“Ar mākslu es nenodarbojos tāpat vien”
25/03/2014
Marta sākumā tika pasniegta laikraksta “Dienas” ikgadējā kultūras balva – Gļeba Panteļejeva veidotais “Zelta kartupelis”, ar kuru žūrija atzīmē pārsteidzošākos aizvadītā gada mākslas faktus. Viens no kartupeļiem iegūla arī gleznotājas Daigas Krūzes plaukstās – par personālizstādi “Slēpnis” (Hideout), kas galerijā “Alma” notika 2013. gada februārī un martā. “Gleznotājas konsekventi koptā pieeja pārliecina ar formas tīrību un ekspresivitāti,” rakstīts žūrijas atzinumā. “Autore, paturot tiesības uz konkrēto emocionālo impulsu privātumu, tomēr pauž bezkompromisu uzticību glezniecības spējai radīt universālus vizuālos tēlus. Daigas Krūzes radoši autonomā darbība devusi jaunu elpu latviešu mākslas liriski abstraktajam virzienam.”
“Slēpnis” bija apskatāms pirms apaļa gada, bet patlaban Rīgā ir skatāmi jauni Daigas Krūzes darbi – izstādē “Telpas mērīšana”, kas mākslas galerijā “Tifāna” ir atvērta līdz 20. aprīlim. Šie ir tikai divi iegansti, lai beidzot aicinātu mākslinieci uz garāku sarunu.
Bauskā dzimusī Daiga Krūze (1980) noteikti ir viena no spilgtākajām savas paaudzes latviešu gleznotājām ar izteiktu rokrakstu. 2011. gadā to novērtēja arī starptautiska žūrija, un Krūze tika nominēta Honkongā un Londonā dibinātajai Eiropas Mākslas balvai (The Sovereign European Art Prize 2011) – no 300 pretendentiem tika izraudzīti 30 finālisti, kuru darbi piedalījās izstādē Stambulā. 2008. gadā viņa tika izvirzīta Purvīša balvai par solo skati “Kontaktpersona” Rīgas Mākslas Telpā. Pirmo personālizstādi māksliniece sarīkoja 2004. gadā līdz ar Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanu. “100% vilšanās” bija izstāde vien divu dienu garumā, notika kopā ar Krišu Salmani un tiem laikiem neierastā vietā – tukšās Vecrīgas telpās, kuras nupat bija pametis Mercedes Benz autoveikals. Daigai jau bijušas vairāk nekā desmit personālizstādes – gan industriālās, gan galeriju telpās.
Ekspozīcijas “Slēpnis” (Hideout) skats galerijā “Alma”
Savveida “slēpnis” izrādās intervijas norises vieta. Dodos uz man atsūtīto adresi, kuru Daiga noraksturo kā savu darbnīcu. Man par brīnumu ir jākāpj uz leju, nevis uz augšu, un es nonāku izremontētā un iekārtotā puspagrabā Secret Garden. Pirmā mirklī šķiet, ka tā ir galerija, par kuru es neko neesmu zinājusi un kurā šobrīd skatāma Daigas Krūzes personālizstāde. Taču izrādās tas ir vien priekšnams pilna servisa reklāmas aģentūrai Secret Garden. Aiz tā seko no darba galdiem atbrīvota plaša gaiteņa telpa ar mājīgu koka grīdu un logiem gar gala sienu. Aģentūras īpašniece, būdama radoša, mākslu mīloša un arī pazīstama ar Daigu Krūzi, uzaicinājusi mākslinieci iekārtot šeit darbnīcu un pie visām tukšajām sienām atļāvusi kārt jau gatavos darbus. Sākumā esot bijis ļoti jocīgi un arī grūti, man atzīst Daiga. Telpu apjož stikloti biroji. Darba dienas dunā cilvēki tekalējuši krustu šķērsu, un visnotaļ privāto radošo procesu māksliniece sākotnēji pat slēpusi aiz aizslietņa. “Tagad jau esmu pieradusi,” saka Daiga. “Esmu sevī kaut kam pārkāpusi, un nu mani vairs tik ļoti neuztrauc, ka te ir vēl kāds. Ja man ir skaidri izdomāts, ko gribu darīt, tad nāku un mērķtiecīgi strādāju.” Pie sienām ir atslietas četras lielizmēra un krāsās spilgtas gleznas. Tās Daiga Krūze gatavo šīsvasaras Art Vilnius mākslas mesei, kurp viņas darbus vedīs galerija “Tifāna”.
Hideout: Bear's Giggle, 2012. Oil on canvas, 150x190 cm
Kā juties, saņemot “Dienas” gada balvu kultūrā?
Pārsteigta. Lai gan tās dienas rītā biju nepamatoti satraukusies. Tomēr, ejot uz apbalvošanu, biju pārliecināta, ka neko nesaņemšu, un tas man ļāva atslābināties un baudīt pasākumu, jo uz skatuves taču jākāpj nebūs! Kad paziņoja uzvarētāja vārdu, neticēju. Tomēr, atskatoties uz apbalvoto izstādi “Slēpnis” (Hideout), kuras tapšanas procesam es piegāju ārkārtīgi nopietni, tad man sev jāatzīst, ka balva ir pelnīta. Mani darbi noteikti saka “Paldies!”.
Ko nozīmē nopietni pieiet izstādes tapšanas procesam?
Pie katras jaunas izstādes sagatavošanās process man notiek citādāk. Gatavojoties “Slēpnim”, es nopietnu uzmanību pievērsu sīkumiem – katrai ķēpai, ko es ikdienā radu. Tā vietā, lai nodomātu “Ak, cik nesmuki!”, saburzītu un izmestu, es šoreiz rīkojos citādāk – gada laikā visas nenozīmīgās skices krāju un šķiroju tematiskās kaudzītēs.
Īsāk sakot, sāki nopietni uztvert pati sevi?
Jā, es sāku sevi nopietni uztvert. (Smejas) Līdz ar to arī process bija nopietns, kas ir ļoti svarīgi. Visām nejaušībām pievērsu uzmanību. Vadmotīvu varētu formulēt, ka nekas nav tāpat vien.
Kā nonāci pie šādas pieejas?
Tas notika dabiski, bet ļoti, ļoti grūti. Tolaik, 2012. gadā, man bija darbnīca VEF. Ziemas mēnešos tur nebija apkures, telpā bija ledaini auksts. Nesapratu, ko lai iesāk, taču zināju, ka man ir jāstrādā. Tā kā mājās tolaik gleznot nevarēju, tad man nebija citas iespējas kā vien iet uz VEF. Sēdēju pufaikā uz sildītāja un strādāju. Sapratu, ka šādos apstākļos varu darboties tikai ar mazākiem formātiem, tāpēc taisīju skices. Ir ļoti grūti, kad īsti nezini, ko gleznot, taču tāpat no “zila gaisa” es neko nespēju izdomāt. Priekšā man rāda process. Tālab stingri nolēmu, ka vienkārši skicēšu, ka ļaušos pilnīgi brīvai apziņas plūsmai. Tas man bija jauns solis.
Hideout: 100th Day Celebration in the Forest, 2013. Oil on canvas, 180x220 cm
Pavasarī no skicēm pārgāju jau pie mazām glezniņām, taču visu laiku nepameta sajūta, ka neko lādzīgu neesmu ne uzzīmējusi, ne uzgleznojusi. Tālab pievērsos sakrāto kaudzīšu saturam. Pētīju saskatāmās zīmes, pat latviešu folklorā meklēju iespējamās nozīmes. Ar šādu apzināti dresētu mierīgu tveršanu es tikai pēc gada atļāvos triepienu jeb ķeksi izmantot kā tēlu. Jo biju to pati sev priekšmetiskojusi, apveltījusi ar nozīmi. Man ir svarīgi zināt, ko es taisu, jo tas dod vaļu improvizācijai uz audekla.
Izstāde “Slēpnis” tātad tapa gadu?
Patiesībā pat vairāk. Par to, ka man “Almā” būs izstāde, zināju jau trīs gadus iepriekš, un pamazām sāku gatavoties.
Ja ceļš līdz nožuvušai gleznai tev ir tik ilgs un ir ieguldīts pamatīgs pašanalīzes darbs, vai no skatītāja tu sagaidi, ka viņš šo “kamolu” atkal atritinās? Ko, stāvot pie gleznas, dara tavs ideālais skatītājs?
Galvenais, lai bilde pati iemieso un nes enerģiju, ko esmu tajā ielikusi. Tikai tā ir iespējama atgriezeniskā saite. Ideālie skatītāji ir daudzi un dažādi. Man ir svarīgi, lai glezna tiktu nolasīta ļoti dažādos līmeņos, jo mākslas darbs nedrīkstētu būt klāts tikai ar vienu vienīgu vēstījuma slāni.
Bet atnāk pie tevis kāds cilvēks un saka: “Es tavus darbus nesaprotu! Pastāsti, lūdzu, ko esi ar to domājusi?”
Jā, es varu izstāstīt! Kaut gan savus darbus es uztaisu un atlaižu. Kad darbi nonāk izstādē, savu esmu jau padarījusi. Taču, pat ja es pastāstītu, nezinu, ko gan cilvēks no tā iegūtu? Es izrauju sirdi un ielieku to gleznā, lai uzgleznotu zaru, bet ja cilvēks to tur nesaskata, tas nekas. Pats svarīgākais, lai skatītājs pielieto pats savu radošo iztēli.
Vai tavus darbus ietekmē vide, kādā tie top? Iepriekš tā bija aukstā VEF darbnīca, bet patlaban tu strādā korporatīvā vidē – zālē pie biroju sliekšņa.
Jāatzīst, ka VEF bija ideāla gaisma. Taču ar laiku man apnika tik rūpnieciska vide. Bet vai tā ietekmēja manus darbus? Domāju, ka nē. Drīzāk ir tā, ka tur, kur es jūtos labi, tur es arī varu labi strādāt. Dzīvoklī man ir viena istaba, kurā šobrīd taisu ilustrācijas “Bikibuka” dzejoļu grāmatai. Man tur ir viens galds un siena, pie kuras karinu zīmējumus. Tur man ir ļoti labi. Tāpat arī šeit – ja esmu pilnīgi noskaņojusies gleznošanai, es atnāku un uztaisu. Svarīgākais, lai galvā viss ir skaidrs. Jo iekšējiem meklējumiem jau nevajag pat darbnīcu. Kolīdz liekas, ka tu neko nedari, ka nekas vairs nesanāk, ir jāsaprot, ka arī tā ir procesa daļa, kurai vajag uzticēties, jo var atrast pērles. Tagad esmu iemanījusies – mēnesi strādāt un mēnesi analizēt. Ne velti dabā eksistē ritms un cikliskums. Vajag sevi pavērot.
Kad kāds tematiskais periods ir izsmelts, man ir jāmeklē jauns. Tas ir posms, ko laikam dēvē par radošajām mokām. Bet es jau esmu sevi “atkodusi” un zinu, ka jauns piegājiens atradīsies un turklāt pavisam citādāks nekā iepriekš. Nav tas vieglākais ceļš, bet man nebūtu interesanti, ja es visu laiku strādātu vienā veidā.
Hideout: Winding/Galop With a Moving Car, 2012. Oil on canvas, 150x200 cm
Tajā pat laikā saglabājas tava rokraksta aprises. Diez vai varētu sagaidīt, ka Daiga Krūze sāktu gleznot reālistiski?
Esmu mēģinājusi gleznot reālistiski, bet man tad kļūst slikti. Ir nedabiska sajūta – ka daru kaut ko galīgi garām. Bet kad, piemēram, uzvelku tās strīpas (rāda uz vienu no jaunajiem darbiem, kur pār krāsu laukumu un formu kompozīciju no audekla augšas līdz apakšai novilkti divi trekni, sarkani stabi) – mani pārņem laime. Tur es kaut ko sevī pārvarēju. Ne jau tāpat vien es tās strīpas uzvilku, un tas man prasīja ļoti daudz spēka.
Kādā ziņā tu kaut ko sevī pārvarēji?
Katru jaunu darbu, kas top bez skices, pavada iekšējs, cilvēcisks monologs: “Vai tā drīkst? Varbūt nedrīkst?” Bet drīkst taču visu! Tikai jāsasniedz atbrīvošanās stadija, kurā tu peldi pilnīgā brīvībā. Tā ir tā pārlaušana.
Kas tev palīdz šajā stadijā nonākt? Kas atbrīvo roku un apklusina šaubu monologu?
Šobrīd man palīdz bungu mūzika. Uzreiz viss liekais no ķermeņa tiek nopurināts, un es atbrīvojos. Vēl arī palīdz lielie formāti. Man ir ļoti svarīga pašas ķermeņa kustība, kad savu ideju uz audekla uzlieku ne tikai caur pirkstiem, bet caur deju, kustību, atvēzienu. Kā nu kuram, protams, bet man ir grūti strādāt uz mazākiem formātiem. Jūtos ierobežota, sasaistīta.
Kā tev izdodas neļauties vilinājumam uz audekla uzlikt par daudz? Īstā brīdī apstāties un nesabojāt tukšos laukumus. Priekštelpā ir piekārta viena tava glezna, kur gandrīz puse audekla ir pilnībā neskarta. Tas tev padodas dabiski, jeb tu tomēr apzināti sevi kontrolē?
Sākumā, strādājot pie jaunas tēmas, ir grūti, bet vēlāk kļūst arvien vieglāk. Piemēram, šie četri jaunie darbi, kas te atslieti, – kad katru no tiem uztaisīju, es izpumpējos, un uzreiz sev pateicu “Fiksi, prom!”, un es laidos. Es vienkārši jūtu, ja es esmu nonākusi ne tur, kur vajag, un tad labāk speros no darbnīcas laukā.
Pirms gada biju Somijā, HIAP rezidencē uz salas – netālu no Helsinkiem. Man līdzi bija lielformāta skiču albums, ko mēneša garumā ar pasteļa krītiņiem aizpildīju. (Paņem no palodzes albumu tumšos cietos vākos un šķirsta). Es zināju, ka kaut kas man tur ir jāuztaisa, kas, protams, bija šausmīgi, jo viens mēnesis ir īss laiks. Tad es izlēmu, ka es katru dienu zīmēšu, kas vien ienāk prātā. Palus, cilvēkus, vienalga ko. Tā arī darīju. Vienīgi ir baigi jāuzmanās, lai nesāktu taisīt dienasgrāmatu.
Sounds of the Sunrise, 2011
Kas vainas dienasgrāmatai?
Mākslai tā neder. Ir jāprot atdalīt savu ideju no sevis un savām problēmām, domām. Mākslas darbam ir jābūt neitrālākam, jo pretējā gadījumā es gremdējos savās emocijās. Bet kad ir tikai emocijas, tad ir “ziepes”. Jo tad es pārāk daudz jūtu, un to visu salieku uz audekla.
Kāds tad ir pretējais, vēlamais variants?
Skaidra ideja, kuru es brīvi, maķenīt auksti uzlieku uz audekla. Vismaz man tad sanāk daudz labāk.
Tad tu pārlieku emocionālā stāvoklī nemaz nedrīksti iet uz darbnīcu?
Es varu palikt mājās un skicēt.
(Turpina šķirstīt rezidences albumu, līdz atrod lapu, uz kuras uzskicētie krāsu laukumi sakrīt ar to, kas redzams uz vienas no jaunajām lielizmēra gleznām.) Šis patiesībā neko nenozīmē. Tapa, tajā brīdī ne par ko nedomājot. Es atļāvu sev brīvi un radoši ķēpāties – kā bērnam. Bet tajā pat laikā es daudz pārdzīvoju par to, ko zīmēju. Tobrīd likās, nu kāpēc es nevaru uztaisīt kaut ko skaistu… Taču tagad, pēc gada, es skatos uz šīm skicēm, kas tapušas, ļaujot sev vaļu, kā uz vērtību. Jo man tās patlaban der kā materiāls jaunajām gleznām.
Ir jāļauj sev viss! Arī uzgleznot reālistiski, ko es reizi pa reizei pamēģinu, jo pēc tam es vēl labāk saprotu, kāpēc man tas neder. Galvenais ir emocionāli nepiesaistīties tam, ko tu dari. Nevajag domāt, ka tu esi tikai tu. Brīdī, kad nodarbojies ar kaut ko radošu, tu esi kaut kas lielāks, un tam ir jāļaujas.
Mākslai tu veltī lielāko daļu sava laika?
Jā, bet vietas, kur es ar to nodarbojos, man šobrīd ir vairākas. Kā jau minēju – “Bikibuka” ilustrācijas top mājās, vienā istabā. Pastrādāju un ilgāk tai telpā vairs neuzturos. Vēl man ir skolniece – sešgadīga meitene, kurai mācu gleznot. Lai gan ļoti daudz mācos arī no viņas. Mēs abas viena otrā spoguļojamies. (Smejas) Vēl man nesen uz pusgadu bija lielisks uzdevums – es gleznoju cilvēku portretus ikgadējai vācu interviju grāmatai N9 – sarunas ar ievērojamām vācu un arī dažām latviešu personībām.
Portrets vācu interviju grāmatai N9
Cilvēkus tu portretēji pēc fotogrāfijām?
Jā, pēc fotogrāfijām. Bija ārkārtīgi interesanti. Jo es necentos portretēt precīzus sejas pantus, bet gan noķert un iemiesot raksturu.
Bet kā tu uzzināji, kāds kuram ir raksturs?
Daudzi no viņiem jau ir plaši pazīstami. No latviešiem, piemēram, Mariss Jansons, Vaira Vīķe-Freiberga.
Tad principā maizi nopelni ar darbiem, kas lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar mākslu?
Jā, bet ir bijis visādi. Daudz ko nemaz negribas atcerēties. Pirms rezidences Somijā es strādāju kā daiļkrāsotāja. Nav jau nekāds ideālais darbs. Lai gan – kā sevi noskaņo. Sliktāk ir tad, ja šādi naudas darbi nolaupa pārāk daudz laika un enerģijas un vairs neatliek spēka mākslai.
Nesen Amsterdamā satiku latviešu mākslinieci Evitu Vasiļjevu, kura stāstīja, ka jaunie mākslinieki, lai nomaksātu rēķinus, atrod kādu nebūt darbu, kas aizņemtu ne vairāk kā trīs dienas nedēļā, lai atliktu laiks darbnīcai. Amsterdamā ar šādu piestrādāšanu ir iespēja nopelnīt puslīdz normālu iztiku. Jebkurā gadījumā māksliniekam, šķiet, vienmēr ir jāspēj atrast modelis, lai varētu nodarboties arī ar mākslu, jo tā ir profesija bez regulāriem ienākumiem.
Hideout: 5 Second's Touch, 2013
Man ir svarīgi, lai māksla man nekad nekļūtu par darbu. Ir lieliski, ja kaut ko izdodas pārdot, tomēr es nespētu gleznot, ja tas būtu iztikas avots. Līdz ar ko es nezinu, kāds ir mans modelis, jo vienmēr ir jāmēģina mākslai saglabāt to ikdienas daļu, kurā tu saki: “Ejam laukā spēlēties!” Tā man ir māksla.
Kad pirms gada tevi intervēju saistībā ar izstādi “Slēpnis” un jautāju, cik svarīgi tev ir rīkot izstādes vai tapt pamanītai konkursos ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, tu teici, ka svarīgākais ir, lai darbi vienkārši iziet no darbnīcas. Bet vai tiešām starptautiskā aprite tev nav krietni saldāks vilinājums par izstādēm tepat?
Jā, protams, ir svarīgi, ja izstāde notiek kaut kur tālāk par valsts robežām. Tomēr pats galvenais man ir, lai man ir iespēja redzēt savus darbus no malas. Jo dažādākas ir izstāžu norises vietas un konteksti, jo vairāk es uzzinu ko jaunu par savu mākslu – cik labi vai slikti mani darbi izskatās. Tālab domāju, ka aprite ir veselīga. Man ir ļoti svarīgi, lai tas, ko es daru, virzītos uz priekšu. Lai rit idejas, lai es vairāk redzu. Strādājot darbnīcā, mākslinieks jau nemaz tik labi neredz, jo tas ir viņa paša darbs.
Bet pats interesantākais, manuprāt, ir jautājums – kas būs tālāk? Nodarbošanās ar mākslu man vienmēr ir sevis kā cilvēka pētniecība. Ko es vispār spēju, kā es mainos un attīstos? Glezniecība jau patiesībā ir tikai viens no veidiem, kā es sevi varētu izpaust. Man šķiet aizraujoši vērot, kā var dabiski un nepiespiesti pārveidoties sev neparedzētos virzienos. Bet tā, lai attīstību pavadītu pilnīgi brīva sajūta, ka neesi nevienam neko parādā. Ka tev nevienam nekas nav jāuztaisa, tu tikai sēdi un spēlējies, un arvien transformējies. Kā ar metamo kauliņu. Te tu esi piecinieks, te – sešinieks. Taču tam jānotiek nepiespiesti.
Tu esi dzimusi Bauskā. Kā nonāci līdz Rīgai un kā – līdz glezniecībai?
Piedzimu Bauskā, pēc tam pusgadu dzīvojām Iecavā, bet uzaugusi es esmu Baldonē. Kad gāju trešajā klasē, Baldonē uzcēla mākslas skolu, kuru vadīja Tālis un Ieva Muzikanti. Turp devās teju visi mazie baldonieši. Es nomācījos trīs gadus, un Tālis un Ieva teica, ka man esot jāturpina tālāk, ka Rīgā esot tāda Rozentāļa skola. Tā no 6. līdz 12. klasei es katru dienu braukāju no Baldones uz Rīgu, bet pēc tam iestājos Mākslas akadēmijā. Sākumā gan nekādi nesapratu, ko Muzikanti manī saskatīja, jo neko smuku es netaisīju, tomēr viņiem šķita, ka maniem darbiem piemītot gleznieciskās kvalitātes…
Izklausās pēc apstākļu sakritību virknes, nevis apzinātas virzības uz mākslu?
Nezinu, cik man bija gadu, kad es noskatījos vienu filmu par mākslinieci, un man likās, ka es arī tā gribu. Taču tā bija mirklīga vēlme. Par glezniecību es bērnībā nekad neesmu domājusi tik skaidri kā, piemēram, par daiļslidošanu. Ziemās es katru dienu mērķtiecīgi trenējos uz dīķa ledus. Vēl es gribēju iemācīties kustināt ausis, un veselu periodu man tas bija ārkārtīgi svarīgs mērķis. Gribēju arī iemācīt lellei staigāt: kad paņem aiz padusēm un šūpina lelli tā, ka kājas it kā pašas sper soļus. Un sanāca! Bet neko tik mērķtiecīgu nekad netiku darījusi saistībā ar mākslu. Kaut tajā pat laikā man vienmēr ir piemitušas īpašības, kas man kā māksliniecei ļoti noder. Es vienmēr esmu bijusi vērotāja un pētniece, pamanījusi detaļas.
No You Are What You See darbu sērijas, 2009
Ko tavi vecāki domā par to, ko tu dari?
Mamma neko nesaka. Viņa mani atbalsta. To, vai viņai patīk, vai nē, mamma vērtē pēc krāsu salikumiem. Bet tētis gan bieži saka, ka vajag taisīt kaut ko tādu, ko var labāk pārdot… Tādā ziņā mums ir konflikts.
Tētis vienkārši ir norūpējies!
Jā, bet es vienmēr mēģinu viņam izskaidrot, ka ir dažādi veidi, kā var gleznot, un ka esmu izvēlējusies šādu. Izmantoju salīdzinājumus, ka arī citās jomās ir vairāki stili, kā strādāt. Es vienkārši gribu, lai mani saprot, nevis vienkārši piekrist, ka daru galīgi garām.
Vai tu zini, kas pērk tavus darbus?
Tie ir ļoti dažādi cilvēki. Nav viena tipa pircēji.
Kā tev kā māksliniecei Rīgā pietrūkst visvairāk?
Gribētos vairāk telpas, kur izstādīt mākslas darbus. Kad biju rezidencē Strasbūrā, iegāju plašā, skaistā, baltā muzejā un gara acīm iztēlojos, kā mani darbi tur izskatītos, jo pilnīgi iespējams, ka ne pēc kā neizskatītos! Ir tik svarīgi pielikt un pārbaudīt – vai tu esi vai neesi līmenī. Tam ir nepieciešamas kārtīgas laikmetīgās mākslas telpas.
Strasbūras muzejā tu spēji vienkārši galvā iztēloties, kā tavi darbi tur izskatītos?
Jā, pielietojot iztēli. Bet var jau arī pamēģināt. Es esmu uz muzejiem ņēmusi līdzi kādu mazāku savu darbu un “piemērījusi”.
Tu sadarbojies ar vairākām Rīgas mākslas galerijām. Pirms gada tev bija izstāde “Almā”, patlaban ir galerijā “Tifāna”. Esi izstādījusies arī citviet. Vai tev tomēr negribētos strādāt tikai ar vienu galeriju, kas tevi pārstāvētu?
Protams, ka es gribētu. Noteikti. Ir ļoti svarīgi, lai ir kāds, kas pabiksta. Var jau būt, ka es visam savam radošajam procesam pat ātrāk tiktu cauri, ja būtu biežāks izstāžu grafiks. Jā, sava galerija būtu svarīga, jo galerists veic visu to darba daļu, kas māksliniekam uz saviem pleciem nebūtu jāuzņemas – kaut vai savas mākslas mārketings. Jo skaidrs, ka tāpat vien jau es ar mākslu nenodarbojos. Tāpat vien es varu mājās dienasgrāmatā uzzīmēt skaistu lotosa ziedu.
Daiga Krūze. Foto: Kristīne Madjare
Vai tu proti “atslēgties” no mākslas? Izmest to no galvas?
Esmu sākusi to mēģināt. Apzināti trenēt, ka savs laiks ir mākslai, savs laiks sev un atpūtai. Sev vienkārši ir jāatgādina – tagad es esmu šeit, darbnīcā. Tagad es vairs neesmu darbnīcā, bet sēžu pie datora. Ja tā nedarīs, tad viss sajauksies vienā lielā ķīselī. Ir svarīgi, kam tu katrā brīdī veltī savu nedalītu uzmanību. Reizēm pat pietiek ar pusstundu darba, kurā esi ļoti sakoncentrējies, lai pēc tam visu pārējo dienu mazgātu otas.
