Arterritory fotostāsti par māksliniekiem. Sandra Krastiņa

08/09/2016

Mākslinieces Sandras Krastiņas darbnīca, kurā tapuši darbi viņas jaunākajai izstādei „Civilisti“ LNMM izstāžu zālē „Arsenāls“, atrodas VEF peldbaseina teritorijā. Drīz no tās būs jāaiziet, jo telpa noīrēta tik uz laiku – vērienīgās izstādes sagatavošanai. Māksliniece pati teic, ka pirmo reizi viņai ir darbnīca, kurā viņa var strādāt viena – līdz šim vienmēr bijis ar kādu jādalās. Bet darbnīcas viņai ir bijušas vairākas. No vērā ņemamām būtu jāmin Eduarda Kalniņa meistardarbnīca Purvciemā. Tad gadiem ilgi gleznas tapušas „skabūzītī“ Buru ielā Torņakalnā, kam sekojusi darbnīca Jaunsaules ielā Iļģuciemā, kur viņa strādā no 1991. gada. Skatoties uz mākslinieces līdz šim paveikto, jāteic, ka Sandrai Krastiņai raksturīga visai radikāla stilistikas maiņa. Savā intervijā Laimai Slavai, kas publicēta nule kā apgāda “Neputns” izdotajā apjomīgajā grāmatā “Sandra Krastiņa”, māksliniece atzīst, ka viņa apzināti un neapzināti seko tēmām un idejām, kas viņu interesē, piemeklējot tām izteiksmes formu. 1980. gadu apjomīgās figūras 1990. gados kļūst par zīmi, deformējas, un, apmetot loku caur abstraktu laukumu glezniecību, šodien atkal ieņem reālistiskus apveidus. Sandras Krastiņas jaunākajos gleznojumos dominē melni pelēkais, monohromais. Dominējošais ir tēls, kas spontāni gleznots vienā seansā – piemēram, trīsmetrīgs buļļa gleznojums ir tapis vienā paņēmienā. “Vienu dienu uzjaucu krāsu spaini un, noliekot audeklu uz grīdas, gleznoju. Tas prasa arī īsto izjūtu, adrenalīnu, ka darbs ir jāatrisina uzreiz. Savukārt kreklu sērija “Viens vienīgs” ir gleznota apvērstā variantā, kad iesākumā viss audekls ir noklāts ar krāsu un tēli tiek ņemti ārā, it kā izmazgājot no tumas.”[1] Par gleznu tapšanas procesu māksliniece stāsta, ka viņa jau no sākuma definē, kādu noskaņojumu darbā grib panākt – pirmo viņa parasti zina darba nosaukumu un sajūtu, bet bieži vien autore nosaukumu apvērš pretēji tam, kas darbā ielikts, un tieši pretrunā arī ir meklējams īstais gleznojuma stāsts.

Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā. 1985. Foto: Māris Bogustovs