māksliniekam apritēs 70 gadi, bet veido izstāžu projektus ar māksliniekiem jau viņu 30 gadu vecumā, tāpēc muzejam jābūt pārliecinātam, ka mākslinieks arī turpmāk strādās virzienā, kas nezaudēs cilvēku uzmanību. Šādu interesantu mākslinieku darbi pēc izstādēm nereti nonāk arī muzeja kolekcijā.

Otrkārt, mūsdienīgs muzejs konsekventi uzrunā aktuālus māksliniekus, aicina tos strādāt ar tā kolekciju. Tādējādi kolekcijām tiek dota otrā elpa – iespēja uz tām paskatīties no jauna skatpunkta.

Vai, jūsuprāt, auditorija uzticas muzeju izvēlei?

Lielos vilcienos uzticas un varbūt pat vairāk nekā kolekcionāru institūcijām. Publiskajam muzejam ir jāstrādā pēc citiem kritērijiem nekā privātām institūcijām – daudz objektīvāk. Notiek izvērtēšana, ko veic virkne kuratoru un mākslas ekspertu. Es nesaku, ka kolekcionāru muzeji ir sliktāki, taču tajos pieaicinātie kuratori un direktori strādā ar jau esošām kolekcionāra subjektīvajām izvēlēm. Privātkolekcijām nav jābūt objektīvām, to uzdevums ir atspoguļot kolekcionāru, kas par savu muzeju maksā. Domāju – cilvēki to saprot, un tāpēc muzejiem uzticas.

Taču kolekcionāru muzeji var atļauties būt daudz atvērtāki, eksperimentālāki savā darbībā, veidā, kā reprezentē kolekcijas... Un cilvēkiem tas patīk.

Tas ļoti atkarīgs no muzeja, tāpat kā no kolekcionāra. Varu sacīt, ka MAK kā muzejs lielā mērā ir eksperimentu laboratorija. Eksperimenti notiek ne tikai izstāžu kontekstā.

Svarīgs jautājums, kas jāizvērtē, pirms sākt sadarbību ar kādu mākslinieku, – vai muzejs ir ieinteresēts kalpot par platformu, uz kuras mākslinieks nāktu klajā ar radošiem jaunatklājumiem un eksperimentāliem darbiem?

Tikmēr kolekcionāri ne vienmēr ir gatavi investēt māksliniekos. Kolekcionāri drīzāk izvēlas pirkt jau gatavu darbu, nevis segt tapšanas izmaksas, ja vien darbi nav plānoti kļūt par kolekcijas daļu.

Muzeja gadījumā darbiem nav obligāti jānonāk tā kolekcijā, taču muzejs ir ieinteresēts publikai parādīt mākslinieka jaunradi un dot iespēju tam spert soli tālāk. Pat ja muzejs veido kāda autora retrospekciju – tad ar domu, lai pārveidotu priekšstatu par mākslinieka darbu, atklātu jaunu tā dimensiju.

Muzejos notiek daudz interesantu lietu, kas piesaista pat to cilvēku uzmanību, kam par mākslu ikdienā ir maza interese.

Kāds būtu jūsu komentārs par laikmetīgās mākslas scēnu Vīnē?

Tik daudz kas notiek! Jūtams pozitīvs gars. Jāatzīst gan, ka varētu būt lielāka sadarbība – ne tikai starpdisciplināra, bet arī starp vienas jomas pārstāvjiem.

Priecājos, ka Vīnē turpinās departure – The creative agency of the City of Vienna. Aģentūra darbojas kā lielisks instruments, ar kura palīdzību pilsētā tiek veicinātas inovācijas un radošums. Projekts rūpējas par to, lai visas sfēras – sākot no literatūras beidzot ar tēlotājmākslu, tiktu savestas kopā.

Vīnē ir vairāk nekā divdesmit patiesi labu galeriju, tāpēc uzskatu, ka lielisks piemērs ir projekts, kas aizsākās pirms pieciem gadiem. Ik gadu galerijas uzaicina kuratorus no visas pasaules, lai tie vienā laikā par vienotu tēmu kūrētu izstādes. Šīgada tēma ir Why painting now? (galeriju izstādes līdz 14. novembrim). Ir interesanti redzēt, kā kuratori realizē izstādes, zinot, ka paralēli to dara vēl citi – divdesmit citās galerijās.

MAK DESIGN SALON #02. STUDIO FORMAFANTASMA. The Stranger Within, MAK-Expositur Geymüllerschlössel. 2013 © MAK/Katrin Wißkirchen

MAK DESIGN SALON #02. STUDIO FORMAFANTASMA. The Stranger Within. Botanica (Edition Geymüllerschlössel), 2013 © MAK/Katrin Wißkirchen

MAK DESIGN SALON #02. STUDIO FORMAFANTASMA. The Stranger Within. Moulding Tradition, 2009. Gallery Libby Sellers, London © MAK/Katrin Wißkirchen

MAK DESIGN SALON #02. STUDIO FORMAFANTASMA. The Stranger Within. Craftica, 2012. Gallery Libby Sellers, London © MAK/Katrin Wißkirchen

www.mak.at