Tobrīd es necietu vārdu “māksla”. Intervija ar Vito Akonči
Laura Paloti
02/12/2013
Akonči un Ripati darbi aplūkojami Kiasma 15. gadadienai veltītajā izstādē Kiasma Hits, kas atvērta līdz nākamā gada rudenim
Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu
Papildus laikmetīgās mākslas piedāvājumam muzejs Kiasma Helsinku centrā savas pastāvēšanas 15 gados iedibinājis identitāti kā nepretencioza un mierīga sabiedriskā telpa. Tā zālājā notiek filmu izrādes un performances, un saulainās dienās priekšpagalmu pilda skrituļotāju ritentiņu troksnis uz betona. Kiasma plašā kafejnīca ir populāra pusdienu un tikšanās vieta, un lielie logi visās garenās, ar liektām līnijām veidotās ēkas pusēs paver skatu uz apkārtējo urbāno vidi.
Novembrī somu skaņu mākslinieks Vladislavs Delejs (Delay; viens no Sasu Ripati (Ripatti) pseidonīmiem) un ASV arhitekts, rakstnieks un performanču mākslinieks Vito Akonči (Vito Acconci, 1940) kopā izveidoja instalāciju Kiasma foajē. Tā ilga vienu sestdienu, sapludinot Akonči lasījumus no viņa darbiem, Ripati elektroniskos ritmus un projicētos urbānā dizaina attēlus ritmiskā, noskaņu radošā veselumā.
Akonči un Ripati darbu sāka veidot, kolīdz muzejs vēra durvis apmeklētājiem, rotaļājoties ar skaņām un tēliem un pilnveidojot to no zilā rīta svīduma līdz tumšzilajai pēcpusdienai. Iestājoties tumsai, pie Kiasma ieejas bija izveidojies pūlis. Ripati stāvēja pie sava miksēšanas galda, kamēr Akonči nesteidzīgi staigāja pa telpu, pieliecies mikrofonam, kuru turēja rokā.
Vislielākais efekts tika panākts brīžos, kad Ripati atskaņoja Akonči tikko nolasītās frāzes, tā ka tās atkārtoti atbalsojās telpā. Dažas no šīm frāzēm bija: “Cilvēki saka arhitektūrai, kas tai jādara” un “Pilsēta ir publiska” – abas šīs idejas Akonči aizstāv savos pēdējā laika arhitektūras darbos. Savas turpat vai 50 gadu garās karjeras laikā viņš ieguvis slavu gan ar savām provokatīvajām performancēm 20. gadsimta 70. gados, gan ar urbānā dizaina projektiem, piemēram, Storefront for Art and Architecture rekonstrukciju Ņujorkā, pie kuras viņš strādāja kopā ar arhitektu Stīvenu Holu (Holl). Akonči vada arhitektūras studiju Bruklinā un ir mācībspēks Prata Institūtā (Pratt Institute) un Bruklinas koledžā.
Arterritory.com tikās ar Akonči pirms uzstāšanās Kiasma, īsi pēc viņa ierašanās Helsinkos ar nakts reisu. Projekts bija viņa pirmā performance “dzīvajā” kopš septiņdesmitajiem gadiem. Draudzīgais un asprātīgais Akonči runāja par savām neveiklajām attiecībām ar vārdu “māksla”, attieksmi pret Ripati mūziku un par cerībām, kas saistītas ar arhitektūras nākotni.
Kā jūs iepazināties ar Sasu Ripati un kā aizsākās šis projekts?
Par viņa darbiem es pa īstam ieinteresējos deviņdesmito gadu beigās un jaunās tūkstošgades sākumā, apmeklēju dažus koncertus. Acīmredzot es viņu uzrunāju nevis ar domu kaut ko darīt [savstarpēji sadarbojoties], bet gan tāpēc, ka man tik ļoti patika viņa darbi, sevišķi viņa agrīnie darbi – albums ar nosaukumu Entain un vēl viens, kas saucas Anima. Man ļoti patīk viņa paveiktais ar Vladislava Deleja pseidonīmu. Kad bijām sākuši satikties, neatceros, kurš pirmais ieminējās, ka mums kaut ko vajadzētu izdarīt kopā, taču mēs runājām par līdzīgām lietām.
Kas jūs iedvesmoja Vladislava Deleja darbos?
Tā ir mūzika ar struktūru. Es ļoti sen neesmu domājis par sevi kā par mākslinieku; kopš 80. gadiem esmu strādājis dizainā un arhitektūrā. Viņa mūzika man atgādina par lietām, ar kurām nodarbojas cilvēki, kuri uzskata sevi par arhitektiem – tie ir pikseļi un daļiņas. Manuprāt, tāda ir viņa mūzika.
Kas jums patīk šajās sīkajās struktūrās?
Patlaban pikseļi un daļiņas ir kas tāds, ko var dabūt virtuāli, līdz ar to daudzi aizrāvušies ar ideju par šīm sīkajām vienībām. Varbūt kaut kad pavisam drīz šīs vienības no virtuālām kļūs par faktiskām. Nezinu, vai cilvēki daudz domā par virsmām un plaknēm; ja sāc dalīt visu sīkākās sastāvdaļās, ar tām iespējams izdarīt vairāk. Virsma, plakne tevi ierobežo, taču, ja kaut ko sadala miljoniem sīku daļiņu, ja tāda var būt nākotne, tad tas var būt ļoti interesanti. Tas var būt mākonis, kurš sarunājas ar citu mākoni.
Jūs esat studējis Aiovas (Iowa) Rakstnieku meistardarbnīcā, un jums ir ilga rakstīšanas pieredze. Kādas attiecības ar rakstīšanu jums ir šodien?
Es nekad neesmu mācījies mākslas skolā vai arhitektūras skolā. Man joprojām šķiet, ka vienīgais, ko protu darīt, ir lietot vārdus un salikt tos kopā. Rakstīt man ir vieglāk nekā zīmēt. Ja zīmēju, man nākas apēst to papīru, iekams kāds to redzējis – tas gan, protams, ir neliels pārspīlējums.
Kā jūs sākāt rakstīt?
Es sāku mācīt rakstīšanu jau tūlīt pēc tam, kad biju pabeidzis aspirantūru, sešdesmitajos gados. Atgriezos Ņujorkā un, kā gadās vairumam cilvēku, kas tikko beiguši studijas, man nebija ne jausmas, ko pasākt. Aiova ir daudz klusāka vieta nekā Ņujorka un, kaut gan tur biju iztēlojies sevi kā prozaiķi, sāku prātot, vai Ņujorka nav par strauju prozai un vai dzeja tur neiederas labāk. Protams, var jau sarakstīt 150 lappušu garu dzejoli, taču ierastais priekšstats par dzejoli ir, ka tam pietiek ar vienu lappusi.
Kāda bija jūsu pieeja dzejai?
Es sāku saprast, ka neciešu abstraktus vārdus. Man likās, ka abstraktus vārdus lieto vai nu mācītāji vai politiķi, jo viņi mēģina citus par kaut ko pārliecināt. Man gribējās, lai tas, ko rakstu, ir cik vien iespējams specifisks un konkrēts. Es sāku ar tukšu lapu un sāku domāt, kas man liek virzīties no kreisās uz labo malu, no vienas lappuses uz nākamo. Nebija tā, ka es nevēlētos, lai cilvēki manos dzejoļos saskata jēgu, taču negribēju arī viņiem iestāstīt, kas jādomā. Tas man bijis pats svarīgākais, no paša manas karjeras sākuma līdz pat šim laikam. Kad lasu lekcijas, es mēģinu cilvēkiem izstāstīt, kāpēc esmu darījis tā un ne citādi un kāpēc esmu pieņēmis to vai citu lēmumu. Es negribu, lai cilvēki kaut kam paklausa; gribu, lai katrs domā patstāvīgi.
Abstrakta terminoloģija mēdz būt manipulatīva.
Jā. Kurš gan teiks, ka viņš nepiekrīt vārdiem “lojalitāte” un “liktenis”? Taču šie vārdi neko nenozīmē.
Rakstīšana uz mašīnas, vai virzot pildspalvu pāri lapai, ir fiziska nodarbe. Vai šī ideja par fizisko ir tā, kas lika jums piesaistīt vārdus mākslai, arhitektūrai un struktūrām?
Pirmajos gados Ņujorkā es sāku prātot, kāpēc aprobežojos ar 8,5 reiz 11 collu papīra lapu. Pastāv taustāma pasaule – arī papīrs, protams, ir taustāms, taču tas ir gandrīz vai kā taustāma abstrakcija – līdz ar to es uzskatīju, ka man jādarbojas reālā telpā. Tobrīd es necietu vārdu “māksla”, jo ikdienas valodā, ja tev kaut kas patīk vai tu uzskati kādu par skaistu, tu to salīdzini ar “mākslas darbu”. Un tā ir krāpšanās. Sakot “māksla”, tu jau kaut ko cildini. Atšķirībā, piemēram, no vārda “fizika” tu jau esi atzinīgi kaut ko novērtējis, nosaucot to par mākslu. Tas man vienmēr kritis uz nerviem.
Kā jūsu iebildumi pret mākslu izpaužas jūsu pieejā?
Man nekad nav paticis tas, ka muzejā ir sargs, un tev jāzina, ka nedrīksti neko aiztikt. MoMA Ņujorkā pieder daži mani darbi, mēbeļveidīgi darbi. Reiz, kad biju muzejā, MoMA sargs man neļāva tiem pieskarties. Negribēju neko teikt un atklāt, kas es esmu – viņš jau droši vien tāpat nebūtu zinājis, un viņa darbs ir uzmanīt, lai nekas netiek sabojāts. Es saprotu, ko cilvēki domā, kad viņi saka, ka negrib lietas nodeldēt, bet savā ziņā tas ir pārpratums. Mani darbi bija domāti lietošanai kā mēbeles.
Vai tas ir tas, kas jums patīk arhitektūrā? Proti, ka tā nodarbojas ar to, kas tiek lietots?
Jā. Taustāmība ir kas daudz svarīgāks par vizuālo. Ir svarīgi lietas apostīt un nogaršot. Ar to es negribu teikt, ka gribētu visu nogaršot, sevišķi jau Ņujorkas metro, taču tu staigā pa pilsētu, liekot lietā tausti. Ar rokām tu neko netausti, taču tev reizē darbojas tik daudz maņu. Varbūt jo tuvāk tu piekļūsti lietu pasaulei, jo vairāk tev rodas ideju. Es nesaku, ka kaut kas jāaptausta, lai to saprastu, taču ir nepieciešams kaut ko aptaustīt, lai to sajustu.
Veidojot šo performances instalāciju – par ko jūs ar Sasu sarunājāties?
Mēs abi gribējām izmantot visu Kiasma apakšstāvu un atteikties no sēdekļiem. Es zināju, ka manā pārziņā ir vārdi, taču tiem nav obligāti jāsakrīt ar nevārdiem. Es biju paņēmis līdzi daudz teksta un daudzus savu arhitektūras projektu attēlus projekcijām. Es gribēju mēģināt pārvērst šo telpu sava veida ainavā, reljefā.
Astoņdesmitajos gados jūs Bruklinā atvērāt dizaina un arhitektūras studiju. Pastāstiet, kas jūs iedvesmoja šādu studiju veidot.
Es negribēju, lai darbi ir tikai manējie. Tiem jārodas cilvēku grupā – varbūt tā ir neliela grupiņa, taču tāda, kas sarunājas un strīdas. Labākās idejas rodas viedokļu sadursmē. Ir aizraujoši aptvert, ka neviens no mums nebūtu varējis to izdomāt vienatnē. Tas, ko es tiešām vēlos, ir, lai cilvēki var arhitektūru izmainīt. Iekams tas notiks, cilvēki vienmēr būs arhitektūrai pakļauti. Arhitektūrai jādod cilvēkiem spēks. Ja cilvēks nonāk pie telpas un durvis ir tik un tik šauras, bet viņš grib, lai tās ir platākas, viņš var to izmainīt. Man patiktu telpa, kurā ieejot, nav nekā. Bet tad, kad jūties noguris un atspiedies pret sienu, tā sāktu pārveidoties un kļūst par kaut ko līdzīgu sēdeklim – vismaz uz neilgu laiku. Tad tu piecelies, un siena būtu atkal siena.
Kādas ir lielākās atšķirības starp mūsdienu studentiem un jaunajiem arhitektiem un tiem cilvēkiem, ar kuriem jūs sadarbojāties, piemēram, pirms 20 vai 30 gadiem?
Viena atšķirība starp to, kā ir tagad, un laiku, kad 80. gadu beigās veidojās studija, ir, ka, lai arī tolaik cilvēki kaut ko jau zināja par datoriem, notika vairāk diskusiju. No deviņdesmito gadu vidus līdz beigām un 21. gadsimta sākumam cilvēki bija vairāk ierāvušies sevī. Viņi, piemēram, pie kaut kā strādā, un tu viņiem jautā, vai vari paskatīties, un viņi atbild, ka nevari, ka darbs vēl nav gatavs. Es esmu par vecu, lai pilnīgi brīvi justos ar datoru. Varu ar to rakstīt, taču datorprogrammas es nevaru izgudrot. Es pat neprotu pārāk labi izmantot esošās programmas, toties varu sarunāties ar cilvēkiem. Esmu dažiem teicis, ka gribētu izmanot datoru tā, kā to dara viņi, bet viņi apgalvo, ka man to nevajagot, ka es jau domājot kā dators. Tas ir tiesa, es tiešām nedomāju intuitīvi, es mēģinu izveidot metodi un pielietot to dažādos virzienos.
