Stendāl, tas tu?
Par piedzīvoto starptautiskajā modernās mākslas un senlietu izstādē Mercanteinfiera
03/03/2017
Foto:
No 25. februāra līdz 5. martam Itālijas pilsētā Parma jau divdesmit trešo reizi norisinās lielākā starptautiskā modernās mākslas, senlietu un kolekcionējamo priekšmetu izstāde Eiropā - Mercanteinfiera. Četros lielos paviljonos 45 000 kvadrātmetru platībā izstādījušies aptuveni 1000 dalībnieki. Katru gadu šo izstādi apmeklē aptuveni 51 000 interesentu un kolekcionāru no visas pasaules.
Pirmajā izstādes apmeklēšanas dienā mēģināju izskriet visas halles, lai gūtu aptuvenu priekšstatu, kur un kas atrodas. Nepaspēju. Otrajā dienā samierinājos, ka visu tāpat nepaspēšu apskatīt. Nu, vismaz daudzmaz saglabājot veselo saprātu un nesaķerot Stendāla sindromu, kaut gan tālu no tā nebija.
Tur bija viss - visdažādākās mēbeles, lampas, kristāla lustras, rotaslietas, grāmatas, gleznas, rāmji, reliģiskā māksla, lapenes, visu iespējamo dzīvnieku skulptūras - lauvas, suņi, delfīni, putni u.t.t. - no koka, marmora, bronzas… Izbāzeņi, paklāji, kažoki, saulesbrilles, cepures, somiņas, pirmie spēļu automāti, zobārstniecības krēsli (pat 19. gs. kājminamais zobārstniecības urbis), pīpes, spieķi, Rolex pulksteņi, sudraba galda piederumi u.t.t. Grūti iedomāties kaut ko, kā tur nebija. To visu caurvij nerimstošā itāļu valoda, pircēju kaulēšanās, viegli jūtami cigarešu dūmi un suņu riešana. Spoguļi bija vienīgie objekti, kas atgādināja par to, ka esi šeit un tagad, nevis apmaldījies kādā senākā vai nesenākā pagātnes prizmā. Ja ne pagātnē, tad pašos paviljonos gan apmaldījos kādas četras reizes.
Visvairāk priecēja itāļu bezrūpīgums jeb anti-sterilitāte. Bez jebkādiem kompleksiem un uztraukumiem antīkās skulptūras vai ticami antīko skulptūru pakaļdarinājumi izstādīti zem klajas debess, daļēji satīti plēvēs, sakrauti kaudzēs, uz pārvadājamajiem ratiem vai pašpietiekami novietoti starp miskastēm un vecām riepām. Atsevišķas galerijas savus stendus paviljonos iekārtojušas ļoti pārdomāti un estētiski, domājot par kopējo vizuālo tēlu, citas priekšmetus sabērušas kastēs un čemodānos - ņem tik un rocies!
Brīdī, kad liekas, ka nu gan viss ir vairāk vai mazāk apskatīts, uzzinu, ka ir vēl viens paviljons, kur izstādīta mūsdienu māksla. Salīdzinājumā ar antīkās un modernās mākslas paviljoniem, mūsdienu mākslas halle atgādināja meditācijas telpu - balti un sterili galeriju stendi, viss ir pārdomāts, mākslas darbi izkārtoti “pareizos” attālumos un leņķos viens no otra. Suņi neskraida apkārt, bet paklausīgi atrodas blakus saviem saimniekiem pie siksniņas. Lai arī izstādīti bija ļoti labi darbi, neatstāja sajūta, ka tas viss ir mazliet nedzīvs un stīvs - neapdzīvots.
Pēc stundas esmu gatava atgriezties visa senā enerģiju pilnajos paviljonos. Ja pirmajā izstādes apmeklēšanas dienā domāju, cik žēl, ka man nav māja, kuru iekārtot ar visiem šiem priekšmetiem, tad pēc divām dienām es atviegloti uzelpoju, ka man šīs mājas nav, citādi man pašai vairs nebūtu vietas.
