Mākslas institūcijai jābūt populārai, taču ne populistiskai
08/11/2013
Nikolauss Šafhauzens (Nicolaus Schafhausen, 1965) ir viens no veiksmīgākajiem un ietekmīgākajiem mākslas impresārijiem šodienas Eiropā. Turklāt viņa pieredzi raksturo pavisam tieša un nepastarpināta virzība pa mākslas iedvesmoto Eiropas pilsētu karti un teritoriju.
Dzimis Diseldorfā, dzīvojis Briselē, studējis Minhenē un Berlīnē. Pēdējā – nodibinājis galeriju Lukas & Hoffmann. Deviņdesmito gadu sākumā Nikolauss Šafhauzens aizsāka savu pirmo izstāžu organizēšanas praksi ar tādiem tolaik vēl mazzināmiem, šodien jau pasaulslaveniem māksliniekiem, kā Olafūrs Eliasons (Olafur Eliasson), Karstens Hellers (Carsten Höller) un Antje Majevskis (Antje Majewski).
Kunsthalle Wien. Foto: Ieva Epnere
Tālākā dzīves gājuma virāža Šafhauzenu ievirzīja mākslinieciskā direktora amatā Štutgartes Künstlerhaus (1995–1998), vēlāk – Frankfurtes Kunstverein direktora postenī (1999–2005). No 2005. līdz 2007. gadam Nikolauss Šafhauzens pildīja jaunizveidotā European Kunsthalle centra direktora pienākumus Ķelnē. Arī direktora pozīcija Roterdamas Witte de With, Center for Contemporary Art negāja secen (2006–2011).
Ārpus iepriekšminētajām institūcijām Nikolauss Šafhauzens līdzdarbojies un vienpersoniski kūrējis izstādes Stedelijk Museum Amsterdamā, Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), Nacionālajā mākslas, arhitektūras un dizaina muzejā Oslo un citur. Tāpat Šafhauzens bijis kurators Vācijas nacionālā paviljona ekspozīcijām 52. un 53. Venēcijas mākslas biennālē, kūrējis pirmo Briseles biennāli 2008. gadā, Media City festivālu Seulā – 2010. gadā, un jau nākamgad pievērsīsies 6. Bukarestes biennālei.
Pirms mākslas pasākumu organizēšanas, 20–25 gadu vecumā Nikolauss Šafhauzens arī pats iemanījies nodarboties ar mākslu, pie kuras gan tiešā veidā vairs neplāno atgriezties: “Izstāžu kūrēšana ir vienīgā ar mākslu saistītā prakse, kuru patiešām mīlu. Tā ir kā filmas režisēšana, un visi tajā iesaistītie ir aktieri.”
Oktobrī apritēja jau pilns gads kā Nikolauss Šafhauzens ieņem viena no nozīmīgākajiem laikmetīgās mākslas un tās diskursa centriem Eiropā – izstāžu zāles Kunsthalle Wien direktora amatu.
Kā zināms, Kunsthalle Wien fokuss ir starptautisks. Kāda vieta tās programmā atvēlēta Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslai?
Kunsthalle Wien programmā nepastāv kāds specifisks ģeopolitisks fokuss. Personiski es nemēdzu pētīt ierakstus mākslinieku pasēs. Mākslas centra izstāžu zālēs pabijusi virkne Baltijas valstu mākslinieku, piemēram, igauņu mākslinieks Marks Raidpere, lietuviešu mākslinieks – Žilvins Kempins. Šobrīd grupas izstādē Salon der Angst jeb “Baiļu salons” (izstāde skatāma līdz nākamā gada 12. janvārim) piedalās latviete Ieva Epnere – spēcīga savas paaudzes māksliniece ar izciliem postkonceptuālisma foto un video darbiem.
Ievas Epneres ekspozīcija izstādē Salon der Angst. Foto: Ieva Epnere
Es lieliski pārzinu Baltijas reģionu. 2005. gadā darbojos Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (CAC), zināmu pieredzi devusi arī darbība kādreizējā laikmetīgās mākslas institūtā NIFCA Helsinkos, kas aptvēra Skandināvijas valstis un veidoja sadarbību ar Baltijas valstu māksliniekiem.
Un Vīne, manuprāt, ir piemērota lokācija, kur šo reģionu mākslu izrādīt.
Tā tiek uzskatīta par piemērotu vietu arī Austrumeiropas laikmetīgās mākslas meses VIENNAFAIR norisei. Kāds būtu jūsu komentārs?
Uzskatu, ka Vīne un Austrija ir vairāk pieskaitāmas Centrālai un Austrumeiropai nekā Viduseiropai. VIENNAFAIR ir lieliska mese, tomēr uzskatu, ka šim fokusam uz, sacīsim tā – Rietumeiropas Austrumu reģioniem būtu jābūt vēl spēcīgākam, vēl skaidrākam. Šis ir tikai sākums. Joprojām māksla no šo reģionu valstīm globālajā mākslas tirgū ir maz reprezentēta. Šo valstu nacionālie mākslas tirgi ir vāji, kolekcionāru scēna – maza. Manuprāt, tas skaidrojams ar to, ka privātkolekciju veidošanas tradīcija ir daudz attīstītāka tieši Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Vīne, tāpat kā Berlīne, ir ļoti piemērotas šo mazāk attīstīto mākslas tirgu stiprināšanai.
Lūdzu, ieskicējiet Kunsthalle Wien programmu turpmākajam gadam!
Darbu Kunsthalle Wien uzsāku tieši pirms gada – 2012. gada oktobrī. Salon der Angst, ko kūrēju kopā ar Katerinu Hagu (Cathérine Hug), ir pirmā izstāde, kopš ieņemu šo amatu. Angst ir ļoti specifisks vācu valodas vārds. To var tulkot kā “bailes”, lai gan īsti precīzi tas nebūtu. Un tomēr – šis vārds ir sastopams un saprotams arī citās valodās. Tāpēc arī nosaukumā atstājām tikai un vienīgi vācisko terminu. Tā ir liela – 45 mākslinieku grupas izstāde, kurā katrs savos darbos pauž baiļu, terora un nedrošības manifestāciju – gan sociopolitiskā, gan psiholoģiskā griezumā. Starp citu, bailes ir bieži sastopama tēma kā laikmetīgajā māksla, tā arī visā mākslas vēstures griezumā. Tā vienmēr ir bijusi aktuāla tēma, šodien jo sevišķi – politisko manipulāciju kontekstā.
Florin Mitroi (gleznas) un Zin Taylor. Izstādē Salon der Angst. Foto: Ieva Epnere
Salon der Angst ekspozīcijas skats. Foto: Ieva Epnere
Nākamajā gadā Kunsthalle Wien plāno realizēt divpadsmit dažādus – lielākus un mazākus projektus.
Nākamā izstāde būs divu beļģu mākslinieku – Jos de Gruyter un Harald Thys retrospekcija.
Īpašs Kunshalle Wien projekts būs izstāde par tēmu “zils”. Tā atklās šīs krāsas sociālpolitiskās nozīmes. Kā zināms, Eiropas Savienības simboliskā krāsa ir zila, demokrātijas krāsa ir zila... Ko tā mums patiesībā nozīmē? Tāpat būs dažādas solo izstādes, tostarp amerikāņu mākslinieku.
Daži projekti ceļos, daži taps sadarbībā ar citiem muzejiem. Citus projektus kūrēšu es, citus – Kunshalle Wien desmit kuratoru komanda, pie atsevišķiem strādās pieaicinātie kuratori.
Mark Wallinger. Izstādē Salon der Angst. Foto: Ieva Epnere
Jeff Wall. Izstādē Salon der Angst. Foto: Ieva Epnere
Kā tas ir strādāt abās frontēs – kā kuratoram un izstāžu zāles direktoram?
Komplicēti tas ir, taču es saprotu savu lomu. Protams, es visu nedaru viens pats – tas būtu absolūti neiespējami.
Tik lielā pilsētā kā Vīne, kur ir tik daudz muzeju, izstāžu zāļu, laikmetīgās mākslas iestāžu – jābūt ļoti kritiskai pieejai. Ir vajadzīgs kāds, kurš gudri, akadēmiski un kuratoriāli lemj, kā institūcija komunicēs ar auditoriju.
Kāda būtu jūsu formula, kā ar laikmetīgo mākslu iepazīstināt pēc iespējas lielāku skatītāju loku?
Sarežģīti... Manā izpratnē šai institūcijai ir jābūt populārai, taču ne populistiskai. Es nekad nepiekritīšu uzstādījumam, ka mums jārāda sabiedrībā tikai jau atzinību guvušas un labi zināmas mākslas parādības, kas, protams, piesaistītu daudz lielākas apmeklētāju masas. Protams, vēlamies sasniegt pēc iespējas lielāku apmeklētāju skaitu, taču reizē mēģinām tiekties uz mūsu galveno mērķi – pildīt izglītojošo funkciju. Kopš 90. gadiem Kunsthalle Wien pilsētā darbojas kā kritisks kultūrpolitisks instruments. Cenšamies saglabāt no tirgus kritiski distancētu pozīciju un uztvert auditoru nopietni. Gadā mūs apmeklē 150 000 apmeklētāju, kas tāda izmēra institūcijai ir vērā ņemams skaitlis.
Foto: Ieva Epnere
Kāds ir Kunshalle Wien gada finansējums?
Kunshalle Wien ir sabiedriska institūcija, ko gandrīz pilnībā atbalsta Vīnes pilsēta. Mūsu vajadzībām tā novirza 4 miljonus eiro, ko papildina arī privātais atbalsts un izstāžu zāles ienākumi.
