Arterritory fotostāsti par māksliniekiem. Atis Jākobsons
08/06/2016
Foto: Agnija Grigule
Pirms gada Ata Jākobsona izstāde Dark Matter Mūkusalas Mākslas salonā ierāva neaizmirstamā piedzīvojumā tumšās matērijas pasaulē. Izstādē dominēja lielformāta ogles zīmējumi ar ģeometriskas formas objektiem uz ainavām līdzīgiem foniem. Atis Jākobsons zināms arī kā gleznotājs, bet toreiz, viņam domājot par izstādi, ogles zīmējums guva pārsvaru pār glezniecību: „Ogle man šķita svarīga, jo šībrīža sajūta tā lika. Man patika tīrās attiecības ar papīru – tabula rasa – tukšā lapa. Likās, ka glezniecībā ir par daudz informācijas.” Īstenībā mākslinieka pirmās sajūtu fiksācijas bija ar eļļu, un tapa darbi, no kuriem vairāki šobrīd skatāmi nule kā atklātajā izstādē “Frekvences. Eiforija” galerijā “Māksla XO”. Tās pieteikumā autors saka: “Izstāde ir par lēnu izgaišanu, kļūšanu caurspīdīgam, nenozīmīgam. Par savas eksistences neatcerēšanos, aizmiršanu, par frekvencēm, ko kāds nav spējīgs, vai nevēlas uztvert. Par iepriekšnolemtību, nepiespiestu vēlmi izprast iekšā notiekošos procesus. Tas ir par kontroles zaudēšanu, nevēlamā ieraudzīšanu, par trauksmes sajūtu, bailēm tikt aizmirstam, par nemeklētu, bet atrastu izpratni, par visvientulību un nemainību.”
Pirms dažām dienām Arterritory ielūkojās Ata Jākobsona darbnīcā. Mākslinieks vēl tikai gatavojās izstādei “Frekvences. Eiforija”. Bildējām un runājām par to, kas paliek, atmetot visu, kas šķiet nozīmīgs.
