Piesist vai nepiesist
Saruna Rīgā ar Sibīrijas mākslinieku grupas “Zilie deguni” dalībnieku Vjačeslavu Mizinu
12/12/2013
Vjačeslavs jeb Slava Mizins kopā ar kuratoru Sergeju Samoiļenko no Sibīrijas atlidoja uz Rīgu pēc Ievas Kalniņas uzaicinājuma – kopā viņi strādā pie izstādes projekta “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla”, kas Rīgā atvērsies 2014. gada vasarā. Vjačeslavs Mizins pirmkārt pazīstams kā mākslinieku grupas “Zilie deguni” dalībnieks, viņa darbu “Žēlsirdības ēra”, kurā redzami divi miliči skūpstāmies uz sniegotas bērzu birzs fona, 2007. gadā aizliedza eksportēt tā laika Krievijas kultūras ministrs, taču pavisam nesen tas bija eksponēts Rīgā, izstādes “...lai gadījums kļūtu par notikumu...” ietvaros (bankas AB.LV laikmetīgās mākslas kolekcija). 2002. gadā “Zilo degunu” darbi Rīgā nokļuva citā veidā – izstādē “Sociālais ekshibicionisms” Dzelzceļa muzejā. Izstādes kuratore bija Ieva Kalniņa, kura no tiesas ir lepna, ka tas notika vēl pirms “Zilie deguni” bija kļuvuši pasaulslaveni. Tā nu, lūk, mēs četratā sēžam nejauši izvēlētajā restorānā KID, kur Slava sev un Sergejam Samoiļenko prasa vislētāko šņabi. Šņabi atnes. “Un kādu sviestmaizīti arī!” Sviestmaizītes nav, tāpēc visiem nākas pasūtīt zupu. Kamēr zupa gatavojas, sākam sarunu ar Slavu.
Starp citu mēs iepazināmies apmēram tajā pašā laikā, taču ne Rīgā, bet Sibīrijas pilsētā Kemerovā, turienes festivālā...
Ne jau festivālā, bet laikmetīgās kultūras simpozijā. Tie vietējie taču ir provinciāļi, jo smalkāk izklausās, jo viņiem labāk. Laikmetīgās kultūras simpozijs Kemerovā!
Taču savā ziņā tas bija smalki... Jā, sakarā ar to, ka bija daudz šņabja, bija pat jautri.
Atceros, ka tu uzstājies kā vīdžejs kopā ar grupu Nuclear Losj – laidi visādu skaistuļu bildes dažādās pozās uz vinila atskaņotāja, to visu filmēji un pēc tam projicēji.
Toreiz es uztaisīju kaut ko līdzīgu kaleidoskopam – trīs šķautņu spoguļprizmu, kurai iekšā bija video kamera, kas filmēja atskaņotāju. Uz tā tika uzliktas vecas plates, uz kurām bija salīmētas visādas bildes, arī porno, viss, kas pagadījies no avīzēm, žurnāliem, un tas viss griezās un lauzās. Izskatījās aizraujoši. Tāds provinciālais “vīdžejings”.
Grupa “Zilie deguni”. No sērijas Naked Truth. 2006
Izskatās, ka šī ir tev tipiska pieeja...
Nu, protams. Mēs sakām, ka mums māksla ir nevis hi-tech bet gan “ķep-ļep”. Un šis “ķep-ļep” tad arī tika prezentēts tajā vīdžejingā.
Bet kāpēc gan tāda “ķep-ļep māksla”, kā tu to sauc, izrādījās visnotaļ pieprasīta?
Tāpēc, ka to var izdarīt jebkurš. Tā ir māksla, kas radīta burtiski tepat, tagad. To var radīt gan pionieris, gan pensionārs, ikviens.
Grupa “Zilie deguni”. Virtuves supremātisms. 2005
Tomēr, neskatoties uz visu, šajā jomā jūs esat līderi, sekotāju nemaz nav tik daudz...
Tas varbūt attiecas uz Krieviju, bet pasaulē šādu cilvēku ir daudz, tikpat daudz, kā to, kas nodarbojas ar hi-tech. 50 pret 50.
Bet kā tas saistās ar to, ko sauc par naivisma mākslu?
Nekā. Tikai tādā ziņā, ka cilvēki, kas ar to nodarbojas, ir patiesi naivi.
Viņi nesaprot, ko dara?
Nē, viņi saprot tik lielā mērā, cik viņiem nepieciešams to saprast. Nesaprot no analītiķa, kritiķa, kuratora skata punkta. Viņi ar to nodarbojas un gūst no tā baudu. Un ar to viņiem pietiek. Taču tas nemazina vērtību viņu izdarītajam vai nepadara viņus par muļķiem. Vienkārši laime viņiem slēpjas šāda veida darbībās.
Kāpēc “Zilie deguni” kļuva populāri Rietumos un raisīja Rietumu kuratoru interesi?
Tāpēc ka mūsu māksla ir ļoti internacionāla, ļoti vienkārša. Tās ir globālas idejas, kas tuvas ikvienam. Uztaisīt mākslu no sērkociņiem, uztaisīt mākslu ar pirkstiem, uz ceļgaliem – tas visiem ir saprotams. To vēlas ne tikai Rietumu kuratori, bet arī visi viņu kolēģi – krievi, afrikāņi, austrālieši un citi.
Un tas kaut kā veikli ierakstās tajā shēmā, ko Rietumos sagaida no krievu mākslas...
Jā, to arī mēs dodam, ko Rietumos sagaida no krievu mākslas. Idiotisms kubā. Tā ir mūsu cīņa ar kuratoriem, ja viņi uzdod tēmu, paši līdz galam to neizprotot, tad mēs apbružājam. Vēlaties Sibīrijas džekus – lūdzu, te viņi nupat no lāča medībām, pižikos, pilnīgā pālī... Un vēl kuratoru aiz d... paraus. Viņi saņem par 300 procentiem no gaidītā. Parasts, sens paņēmiens – saucas groteska, ne mēs to izdomājām.
Skaidrs. Lasīju, ka 80. gados tu nodarbojies ar “papīra arhitektūru”.
Protams, pēc izglītības taču esmu arhitekts. Bet Sibīrijā tam visam vēl nāca klāt tāds pancisks moments. Maskavā viss notika tā ļoti maigi un ļoti pārdomāti, bet mums bija panciska “atmazgāšana”. Mēs atmazgājām ļoti slikti un vispār visu darījām “neuzrotījuši piedurknes”, tāpēc arī viss sanāca ļoti ekspresīvi, pietiekami nekaunīgi. Tāpēc mūs iedalīja atsevišķajā “Sibīrijas papīra arhitektūrā”. Tagad saucas “Sibīrijas vērtspapīri” (smejas). Starp citu, daļa darbu jau ir Tretjakovkā.
Vēl mēs toreiz, līdz kooperatīvu izveidošanai, kļuvām arī par pirmajiem komercarhitektiem. Kolēģis varēja atvērt kartīti uz Novosibirskas komjaunatnes apgabala komitejas rēķina, un mēs no katra rubļa, ko nopelnīja kantoris, dabūjām 90 kapeikas. Rezultātā sākām ļoti bohēmisku eksistenci, čībās lidojām uz Maskavu utt. Bija kāds 1987. gads. Galu galā mēs visu izšķērdējām, par magnātiem nekļuvām, un kā bijām muļķi, tā palikām...
Kas tas bija par bunkuru, kurā jūs slēpāties 2000. gadā?
Tas arī bija grupas “Zilie deguni” rašanās brīdis. Mūs ļoti saista sociālās psihozes, kad cilvēki jūdzas nost, piemēram, no kaut kāda tur Kašpirovska sistēmas. Vai kaut kādām revolūcijām. Un tad vēl bija jaunā tūkstošgade un visi juka prātā – gaidīja tehnogēnisku katastrofu. It kā devītnieki nullēs nepārvērtīsies. Tūkstošgade, milleniums! Un mēs toreiz izdomājām tādu projektu – ka mēs dzīvojamies pa atomkara bunkuru, it kā jau viss būtu noticis, it kā augšā vairs nekā nebūtu. Un tā nu mēs ar tādu un tādu daudzumu makaronu, kas atbilda civilās aizsardzības normām, devāmies uz šo bunkuru, kur bija sildītāji un lažas. Tādā nu veidā sagaidījām milleniumu. Bija teikts neņemt līdzi elektroierīces, alkoholu un sievietes. Taču Makss Zonovs pa kluso bija ienesis kameru. Par to mēs sapriecājāmies, jo, ja pirmajā dienā viss bija normāli un visi eksaltēti komunicēja, tad vēlāk viens otram pieriebās. Tas bija tāds īsts cietums, absolūta garlaicība. Un pēkšņi Makss izvelk kameru – tā taču ir vispasaules acs, tev uzreiz ir simts miljoni vai septiņi miljardi potenciālu skatītāju. Un tā nu, lūk, stāv mazā kamera uz statīva, tai priekšā astoņi vīri dejo, kaujas, jūk prātā. Tas bija smieklīgi. Un video materiāls, kas tur beigās sanāca, visiem kaut kā patika... Tas nebija kaut kas Namdžuna Paika garā, kad viena un tā pati epizode iet cilpā pusotras stundas no vietas, un skatītājam tas simt gadus nav vajadzīgs. Mums vienkārši ir 15–30 sekundes gari gegi. Naratīva, stāstījuma ziņā arī vairāk nebija ko teikt... Un patiesībā mēs atklājām šo superīso formātu, kas pēc tam parādījās televīzijā.
Mums vajadzēja izpildīties varenāk nekā Kuļikam, Breneram vai Mavromati. Un mēs to izdarījām. Pirmkārt, Breners sita tos, kas bija atnākuši uz izstādi, Kuļiks koda. Bet mēs teicām, ka publika ir jāmīl, it īpaši, ja ņem vērā, ka tolaik tādas vispār nebija. Neviens nezināja, kas tā tāda ir ‘laikmetīgā māksla’. Un mums bija programmatisks sauklis: “Pats sevi iz..., bet publiku – izklaidē!”.
Es jau nesaku, ka mēs esam kiberpanki, superneatkarīgie vai tādi kas, kas karo pret sistēmu, nē, mēs ar to visu it kā spēlējamies. Bet mūsos ir kritiska distance, mēs neielīpam realitātē. Mēs esam tādi kā ironiskie komentētāji, “smējēji”. Un tas ļauj kaut nedaudz, atvainojiet par patosu, turēt skaidru galvu. Prāta higiēna, apziņas sanitācija.
Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Kas ir izmainījies šajā pozīcijā?
Tagad jau pati situācija kļūst tik absurda, ka nav jēgas arī vēl māksliniekiem atbalstīt šo trako māju. Šajā etapā projekts “Zilie deguni” iekavē. Un tāpēc tas... laikam lemts zaudējumam. Kad man nesen jautāja, es atbildēju, ka šobrīd pats galvenais laikmetīgās mākslas eksperts Krievijā ir Cēzars Petrovičs Koroļenko. Viņi prasa: “Kas tas tāds?”. Un es atbildu: “Apskatieties internetā”. Pēc tam man zvana meitenes – tas taču esot Novosibirskas apgabala galvenais psihiatrs. Un es saku: “Nu ja, viņš jūs arī apgaismos attiecībā uz visām psihozēm sociumā. Bet mēs jau, atvainojiet, kavējam”.
Grupa “Zilie deguni”. Melnais kvadrāts. 2010
Nosaukums “Zilie deguni” arī radās tajā pašā bunkurā?
Jā, lai kaut kā apzīmētu šo mediju klaunādi, mēs sev uz deguna uzlīmējām ūdens pudeļu korķīšus. Izskatījāmies pēc īstiem klauniem. Bet tālāk jau citi izdomāja, ka alkāni, “zilīši”, no sākuma nekā tāda nebija. Vienā brīdī vienkārši apnika strīdēties pretī. Tas ir tāds sieviešu stāsts: labāk dot, nekā paskaidrot, kāpēc nedod...
Sastāvs ir mainījies?
Mazinājies, vienkārši sarucis. Makss ir miris, Dima Buligins aizgāja iekšējo nesaskaņu dēļ, atnāca Saša Šaburovs, reizēm piedalās arī Kostja Skotņikovs.
Bet jūs joprojām esat Novosibirskā?
Jā. Kādēļ braukt kaut kur citur? Mums jau sen ir tāds projekts, ka Krievijas galvaspilsētai ir jābūt Sibīrijā. Mēs izdomājām karti, ka ir tāds Tālo austrumu apgabals, Maskava un Pēterburga ir Tālo rietumu apgabalā, līdz Ziemeļu ledus okeānam ir Tālo ziemeļu apgabals, bet Tālo dienvidu – kaut kur ap Rostovu. Es kādu laiku padzīvoju Maskavā, bet tad atgriezos – te mums uzreiz divus laikmetīgās mākslas centrus atvēra. Un vispār Sibīrija mākslas ziņā ir ļoti aktuāla vieta. Nav nekādu īpašu tradīciju, viss notiek tagad, uzreiz. Pašai Novosibirskai ir tikai simts gadi, tagad te dzīvo divi miljoni. Sava veida kultūrslānis šeit izveidojās uz kaut kādu pēckara kustību fona un arī tāpēc, ka te bija akadēmiskā pilsētiņa. Nu ja, šo iekšējās neatkarības vīrusu ievazāja tieši akadēmiskā pilsētiņa. Ar laiku izveidojās kaut kāda sabiedrība, ir kādi divdesmit mākslinieki, situācija nav bezcerīga.
Ko tu domā par Sibīrijas autonomizācijas un neatkarības ideju?
Muļķības, protams. Cilvēkiem, kas par to ar nopietnām sejām spriež, vienkārši darīt nav ko. Mani absolūti pārsteidz visas šīs apvienības, tādas kā Facebook, kur cilvēki runā par to, kādas sievai zeķes un ko tas nozīmē – viņa no tevis aizies vai atnāks atpakaļ ar tādām, lūk, zeķēm. Un globālas problēmas apspriež tieši tādā pašā veidā, it kā būtu savākušies pasaules iekārtojuma eksperti.
Kuri tev no jaunajiem krievu māksliniekiem liekas interesanti?
Lūk, Petja Pavļenskis, kurš sevi aiz pautiem piesita pie Sarkanā laukuma. Tur ideoloģiskā, konceptuālā ziņā viss ir ļoti tīri – piesita pautus pie Sarkanā laukuma un sēž, skatās uz tiem. Un nekustas, jo tas nav iespējams. Lūk, tāda iekšējā pašcenzūra.
Raķešu palaišana no biksēm – viena no “Zilo degunu” pazīstamākajām un ekstrēmākajiem performancēm
2014. gada vasarā Rīgā būs liela latviešu un Sibīrijas mākslinieku kopizstāde. Kā jūs plānojat šo “kopīgumu” radīt?
Ļoti vienkārši – kā antagonismu. Latvieši pret sibīriešiem, siena pret sienu. Joks. Te, starp citu, nereāli nopietni visu uztver. Visu laiku beigās jāsaka, ka tas bijis joks, citādi cilvēki apvainojas. Lūk, Serjoga Samoiļenko stāstīja, ka spāniski jautājums tiek izcelts ar jautājuma zīmi ne tikai teikuma beigās, bet arī sākumā, lai uzreiz būtu skaidrs – tas ir jautājums. Te nu es padomāju, ka šeit būtu jārunā tā: “Joks. Tra-ta-ta-ta. Joks”. Bet nopietni runājot, kamēr vēl nav galīgā darbu atlase veikta, koncepcijas var būt jebkādas. Pagaidām ejam ar Ievu, skatāmies, bijām pie Kristiana Brektes, iesim pie Katrīnas Neiburgas.
Vispār esam vienojušies, ka es atgriežos Sibīrijā un savācu savus māksliniekus, bet Ieva – savējos. Un tad visi kopā laižam uz Kijevu, tur sadraudzējamies, saliedējamies uz barikādēm.
Joks?
Tur taču brāļi Kļičko opozīcijas pusē. Viņi atbalstīja Ukrainas paviljonu Venēcijas biennālē. Tā ka sakari ir. Viss ir mūsējo rokās.
Lūk, par sakariem un autoritātēm. Bieži saka, ka mākslinieku apvienības ir līdzīgas mafijai. Kā tu uz to skaties?
Par šo tēmu var labi pajokot. Mums ir tāds darbs “Supremafija”. Mēs ar Šaburovu uzzīmējām sev supremātiskus tetovējumus un viens ar otru zīmīgi sarunājāmies: “Kādas biennāles esi ņēmis? Kurus kuratorus pazīsti? Uz kuru mākslinieku piķi liec?” Tā ka analoģijas jau var izdomāt. Protams, tīri formālas. Jo jebkurā apvienībā pastāv sava veida hierarhija. Taču salīdzināt Gideonu Rihteru ar Mišu Japončiku ir par traku. Māksla – tas ir sarežģīti, kriminālās darbības vai televīzija – tas ir vienkārši. Ar to arī tās lietas atšķiras. Māksliniekam ir jābūt sarežģītam, tikai tad viņš ir interesants. Kad viņš ir novienkāršots – tad ir pilnīgs bleķis. Un tagad es galīgi nejokoju.
Kuratore Ieva Kalniņa un Vjačeslavs Mizins, kurš šo attēlu komentē šādi: “Latvijas darbiniece sapinusies ar stipri dzerošu sibīrieti. Tas beidzas kā parasti. Ar izstādi!”. Foto: Edgars Jurjāns
Pēdējais jautājums – kā tev liekas, vai jaunie krievu mākslinieki, iesācēji, cenšas kaut ko mainīt vai arī iekļaujas situācijā?
Tur viņi par šādiem procesiem nedomā, viņus nevar saprast. Vienalga viņi iekļausies mākslas situācijā, bet tā, kā jau es teicu, pēc dabas ir hierarhiska. Un tajā apsūdzēt ir muļķīgi, jo, jā, viņiem ir autoritātes, un viņi tām vai nu mēģina līdzināties vai arī tās gāzt. Tikai pēc tam, pārejas periodā, paskatās uz to citādi. Lūk, Oļegs Kuļiks teica, ka māksliniekam dzīvē ir divi periodi: heroiskais un aksakālais. Tāpēc tie cilvēki, kas atrodas heroiskajā periodā, protams, ir ļoti interesanti, enerģiski, aizrautīgi.
Bet vai viņi vēlas mainīt apkārtējo pasauli?
Bet tu, kad sāki, tu gribēji mainīt apkārtējo pasauli?
Hmm. Zini, tolaik visapkārt viss mainījās pats par sevi. Pirmkārt – nav Padomju Savienības, otrkārt – tu jau dzīvo atsevišķā, neatkarīgā valstī. Šobrīd situācija šķiet daudz smagnējāka.
Tagad mums vismaz ir apvienības, tolaik tādas nebija. Es parādīju džekiem no sava dzīvojamā masīva kaut kādus video gabaliņus, un tie zviedz: “Superīgs video.” Lūk, arī viss. Apkārt visi nodarbojās tikai ar izdzīvošanu – banknošu apmaiņu. Kad man jautā par to, kā bija 90. gados un kā tagad, es atbildu, ka toreiz bija daudz jautrāk, tagad – interesantāk. Agrāk viegli varēja izcelties ar jautru performanci, izdarību, rupji sakot, novilki bikses un visi jau aplaudē. Bet pamēģini ko tādu tagad. Tagad jādomā ar galvu, jāiejūdzas šībrīža nosacījumos. Tas pats Petja – viņš sāka ar mutes aizšūšanu, kas bija totālas muļķības. Taču viņš kaut kur ir pavirzījies.
Lai gan tāds vidējais jaunais mākslinieks drīzāk teiks: “Esmu labāks, man ir aipads, labāk nodarbošos ar zinātniski ietilpīgu mākslu, kaut kādiem flešmobiem, taču dzīvošu interesantāk nekā tas tur nabadziņš, kuram nācās ciest, sēžot ar pliku pakaļu uz Sarkanā laukuma. Kāpēc?” Lūk, tā domā mūsdienu jaunais mākslinieks. “Datu bāzu atklāšana – tas ir superīgi, internets, Snoudens, onlains”. Viņš vēl nav izveidojies un izveidosies tikai pēc gadiem 15, un tad sapratīs, ka visi šie gadžeti un divaisi ir pilnīgas muļķības, bet ir jāņem naglas, āmurs un jādodas uz Sarkano laukumu. Nu varbūt pat mūsdienās tie nebūs 15, bet kādi pieci gadi. Vārdu sakot, mākslas armijas pavēle visiem jaunajiem māksliniekiem – nobriest piecu gadu laikā.
Piesist vai nepiesist?
Aha.
