Josifs Bakšteins: Tā tas šobrīd vienkārši ir
Anna Iltnere
25/09/2011
22. septembrī atklāšanu piedzīvo 4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāle, kas skatāma līdz 30. oktobrim. Centrālā biennāles skate izvietota divos Maskavas punktos – neliela ekspozīcija redzama ekskluzīvu zīmolu iepirkšanās centra TSUM 5. stāvā un vērienīga skate – jaunatklātā dizaina centra ARTplay industriālajās telpās. Īsajā sprīdī starp atklāšanām katrā no lokācijām, biennāles komisārs Josifs Bakšteins (Joseph Backstein, 1945) atrod brīdi sarunai ar .
Viena no Krievijas spilgtākajām laikmetīgās mākslas personībām Josifs Bakšteins pēc izglītības ir datorzinātņu speciālists ar doktotra grādu mākslas un kultūras socioloģijā, viņš ir Maskavas laikmetīgās mākslas institūta dibinātājs (1991) un direktors, 48. Venēcijas biennāles Krievijas paviljona (1999) kurators, 1. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles (2005) viens no kuratoriem, nākamo trīs (ieskaitot nule atklāto) Maskavas biennāļu komisārs, kuratora biogrāfijā uzskaitāma arī virkne izstāžu.
Šovasar kuratore no Sanktpēterbugas Oļesja Turkina viesojās Latvijā, Cēsu mākslas festivālā un reiz kādu vakaru šaurā draugu kompānija dalījās ar Coca-Cola pudeli, sakot: nebaidieties saķert kādus vīrusus, mēs visi jau esam aplipuši ar vienu kopīgu slimību – mākslu.
Vai arī jums tā ir pielipusi?
Strādājot pie lielizmēra projektiem, vienmēr pastāv risks. Jo īpaši, ja katrai biennālei tiek izvēlēta ikreiz jauna norises vieta, kas ietver virkni neparedzamu apstākļu. Piemēram, ARTplay dizaina centra lielās telpas, kurās izstādīta daļa biennāles centrālās skates, vēl nesen atradās būvniecības stadijā. Vērienīgi mākslas projekti vienmēr prasa gaužas pūles un rezultātā ir ārkārtīgi liels pārgurums, ja runājam par mākslu kā slimību.
Kas ir jūsu dzinulis tomēr turpināt ar to nodarboties, ar to “slimot” jau daudzu gadu garumā?
Tas ir mans pienākums. (Atdarina aizdusu un smejas.)
Iekšēji uzlikts pienākums?
Gan tā, gan arī pienākums, ko uzliek mana biogrāfija, mana iesaistīšanās krievu mākslas vēsturē un teorijā jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadu sākuma.
Bet kāpēc tieši māksla?
Varētu pat teikt, ka tas notika nejauši. Neesmu mākslas vēsturnieks pēc izglītības. Taču visādi gadās, notikumi sakrīt. Apguvu socioloģiju, bija padomju laiki. Meklēju kādu neatkarīgu pētījumu lauku, tā atklājot priekš sevis pagrīdi – pagrīdes filosofu grupas un arī – underground mākslu.
Žurnāls Russian ArtChronics jūs reiz nodēvēja par vienu no visietekmīgākajiem cilvēkiem Krievijas vizuālajā mākslā. Iespējams, arī šāds statuss uzliek noteiktu atbildību.
Tādas muļķības laižu gar ausi. Savā vecumā, ko gan citu es varētu darīt. Par slavu es nedomāju, vienkārši – cenšos vēl nenomirt.
Kad 70. gados sākāt interesēties par mākslu, vai jums jau pamazām veidojās kāda vīzija par ko tādu kā Maskavas biennāle, uz kuras īstenošanu mērķtiecīgi virzīties?
Nē, nekā tāda, ne par ko tādu mēs tolaik nedomājām. Ar manas paaudzes cilvēkiem mēs padomju gados vienkārši centāmies iesaistīties interesantos projektos. Turklāt labākie mani projekti tapuši bez jelkādiem naudas līdzekļiem. Biennālei ir budžets, tas uzreiz rada arī papildus ierobežojumus, problēmas.
Runājot par šīgada biennāli – kā jūs izprotat tās konceptu “Pārrakstot Pasaules”?
Nepastāv viens dominējošs pasaules attēlojums, izpratne par pasauli. Nav vairs tā, ka valdītu Rietumu uzskats vai angloamerikāņu uzskats. Aina ir globālāka, vienlīdzīgāka. Ķīniešu mākslinieki prāto par amerikāņiem, amerikāņi par krieviem.
Un tas ir labi?
Tā tas šobrīd vienkārši ir.
Mūsdienām raksturīgi atpazīstami kuratoru vārdi, spēcīgas personības; vai nedraud situācija, kad kurators var aizēnot mākslinieku, izmantojot to kā ruporu savām idejām.
Tik briesmīgi jau arī nav. Attiecības starp kuratoru un mākslinieku ikreiz ir ļoti individuāls jautājums, kas atkarīgs no abu cilvēku personībām, tāpēc iespējamie attiecību varianti ir dažādi, bet vienu izteiktu tendenci katrā ziņā, manuprāt, nevar novērot.
Strauji pieaug mākslas mešu un biennāļu skaits. Arī kurators Pēters Vēbels biennāles preses konferencē minēja, ka pirms 20 gadiem tās varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Par ko, jūsuprāt, tas liecina?
Situācija ir sekas globalizācijai un tam, ka katrs vēlas intensificēt vietējo mākslas ainu. Ikviens vēlas atrasties centrā, būt redzams, atpazīstams. Arī Maskavā laikmetīgās kultūras centrs Garage, Maskavas biennāle u.tml. iniciatīvas ir centieni parādīt, ka arī mēs, redz, esam daļa no laikmetīgās mākslas procesiem.
Bet vai tik izteikta mākslas tirgus varas nostiprināšanās tomēr neiznīcina mākslas būtību? Diez vai mākslas darba galvenā funkcija ir būt par produktu.
Jā, tāds nu ir mežonīgais kapitālisms. Mākslas tirgus, jo īpaši izsoļu nami kļūst ārkārtīgi ietekmīgi. Pat muzejiem vairs nav teikšanas, kas mākslā ir kas. Tagad atskaites punktus nosprauž mākslas meses un izsoļu nami.
Un kā minētais ietekmē mākslu?
Nelāgi. Māksla kļūst par anonīmas kultūras industrijas mašinērijas daļu, kas ir ļoti bīstami.
Kliedējot nomācošo toni: pēdējais iespaidīgākais pārdzīvojums mākslā – kad un kur to pieredzējāt?
Nevaru vērtēt šo biennāli, jo tas ir mans projekts, negrasos salīdzināt, taču, viens no pēdējiem spilgtākiem piedzīvojumiem mākslā bija iepriekšējā Maskavas mākslas biennāle 2009. gadā. Tā atstāja ļoti paliekošu iespaidu. Kurators Žans Hūberts Martins (Jean-Hubert Martin, Francija) bija paveicis lielisku darbu.
