Gribu radīt gleznotāja kultu
Intervija ar lietuviešu mākslinieku Andri Zakarausku
04/02/2014
No 4. februāra līdz 15. martam Viļņas laikmetīgās mākslas galerijā Vartai, kas sevi dēvē par vienu no vadošajām Baltijā, ir apskatāma lietuviešu gleznotāja Andra Zakarauska personālizstāde “Vārdā” (In The Name Of), kas ir mākslinieka trešā un līdz šim lielākā solo skate galerijā, apdzīvojot visas piecas zāles jeb 360 kvadrātmetrus.
Andris Zakarausks (Andrius Zakarauskas, 1982) ir dzimis Kauņā, studējis glezniecību Viļņas Mākslas akadēmijā un sarīkojis izstādes ne tikai Lietuvā, bet arī Itālijā, Austrijā, Vācijā un Polijā. Pateicoties Minhenes galerijai Andreas Binder, 2007. un 2008. gadā viņa darbi izrādīti starptautiskajos mākslas gadatirgos Scope Basel, Scope Miami un Scope New York. Bet pēdējos gadus Zakarausks ir pārstāvēts VIENNAFAIR mākslas mesē galerijas Vartai stendā. Pie atzinībām var minēt 2009. gada uzvaru Lietuvā dibinātajā Baltijas jauno gleznotāju konkursā Young Painter Prize.
Vartai galerijā ierodos dažas dienas pirms izstādes atklāšanas. Zakarausks ir aizslēpies aiz tikko izpakotas gleznas un ar flomāsteru parakstās uz tās apakšrāmja. “Es gandrīz nekad neparakstos uz audekla, jo iniciāļi kļūst par neatraujamu kompozīcijas elementu, ar ko atkal jāmocās,” ir pirmais, ko viņš man saka.
Tikko pagūstu ieslēgt diktofonu, kad Andris Zakarausks jau sāk stāstīt par izstādi: “Mana glezniecība ir par glezniecību. Es gleznoju to, ko nozīmē gleznot. Es gleznoju to, ko nozīmē otas triepiens. Es gleznoju gleznotāju. Tādējādi šī izstāde ir loģisks turpinājums, jo mani darbi vienmēr ir kalpojuši ideoloģijai, kuras centrā ir glezniecība, kas izglābs pasauli. Utopija par gleznotāju, kurš pasauli darīs labāku un ir visuvarens kā Dievs.”
Gleznotāja pašportrets jūsu darbos visbiežāk atveidots kā dekonstruēta figūra – sadalīta šķēlēs, izmētāta pa audeklu. Līdzīgi kā Bāzelica (Georg Baselitz) cilvēku tēli, kas rada trauksmainas izjūtas un noteikti ne harmoniju vai mieru. Vai tas nozīmē, ka jūs kā gleznotājs jūtaties nedrošs? Vai tieši otrādi – pašportreta sašķērēšana ir gleznotāja visvarenība?
Tas apliecina, ka glezna nekad nav pabeigta, ka glezniecība atrodas nemitīgā procesā. Katrs darbs gan ir jāskata atsevišķi, jo apsvērumi ir dažādi. Reizēm es portretu “laužu gabalos”, jo tik tiešām cenšos viņu salauzt – to gleznotāju, sevi.
Triepiens ir visuvarens. Ar to var iznīcināt, ar to var dzemdināt no jauna. Pat ja es uzgleznoju koku, tas nav koks, bet gan triepiens un krāsa. Domāt par pašu mediju – tas ir konceptuālās glezniecības pamatā.
Jau ilgstoši izmantoju lielizmēra audeklus, lai, ar tiem strādājot, es būtu kā viens pret vienu – es un glezna. Kā boksa ringā.
Interesanti, ka, studējot akadēmijā, lielie audekli un abstrakti ekspresīvā glezniecība bija baigākais “bums”. Tāpēc ar draugiem toreiz nolēmām iet citu ceļu un strādāt ar maziem formātiem. Paralēli taisīju arī mazītiņas figūriņas, kuras izliku lielās, tukšās telpās. Reizēm tā bija mana meitene, kas stāv pavisam viena un trausla... Starp citu, studiju laika labākajā gleznā, ar kuru lepojos, mana draudzene jāj uz zirga, un darba nosaukums ir “Dipadu-dapadu”. To izlasot, glezna vairs nav tikai mirkļa iemūžinājums, tā acumirklī atdzīvojas, jo iztēlē var dzirdēt zirga rikšus.
Pāriešana pie lielajiem formātiem nebija apzināts lēmums, ko pieņēmu vienā mirklī; tas notika pakāpeniski. Arī pie pašportreta nonācu pamazām. Domājot par to, kā gleznot glezniecību, es sāku attēlot cilvēkus, kas skatās mākslas darbus. Laika gaitā tas biju tikai es pats – kā autors un kā auditorija, jo ideālais gleznas skatītājs ir pats gleznotājs.
Jaunās izstādes preses relīzē kā iedvesmas avots ir minēta propaganda. Pastāstiet plašāk!
Agrāk izmantoju reliģisku gleznu kompozīciju, kur Kristus atrodas darba augšpusē, kamēr pārējie no lejas noraugās, kā viņš aiziet debesīs. Mani iedvesmo arī propagandas plakātu un mākslas darbu estētika un kompozīcija.
Izstādes atklāšanā. Foto no galerijas Vartai arhīva
(Rāda plaukstas formāta gleznu, kurā pašportreta seja ir ar paceltu zodu un skatu tālumā un kas izstādē būs daļa no vairāku gleznu kompozīcijas. Darbu iedvesmojusi Ziemeļkorejas propagandas materiālu estētika.)
Redziet, lai kādā augstumā šo gleznu piekārtu, skatītājs vienmēr atradīsies zemāk, jo no jebkura rakursa būs redzama portreta [gleznotāja pašportreta – A.I.] pazode. Propagandas estētikas likumi portretus pietuvina logotipiem.
Gleznotājs kā vadonis?
Jau teicu, ka vēlos radīt pats savu ideoloģiju, kuras centrā ir glezniecība. Radīt gleznotāja kultu.
Pastāstiet par izstādes nosaukumu “Vārdā” (In The Name Of).
Tas ir patapināts no lūgšanām. Kad cilvēki pārkrustas un saka: “Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svēta Gara vārdā.” Izstādē lūgšana ir veltīta glezniecībai kā kaut kam augstākam. Utopiski, vai ne?
Glezniecība tiek dēvēta par mākslu karalieni. Vai, jūsuprāt, mūsdienu mākslas mediju daudzveidībā glezniecība savu statusu zaudē un tālab nepieciešams radīt šo utopisko ideoloģiju?
Ne gluži. Glezniecība arī šodien ir vispopulārākā no mākslām un katrā ziņā man vistuvākā. Apmeklējot muzejus, tieši glezniecība allaž uzrunā visvairāk. Pirms mēneša biju Ludviga muzejā Budapeštā, un vislielāko iespaidu atstāja Jorga Immendorfa (Jörg Immendorff) gleznas – lielizmēra bāra ainas, ar kurām viņš kļuva slavens.
Rough line (Floating). 2013
Kādi vēl mākslinieki uz jums atstājuši iespaidu? Pieļauju, ka jau pieminētais Bāzelics?
Jā, viņš man ir svarīgs. Iespējams, atstājis arī kādu ietekmi... Pirms manis VARTAI galerijā bija austriešu konceptuālā gleznotāja Ingo Nusbaumera (Ingo Nussbaumer) izstāde. Kad VIENNAFAIR viņš redzēja manus darbus, teica, ka esmu radniecīgs poļu laikmetīgajai glezniecībai: Vilhelmam Sasnalam (Wilhelm Sasnal), Zbigņevam Rogaļskim (Zbigniew Rogalski) un citiem Varšavas Raster galerijas māksliniekiem. Tas gan nebija nekāds pārsteigums, jo man patīk, kā viņi strādā. Kaut klusībā vēlējos tapt salīdzināts ar vācu laikmetīgo glezniecību. (Smejas)
Apmaiņas programmā pusgadu esat studējis Spānijā, Miguel Hernández universitātē. Vai tā bija svarīga pieredze? Kas bija citādāk nekā Viļņas akadēmijā?
Ļoti svarīgs pagrieziena punkts, kaut tas nav pasniedzēju nopelns. Viņi tur tādi dīvaini. Satiekoties ārpus akadēmijas, piedāvā uzpīpēt hašišu. Tā ir maza, veca piejūras pilsēta Alteja, kurā apgrozās bagāti franču tūristi, jo britiem klusā Alteja neder – te nav ne iedzeršanu, ne ballīšu. Īsti nezinu, kāpēc Altejā ir universitāte, jo pilsētā īsti nav ko iesākt. Taču universitātei ir izcila bibliotēka, kur pavadīju visu savu brīvo laiku, pirmo reizi pāršķirstot ārzemju mākslas žurnālus. Lūk, tas bija kultūršoks. Viļņā tobrīd biju iemācījies gleznot plenēros, bet ne domāt. Studēju 3. kursā, bet joprojām biju pilnīgs muļķis. Labi pārzināju savu profesoru darbību, bet ne laikmetīgo mākslu. Spānijā es pirmoreiz apzinājos, kas es vispār tāds esmu un ko es kā mākslinieks vēlos darīt. Tobrīd sapratu, ka plenēra ainava var būt arī divas perpendikulāras plaknes, kas rada telpu.
Andris Zakarausks izstādes atklāšanā
Pēdējo septiņu gadu laikā jums ir notikušas vairākas personālizstādes ārpus Lietuvas: Romā, Venēcijā, Minhenē, Gdaņskā, Berlīnē, Amsterdamā. Grupas skatēs esat piedalījies arī otrpus okeānam – ASV. Kā nopelns tas ir?
Galvenokārt VARTAI galerijas nopelns, kura mani pamanīja, pateicoties vienai draudzenei mākslas kritiķei, kas tolaik šeit strādāja. Viņa iepazīstināja galeriju ar manu un manu tuvāko draugu darbiem, un, tā kā galerijas programmā bija “logs”, mums ļāva sarīkot grupas izstādi, kaut sākotnēji galerija mūsu domu gājienu nemaz īsti nesaprata. Ja nemaldos, tas bija 2006. gads. Izstāde guva publikas interesi, un bija iegriezies arī viens nozīmīgs portugāļu kolekcionārs, kurš vairākus darbus uzreiz nopirka. Protams, par lētu naudu, jo mēs taču vēl nekas nebijām, taču viņš sajūsmā sauca, ka darām tieši to, ko citi pasaules mākslinieki. Gadu gaitā viņš turpina sekot manai izaugsmei un regulāri iegādājas gleznas. Arī uz galeriju šāds apliecinājums nostrādāja, un tikām aizvesti uz Vīnes mākslas mesi VIENNAFAIR, kas pavēra iespēju jauniem kontaktiem. Varu droši apgalvot, ka mākslas meses ir lieliska vieta, lai tevi ievērotu kaut nedaudz starptautiskākā rādiusā.
Kuri lietuviešu mākslinieki jums pašam patīk?
Gleznotājs Jons Gasjūns (Jonas Gasiunas) man ir svarīgs kā skolotājs, man ļoti patīk, kā viņš strādā. No manas paaudzes – fotogrāfs Ugņis Gelguda (Ugnius Gelguda). Ja par glezniecību, tad nav peļami mana drauga Povila Ramanauska (Povilas Ramanauskas) darbi. Nupat atklāja viena lietuviešu mākslas kritiķa Vida Poškus (Vidas Poškus) zīmējumi izstādi. Tie ir lieliski! Viņam ir arī mazas sirreālistiskas glezniņas, ļoti britiskas. Pirms kāda laika tikai slēgta lietuviešu galerija Tulips&Roses, kas bija apmetusies Briselē, un man patika viņu mākslinieku kompānija, piemēram, Ludviks Buklis (Liudvikas Buklys). Kaut viņu darbība ir vairāk konceptuāla un šodien modīga. Mazas galerijas ar mazām izstādītēm, kurās izkārtoti dažādi priekšmetiņi. Bet nav ne vainas.
Izstādes “Vārdā” ekspozīcija. Foto no galerijas Vartai arhīva
Kas notiek Kauņā?
Kauņa ir garlaicīga. Jaunieši ne par ko neinteresējas, sēž un gaida, kad viņus atklās Sāči galerija.
Kad diktofons jau izslēgts, Andris Zakarausks sāk prašņāt par Latvijas māksliniekiem un nevairās izteikt komentāru, ka, viņaprāt, latviešu mūsdienu glezniecība esot pārāk smuka.
