Intervija: Gunāra Bindes ego
Viestarts Gailītis
24/01/2014
Gunāra Bindes jubilejas izstāde “Binde objektīva priekšā” Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma līdz 2. februārim
Joprojām žirgtais Gunārs Binde savu 80 gadu dzimšanas dienu sagaidīja ar izstādi, kas ir saderīga ar viņa uzstādījumu – dzīvi kā ego realizāciju. Proti, kā pauž Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 2. februārim notiekošās ekspozīcijas nosaukums “Binde objektīva priekšā”, tajā dažādu autoru fotogrāfiskajās interpretācijās ir apskatāms pats foto vecmeistars. Ar savām melnbaltajām un liriskajām fotogrāfijām, kurās bieži redzami akti un sapņainas ainavas, Gunārs Binde bijis Latvijas fotogrāfijas estētiskā dominante vairāku desmitgažu garumā, tādējādi pats kļūstot par interesantu 20. gadsimta otrās puses Latvijas radošās dzīves dalībnieku un liecību.
Kam pieder izstādes iniciatīva?
Ideju izdomāja Juris Kmins. Viņš vēlējās atzīmēt manu apaļo jubileju, izliekot dažādu autoru portretus. Un te notika apsveikšana un atzīmēšana.
Kā jūs esat panācis, ka savos 80 gados esat tik labā formā?
(Iesmejas) Nu turējos acīmredzot. Nebija jau tik viegla tā turēšanās. Dzīve nav bijusi tik salda, un tādēļ arī tik ilgi var nodzīvot. Tie, kas dzīvo saldo dzīvi, ātri vien ņem galu. No daudz kā ir bijis jāatsakās, un ar vieglām izdarībām neaizrāvos – ne es pīpēju, ne ar dzeršanu noņēmos, nedz arī ar ekstrēmiem vaļaspriekiem kā ātru braukšanu. Piesardzīgs, vai kā lai to saka. Man arī bija mērķis. Mērķa labad no daudz kā ir jāatsakās.
Un kāds ir bijis jūsu mērķis?
Es domāju, ka būt egoistam. Izcelties, panākt, pierādīt, ka vari. Cita skaidrāka mērķa nebija. Bija tieksme spīdēt caur to, ar ko esmu aizrāvies.
Virsmērķis tātad bija nevis fotogrāfija, bet gan parādīt sevi. Taču kā tieši jūs nonācāt līdz fotogrāfijai?
Es domāju, ka tie, kas aizraujas ar mākslām, tādējādi izpauž sevi, un liekuļo, ja saka ko citu. Šķiet tas bija Imants Ziedonis, kas teica, ka nevar salīdzināt dzejnieka egocentrismu ar plebeja egocentrismu. Es to apzināti uzsveru, jo bez manas domāšanas un filosofijas neko tādu nevarētu radīt. Lai pamēģina tie, kuri uzskata, ka radīt spēj jebkurš.
Jūs minējāt lietas, no kurām vajadzēja atteikties. Saprotu, ka tie bija kādi vilinoši netikumi. Bet vairāk gribētos zināt, vai bija kādas labas lietas, no kā vajadzēja atteikties fotogrāfijas vārdā – kādas citas intereses?
Tagad ir modē teikt “bohēma”. Es no bohēmas gribētu neatteikties, jo kas ir bohēma? Tie ir radoši cilvēki, radoša vide, radošs burziņš. Bohēma nav pļēgurošana. Es neatceros, ka tie cilvēki, ar ko esmu bijis kompānijās, “Kazā” vai “Skapī” nodarbojās ar dzeršanu. Tā bija burzīšanās, attiecību veidošana, pasaules uzskatu pārbaudīšana un salīdzināšana. Man nupat kāds teica, – tev nav laika. Jā, man nav laika slinkot. Man ir nācies atteikties no nekā nedarīšanas.
Pats arī gājāt uz “Kazu”?
Nē, tur es negāju. Es nebija uz aktīvo burzīšanos. Jo tur, kur bija aktīva burzīšanās, tur man vienmēr bija bailes, ka klāt būs stukačs. Un tā arī bija. Man mērķis tomēr bija nodarboties ar nopietnām lietām, un es izvairījos no tā, ka varētu tikt kompromitēts. Baidījos no čekas.
Jums bija pamats baidīties?
Protams. Jebkuram cilvēkam bija pamats baidīties. Baidījos no tā, ka varbūt nepareizi domāju. Čeka bija ļoti iebiedējusi. Skati, ko atceros no izsūtīšanām, bija baigi.
Vai ir lietas, ko jūs labprāt būtu darījis, izņemot fotografēšanu?
Es visu ko darīju un darīju tikai ar to vienu mērķi – fotografēšanu. Es, piemēram, labprāt skicēju un zīmēju, bet tas pēc tam tiek iemiesots fotogrāfiski. Ko vēl? (Iesmejas) Grāvjus rakt man neviens nav licis, bet, ja vajadzētu naudu pelnīt, tad to darītu, un atkal to naudu ieliktu fotogrāfijā. Vai, piemēram, aizrāvos ar foreļu makšķerēšanu. Šajā hobijā saskatīju sešas labas lietas un tās visas bija saistītas ar fotogrāfiju.
Kas bija tās sešas labās lietas?
Pirmkārt, makšķerēšana ir atbrīvošanās no stresa. Otrkārt tas ir azarts – lai tiktu vaļā no stresa, būtisks ir azarts. Tad vēl ir dialogs ar dabu – dzīvo un nedzīvo dabu, staigājot pa upēm. Kontakts ar ainavu, kukaiņiem un dzīvniekiem un to pašu foreli. Nākamais – braucot uz upēm, man nācās izbraukāt visu Latviju, un tās karte man ir galvā. Es no galvas zinu ceļus, par kuriem aizbraukt, jo upes Latvijā ir visās malās. Nākamais ir fiziskā rūdīšanās. Nav tāda trenažiera kā brišana pa upi ar slideniem akmeņiem un sakritušiem kokiem. Kādas tikai kustības ķermenim nav vajadzīgas, lai to visu pārvarētu! Un arī fotogrāfam ir vajadzība būt fiziski sagatavotam. Protams, ir arī gastronomiskais ieguvums, bet tas pēc manas skalas ir pēdējais. Nu tā. Vai gan tas viss nav saistīts ar fotogrāfiju? Man nav tādas nodarbes, kas nebūtu saistītas ar fotogrāfiju.
Jūs taču nemācījāties par fotogrāfu?
Sākotnēji nē. Sākotnēji bija racionāla izglītošanās, ko diktēja man tēvs. Viņš vienkārši uzsēdināja mani uz motocikla, aizveda uz Priekuļu tehnikumu un teica, ka man jāiestājas tur. Es iestājos elektriķos, un mans divus gadus jaunākais brālis – mehāniķos. Tur es ieguvu elektriķa profesiju, bet to es pārvērtu fotogrāfijā, jo kļuvu par teātra gaismotāju Valmieras teātrī. Pēc tam Jaunatnes teātrī – un tieši gaismošanas tehnikas apgūšana ir fotogrāfijas pašā nosaukumā. “Foto” nozīmē “gaisma”. Fotogrāfijā ir gaismas raksts. Tā ka mana izglītība nav man traucējusi fotografēt.
Kad jūs pirmo reizi paņēmāt rokās fotoaparātu?
Nezinu, kad paņēmu pirmo reizi rokās – tas varbūt bija trīs gadu vecumā (iesmejas). Tas ir tāds stiepjams jautājums.
Es biju domājis, kad jūs sākāt nodarboties ar fotografēšanu?
Tas bija 1957. gadā, uzreiz pēc armijas, kad es apzināti izvēlējos fotoaparātu. Man mammīte prasīja, ko man uzdāvināt, kad beigšu tehnikumu, un es atbildēju, ka fotoaparātu.
Kas tas bija par fotoaparātu?
FED-2. Tas ir vēl dzīvs un darbības kārtībā.
Jūs pats arī labojāt savus fotoaparātus?
Nē, bet es pats esmu tos konstruējis. Protams, esmu pielabojis tādā mērā kā uzlikt jaunu siksniņu, bet, lai labotu, ir jābūt mehāniķim, un es neesmu mehāniķis. Esmu elektrotehniķis.
Un jūsu maizes darbs kopš brīža, kad ar nopietnu nolūku paņēmāt rokās fotoaparātu, ir bijusi fotogrāfija?
Principā manā darbagrāmatiņā nav neviena ieraksta, ka esmu bijis fotogrāfs. Esmu darījis visādus darbus – esmu bijis instruktors, pasniedzējs, bet fotogrāfs nekad. Bet īstenībā viss mans mūžs ir pagājis saistībā ar fotogrāfiju. Paradoksāli ir tas, ka daudzi nevar saprast, kad es viņiem saku, ka tas, ar ko viņi nodarbojas, nav fotogrāfija, tā ir informācija. Tas ir kas cits. Fotogrāfija ir gala produkts, tā ir vērtība, ko vēlas muzeji un glabā kondicionētās telpās. Tieši tas mani interesē. Bet 99 procenti fotogrāfijas ir pielietojamā fotogrāfija. To pat nevajadzētu saukt par fotogrāfiju.
Piemēram, preses fotogrāfiju?
Prese un viss, kur pielieto fotogrāfiju kā līdzekli, lai iegūtu informāciju – tā nav fotogrāfija. Fotogrāfija ir tas pats, kas glezniecība. Ja mēs runājam par glezniecību, tad es iedomājos liela izmēra eļļas gleznas. Mākslas darbus, kas karājas muzejā. Bet ja zootehniķis ir uzskicējis govi, kur ir attēlots tās eksterjers, tad to nevar saukt par gleznu. Līdzīgi arī utilitārā dokumentēšana tiek nepareizi pieskaitīta pie fotogrāfijas.
Tātad jūs interesē fotogrāfija nevis kā dokumentēšana, bet kā iztēles auglis?
Mani interesē fotogrāfija kā gala produkts, nevis kā līdzeklis. Viens ir fotogrāfija kā vērtība pati par sevi, otrs ir fotogrāfija kā pastarpināta vērtība. Fotogrāfiju jau visplašāk pielieto kā informācijas nesēju – dakteris iebīda zondi kuņģī, nofotografē tur redzamo, ierauga, konstatē un fotogrāfiju izmet miskastē, un operē cilvēku. Fotogrāfijas nozīme šajā gadījumā nav nekāda – tikai informācija. Šodienas fotogrāfija ir tikai pa elektroniskiem kanāliem novadīta informācija – visi tie čipi un kartītes, ko rāda uz displejiem, nav fotogrāfija. Tā ir informācija par iespējamu fotogrāfiju. Arvien vairāk nonāksim pie skaidrības, ka fotogrāfija ir tikai tas taustāmais galaprodukts, par kuru mūsdienās jau reizēm maksā miljonus.
Jūsu fotogrāfijās nav realitātes attēlojuma, bet tikai iztēles projekcija?
Mani fotogrāfijās interesē mans pasaules uzskats, filosofiskā platforma, manas pārdomas par dzīves jēgu – daudz kas. Tā varbūt gan iztēle, gan spēles, gan dažādas variācijas. Fotogrāfija ir intelektuāla lauka atspoguļojums, kur cilvēks var nevis iegūt informāciju, bet bagātināties ar to, ko dod māksla. Vai tad mūzika par kaut ko informē? Vai uz filharmoniju iet klausīties dēļ informācijas? Tāpat arī uz fotoizstādi nenāk dēļ informācijas.
Vai ir kādi motīvi, kas jums ir tuvāki? Motīvi, kas atkārtojas un iezīmē jūsu redzējumu? Jums vienmēr bijuši melnbaltie attēli, ne tā?
Protams, fotogrāfija reducējas uz divdimensiju attēlu – platumu un augstumu, uz plakni. Un šajā plaknē gaismas, t.i., tumšāku un gaišāku laukumu savstarpējā iedarbībā veidojas nolasāmas formas. Un šīs formas ir tās, kas iedarbojas.
Tādēļ jūs neizvēlaties krāsas?
Fotogrāfijā krāsas ir ļoti grūti pielietojamas. Kā piemēru var minēt Mikelandželo Antonioni. Kad viņš filmēja “Sarkano tuksnesi”, viņš ar liela izmēra pulverizatoriem bija spiests pārkrāsot koku lapotnes un ainavā izdarīt krāsu maiņu, lai varētu pakļaut savai iecerei, kā to dara gleznotājs. Krāsu māksla ir glezniecība, bet fotogrāfija nav krāsu māksla, jo krāsa ir nevadāma. Nu labi, var pamainīt modelim kleitu, kaut ko nedaudz var darīt, bet principā objektīvs fiksē projekcijā tādu krāsu, kāda tā ir dabā, un to ir grūti mainīt. Antonioni piemērs demonstrē, ko man izmaksātu vēlme mainīt krāsas fotogrāfijā.
Mūsdienās to var darīt ar attēla apstrādes programmatūru.
Jā, var, bet arī tur ir milzu grūtības – es neesmu redzējis tādas izteikti spilgtas fotogrāfijas par kurām varētu teikt, ka pie tām ir strādājis gleznotājs. Nu labi, ne gleznotājs, bet fotogrāfs, kurš ir simtprocentīgi pārbaudījis krāsu. Tajās programmās ir tā, ka, tikko sāc mainīt vienu tonalitāti, tā mainās otra, un ir milzīgas grūtības to visu vadīt. Van Gogs ar otu varēja uzjaukt vajadzīgo krāsu spilgtumu, noliekot vienu toni otram blakus, kā rezultātā varēja, piemēram, izsaukt skatītājā svelmes sajūtu, uzlūkojot gleznu “Saulespuķes”. Vajag meklēt atbildes uz tādiem jautājumiem, salīdzinoši paskatoties citu mākslas darbu laukos – paskatoties mūzikas formās, glezniecībā, krāsu izteiksmes formās. Var pasmaidīt, ievērojot, ka viens fotogrāfs staigā pa dabu un dokumentē krāsu tāda, kāda tā ir. Bet ko tad viņš tur var ar krāsām izdarīt?
Gadās gan, ka ir tādi piemēri, kur ir, piemēram, dominējoša sarkani violeta saulrieta tonalitāte. Tur, kaut ko nedaudz pamainot, piegaismojot, var panākt efektu. Nevar jau teikt, ka krāsu fotogrāfijā nav labu paraugu. Labākie paraugi ir tad, ja iekrāsojums veikts sākotnēji melnbaltā fotogrāfijā. Tas ir, piemēram, Jans Saudeks, izcils čehu autors. Ir vairāki tādi autori, kas radījuši šedevrus arī krāsu tehnoloģijā, bet Latvijā es patlaban nevienu tādu nezinu. Ā, vienīgi bija tāda Ina Stūre, kas pāragri nomira. Viņa jau Mākslas akadēmijas studiju laikā apstrādāja fotogrāfijas. Man ir viņas paraugi, kuros viņa ienesa krāsu, bet to darīja kā gleznotāja – iekrāsoja ar anilīna krāsām. Melnbaltā fotogrāfijā ir iespējams variēt toņus, tas pakļaujas manām interesēm, un to es varu izdarīt, bet ar krāsu es neko nevaru izdarīt. Man ir krāsu eksperimenti, kur esmu iekrāsojis fotogrāfijas, devis atsevišķus krāsu plankumus; eksperimentējis, veidojis krāsu solarizācijas, kurām daļēji var pakļaut visu fotogrāfiju un panākt dominējošo tonalitāti ar krāsu pārejām, eksperimentējot ar filtriem. Tādas droši vien kaut kur esmu rādījis, bet vairs neatceros.
Galvenokārt jūs esat fotografējis cilvēkus, ne tā?
Droši vien var teikt, ka man ir viss, kas saistīts ar cilvēka domāšanu. Ne pats cilvēks, bet tas, kas izriet no cilvēka. Ja debesīs ir redzami sabiezējuši mākoņi, tā nav mākoņa dokumentācija, bet cilvēka sajūta par to, ka tuvojas negaiss. Ikvienam skatītājam, iespējams, ir bērnības pieredze, kad negaisa tuvošanos viņš ir izjutis kā draudus. Mani interesē dabas ainavā izsaukt šīs cilvēka asociācijas; pati dabas ainava par sevi man nav svarīga.
Jūsu fotogrāfijās bieži ir negaisa nokrāsas. Vai jums piemīt dramatisks dzīves redzējums?
Jā. Kāpēc dramatisms? Piemēram, fotografējot portretus, viegls smaidiņš nonivelē cilvēku līdz vieglajam, bezjēdzīgajam, bezdomu, bezsajūtu. Tāds smaidiņš ir tikai labsajūtas izpausme. Nopietna sejas izteiksme pamudina cilvēka domāšanu uz svarīgākām lietām.
Tātad tēli jūsu bildēs ir zīmes?
Tie faktiski ir simboli. Ja grib parādīt bezmērķīgu, tukšu raksturu, tad, piemēram, der tukšs smaidiņš sejā.
Un ko simbolizē kailums, kas ir daudzos jūsu darbos?
Pirmkārt tā ir forma, kā jebkuras formas pilnība. Cilvēka ķermeņa forma. Padomju laikā bija puritāniskas aiztures – kailumu saskatīja kā kaut ko kriminālu.
Jūs šajā ziņā saskārāties ar kritiku? Kā jūs to apgājāt?
Apgāju tikai un vienīgi ar savu patiesību. Nemēģināju kādu mānīt, bet runāju par to, kas tas ir. Piemēram, ja man pārmeta, tad es norādīju, ka krēslā sēdošajai meitenei nav redzami bīstamie krūšu gali un ka viņas formas sakļāvās ar pārējām attēlā izteiktajām formām. Es pirmām kārtām fotogrāfiju uzskatīju kā gaismu un formu etīdi. Un tad lūk šī formu harmonija ir tas, kas izsauc fotogrāfijā sajūsmu. Ne jau ķermeņa plikums. Varbūt kāds pederasts vai kāds, kas to gribēs, to arī tur saskatīs, bet normāli cilvēki jūt šo harmoniju, kas gan vislabāk ir dzirdama mūzikā.
Respektīvi, jūsu domāšanā prevalē harmonija? Un kailums simbolizē harmoniju?
Tā ir cilvēka formu harmoniskā saistība ar otra cilvēka ķermeni, ar dabu, ar vidi, gaismām, citām formām, faktūrām. Vislabākais piemērs ir skaistas faktūru pretešķības – balta gaisma, gluda āda, savā būtībā silta pret asu, raupju, šķautņainu faktūru, tādu, kāda ir, piemēram, čuguna krēslam, apmestai sienai. Un šīs faktūras cita citu savstarpēji papildina. Šie ir tie stūrakmeņi, no kuriem sākās mācība par vizuālo tēlu. Ja cilvēkam tas neinteresē, viņš var sākt pievērst uzmanību ārišķīgām detaļām, piemēram, cik daudz bilžu esmu safotografējis, bilžu objektiem utt.
Jūsuprāt, dzīve ir harmonija?
Dzīve ir ļoti daudzveidīga un bagāta ar visu ko. Bez šaubām, esmu dzinies pēc ideāliem, un mani ideālu meklējumi notikuši arī sadzīvē. Esmu dzirdējis pārmetumus, ka man bijušas trīs laulības. Es domāju, ka drīzāk tā ir bijusi mana neapmierinātība un meklējumi pēc iedomātas sievietes tēla.
Vai šādi meklējumi nav ilūzija?
Tā ir ilūzija un kas nesasniedzams. Tu saproti, ka esi visu laiku tuvojies ideālam, un tuvošanās periodā tu esi atklājis, cik ekstrēms ir šāds ceļš, bet cik daudz tas palīdz sevis izziņa. Ne jau šajā izstādē, kur esmu portretēts es pats, bet manis paša bildēs šis ceļš ir redzams, tikai jāprot to nolasīt, nevis meklēt informāciju.
Jūs meklējāt ideālus citos, bet ne sevī?
Sevī? Kādu nu Dievs mani veidojis, tāds esmu. Bet es neesmu sevi nekad analizējis. Ja sāktu urdīties un sevi analizēt, tad, iespējams, varētu nobraukt līdz cilpai. Es arī saprotu tos garīgi augstvērtīgos, kuri to ir izdarījuši, un cepuri nost viņu priekšā.
Tai izpratnē, ka viņiem bija pietiekami daudz spēka un drosmes darīt sev galu?
Viņiem bija pietiekami daudz spēka, lai pārtrauktu to bezjēdzību, līdz kurai viņi beigās nonāca. Tādēļ labāk ir sevi neanalizēt. Ar to lai nodarbojas psihoanalītiķi, kam tā ir profesija. Pats sevi es varu paust tikai ar savu aizraušanos, kas ir fotogrāfija. Tur var mani meklēt – varbūt.
Kāpēc vīrieši tradicionāli netiek fotografēti kaili, kamēr sievietes nepārtraukti tiek šādi iemūžinātas?
Es domāju, ka sievietes pašas būtība ir tāda, ka viņā ir vilinājums, viņa arī ir skaistāka. Ķermeniski skaistāka un harmoniskāka, turklāt viņas plastika un kustība ir citādāka nekā vīrietim. Vīrietim nav tas jāizrāda, sievietei ir tas jāizrāda, lai iegūtu to tēviņu un nodrošinātu bioloģiski ielikto sugas turpinājumu. Tas ir arī dabā, kur puķes zied.
Tēviņam nav sevi jāizrāda?
Sievietes, kas ir ārēji skaistas, ir iekšēji patukšas, un tās, kas nav tik skaistas, atkal ir iekšēji bagātākas. Un tas atkal raksturo to, ar ko viņas var pievilināt vīrieti – vai nu ar ārējo čaulu, vai iekšējo gudrību.
Tas ir ļoti vispārinošs dalījums.
Tās ir divas galējības.
Kāpēc lai vīrieša ķermenis fotogrāfam nebūtu interesants? Grieķi ar vīrieša ķermeņa atveidošanu aizrāvās ne mazāk kā ar sievietes.
Sievietes mūsdienās vairāk tiek traktētas fotogrāfijā dēļ seksualitātes. Un grieķi meklēja kā sievietes, tā vīrieša ķermenī harmonisko, kas ir kas vairāk kā ķermeņa forma.
Jūs minējāt ideālus, kas savā ziņā atspoguļojas arī fotogrāfijās. Vai jūsu jaunības laiks, jūsuprāt, bija izteiktāks ar tieksmi uz ideāliem nekā tagad? Vai varbūt bija citi ideāli?
Es biju ideālists jau no pašas bērnības. Ko es atceros? Laukus, lauku vidi ar skarbu darbu jau no sešu gadu vecuma. Man tika uzticēts ganāmpulks, par ko vajadzēja atbildēt, un ar to tika rūdīta pienākuma apziņa. Ideālisms izpaudās kā ļoti liela ziņkārība. Atceros, ka pirmās vizuālās izpausmes jau bija četru gadu vecumā, kad man zem gultas bija pabāzta pilna atvilkne ar papīrīšiem – no tirgus atvesti iesaiņojuma papīrīši, kurus biju sagludinājis un paglabājis. Tagad tie varētu asociēties ar fotogrāfijām. Gar mājām gāja smilšains ceļš, un kā garām esot pabraukusi mašīna, tā es uzreiz esot skrējis skatīties mašīnas riepu nospiedumus, kuru rakstus vēlāk zīmējis uz papīra. Vizuālās intereses man bijušas jau ļoti agri. Zīmēt arī iesāku agri – jau pamatskolā daudz zīmēju.
Ko jums nozīmē kompozīcija?
Tagad es pasniedzu kompozīciju, un saprotu, ka daudz ko no tās neapjaušu un ne vienmēr saprotu, ko tā nozīmē.
Nesenu intervēju gleznotāju Ģirtu Muižnieku, un viņš sacīja, ka izvēlas gleznot anti-kompozicionāli.
Arī tā ir kompozīcijas metode. Bet tradicionāli kompozīcijas pamati – tostarp mūzikā – bieži ir tikuši izteikti matemātiski.
Jūsu vecāki bija lauksaimnieki?
Jā, vecāki bija zemnieki. Mājas ir saglabājušās, bet māsa, kas tur dzīvoja, ir nomirusi, un tagad nezinu, ko ar to visu iesākt.
Gunārs Binde. Foto: Jānis Podnieks
Jums nekad nebija vēlēšanās palikt strādāt ar zemi?
Ko nozīmē strādāt? Tas ir fizisks darbs, un man tas nebija patīkams, jo bērnībā biju trausls un tievs, tāds bālais zēns, un ko tad bez muskuļiem var celt? Bet vienalga darbs bija jādara, kamēr tur dzīvoju, un es to visu pratu – ar zirgiem braukt, iejūgt, izjūgt un visu pārējo. Zemniekam nebija viegli, bet 30. gadu beigās jau sākās tāds kā uzplaukums, kad cilvēki varēja atļauties būvēt mājas. 1939. gadā uzbūvēja kārtīgu mūra kūti, 1942. gadā – dzīvojamo māju. Īstenībā zemnieka dzīve bija lauku cilvēka ideāls. Zemnieks tīrumu ara ne dēļ tīruma izaršanas, bet tā viņam bija dzīves nepieciešamība. Arājs nevarēja neart, viņam varēja neko nemaksāt, bet viņš vienalga zemi artu.
Jūs atminieties, kad pirmo reizi atbraucāt uz Rīgu?
Uz Rīgu pirmo reizi atbraucu kā pamatskolas skolnieks uz bērnu dziesmusvētkiem. Tas bija 1947. vai 1948. gadā – pirms izvešanām. Atceros, ka dziedājām Esplanādē, kur tagad Rainis sēž. Koku tur nebija, tikai laukums.
Jūs minējāt izvešanas – tās skāra arī jūsu ģimeni?
Manu ģimeni nē, jo zemes nebija tik lielas. Izveda mātesbrāli kaimiņos, diezgan daudzus izveda, kā jau visur. Pirmais izvešanas kritērijs bija 30 hektāru zemesīpašums. Tā laikam tiem partorgiem bija vieglāk sastādīt sarakstus.
Tas nozīmē, ka pirmo reizi bijāt Rīgā tikai 14 gadu vecumā? Tā kā mēs šobrīd atrodamies Vecrīgā, vai atminieties, kā tā ir mainījusies kopš kara?
Jā, bija daudz mazo ieliņu, bet diezgan daudz ko noslaucīja. Kaut kur bija bumbu izrauti caurumi – piemēram, kur tagad Tehniskā universitāte. Tur namiem bija palikušas sienas, bet tās nojauca.
Vai fotografējiet arī digitāli?
Nē, nefotografēju. Tikai informācijai, dokumentējot. Esmu ļoti daudz fotografējis ar digitālo kameru, strādājot Bruņotajos spēkos. Bet tā bija dokumentācija, ko atstāju armijai un pats aizmirsu.
Kādi no mūsdienu latviešu fotogrāfu darbiem jums ir simpātiski?
Ko nozīmē simpātiski? Man no visiem patīk kaut kas. Piemēram, patīk kā Jānis Gleists fotografē, bet tajā pat laikā man ir arī iebildumi pret viņa stilistiku. Tāpat patīk kā Valdis Brauns fotografē. Kā arī Vilhelms Mihailovskis – vienu periodu viņš to darīja kaut kā līdzīgi man, un tas man nepatika. Egons Spuris. Andrejs Grants, kurš dokumentu savdabīgi pārvērtis par tēlu.
Vai Inta Ruka?
Ruka ir jau vājāka. Un, piemēram, Māra Brašmane veica interesantu ģimenes albuma stila dokumentēšanu. Viņa bildes parāda, kā toreiz bija.
Arī Uldis Briedis ir dokumentētājs, kura bildēs nolasās kas vairāk kā tiešais vēstījums.
Uldis Briedis kolosāli fotografēja un, dokumentālajā žanrā strādādams, kaut ko atklāja. Pēc izskata – liekas, ka tādas štruntīgas žurnāla fotogrāfijas, bet, kad sāc ieskatīties, tad izrādās, ka ir dziļums. Ar to viņš ir tiesīgs saukties par fotogrāfu-mākslinieku. Nav svarīgi, kā fotogrāfija ir radīta, svarīgi ir, cik izteikts ir tēls.
Ir, piemēram, vairāki “karsto punktu” fotogrāfi, kas ir nodarbojušies ar vistiešāko dokumentāciju, bet kuru bildes izsaka daudz vairāk nekā vien acīmredzamo informāciju.
Parasti jau tā notiek, ka, piemēram, tās bildes, ko Uldis Briedis liek izstādē, ir noraidījis pasūtītājs. Savukārt vairums pasūtīto bilžu pašam autoram ir nederīgas.
Jūsu hrestomātiskā Smiļģa fotogrāfija arī ir dokumentācija.
Viss ir dokumentāls – kā uz to skatās. Dokumentāls ir arī tas, no kāda materiāla ir uztaisīts papīrs un ar ko tas noklāts. Piemēram, es brīnos, kā radās doma, ka, piemēram, man izdotā dzimšanas apliecība vairs nav derīga, ka šodien ir jāiet un jāklapatojas, lai saņemtu jaunu dzimšanas apliecību. Tas ir absurdi – jo tā jaunā dzimšanas apliecība vairs nav nekāds dokuments. Dokuments ir tas, ko apliecināja tas cilvēks, kas dzīvoja, kad es piedzimu. Un tagad kāds, kas ir piedzimis daudz nesenāk par mani, apliecinās, ka es esmu piedzimis! Kas ir dokuments? Man kādas avīzes redakcijā lūdza fotogrāfiju. Es atbildēju, ka man tās nav. Kā nav, viņi brīnās. Nav, jo šī fotogrāfija atrodas privātā bibliotēkā Francijā. Redakcijā nesaprašanā – vai tad tā nav digitāli? Ā, – es atbildu, tad jau jums nevajag fotogrāfiju, bet informāciju par to, proti, repdrodukciju. Dokumentālās ir oriģinālās bildes, kas ir žuvušas laboratorijā, pārējais ir reprodukcija. Bet vārds “dokuments” tiek tik neskaidri traktēts mūsdienās, ka vairs nav saprotams, kas ir dokuments.
Kā jūs vērtējat ideju par izstādi, kur visur esat pats attēlots?
Nu, tāda ir tā ideja.
Kura no bildēm jums pašam ir simpātiskāka?
Man neviena nepatīk.
