Atklāta Rema Kolhāsa 14. Venēcijas arhitektūras biennāle
06/06/2014
14. Venēcijas arhitektūras biennāles publicitātes fotogrāfijas
No 7. jūnija līdz 23. novembrim apmeklētājiem atvērta 14. Venēcijas arhitektūras biennāle, kurā šogad piedalās 65 valstis. Patlaban rit preses un īpašo viesu atklāšanas dienas, bet 7. jūnija rītā tiks paziņoti Zelta un Sudraba lauvu ieguvēji, kurus no nacionālo paviljonu klāsta būs izraudzījusies starptautiska žūrija. Iepriekšējā biennālē pirms diviem gadiem Zelta lauvu ieguva Japāna. Kamēr laureātu vārdi ir vēl noslēpumā tīti, ir zināms, kas saņems tradicionālo Zelta lauvu par mūža ieguldījumu – Filisa Lamberta (Phyllis Lambert) .
14. Venēcijas biennāles arhitektūras izstādes kurators ir Rems Kolhāss (Rem Koolhaas), Prickera balvas laureāts arhitektūrā un OMA biroja vadītājs. Viņa kūrētai biennālei, kas aplūkojama divās izstādēs Centrālajā paviljonā Dārzos (Giardini) un Arsenālā, kā arī nacionālo valstu paviljonos, kuriem šogad uzdots konkrēts tēmas uzstādījums, ir kopīgs konceptuālais nosaukums Fundamentals (“Pamati”), un par stārhitektu nokristītais Kolhāss ir solījis likt uzsvaru uz arhitektūru un pētījumiem par tās vēsturi (nevis arhitektiem). Pirms kāda laika viņš presē apgalvoja, ka arhitektūra šodien atrodas “sliktā veselības stāvoklī”, tāpēc izstādi viņš vēlējies veidot mūsdienu arhitektūrai neraksturīgu.
Financial Times autors Edvīns Hītkots (Edwin Heathcote) pirms nedēļas publicēja rakstu, jautājot vēl skaudrāk – vai pienākušas arhitektūras beigas? Tā kā tobrīd biennāle vēl nebija atklāta, tad Hītkots apskatīja Dārzu pastāvīgo paviljonu arhitektūru, kas iemieso katras valsts nacionālo raksturu un politisku estētiku, piemēram, 1938. gadā tapušais Vācijas paviljons ar nacisma laika arhitektūras fasādi vai Krievijas paviljons, kura arhitekts Aleksejs Šusevs ir projektējis arī Ļeņina mauzoleju. Hītkots piemin arī Ziemeļvalstu paviljona minimālismu un Ungārijas zaļo keramikas dakstiņu klātā paviljona pārmērību. Kamēr modernisms kā mūsu laikmeta valoda ir kļuvis par “vienkāršāko” no arhitektūras stiliem, novienādojot un atvieglojot kā projektēšanu, tā būvniecību. Rezultātā ēkas eksterjers ir pārtapis par funkcionālu čaulu, pilnībā nesaistītu ar dzīvi, kāda rit pašā mājā, un par to, kā uzskata raksta autors, ir arī Kolhāsa kūrētā biennāle.
14. Venēcijas arhitektūras biennāles preses pastaigā Rems Kolhāss norāda, ka laikmetīgā arhitektūra ir pārlieku saplūdusi ne tikai ar mākslu, bet arī ar dizainu, ko apliecinot arī tas, ka pēdējo gadu Venēcijas arhitektūras biennāles kļūstot arvien līdzīgākas vizuālās mākslas izstādēm. Kūrējot Fundamentals, Kolhāss vēlējies izdarīt ko šodienai netipisku un arhitektūru izdalīt kā kaut ko pilnīgi atsevišķu un nesaistītu ar dizainu (vai vizuālo mākslu). Lai gan izstāde Arsenālā, kas ataino Itālijas arhitektūras vēsturi, ir pārpilna ar kino, deju un mūziku.
TUALETES PODI, LIFTI UN PIEKARAMIE GRIESTI
Dārzu Centrālajā paviljonā skatāma kuratora izstāde The Elements of Architecture (“Arhitektūras elementi), kur katra telpa atvēlēta kādam no 15 konkrētiem arhitektoniskajiem elementiem, piemēram, balkonam, durvīm, sienām un logiem, griestiem, liftiem un pat labierīcībām.
Izstādes ekskursijā Kolhāss atklāj, ka jau izsenis interesējies par tehnoloģiju ietekmi uz arhitektūras attīstību. Ja atminamies, 1975. gadā viņš publicēja grāmatu Delirious New York, kurā analizēja debesskrāpja jēgu un plaši apskatīja arī liftu – izgudrojumu, kas debesskrāpim ļāva kļūt par realitāti. Kolhāss ir rakstījis arī par eskalatoriem un gaisa kondicionieriem. Strādājot pie biennāles, Rems Kolhāss sastapis kādu itāļu pētnieku, kurš raksta disertāciju par piekaramajiem griestiem, savukārt kāds vācu profesors Minhenē esot publicējis grāmatu, veltītu koridora vēsturei. Tā pamazām dzimusi izstādes Elements of Architecture ideja – katru arhitektonisko elementu analizēt no tā priekšvēstures līdz mūsdienām.
.jpg)
Kā portālam Dezeen atzīst Paola Antonelli, Ņujorkas MoMA kuratore, diez vai kurš katrs varētu sarīkot izstādi, veltītu logiem un koridoriem, un tikt uztverts nopietni. Tajā pat laikā Antonelli priecājas, ka tieši Kolhāss to ir paveicis, jo atgriešanās pie arhitektūras ikdienas esot izšķiroši svarīga. Savukārt Viktorijas & Alberta muzeja Londonā kurators Kīrans Longs (Kieran Long) ir daudz skeptiskāks. “Es neticu tam, ka periodiskā tabula ir labākā kuratora pieeja, un, nonākot telpā, pilnā ar tualetes podiem, tu zini, ka Rems vienkārši “uzmīž”. Viņu vienkārši interesē, cik tālu ir iespējams iet,” saka Longs portālam Dezeen.
ITĀLIJAS ARHITEKTŪRAS VĒSTURE CAUR DEJU, MŪZIKU UN KINO
Kuratora izstāde Arsenālā Monditalia ir veltīta Itālijas arhitektūras vēsturei. “Redzēsiet, ka Arsenālu nav ieņēmusi arhitektūra, bet gan notikums, kas mobilizējis visas citas biennāles: deja, teātris, mūzika un kino,” ekskursijā atklāj Kolhāss. “Te ir 80 kinofilmas un 40 arhitektūras projekti, kas ataino Itālijas mērogu.”
.jpg)
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja direktore Inese Baranovska, kura arhitektūrai veltītajā Venēcijas biennālē viesojas pirmo reizi, Arterritory.com atklāj prieku par izstādi Monditalia. “Tā ir pārliecinoša. Rems uzsver arhitektūras multidisciplināro raksturu un daudzpusību. Īsāk sakot – arhitektūra ir visa pamatu pamats. Arhitektūra ir politika, ekonomika un māksla. Monditalia ekspozīcijā viņš izmanto visus iespējamos medijus – foto, video, skaņu, mūziku (atcerēsimies salīdzinājumu par arhitektūru kā sastingušu mūziku!), instalāciju, protams, projektu maketus un, kas vēl svarīgi, – kustību un deju. Izstādē piedalās iespaidīgi dzīvie performatori.”
Inese Baranovska uzskata, ka visspēcīgāk Itālijas raksturu Rema komandai izdevies atspoguļot tieši kino. “Pa visu lielo Arsenālu ir izvietoti ekrāni ar slavenu kino režisoru darbu fragmentiem, kuros svarīga loma ir arī telpai, videi un arhitektūrai. Tie ir Felīni, Antonioni, Godārs un virkne citu.”
PIRMOREIZ BIENNĀLĒ STRIKTS MĀJASDARBS NACIONĀLAJIEM PAVILJONIEM
Kā vienojošo tēmu nacionālo valstu paviljoniem Kolhāss formulējis “Modernitātes absorbēšana: 1914–2014” (Absorbing Modernity: 1914–2014), vēloties aktualizēt jautājumu par globālās arhitektūras attīstību pēdējo simt gadu laikā. Katrai no 65 dalībvalstīm “uzdots” izrādīt savu unikālo arhitektūras mantojumu un tā tipoloģiju. Šī ir pirmā reize, kad vienota tēma tik izteikti aptver gan kuratora izstādi, gan valstu nacionālo paviljonu ekspozīciju.
Žurnāla Domus agrākais redaktors un dizaina izpētes studijas Space Caviar dibinātājs Džozefs Grima (Joseph Grima) portālam Dezeen atklāj, ka, viņaprāt, “Kolhāsam visvairāk rūpējuši tieši paviljoni. Viņš ieguldījis lielu darbu, lai nodrošinātu, ka nacionālie dalībnieki pieturas pie uzdotās tēmas un visi kopīgiem spēkiem to izpēta, un, manuprāt, tas ir atmaksājies. Šīgada paviljonu ekspozīciju līmenis ir pilnīgi cits, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem.” Arī Paola Antonelli piekrīt, ka citus gadus, paļaujoties vien uz kāda mākslinieka izpausmēm, nevis saturisku pētījumu, biennāle sākusi līdzināties izrādei, nevis komentāram par arhitektūru.
Latvijas nacionālā ekspozīcija ar projekta nosaukumu UNWRITTEN, kas latviski tiek tulkota kā “Neuzrakstītā grāmata” un apskatāma Arsenāla teritorijā, izvirza jautājumus par Latvijas pēckara arhitektūras uztveri, pētniecību un saglabāšanu. Projekta komanda ir arhitektu birojs NRJA, kā arī komisārs Juris Poga un komisāra vietnieks Andris Brinkmanis. Savu artavu ieguldījis arī grafikas dizainers Kirils Kirasirovs, skaņu mākslinieks Andris Indāns, multimediju jomā atbalstu sniedzis Rihards Vītols, kā arī pieaicināti vairāki kataloga eseju autori. Projekta vadība uzticēta Austrai Savickai no pilna servisa pasākuma aģentūras “Pareizā ķīmija”
ASV paviljona ekspozīcija OfficeUS: Criticism by Remaking ir veltīta 1000 amerikāņu arhitektu projektiem, kas īstenoti ārzemēs pēdējo simt gadu laikā. Kuratori: Eva Franch i Gilabert, Ana Miljački un Ashley Schafer
Francijas nacionālā paviljona ekspozīcija Modernity: Promise or Menace? iekļauj gan Žaka Tatī 1958. gada filmu Mon Oncle un tās “galveno varoni” – supermoderno Villa Arpel, gan Žana Pruvē un Lekorbizjē arhitektūru. Kurators: Jean-Louis Cohen
Lielbritānijas nacionālā paviljona ekspozīcija A Clockwork Jerusalem tapusi sadarbībā starp FAT Architecture un Crimson Architectural Historians. Izstādes veidotāji apskata attiecības starp britu arhitektūras tradīcijām un ārvalstu ietekmēm, un kā veidojusies britu modernisma identitāte
Šveices nacionālā paviljona ekspozīcija Lucius Burckhardt & Cedric Price: A stroll through a fun palace ir uzmanības vērta arī tamdēļ, ka tās kurators ir Hanss Ulrihs Obrists – mākslas pasaulē atpazīstama figūra, kuram ir liela interese arī par arhitektūru. Savulaik viņš bijis Venēcijas mākslas biennāles galvenais kurators, bet šogad Šveices paviljonā, strādājot kopā ar arhitektu biroju Hercog & de Meuron, īsteno divu vizionāru retrospekciju, kuras pamatā ir Obrista pārliecība, ka nākotne tiek būvēta, izmantojot pagātnes elementus
Daļa no Dānijas nacionālā paviljona ekspozīcijas, kuras centrā ir estētika kā būtisks papildinājums arhitektūras racionalitātei. Kuratos Stig L. Andersson aicina apmeklētājus piedzīvot plašu sajūtu gammu un ļauties arhitektūrai kā brīnumam, kur savu lomu spēlē gan koka relfejs, gan dubļu smarža un priežu skuju dūrieni basās pēdās. Šīgada Dānijas ekspozīcija tiek veidota vērienīga valsts mēroga un nākotnes scenārija projekta DK2050 ietvaros, meklējot atbildi uz jautājumu, kāda būs Dānija 2050. gadā?
Ziemeļvalstu paviljonu šogad kūrē Norvēģijas Nacionālais muzejs, sadarbojoties ar Somu arhitektūras muzeju, Zviedrijas Arhitektūras centru un arhitektu biroju Space Group. Ekspozīcija Forms of Freedom: African Indepence and Nordic Models apskata īpašu līniju Skandināvijas arhitektūras vēsturē, piedaloties Austrumāfrikas 60. un 70. gadu attīstībā
Beļģijas nacionālā paviljona ekspozīcija Interiors. Notes and Figures pievēršas dzīvojamās mājas interjeram modernisma arhitektūrā
