Armands Zelčs: Vietējā mākslas dzīve netiek uztverta nopietni
29/11/2013
29. novembrī plkst. 19.00 kim? Laikmetīgās mākslas centra pirmā stāva zālē tiks atklāta Armanda Zelča (1978) trešā personālizstāde, kura sākotnēji medijos izziņota kā beznosaukuma, tomēr nosaukums ir parādījies – Trails of Fading Landscapes. “Lai nepadomā, ka izdomas trūkums,” joko Armands, kad satieku viņu divas dienas pirms atklāšanas. Kim? zālē ir uzsākta iekārtošana, taču darbi vēl sapakoti. Līdz ar ko izstāde arī man pagaidām ir noslēpums.
Nosaukums esot bijis prātā jau no sākuma, atklāj Armands, tomēr šķitis, ka varbūt nevajag skatītājam rokās ielikt tik daudz atslēgu, tālab pat uz plakātiem un ielūgumiem, kas nodrukāti ātrāk, ir vienkārši “personālizstāde”. Kamēr Zelčs pie ārdurvīm izsmēķē cigareti, atminos Kristīnes Kursišas “Personālizstādi” šajā pašā vietā 2012. gada augustā, kurai apzināti trūka pat izstādes koncepcijas apraksta un darbu anotāciju, ļaujot skatītājam pilnīgi brīvu vaļu interpretācijai. Par skatītāju, mākslas darbu un mākslinieku būšot arī Armanda Zelča izstāde. “Skatītājs un mākslinieks,uzlūkojot mākslas darbu, atrodas samērā līdzīgās pozīcijās,” viņš sacīs intervijā.
Armands Zelčs ir beidzis Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas Metāla dizaina nodaļu (2003), Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas bakalaura un maģistra programmas (2007, 2009) un 2009. gadā studējis Berlīnes mākslas universitātes (UDK) Eksperimentālo mediju nodaļā.
Arī divas iepriekšējās personālizstādes – “Bēgšanas mēģinājums” (2009) un “Nav tas, kas tas ir. Tā vārds ir zināms” (2011) notika kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Vadoties pēc tām, Vilnis Vējš grāmatā “2007–2012. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva” par Zelča daiļradi raksta: “Instalācijas, kurās parasti priekšmeti ir padarīti nefunkcionāli vai arī darbojas citādi nekā ikdienā. Tādējādi iegūstot jaunu – paradoksālu vai pat absurdu nozīmi.” Spilgti piemēri ir slidkalniņš, pa kuru līdz galam nevar aizslīdēt, bet gan atdurties pret ieapaļu sienu (“Marijas ceļš”, 2008); vai velosipēds, kas vairākkārt salocīts un vairs nav braucams (“Piezīmes par pašsaprotamām lietām”, 2008); uzgrieznis, kuram ierastā un funkcionāli loģiskā vītņu cauruma vietā ir kvadrātligzda (“Uzgrieznis”, 2009). Tomēr Zelčs man saka – “nekas vēl nav beidzies” un mudina neapzīmogot viņa rokrakstu pēc jau notikušajām izstādēm. Papildus intriga, dodoties skatīt Trails of Fading Landscapes.
Par ko ir jaunā izstāde?
Izstāde vēl tiek uzstādīta, tāpēc negribu pārāk aizrauties ar stāstīšanu. Jāņem vērā arī apstāklis, ka mākslinieka domas, kad viņš rada, un arī vēlāk, var nebūt nekas noteikts un nemainīgs. Tādējādi skatītājs un mākslinieks, uzlūkojot mākslas darbu, atrodas samērā līdzīgās pozīcijās. Līdz ar to es pat nevaru un arī nevēlos nonākt līdz tādai konkrētībai, lai varētu pilnībā paskaidrot darba koncepciju. Vismaz pagaidām. Pretējā gadījumā zūd jēga vizuālas valodas lietošanai.
Tātad tev nepietiek tikai ar ideju, tev svarīga arī mākslas materialitāte?
Jā, kā mākslinieks izsakos ar paņēmieniem, kuros materialitātei piemīt nozīme. Domas mijiedarbojas ar konkrēto. Līdz ko konkrētība sasniedz kādu progresu, māksla pārvietojās tālāk, nemitīgi saglabājot noteiktu distanci, ko nodrošina cilvēka nespēja domāt abstrakti. Un tad viss sākas atkal no gala.
Divu gadu posms starp personālizstādēm ir apzināta nepieciešamība vai sadzīviska sakritība?
Vairāku apstākļu sakritība. Interesanti, ka jautājumi par mākslinieka darba metodēm uzvirmo samērā bieži – kā strādāt: vai katru dienu, vai radīt darbus, tikai tuvojoties izstādei. Tomēr uzskatu, ka tam nav īpaša nozīme. Receptes nav, un tāda nav arī nepieciešama. Katrs dara, kā var un māk. Arī manā gadījumā ir dažādi, pat tā, ka mēdzu izgatavot maketa izmēra izstādi mājās. Tajos izvietoju tikpat mazus darbus, taču dažādu apsvērumu pēc ne viss nonācis līdz plašai apskatei. Vairums iegulst plauktos, vai, kad vietas paliek pavisam maz, izkūp kamīnā.
Maketi ir tavas skices? Baigā ķēpa…
Man tā nav ķēpa. Drīzāk maketa “būvēšana” palīdz strukturēt domas. Tas darbojas kā melnraksts. Ļauj ieraudzīt, kā darbus izkārtot telpā. Daļēji to var saistīt ar faktu, ka sākotnējo mākslas izglītību esmu ieguvis nodaļā, kas vairāk variē ar telpisku apjomu. Bet skicēt uz papīra… Nevaru panākt sev vēlamo skaidrību. Varbūt tā ir manu roku neveiklība, tizlums, bet tomēr man makets atklāj vairāk.
Runājot par izstāžu telpām Latvijā, kā tu kā mākslinieks jūties, kad dzirdi diskusijas par to, vai vispār nepieciešams Latvijas laikmetīgās mākslas muzejs?
Tas ir normāls jautājums: “Vai ir nepieciešams?” Arī es tādu uzdotu, ja nebūtu mākslinieks. Man, protams, atbilde nav ilgi jāmeklē, jo esmu ieinteresēts būves tapšanā.
Ja šāda institūcija izveidosies par platformu, kura spējīga virzīt mākslas vidi šeit uz vietas un attīstīt sadarbību arī citviet, tas atrisinātu daudzas hroniskas kaites. Tomēr to nevajadzētu uzskatīt par “Jēzus otro atnākšanu”, kā tas dažbrīd izskan. Muzejs nespēs atrisināt visas problēmas, kaut vai tikai tāpēc, ka tas nav vienīgais, kas mums pietrūkst.
Cik svarīgi tev ir, lai attīstās tieši lokālā mākslas vide?
Lokālais, ar to domājot pašmāju, ir ļoti svarīgs. Kaut kāda trakuma rezultātā tam Latvijā ir negatīva pieskaņa. Kopš 2000. gada vai pat agrāk ir panesies, ka pilnīgi visiem ir jābūt “jauniem, radošiem un dinamiskiem” un jārealizē sevi par katru cenu, turklāt starptautiskā mērogā. Citādi vispār neskaitās. Un tam parādās sekas.
Viena no problēmām ir tāda, ka pašmāju mākslas dzīve vispār vairs netiek uztverta nopietni. Tā vienkārši kļūst pavirša vai pakārtota. Rodas sajūta, ka kaut kas tiek gaidīts, atlikts uz labākiem laikiem. Varbūt vienkārši sēžam uz čemodāniem un ceram, ka kādu jauku dienu pienāks e-pasts ar aicinājumu notīties.
Bet vai Latvijā tie griesti nav pārāk zemi? Vai mākslinieki nealkst pēc lielākas konkurences, lai būtu papildus dzinulis pilnveidoties?
Tas, ko pirmīt teicu, nenozīmē, ka mudinu uz izolāciju, bet bez lokālās bāzes attīstīšanas ejam tieši šajā virzienā. Un par izolējošo slāni kļūst attālums līdz tuvākajam centram.
Un kā celt pašapziņu?
Varu tikai minēt, bet, šķiet, tam pamatā jābūt ieinteresētībai uzlabot gan savu dzīves vidi gan pilnveidoties.
Latvijai ir priekšrocība – daudz brīvu nišu. Te tik daudz kā vēl trūkst, ko varētu ieviest. Griesti šajā kontekstā kļūst stipri relatīvi.
Ieviest ko? Par kādām brīvajām nišām ir runa?
Piemēram, ir nepieciešams tas pats laikmetīgās mākslas muzejs. Taču vēl joprojām tāda nav, jo trūkst finansējuma, politiskās gribas vai pieprasījuma sabiedrībā utt. Bet kamēr process “nebeidz sākties”, neviens nav liedzis paralēli veidot mazākas iniciatīvas. Ja nevaram pagaidām tikt pie liela muzeja, varbūt varam kādās puslīdz piemērotās telpās iekārtot ko mazāku? Par to gan ir runāts daudz, un man sāk beigties enerģija turpināt.
Skaidrs arī, ka šādās vietās aktuālas būtu apmeklētības problēmas, jo latviešiem piemīt īpatnība lielu nozīmi pievērst vērienam, atrašanās vietai, kafejnīcai, ne tik daudz notikumam, saturam. Tas, protams, arī nav slikti, bet laiks iet, un gaidas iznīkst tukšumā.
Vai ar nacionālām īpatnībām var skaidrot arī augstās prasības pēc mākslas darbu nostrādātības, kas daļai latviešu mākslinieku ir ļoti svarīga, lai par to bieži trītu mēles?
Mākslas darbu izpildes līmeni es uzskatu par pseidoproblēmu, kurai pieķērušies atsevišķi cilvēki, tādējādi skaidrojot starptautisku panākumu trūkumu. Vispār liela mākslas problēma ir tā, ka nav problēmu.
Tajā pat laikā nevar noliegt, ka kāri pēc tehniski izcili paveikta rezultāta var skaidrot arī ar latvietim raksturīgo izpratni par labi paveiktu darbu. Un arī tajā, pēc būtības, nekā slikta nav.
Tas, ko vajadzētu veicināt, ir daudzveidība, kas jūtami pieklibo. Tas paredz zināmu toleranci arī pret pirmā mirklī nepieņemamu, nepierastu mākslu. Jācenšas izzināt iemesli, kāpēc mākslas darbs izskatās tā un ne citādi. Nevajag koncentrēties uz nenozīmīgām pazīmēm, izdarot pārsteidzīgu vērtējumu.
Minēji, ka skatītājs un mākslinieks ir līdzīgās pozīcijās attiecībā pret mākslas darbu. Ko tu sagaidi no mākslas kritikas?
(Ilga pauze) Katram vienmēr būs sava versija, un sagaidīt šeit kaut ko ir grūti.
Tam, kurš raksta, darbs var izvērsties ārkārtīgi sarežģīts, jo ir jāsniedz savs tulkojums. Mēs to, protams, nevaram uzskatīt par aprakstāmo darbu atkārtotu radīšanu, bet kaut kādā ziņā tā ir distancēta līdzdalība. Pietiekami grūts process, kuram jāiziet cauri.
Man pat dažreiz liekas, ka jebkura lieta – ja uz to ilgstoši koncentrējas – var dot visas nepieciešamās domas, jo mēs no vienas idejas nonākam līdz nākamai utt. Nav obligāti jāuzbūvē dzenbudisma dārzs, lai varētu gūt nepieciešamās atziņas.
Vieglākais ceļš recenzentam, protams, ir formāls izstādes apraksts un mēģināšana klasificēt mākslinieku pēc kaut kādām pazīmēm, piemēram, ka viņš ir nostrādāts neokonceptuālists, Berlīnē bāzēts, pusmūža dadaists, kurš rada darbus reizi mēnesī utt. Varētu padomāt, ka tas kaut ko vispār pasaka.
Kas tevi pašu iedvesmo?
Ļoti daudzas lietas, bet, patiesībā, jo tālāk no mākslas, jo vairāk uzrunā.
Mākslas darbs – tur jau viss ir noticis. Mākslinieks savas attiecības ar mākslu ir jau sakārtojis. Skatītājam atliek divi varianti – ģenerēt paša domas vai arī uzklausīt second-hand versiju no izstādes autora. No mākslas procesa visvairāk gūst tas, kurš šo procesu virza.
