Būvēt laikmetīgu muzeju nozīmē būvēt laikmetīgu sabiedrību
Video intervija ar Luiziānas Modernās mākslas muzeja direktoru Polu Ēriku Toneru
Arterritory.com
13/11/2013
Laikā, kad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka atrodas rekonstrukcijā, bet Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs ir vien nākotnes vīzija, Arterritory.com, sadarbojoties ar Platforma Film, nolēma noskaidrot, kāda ir 21. gadsimta muzeja loma sabiedrībā, sākot no bērniem līdz pieaugušajiem?
Lai izprastu 21. gadsimta muzeja funkciju un potenciālu, devāmies uz Humlebeku Dānijā, kas atrodas 35 kilometrus no galvaspilsētas Kopenhāgenas un ir mājvieta Luiziānas Modernās mākslas muzejam. Luiziāna tika iecerēts kā vienots vides veselums, kurā mijiedarbotos māksla, arhitektūra un ainava. Muzejs tika dibināts 1958. gadā ar mērķi veidot dāņu modernās mākslas kolekciju, taču drīz vien koncepcija mainījās un tika pavērts ceļš arī starptautiskajai mūsdienu mākslai. Mūsdienās Luiziāna ir atzīta par vienu no pasaules respektablākajām izstāžu zālēm ar ievērojamu modernās mākslas kolekciju, kas ir viena no lielākajām Skandināvijā. Kolekcijā ir vairāk nekā 3000 mākslas darbu, hronoloģiski tā aptver laiku no 1945. gada līdz mūsdienām. Starp kolekcijas māksliniekiem var minēt Pikaso, Džakometi, Dibifē, Īvu Kleinu, Vorholu, Raušenbergu, Henriju Mūru, Luīzi Buržuā, Filipu Gastonu, Georgu Bāzelicu, Zigmāru Polki, Anselmu Kīferu, Pēru Kirkebiju, Deividu Hokniju un daudzus citus. Pēdējos gados muzejs savu kolekciju papildinājis ar pavisam jaunu mākslinieku vārdiem. Katru gadu Luiziāna piedāvā 4–6 izstādes. Muzejā ir arī “Bērnu spārns”, kas piedāvā jaunākajiem apmeklētājiem mākslas rotaļlaukumu. Interesanti, ka savu nosaukumu Luiziānas muzejs ieguva, pateicoties tā pirmā īpašnieka, Aleksandra Brunera, trīs sievām, jo visas sauca – Luīze.
Jau gandrīz četrpadsmit gadus muzeja direktora amatu ieņem Pols Ēriks Toners – ne vien vadītājs, bet arī mākslas kritiķis – , kuru mums bija iespēja satikt.
MUZEJA IZŠĶIROŠĀ LOMA VIZUĀLI PĀRSĀTINĀTAJĀ KULTŪRĀ
Kad 2000. gadā Pols Ēriks Toners kļuva par Luiziānas Modernās mākslas muzeja direktoru, paziņas bija neizpratnē, kāpēc viņš karjerai izvēlējies tik vecmodīgu institūciju, kurā apmeklētāji neuzturoties ilgāk par 20 minūtēm. “Tas sakrita ar kibertelpas uzplaukumu, kad visi bija pārliecināti, ka vienīgais, kas nākotnē atliks, būs attēls uz ekrāna. Tieši pretēji! Biju pārliecināts, ka muzeju loma atgriezīsies. Mūsdienu vizuālajā kultūrā muzeji ir nepieciešami, lai nodrošinātu līdzsvaru starp attēlu un ķermeni. Lai apmierinātu vajadzību pēc kaut kā īsta.” Pols ir pārliecināts, ka situācija arī izskaidro dāņu histērisko aizraušanos ar sportu. “Kopenhāgenā cilvēki skrien, brauc ar riteni un dara visu, lai sevi apzinātos kā ķermeni! Tieši tālab arī muzeji ir svarīgi, kaut varbūt tiekam uztverti kā vecmodīga iestāde. Patiesībā nav nekā futūristiskāka par taustāmu realitāti.”
Pols akcentē muzeja izglītojošo lomu, norādot, ka Dānijas skolās ir mazinājies uzsvars uz vizuālo mākslu. Muzejam ir jārūpējas par jauno paaudzi. “Ja mēs neapbruņosim bērnus un jauniešus ar kritisku prātu, tad mūsdienu vizuālajā pārsātinātībā viņi vienkārši apmaldīsies.” Pols uzsver to, ka muzejs ir vieta, kur redzēt oriģinālus. Attēlu, imitāciju un virtualitātes pasaulē muzejs ir orientieris, kurā atgūt realitātes klātbūtnes sajūtu.
1958. gadā izveidotajā Luiziānas muzejā jau no paša sākuma bija atvēlēta vieta, kas domāta tieši bērniem. Pols Ēriks Toners atceras no savas bērnības, kā vecāki viņu šurp veduši spēlēties ar Lego un zīmēt. “Deviņdesmitajos gados muzeja vadība nolēma iet vēl tālāk un vēl vairāk uzsvērt muzejpedagoģijas nozīmi. Radīt speciālu telpu, kur bērni nejustos kā ienākuši pieaugušo pasaulē.” 1994. gadā tika atklāts “Bērnu spārns”, kura arhitektūra pielāgota muzeja jaunākajiem apmeklētājiem. Ideja palienēta no vērienīgas izstādes, kas Luiziānas muzejā tika sarīkota septiņdesmitajos gados un kuras nosaukums bija “Bērni ir cilvēki”, proti, bērni ne tikai kā pieaugušo atvases. Runājot par muzejpedagoģiju, Pols atzīst, ka, viņaprāt, svarīgākais ir tas, ka “bērni pieredz mākslu vēl pirms to apgūst intelektuāli. Zināšanas pēcāk uzliek tādu kā filtru, caur kuru interpretēt redzēto. Bez šī filtra bērni saglabā naivumu, bet produktīvu naivumu – vārda vislabākajā nozīmē.”
MUZEJA KONSERVATĪVĀ UN LAIKMETĪGĀ FUNKCIJA
“Muzejs ir konservatīvs tādā nozīmē, ka tas saglabā (conserve) kultūras artefaktus. Mēs cīnāmies pret aizmirstību, iznīcību, rūpējamies par pagātnes saglabāšanu nākotnei, kas, protams, muzejus padara mazliet vecmodīgus. Bet tajā pašā laikā – svarīgs mūsu uzdevums ir pagātni ienest šodienā. Vairs nepietiek pastiept roku un parādīt: še jums vēsture. Tas vairs nav iespējams. Muzejiem ir jāizpēta un jāizprot, kā šodien cilvēki dzīvo, kā tie tver un izprot pasauli. Saviem kuratoriem es lieku ne vien pārzināt mākslas vēsturi, bet arī daudz ceļot, redzēt, kā cilvēki dzīvo citviet, lasīt viņu avīzes un grāmatas. Tādā nozīmē laikmetīgās mākslas muzeja uzdevums ir just, kas pasaulē notiek patlaban.”
ARGUMENTI LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS MUZEJA NEPIECIEŠAMĪBAI
Uz jautājumu, vai laikmetīgās mākslas muzejs var nodrošināt ekonomisko pienesumu pilsētai, Pols Ēriks Toners atbild, ka tas jāskata plašā un ilgtermiņa perspektīvā. “Ir skaidrs, ka, uzbūvējot laikmetīgās mākslas muzeju, vispirms jārēķinās ar lieliem tēriņiem. Taču būvēt muzeju nozīmē būvēt sabiedrību. Tā nav vien peļņa no apmeklējuma. Muzejs ir jauna tīklojuma centrs. Kā iemest ūdenī akmeni, kurš izraisa tālāku viļņošanos. Šie viļņi ietekmēs sabiedrību visdažādākajā, arī pavisam neparedzamā veidā.” Pols uzskata, ka muzeja pienesums nav jāvērtē tikai pēc ekonomiskajiem rādītājiem. Būtiski ir saprast, kādu vērtību muzejs rada sabiedrībā. Viņš arīdzan norāda, ka kultūrtūristiem šodien ir svarīgi ne tikai labi restorāni, viesnīcas, bet arī kultūras baudīšana, bez kuras jebkurš ceļojums kļūst vienmuļš un garlaicīgs.
Kā cilvēkus pārliecināt par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību? Pols Ēriks Toners uzskata, ka svarīgi ir pārliecināt par muzeja ideju kā tādu, nevis konkrētām detaļām. “Ir jāuzsver, kāda izšķiroša loma ir laikmetīgās mākslas institūcijai, laikmetīgai mākslai – bet vispārīgā nozīmē. Salīdzinājumam var jautāt, kāda loma ir skolām? Kāpēc ir nepieciešama Latvijas Universitāte? Ar politiķiem nav jādiskutē par konkrētiem pētījumiem vai latīņu valodu, bet gan par izglītības ideju. Tāpat ir ar laikmetīgās mākslas muzeju.”
Ko atbildēt tai sabiedrības daļai, kas uzskata, ka pietiek ar 17., 18. vai 19. gadsimta mākslas muzeju? “Vai viņi dzīvo 17. gadsimtā?” retoriski jautā Pols. “Sabiedrībai – lai tā būtu mūsdienīga – ir nepieciešams laikmetīgās mākslas muzejs, kas palīdz izprast ne tikai šodienu, bet arī rītdienu. Jo mākslinieki ir tie, kas reizēm ļoti precīzi spēj notvert nākotnes strāvas. Ir svarīgi domāt par to, kur mēs būsim rīt un kas mēs esam šodien. Tieši tam kalpo laikmetīgā māksla.”
