Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra jaunā direktore Marija Arūso
31/10/2013
Kopš oktobra sākuma Igaunijas Laikmetīgās mākslas centram ir jauna direktore – Marija Arūso (Maria Arusoo, 1983). Centrs ir dibināts 1992. gadā (sākotnēji kā Sorosa Mūsdienu mākslas centrs – Tallina, bet no 1999. gada kā neatkarīga institūcija), un tā direktors kopš 2005. gada bija Johanness Sārs (Johannes Saar), kas šīgada pavasarī iesniedza atlūgumu. Salīdzinājumam – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ir dibināts 1993. gadā (kā Sorosa Mūsdienu mākslas centrs – Rīga, bet no 2000. gada kā neatkarīga institūcija), un tā direktore kopš 2000. gada ir Solvita Krese, bet Viļņas laikmetīgās mākslas centrs ir dibināts 1992. gadā, un tā vadītāja amatu visu šo laiku ir ieņēmis Ķēstutis Kuizins.
Marija Arūso ir māksliniece (zem segvārda Marusoo) un kuratore, kas studējusi Goldsmiths mākslas koledžā Londonā. Pabeidzot studijas, viņa atgriezās Tallinā, 2011. gada vasarā sarīkojot vērienīgu grupas izstādi Kunstihoone telpās – Continuum_ The Perception Zone un līdzās vietējiem māksliniekiem izrādot tādus pasaulē zināmus vārdus kā Mārtins Krīds (Martin Creed), Olafūrs Eliasons (Olafur Eliason) u.c. Viņa bija nolēmusi Tallinā ilgi nepalikt, bet tomēr aizkavējās. Mākslinieces un neatkarīgas kuratores prakse šobrīd ir atlikta malā, lai īstenotu visas tās idejas, kādam, viņasprāt, jābūt Igaunijas Laikmetīgās mākslas centram un tā darbības misijai.
Interesanti piebilst, ka šoruden pārmaiņas piedzīvojusi arī Tartu pilsēta. Tartu mākslas muzeja vadītājas amatā stājusies Marijas Arūso vienaudze – kuratore Raela Artela, kas – kā saka Arūso – ir liels notikums, jo “vēl nesen neviens nevarēja iedomāties, ka šo amatu varētu ieņemt kāds jaunās paaudzes pārstāvis”.
Kad ierodos Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrā, kas atrodas tieši pie Tallinas Brīvības laukuma, Marija Arūso ir viena pati (ikdienā cilvēki ir divi. Jā, divi darbinieki!) – baltā sporta džemperī ar lielu melnu uzrakstu FAKE (“viltots” – no angļu valodas). Marija man izrāda telpas, piebilstot, ka dīvānu šeit neieviesīšot, jo citādi rastos vilinājums te arī nakšņot. Piesakos uz melnu kafiju, kamēr Marija no krūzes ar uzrakstu Documenta(13) dzer zaļo tēju.
Kālab Igaunijas Laikmetīgās mākslas centram tika nomainīts direktors?
Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra direktors tiek ievēlēts uz pieciem gadiem. Johanness Sārs bija nostrādājis gandrīz divus pilnus termiņus – atlika vēl pusotrs gads līdz apaļiem desmit. Viņš iesniedza atlūgumu, jo bija izlēmis vairāk pievērsties pētniecībai un pabeigt doktora darbu. Kāpēc tieši tagad? Iespējams, tālab, ka jutās droši, ka būs, kas centra vadību pārņems. Pēdējā pusotra gada laikā centrā notikušas straujas pārmaiņas. Kuratoru amatā tikām pieņemtas mēs ar Rebeku Poldsamu (Põldsam), un mēs mainījām darbības ievirzi, vairāk balstītu aktivitāšu rīkošanā, ne tikai arhīva vākšanā.
Kad satiku tevi 2012. gada vasarā, tu tikko biji sākusi te strādāt par kuratori un teici, ka lēmumu ļoti ilgi apdomāji. Nupat biji atgriezusies no studijām Goldsmiths mākslas koledžā Londonā, un svārstījies starp iespēju darboties kā māksliniece un kuratore bez piesaistes noteiktai pilsētai, vai arī – pieteikties darbā Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra birojā Tallinā. Nepagāja ne divi gadi, un esi jau centra direktore, “savažojot” sevi uz vēl vismaz pieciem gadiem.
Jā, es toreiz ļoti nopietni apdomāju savu izvēli. Tas bija mirklis, kad beidzot būtu varējusi strādāt neatkarīgi. Taču tas sakrita ar laiku, kad Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs izsludināja konkursu uz kuratora vietu. Un es zināju, ka, ja es izlemju palikt Tallinā, tad vienīgā vieta, kur es vispār gribētu strādāt, ir Laikmetīgās mākslas centrs. Izmainīju savu plānu secību un pieteicos darbā.
Pamudināja arī tas, ka man bija ārkārtīgi daudz ideju, kādam Laikmetīgās mākslas centram vajadzētu būt un kāds tas patiešām varētu kļūt. Tas bija vilinājums un izaicinājums to censties īstenot. Jāpiebilst, ka centra komanda – tāpat kā virknei kultūras institūciju Igaunijā – ir tik neliela, ka tu patiesībā jau strādā kā neatkarīgs kurators, un nebūt nekļūsti par pelēku skrūvīti lielā mašinērijā. Diez vai šo var saukt par parastu biroja darbu.
Konkursu uz direktora vietu centra padome izsludināja šīgada pavasarī. Un man šķita tikai loģiski pieteikties, jo pusotru gadu biju ieguldījusi intensīvu darbu pārmaiņu virzienā, kas bija iespējamas, strādājot kopā ar Johannesu Sāru. Ja direktors mainītos, es visdrīzāk ietu prom. Tālab otrs variants bija vienkārši pašai pieteikties vadītājas amatam.
Kas ir šis virziens, kādā tu vēlies redzēt Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra attīstību?
Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra darbība ir attīstījusies pa spirāli. 90. gados, kad centrs tika izveidots, tam bija liela loma laikmetīgās mākslas diskursa veidošanā. Centrs bija t.s. viedokļa līderis. Tāpat tika ieguldīts liels darbs, atbalstot vietējos māksliniekus, un tolaik, deviņdesmitajos, arī intensīvi meklējot iespējas viņus sūtīt uz ārzemēm, rīkojot izstādes ārvalstīs. Tad sekoja ilgstošs periods, kad darbība bija vairāk iekšupvērsta, kļūstot par arhīvu un informācijas centru. Mana vēlme ir atgriezties pie sākotnējā darbības virziena, kad Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs aktīvāk strādāja ar vietējo diskursu, attīstīja izpratni par laikmetīgo mākslu, rīkoja dažādus saistītus pasākumus. Tāpat uzskatu, ka šodien vairs nav tie laiki, kad mākslinieki būtu jāsūta tikai un vienīgi ārpus, ka varam regulāri aicināt svešzemju māksliniekus un kuratorus strādāt tieši Tallinā. Vietējo laikmetīgās mākslas ainu padarīt starptautiskāku. Protams, budžets mums ir ierobežots, tomēr ir daudz iespēju, kā to izdarīt. Un nekas no minētā nav jauna divriteņa izgudrošana. Tās ir lekcijas, filmu vakari, izstādes, kā arī atbalsts vietējo mākslinieku karjeras attīstībai. Šāda veida apzināts, regulārs un intensīvs darbs Igaunijā patlaban akūti pietrūkst.
Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra komanda ir izteikti maza…
Tiesa, šobrīd esam divatā – es un Rebeka, ar kuru kopā te sākām strādāt kā kuratores. Pirms pusotra gada bijām četri cilvēki. Šobrīd izjūtu nepieciešamību pēc vēl trešā kolēģa, kura pārraudzībā būtu administratīvie pienākumi, kā arī projektu rakstīšana. Kaut mums ar Rebeku netrūkst ideju par izcila satura un programmas izstrādi, tomēr zinu, ka jākļūst reālistiskākiem, lai atrastu līdzekļus un to visu varētu realizēt. Tālab no 2014. gada meklējam trešo pastāvīgo darbinieku, kas stāvētu ar abām kājām uz zemes. (Smejas) Bet uz konkrētiem projektiem plānojam piesaistīt ikreiz cita sastāva komandu. Trīs, četru gadu perspektīvā plānojam aicināt tieši ārzemju kuratorus.
Kādi ir nākamā gada plāni?
2014. gada janvārī KUMU atklāsim Deneša Farkas veidoto 55. Venēcijas mākslas biennāles Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīciju. Ieplānotas vairākas izstādes Tartu un Tallinā, kuru kuratores esam mēs ar Rebeku, bet pagaidām sīkāk par tām nevēlos runāt. Patlaban arī esam uzsākuši sadarbību ar Eiropas laikmetīgās mākslas biennāli Manifesta, kas 2014. gada vasarā notiks Sanktpēterburgā. Tālab plānojams, ka nākamā gada vasaras un rudens notikumi arī Tallinā notiks Manifesta zīmē. Tostarp ikmēneša lekcijas, kuras lasīs kāds no ārvalstu kuratoriem. Tāpat 2014. gadā plānots izstrādāt jaunu sistēmu, kā centram sevi nodrošināt finansiāli. Vēlos atrast elastīgāku pieeju.
Kāds šobrīd ir Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra finansiālais modelis?
Pamata budžets nāk no Kultūras ministrijas, kas nosedz īres maksu, algas un ikdienas tēriņus. Uz šo finansējumu pretendējam ikgadēja konkursa kārtībā. Savukārt projektiem tiek piesaistīti starptautisku un vietēju fondu līdzekļi.
Un kā šo modeli centrs ir ieplānojis mainīt?
Attīstot stabilākas, ilgtermiņa attiecības ar fondiem, kā arī atsevišķiem projektiem piesaistot privātus investorus. Lai darbs pie katras jaunas ieceres nebūtu jāsāk no nulles, bet atrastos ilgtermiņa partneri noteiktu darbību sektoram. Piemēram, internu atbalstam vai tikai lekcijām u.tml. Tādējādi būtu iespēja plānot darbību uz priekšu.
Vai Igaunijā privātie investori ir naski atbalstīt mākslu? Kāda ir situācija?
Salīdzinoši man šķiet, ka Latvijā situācija ir labāka. Kaut tikai daži, bet Latvijā tomēr ir aktīvi mākslas kolekcionāri, kas atbalsta mākslu un kultūru. Igaunijā interese par mākslas kolekcionēšanu un filantropiju aug pamazām. Domāju, tas ir arī izglītības jautājums, jo tikai pēdējos gados mākslas galerijas u.c. institūcijas aktīvi pie tā strādā, lai šī vide, kā arī potenciālo pircēju, kolekcionāru izpratne par laikmetīgo mākslu mainītos.
Piemērs ir šīgada Venēcijas mākslas biennāle, kur Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīcijas atbalstam mums izdevās piesaistīt vienu advokātu biroju. Efekts bija abpusējs: mums tika nosegta daļa izdevumu, bet tajā pašā laikā laikmetīgā māksla sasniedza jaunu auditoriju, kurai šobrīd par to ir radusies aktīva interese.
Atrast šāda veida atbalstu laikmetīgajai mākslai ir ļoti lēns process un smags darbs. Jo ir daudz vieglāk pārliecināt, ka ir nepieciešami līdzekļi, piemēram, bērnu veselības aprūpei. Bet iemesli, kāpēc privāti naudas līdzekļi būtu jāziedo laikmetīgās mākslas projektiem, nav tik acīmredzami.
Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra pārraudzībā ir konkurss par dalību Venēcijas mākslas biennālē. Vai tu kā jaunā direktore plāno ko mainīt ierastajā kārtībā?
Jā, esam iecerējuši konkursu uz 56. Venēcijas mākslas biennāli, kas notiks 2015. gadā, izsludināt krietni agrāk nekā ierasts. Mūsu priekšrocība ir tā, ka tieši Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs izlemj, kad to rīkot. Latvijā kārtība, ja nemaldos, ir cita.
Konkursu izsludināsim jau šīgada novembrī, saglabājot to pašu uzstādījumu, kuru īstenojām tagad, 55. Venēcijas biennāles ietvaros – proti, ka projekta komandā ir jābūt gan Igaunijas, gan ārvalstu pārstāvjiem. Tas ir obligāts noteikums. Turklāt šoreiz aktīvi strādāsim, lai informācija par konkursu izskanētu arī aiz Igaunijas robežām. Lai pieteikumu iniciatīva varbūt pat nāktu no ārpuses, nevis Igaunijas. Pat tām komandām, kas paliks aiz strīpas, tā būs bijusi laba mācībstunda – konkursa projekta izstrādē vietējiem māksliniekiem vai kuratoriem sadarbojoties ar citvalstu profesionāļiem.
Vai Igaunijā ir jūtama paaudžu maiņa kultūras jomā?
Jā un nē. Tas, ka es esmu kļuvusi par centra direktori, lielā mērā ir sakritību virkne. Taču noteikti var apgalvot to, ka Tallinas vide nupat kļuvusi jaunajai paaudzei interesanta. Piemēram, Anu un Sirkels – mākslas un dizaina grāmatnīcas Lugemik izveidotāji – man nesen stāstīja, ka tad, kad viņi devās prom no Igaunijas, lai ārzemēs studētu, atgriezties īsti negribējās. Taču tagad, kad viņi atkal atbrauca uz Tallinu, viņi redzēja, ka vide dažu gadu laikā ir mainījusies un kļuvusi auglīga šādām jaunām kultūras iniciatīvām – kā, piemēram, mākslas un dizaina grāmatnīcai. Ir intriģējoši te palikt un darboties.
Kaut kādā ziņā to pašu varu teikt par sevi. Uz Londonu es braucu studēt ar vēlmi pieredzēt to mākslas pasauli, kurai ir jau ilggadēja tradīcija. Nebiju domājusi tik drīz atgriezties Igaunijā. Bet, te ierodoties, gaisā sajutu pārmaiņu vēsmas. Kas šobrīd ir pāraugušas jau reālos, kaut pavisam nelielos procesos. Dažādās kultūras nozarēs vadošos amatos ir jauna paaudze, līdzīgi domājoši cilvēki. Un tas, ka Baltijā nav attīstīts mākslas tirgus, visa šī sistēma, jaunam cilvēkam ir ārkārtīgi izaicinoši – būt tam, kas strādā pie tā izveides. Ir tik daudz kā vēl neizdarīta – un ir visas iespējas to izdarīt pa savam. Kādam tas šķiet biedējoši, bet citiem – aizraujoši.
Tajā pat laikā tas nenozīmē, ka vecākā paaudze būtu nostumta malā. Vienmēr atsaucos uz kuratori Ehu Komisārovu (1947), kura šobrīd strādā KUMU muzejā, kā uz ārkārtīgi iedvesmojošu piemēru, ka cilvēks, neraugoties uz savu vecumu, var domāt laikmetīgāk par kuru katru jaunieti.
Kā, tavuprāt, patlaban visvairāk pietrūkst Igaunijas Laikmetīgās mākslas ainā?
Savstarpēja vienošanās vietējā līmenī par to, kādas ir mūsu attiecības ar laikmetīgo mākslu. Visām vietējās mākslas skatuves šūniņām jābūt izpratnei par daudzmaz līdzīgu virzienu, kādā laikmetīgās mākslas vidi attīstīt. Lai apvienotu spēkus un būtu lielāka jauda arī izsisties ārpusē. Ir jāprot artikulēt, kas ir tas, ko darām, un kāpēc to darām. Ko vēlamies panākt? Jo, kā jau teicu, lielāko daļu kultūras institūciju vada viens, divi, trīs cilvēki. Un ja katrs plēšas savā virzienā, tā ir enerģijas iztērēšana, kas ne pie kādā rezultāta nenovedīs.
Kā praktiski to var īstenot? Visiem vienoties par kaut ko līdzīgu?
Izklausīsies super naivi, bet uzskatu, ka svarīgākais ir savstarpēji uzticēties, nevis “dalīt pīrāgu”. Lai gan mēs visi cīnāmies par Kultūras ministrijas finansējumu. Tomēr jāiemācās sadarboties tā, lai katrs var īstenot savas stiprās puses. Tāpat esmu pārliecināta, ka ir jācirkulē no viena amata uz citu. Nevajag iekrampēties “krēslā”. Ir jāpastrādā gan kā frīlancerim, gan kā kuratoram, kā institūcijas vadītājam, un tad atkal jādodas tālāk. Tā arī var gūt plašāku izpratni par to, kā mākslas vide funkcionē.
Svarīgs aspekts ir studentu prakses iespējas. Tallinas Mākslas akadēmijā praksei atvēlēts gauži īss posms. Bet tā ir labākā iespēja saprast, ar ko ir vēlme pēc mācībām nodarboties. Tā ir viena no lietām, ko arī Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs centīsies attīstīt. Jau tagad studenti var pieteikties praksē pie mums, bet izvērsīsim sadarbību arī ar citām kultūras institūcijām.
Tu Londonā izgāji praksi studijā Martin Creed Limited, trīs gadus strādājot par mākslinieka asistenti. Vai ir kādi konkrēti piemēri no tajā laikā piedzīvotā, kas tevi iedvesmoja un varbūt joprojām motivē, strādājot tagad Igaunijā un cenšoties uzlabot situāciju?
Galvenokārt – attieksme. Uztvert savu darbu ārkārtīgi nopietni. Ticēt tam, ko tu dari. Mazāk čīkstēt un vairāk darīt reālu darbu. Tieši šī attieksme, kā arī kopējais laikmetīgās mākslas pasaules profesionalitātes līmenis ir tas, kas mani joprojām iedvesmo iet uz priekšu un arvien attīstīties. Un es to visu laiku turu acu augstumā, jo citādi šeit Igaunijā ir ļoti viegli iestrēgt sajūtā, ka tavs darbs nevienam nav vajadzīgs. Arī atgriezeniskā saite Igaunijā ir pagaidām reti iespējama, jo lielai daļai auditorijas ir konservatīva izpratne par to, kas ir laikmetīgā māksla. Tā tiek uztverta kā kaut kas negatīvs, kamēr reti kurš aizdomājas, ka laikmetīgā māksla ir kas plašāks – tas patiesībā ir domāšanas veids. Tajā pašā laikā neuzskatu, ka būtu jākopē kāds Londonas piemērs, jo ir jāprot uztaustīt, tieši kā attīstīt laikmetīgās mākslas vidi tieši te – Igaunijā.
Tas viss izklausās ļoti jauki un iedvesmojoši, bet – kā jau tu minēji – jūs centrā šobrīd esat divi cilvēki. Neviens no jums nav pārcilvēks… Kur tu atjauno enerģiju, lai darbā nepārdegtu?
(Smejas) Svarīgi ir komunicēt ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Nedrīksti būt viens, jo tas iedvesmo vismazāk. Turklāt komandai nav jābūt lielai, lai tā savstarpēji uzlādētos. Mani arīdzan spēcina iespēja apmeklēt starptautiski nozīmīgus mākslas notikumus kā Venēcijas biennāle u.tml. Jo tā ir iespēja redzēt tos profesionāļus, kam laikmetīgā māksla nav tikai hobijs vai svētdienas izklaide, bet iemesls smagam un neatlaidīgam darbam. Runājot par darbu no 9 līdz 17 – tas ir jāaizmirst. Es uzskatu, ja pienāks diena, kad es plkst. 17.00 vēlēšos doties mājās, lai visu vakaru nedarītu neko, tad es labāk savu posteni uzreiz atbrīvoju kādam citam, kam ir jauda un enerģija īstenot lielas lietas.
