Mākslas tirgus kļūst caurspīdīgāks

Intervija ar Deloitte Luxembourg konsultatīvā departamenta vadītāju Adriano Pičinati di Torčello

Una Meistere
22/10/2018

“Pēdējo 15–20 gadu laikā notiekošais mākslas tirgū ir kaut kas mākslas vēsturē nepieredzēts. Tas nedaudz atgādina revolūciju. Mākslas tirgu vienlaicīgi ietekmē ļoti daudzi faktori. Pirmais, pilnīgi noteikti, ir globalizācija un demokratizācija. Ja pirms kāda laika mākslas tirgus galvenokārt fokusējās uz Eiropu un ASV, tad tagad tas ir globāls – Āfrika, Dienvidamerika, Āzija; mākslas tirgus ir visur. Demokratizācija nozīmē, ka par mākslu interesējas arvien vairāk un vairāk cilvēku. Tikai paskatieties, cik liels ir mākslas mešu apmeklētāju skaits un cik daudz cilvēku pērk mākslas darbus. Lai ilustrētu globalizācijas aspektu – 90. gadu sākumā mākslas tirgū bija finanšu krīze, ko lielā mērā izraisīja krīze Japānā. Tirgum sabrūkot, pagāja teju 14 gadi, līdz tas sasniedza savu bijušo līmeni. 2008. gadā, ja atceraties, mums atkal bija krīze. Šoreiz mākslas tirgus atguvās nepilnos 18 mēnešos. Tas nozīmē, ka mākslas tirgus spēj ātrāk nekā agrāk absorbēt satricinājumus, lielākoties pateicoties globalizācijai. Tikai paskatieties uz Ķīnas daļu mākslas tirgū: 2005. gadā tie bija 3,7%, bet 2016. gadā – jau 19%. Bet, izdalot atsevišķas kategorijas, var teikt, ka laikmetīgās mākslas jomā Ķīna, iespējams, ir lielākais tirgus pasaulē. Tā ir pilnīgi jauna dinamika! [..] Esam aprēķinājuši, ka lielie privātie ieguldītāji šobrīd ir investējuši 1,6 triljonus dolāru kolekcionējamos aktīvos, bet uz 2026. gadu tie varētu jau būt 2,7 triljoni. Arvien vairāk turīgu cilvēku pērk mākslas darbus, tādā veidā radot pieprasījumu pēc mākslas un ieguldījumu pārvaldības pakalpojumiem.” Tā Adriano Pičinati di Torčello, Deloitte Luxembourg konsultatīvā departamenta vadītājs, raksturoja šībrīža situāciju globālajā mākslas tirgū savā prezentācijā “Investīcijas mākslā – kas nosaka rekordlielo interesi par ieguldījumiem mākslā?” Swedbank Private Banking seminārā Rīgā.

Adriano Pičinati di Torčello daudzus gadus strādājis par biznesa konsultantu finanšu industrijā, taču šobrīd ir atbildīgais par Deloitte Luxembourg un Deloitte globālā tīkla mākslas un finansiālo aktivitāšu koordināciju. Viņš ir arī viens no autoriem, kas piedalās Deloitte un [mākslas tirgus analīzes firmas] ArtTactic Mākslas un finanšu ziņojuma sastādīšanā – tas tiek publicēts reizi 18 mēnešos, apkopojot finanšu konsultantu, mākslas profesionāļu un mākslas kolekcionāru sniegto informāciju par galvenajām tendencēm un attīstību globālajā mākslas tirgū. Adriano organizē arī ikgadējo Deloitte Mākslas un finanšu konferenci, kas kopš 2004. gada tiek rīkota dažādās pasaules pilsētās.

Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc cilvēki pērk mākslu? Kas veido mākslas darba vērtību? Vai kontraversālais da Vinči gleznas Salvator Mundi pirkums bija prātīgs ieguldījums? Kādu labumu investīcijas mākslā dod sabiedrībai, pilsētām, reģioniem un valstīm? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas tika apskatīti Arterritory.com intervijā ar Adriano Pičinati di Torčello.

Una Meistere sarunā ar Adriano Pičinati di Torčello viņa vizītes laikā Rīgā. Foto: Jānis Vidmants

Globālā mākslas tirgus ziņojumā, ko pagājušajā gadā publicēja Art Basel un banka UBS, finanšu investīcija kā motivācija mākslas darbu iegādei bija tikai saraksta piektajā vietā – pēc estētiskā, emocionālā, kultūras un līdzīgiem faktoriem. Joprojām daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka māksla būtu jāpērk un jāpārdod tāpēc, ka tā sniedz baudījumu un spēj izraisīt īpašas emocijas. Taču Deloitte ziņojumā teikts, ka “mākslas kolekcionāri šķiet arvien fokusētāki uz investīciju atpelnīšanu.” Kā jūs to komentētu?

Es šodien centos izskaidrot, ka šī tīrā investīcijas daļa ir ārkārtīgi neliela. Ir nedaudz maldinoši teikt, ka māksla ir investīcija. Lielākā daļa kolekcionāru mākslu pērk (man nepatīk termins ‘investē’) tīri emocionālu apsvērumu vadīti; tas ir galvenais dzinulis. Neskatoties uz to, vairumam no viņiem būtiska ir arī finansiālā komponente. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņiem tā nav tāda investīcija, no kuras viņi vēlas gūt peļņu, taču viņi vēlas būt informēti. Viņi nevēlas vienkārši neprātīgi šķiesties ar naudu – viņi grib zināt mākslas vērtību, grib zināt, vai konkrētā mākslas darba cena ir adekvāta un tamlīdzīgas lietas. Finansiālais aspekts ir daļa no vienādojuma. Tas nav darījums, kas tiek veikts bez finansiāliem apsvērumiem. Jo tur figurē milzīgas summas. Tāpēc, ja vien tas nav gadījums, kad divi cilvēki ar karojošiem ego vienkārši mēģina viens otru pārsolīt un mētājas ar miljoniem, naudas faktors ir jāņem vērā. Mākslu cilvēki pērk tad, kad citas viņu vajadzības ir apmierinātas. Taču to nedrīkst uztvert pārāk vienkāršoti, cilvēki nevēlas rīkoties muļķīgi.

Mākslas tirgū pieaug caurspīdīgums, dati ir pieejami, tiek noteikti kritēriji, notiek salīdzināšana. Mākslas mesēs var ieraudzīt vairākus līdzīgus viena mākslinieka darbus, taču par ļoti atšķirīgām cenām. Jaunos kolekcionārus tas izbrīna – kāpēc tā? Ikvienam, kurš šajā jomā vēlas darboties, ir vajadzīga gan kvalitātes, gan kvantitātes analīze: kāpēc šis ir labs mākslinieks, kāpēc šis ir labs šī mākslinieka darbs. Turklāt jābūt arī kaut kādam cenas pamatojumam. Tā ir šī finansiālā komponente… ar laiku māksla var kļūt par šī pircēja finanšu aktīvu daļu. Mēs visi cenšamies aizsargāt savu kopējo līdzekļu apjomu, un māksla ir daļa no tā, tāpēc to nedrīkst ignorēt. Tā vienkārši ir laba finanšu pārvaldība, ja tā drīkst teikt. Tas gan ir atkarīgs no valsts, kurā tu dzīvo, taču ir diezgan droši, ka par savu mākslu tev būs jāmaksā nodokļi. Tāpēc tev ir jāzina vērtība, tev ir jābūt dokumentācijai un tev arī jārūpējas par šo savu aktīvu. Un, ja tas ir emocionāls aktīvs, to jo īpaši gribas aizsargāt.

Bilde no Deloitte Art and Finance Report, 2017. © Deloitte

Uztvert mākslas darbu kā aktīvu nav nekas jauns; domāju, šī uzskata pirmsākumi atrodami tālā pagātnē – vismaz 17. gadsimtā. Savā prezentācijā jūs minējāt 2004. gadu kā sava veida pagrieziena punktu. Kāpēc šis gads bija tik izšķirošs?

Māksla ir investīcija, bet – kā mēs definējam investīciju? Cilvēki ir pirkuši mākslu simtiem gadu. Ja atgriežamies pie Mediči, nedomāju, ka viņiem tā bija investīcija. Viņi vēlējās būt patroni – māksla bija paredzēta savas pilsētas atbalstam, slavai, savam ego, sabiedrības ietekmēšanai utt. Mediči laikā nebija tādas domas par mākslas pārdošanu tālāk. 2001. gadā tika nodibināta Fine Art Group, tieši tad mākslas tirgus sāka pacelties: cenas arvien biežāk uzstādīja rekordus – 500, 1000, miljons, simts miljoni. Pieauga finansiālā interese par mākslas darbiem – šī finansiālā komponente. Turklāt tolaik (2005. gad sākumā – red.) vēl izdevumā American Economic Review tika publicēts raksts ar nosaukumu “Skaistais aktīvs: māksla kā investīcija”, ko bija sarakstījuši divi profesori – Žjanpins Mei un Maikls Mozess. Šo akadēmisko rakstu pārpublicēja arī Economist un citi laikraksti, tādā veidā izskaidrojot mākslas darba finansiālo komponenti. Bija dažādi elementi; no vienas puses, tirgus zēla un plauka, visam bija daudz lielāka publicitāte un bija panākts lielāks datu caurspīdīgums… Sotheby’s to bija piedzīvojis jau 60. gados, līdz ar to tas nebija kaut kas pilnīgi jauns. Un tagad tas notika atkal. Un vēl bija šie akadēmiskie raksti, kas runāja par finansiālajiem rezultātiem, tā radot vēl lielāku interesi. No 2000. līdz 2008. gadam tīrās investīcijas ziņā mākslas tirgus vienkārši plauka.

Gribu paskaidrot, ka mēs Deloitte nesniedzam nekādas rekomendācijas par investīcijām; mēs nesakām, vai māksla ir vai nav laba investīcija. Mēs vienkārši sakām, ka, ja cilvēks vēlas to uztvert kā tīru investīciju, tas jādara ļoti uzmanīgi. Pirms mesties tajā iekšā, ir kārtīgi viss jāapsver.

Domāju, ka gandrīz 80 procentus no visas mākslas, kas tiek nopirkta vietējā tirgū un vietēja mēroga mākslas gadatirgos, būtu grūti pārdot par lielāku summu nekā tā iegādāta. Pārpārdošana nav arī vienkāršs process, jo ir jāatrod piemērota galerija vai izsoļu nams, un galerijas ne vienmēr ieinteresētas ņemt atpakaļ darbus tālākai tirdzniecībai. Mode un gaume mainās, un lielākā daļa akadēmiski noskaņotu mākslas profesionāļu nevēlas runāt par mākslu kā investīciju. Pirkt mākslu kā investīciju ir diezgan riskanti.

Superriskanti. Tieši tāpēc, kad Deloitte runājam par mākslu un ieguldījumu pārvaldību, mēs koncentrējamies uz ieguldījumu aizsardzību un pārvietošanu, taču daudz mazāk uz investīcijām. Ir cilvēki, kam ļoti veicas ar tīrajām investīcijām – viņiem ir pieejama iekšējā informācija, viņi seko līdzi tirgum, viņi zina tos, kas nosaka tendences utt. Tāpēc jebkuram, kam nav pareizo sakaru, tas ir patiešām liels izaicinājums. [..] Mēs esam ārkārtīgi piesardzīgi pret mākslu kā investīciju. Jā, pastāv mākslas investīciju “ēnu” tirgus, taču, ja skatās tīri uz oficiālo tirgu, tad tas ir ārkārtīgi mazs.

Bilde no Deloitte Art and Finance Report, 2017. © Deloitte

Par spīti visiem centieniem regulēt mākslas tirgu tas joprojām ir ļoti necaurspīdīgs un nesakārtots. Taču tagad, kad pieaug interese par mākslu kā investīciju un māksla tiek uztverta kā viens no aktīviem, vai saskatāt veidu, kā tirgus varētu mainīties?

Jā, redzu, jo pieaugošā interese par mākslu kā [finanšu] aktīvu neapšaubāmi ir viens no galvenajiem dzinuļiem. Salīdzinot ar jebkuru citu industriju vai biznesa sektoru, pirms 20 gadiem mākslas tirgus bija ļoti mazs – daži miljardi, un tie paši vien dažu laimīgo rokās. Jebkurai industrijai, sākot attīstīties, kļūstot starptautiskākai, globālākai, transakcionālākai, ir jākļūst arī daudz zinošākai un caurspīdīgākai. Jebkuram sektoram, kas iziet dažādas attīstības fāzes, ir jāpiemērojas attiecīgajam apjomam; tirgum pašam ir jāpiemērojas. Protams, pieredzes bagātāki kolekcionāri zina, ar ko viņiem ir darīšana… viņi ir pieraduši pie šī tirgus, viņa zina, kur smelties padomu, taču ir vesela grupa jauno kolekcionāru, kurus interesē tieši mākslas tirgus – tas ir pievilcīgs, stilīgs, modīgs…

Daļa no dzīvesstila.

Viņiem ir nauda, viņi var pirkt. Taču neviens nevēlas būt muļķis. Ja viņiem gadīsies slikta pieredze, viņi neatgriezīsies. Bet vajag palīdzēt šiem jaunajiem pircējiem, iegūt viņu uzticību, ievest viņus tirgū un likt tērēt vairāk, jo beigās viņi būs tie, kas balstīs tirgu, dažādās ieinteresētās personas un māksliniekus. Tieši tāpēc svarīga ir uzticība, lai dabūtu visus šos jaunos kolekcionārus uz klāja – tos, kuri nāk no attīstības valstīm un arī citurienes. Mēs dzīvojam pasaulē, kas pieprasa arvien lielāku caurspīdīgumu visā. Un mākslas tirgus ir bijis diezgan necaurredzams. Pirms dažiem gadiem tas vēl būtu bijis ok, taču ne tagad. Gandrīz jebkuru priekšmetu uz šīs planētas, kas tiek pirkts vai pārdots, ir iespējams identificēt pēc sērijas numura. Taču mākslas darbiem tādu nav.

Citējot kādu mākslas kolekcionāri no Izraēlas, ko intervēju pagājušajā gadā: “Māksla ir kļuvusi par absolūto ārzonu – mākslas darbs, nauda, pārdevējs, pircējs un turpmākā mākslas darba novietne – katrs atrodas savā valstī. Virs šādas ārzonas ir tikai mēness.”

Tas ir vēl viens interesants elements – māksla ir pārvietojams aktīvs; tam nav piesaistīta konkrēta valūta. Cilvēkiem patīk šis aspekts, it sevišķi, ja kāds konkrētā vietā nejūtas droši. Ir daudz vienkāršāk pārvietot gleznu nekā māju. Ja paskatāmies uz šodienas tirgus procesiem, ikreiz, kad tiek veikts darījums, ir jāveic rūpīga izpēte. Vai tā ir racionāla pieeja? Vai nebūtu vienkāršāk, ja jaunajam pircējam visa nepieciešamā informācija būtu pieejama automātiski, piemēram, fakts, ka atskaite par darba stāvokli veikta pirms pieciem gadiem utt. … Visa dokumentācija, provenance un līdzīgi jautājumi vienkārši būtu uzreiz pieejami. Manuprāt, tas veicinātu uzticības un likviditātes pieaugumu, jo šobrīd tiek pieņemts, ka mākslas darbi mums pieder “uz mūžiem”.

Kā jūs to domājat - “uz mūžiem”?

Tieši tā – kāpēc uz mūžiem? Ja tiktu radīts tirgus, kas būtu daudz likvīdāks, cilvēki pērkot justos daudz komfortablāk. Jūs pērkat nekustamo īpašumu, jo varat pēc tam to pārdot tālāk; jūs neesat tam piesaistīts uz mūžu. Mēs dzīvojam uz mazas planētas, kur “stabilitāte” nebūt nav mūslaiku atslēgas vārds. Mēs dzīvojam pastāvīgas kustības stāvoklī. Paskatieties, kā uzvedas jaunākā paaudze. Izanalizējot viņu uzvedību, nevar teikt, ka viņi pērk mākslu “uz mūžiem”. Viņi vēlas savu kolekciju rotāciju, kam pamatā būtu viņu gaume, viņu dzīvesvieta… Un ja viņi to var vienkārši izdarīt, kāpēc gan ne? Ikviens faktors, kas palīdzētu tirgum kļūt caurspīdīgākam, veicinātu uzticību, ļautu kļūt profesionālākam, paaugstinātu likviditāti utt., nestu vispārēju labumu.
Šodien visi saskaras ar attēliem; visi ir instagramā, sociālajos tīklos. Attēli mūs vienkārši bombardē. Laikmetīgā māksla tiek uzskatīta par “mega stilīgu”, parādās šie sadarbības projekti, kur zīmoli kombinē mākslu ar objektiem… kultūra ir visapkārt… Mēs tikko redzējām Bejonsi un Jay-Z Luvrā blakus muzeja šedevriem. Tas man lika iekliegties: “Oho!”, jo parādīja muzeju no pilnīgi cita leņķa jaunam cilvēku slānim… mūziķi un vecmeistaru darbi ir ļoti interesanta kombinācija. Lietas var pieredzēt citādāk. Kad runājam par mākslu, mēs runājam par emocijām, par pieredzi – ar 3D, ar virtuālo realitāti spēsim piedāvāt veidu, kā pieredzēt mākslu pilnīgi atšķirīgi nekā līdz šim. Cilvēkiem tas patiešām interesē. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka māksla ir arī mūsu pasaules mantojums. Ja cilvēkiem pie sienas var būt daļa no šī mantojuma, vai arī tā var būt daļēja investīcija – ja viņi nevar nopirkt, teiksim, Banksiju vai ko tādu, viņi var iegādāties daļu uzņēmumā XYZ; tas ir kaut kas foršs, par ko parunāt, turklāt viņi var arī teikt, ka piedalās tā pārvaldījumā. Domāju, ka cilvēkiem tas patiks. Bez tā visa tā vēl ir arī sociāla investīcija, tāpēc tas, iespējams, būs ceļš, ko izvēlēsies filantropi.

Pasaule mainās… Es varbūt esmu ideālists, taču uzskatu, ka mēs varam doties abos virzienos un pieņemt noteikumus, kas uzlabotu caurspīdīgumu. Kad saku ‘noteikumi’, es nedomāju tikai valdības pieņemtus likumus, bet arī tirgus likumus. Ja runājam par vērtēšanu, tad, piemēram, ASV ir speciāla vērtētāju asociācija, kamēr citās valstīs nekas tamlīdzīgs nepastāv. Dažās valstīs ir izsoļu namu asociācijas, citās nav. Dažās ir galeriju apvienības ar noteiktām vadlīnijām un rīcības kodeksu, citās nav. Es nesaku, ka mums vajag kaut ko tādā pašā līmenī kā ārstiem, kur ir ļoti strikti noteikumi un regulējumi. Taču – jo lielāka nauda ir iesaistīta, jo vairāk tā pievelk jau cita veida cilvēkus. Tu vari darboties savā biznesā, cik vien pareizi un korekti vēlies, taču, ja kāds tavā sfērā dara kaut ko nepareizi, tas ietekmēs arī tevi – kā teicienā par darvas karoti medus podā. Šis tirgus ir ļoti “redzams”; ikreiz, kad notiek kāds skandāls, ziņa par to apceļo visu pasauli. Un cilvēki sabīstas.

Bilde no Deloitte Art and Finance Report, 2017. © Deloitte

Tirgus burbulim kļūstot arvien lielākam, pastāv risks, ka pieaugs kvantitāte, bet kvalitāte kritīsies. Tam ir daudz piemēru, teiksim, tas bēdīgi slavenais “zombiju formālisms”. Māksla ir visapkārt – tā ir sociālajos tīklos, tā ir modes lieta, cenas tikai aug, taču tirgum joprojām trūkst cienīguma…

Tas ir plašs jautājums. Māksla ir visur un daudz vairāk nekā jebkad agrāk, un šobrīd “radīšanas” aktu var veikt ļoti ātri. Mēs ne tuvu neesam ideāli, taču pasaulē ir lielāka stabilitāte, ir lielāka turība, kas kaut kādā apjomā atbalsta radošumu… Uz šīs planētas ir daudz vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk, tāpat arī ir vairāk turīgu cilvēku nekā jebkad agrāk. Māksla nav domāta tikai superbagātajiem; šobrīd ir mākslas meses, kur var atrast ļoti pieņemamas cenas; un mums par to jābūt pateicīgiem, pat par drukātajām reprodukcijām un tamlīdzīgi.

Pieaug to cilvēku skaits, kurus interesē kultūra. Ir pieprasījums, ir piedāvājums; ar tehnoloģiju palīdzību māksliniekiem ir vieglāk kļūt pamanītiem, bet potenciālajiem pircējiem – vieglāk sameklēt to, kas atbilstu viņu gaumei. Mākslas tirgū, tāpat kā jebkurā citā sektorā, ne visi izrādīsies “uzvarētāji”, taču, atbalstot šo sektoru pareizi, būs daudz vairāk “uzvarētāju”. Es runāju par visiem ieinteresētajiem: muzejiem, valdībām, māksliniekiem, kolekcionāriem, sekundāro tirgu, primāro tirgu. Kultūra ir ļoti nozīmīga mūsu sabiedrības daļa. Mums jādod tai tās likumīgā vieta. Man bieži vien ir sajūta, ka ar kultūru ne vienmēr rēķinās īstajā līmenī, jo kultūra var cīnīties pret ekstrēmistisku domāšanu, tā var ļaut noteiktām grupām integrēties sabiedrībā, tā atver mūsu prātus, izglīto, tā sniedz mums prieku un palīdz atrast dzīvei jēgu. Kultūrā ir gan šie sociālie faktori, gan arī ekonomiskie faktori, kas saistāmi ar apmeklētāju skaitu, tūristiem utt. Turklāt, ja ceļas dzīves kvalitātes līmenis un tiek investēts lokālajā vidē, arī cilvēkiem klāsies labāk. Gadījumā, ja neesat pamanījuši, vietās, kur ir labi muzeji, ir augstas nekustamo īpašumu cenas.

Biju Abū Dabī Luvrā dažas nedēļas pēc muzeja atklāšanas. Lai iekļūtu, bija jāizstāv gara rinda. Taču, apskatot ekspozīciju, pamanīju, ka lielākā daļa cilvēku katram mākslas darbam velta vien dažas sekundes. Viņi maksā par biļeti, taču muzejā viņus galvenokārt interesē fotografēšana, pašbilžu taisīšana un to ievietošana sociālajos tīklos. Vai situācijā, kur māksla ir kļuvusi par stilīguma apliecinājumu, sabiedrība no tās intelektuāli bagātinās?

Jā, esmu novērojis to pašu, taču man jums nedaudz jāiebilst, jo realitātē ir tā, ka Abū Dabī Luvra ir tik milzīga, ka, ja pie katra mākslas darba uzkavētos vairākas minūtes un vēl izlasītu visus pavadošos tekstus, tur būtu jāpavada vairākas dienas. Tas būtībā ir neiespējami. Taču interesanti, ka, pat pie katra mākslas darba pavadot vien dažas sekundes, tiek skolots skatiens; smadzenēm labi padodas liela datu apjoma apkopošana un apstrāde. Māksla ir saistīta arī ar emocijām – var apskatīt desmitiem tūkstošus darbu un nekā nereaģēt, bet tad kādā brīdī nāk viens, kad jāiekliedzas: “Ak… mans… Dievs!” Esmu pārliecināts, ka jūs esat piedzīvojusi šādu brīdi mākslas darba priekšā. Tāpēc var teikt, ka šie cilvēki no tā visa kaut ko tomēr iegūst – viņi vismaz nedaudz iepazīst kolekcijas, redz lielisko arhitektūru.

Attiecībā uz Abū Dabī Luvras kolekciju var teikt, ka tā ir milzīga kultūras infrastruktūra, kas aptver gadsimtus un sajauc kopā trīs civilizācijas: Āzijas, Tuvo Austrumu un Rietumu. Tas ir ļoti svarīgi, it īpaši reģionā, kur, kā zināms, valda spriedze. Tas parāda, cik kultūra valstij ir nozīmīga, jo muzejs nav tīra kultūras iniciatīva, bet arī sava veida maigās varas ierocis. Tam ir pozitīva ietekme uz Apvienoto Arābu Emirātiem kā zīmolu, cilvēku uztverē valstij nāk klāt vairāki plusiņi – tagad viņi turp vēlas doties ne tikai pludmaļu dēļ. Ja iniciatīva turpināsies ar Gugenheimu un citiem projektiem, šis mazais zemes pleķītis potenciāli var kļūt par īstu kultūras galamērķi.

Kā jums šķiet, vai tas bija prātīgi samaksāt 450 miljonus par da Vinči Salvator Mundi?

450 miljoni ir liela nauda. Taču, ja parēķina, cik cilvēku atbrauks uz AAE tikai, lai apskatītu šo gleznu… Katram muzejam ir savi ikoniskie darbi – parasti apmeklētāji var dabūt nelielu katalogu ar desmit apskates vērtākajiem eksponātiem. Atgriežoties pie cilvēkiem, kas velta katram darbam pāris sekundes, skaidrs, ka vismaz tos darbus, kas iekļauti šajā katalogā, viņi aizies apskatīties, un tādējādi tie kļūs par institūcijas zīmolu. Domāju, ka šī glezna noteikti piesaistīs ļoti daudz apmeklētāju Abū Dabī Luvrai.

Kāda tīri finansiāli, tas ir, neņemot vērā “viļņa efektu”, ir šādas gleznas vērtība? Varbūt 100 miljoni? Es nezinu. Taču, skatoties no komerciālā, globālās kampaņas mārketinga viedokļa, glezna var palīdzēt piesaistīt vienu, varbūt divus miljonus papildus apmeklētāju gadā. Tad vēl jāpieskaita sekundārie ieņēmumi – no lidsabiedrībām, restorāniem, viesnīcām utt. Cik maksā aizsniegt jaunu maigās varas līmeni? Saskaitot kopā visus šos minētos elementus, vai tas ir lēti? Vai dārgi?

Man liekas interesanti, ka šādi tiek atvērta jauna dimensija skatījumam uz kultūru. Ikonisks mākslas darbs spēj radīt daudzu blakus ieguvumu. Kā tos iespējams novērtēt? Cik liela ir summa, ko esi gatavs par to maksāt? Vai tas varētu uzpūst citu ikonisku darbu cenas? Varbūt.

Cenā jābūt iekļautiem visiem šiem dažādajiem aspektiem un kopējam ieguvumam, kas tiks sasniegts. Cik maksātu to pašu panākt bez šī ikoniskā darba? Paskatieties uz jebkuru mārketinga kampaņu – visur ieguvums tiek rēķināts no publicētajām bildēm, preses pārklājuma utt. Un, manuprāt, arī kultūra ir daļa no tā visa. Paskatieties uz apjomu, kas jāņem vērā valsts, reģiona vai pilsētas līmenī. Ir svarīgi saprast, ka kultūra nav tikai masu izglītošana. Tai ir jāietekmē sabiedrība lokāli, taču arī starptautiski. Tāpēc to vajag radīt pareizi un pārvaldīt pareizi. [..] Dažkārt man jādomā, kāpēc valstis, kam ir šis pasaules mantojums, necenšas to pārvaldīt aktīvāk un dinamiskāk, lai gūtu maksimālu labumu. Tās vienkārši turpina paļauties, ka cilvēki nāks tāpat. Ir jāatsakās no šīs tīrā konservatora lomas un jāpāriet uz daudz enerģiskāku kultūras aktīvu pārvaldītāja lomu. Tā gan valstij, gan tautai būs daudz lielāks ieguvums. Jo vairāk cilvēku atbrauks un ilgāk uzturēsies, jo vairāk būs darbavietu. Problēma ir tajā, ka bieži tiecamies orientēties uz īstermiņa labumu, taču kultūras ieguvumi nāk ilgtermiņā, tie prasa laiku. Muzejs nav tikai restorāni, biļešu kase un suvenīru veikals, tas ir kas daudz vairāk. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka tas ir pareizi jāpārvalda. Es ieteiktu muzeju direktoriem iemācīties šo “valodu”, izprast vērtību, ko viņi paši rada – ne tikai ekonomisko, bet arī sociālo vērtību. Ir rīki, lai to izdarītu. Un tas viņiem palīdzētu piesaistīt arī finanšu investorus, jo, investors, kurš, iespējams, gatavojas ziedot muzejam līdzekļus, grib būt drošs, ka iedotā nauda tiks iztērēta pareizi. Varbūt šim investoram priekšā ir desmit izvēles iespēju… Tieši tāpēc kultūras institūcijām ir jāattīsta šie mehānismi, kas izskaidro, kā nauda tiks izlietota, kāds būs tās radītais ieguvums un kā tas tiks izmērīts. Investoram tas ļautu vieglāk izvēlēties, kur ieguldīt naudu šajā plašajā izvēļu laukā.

Ieguldījumi kultūrā atrodas krustcelēs, kur notiek sava veida “sacensība” starp privātajiem un sabiedriskajiem muzejiem [..], taču ir arī vidusceļš – privātā un sabiedriskā partnerība. Sacensība notiek arī starp valstīm un pilsētām – piemēram, Spānijā ir Barselona, Bilbao, Malaga… Paskatieties, cik daudz jaunu muzeju ir uzcelts Malagā pēdējos gados – vismaz pieci vai seši! Un tur ir labs kultūras piedāvājums. Bilbao var runāt par “Gugenheima efektu”, taču, ja salīdzina apmeklētāju skaitu Bilbao un Malagā, tas ir aptuveni vienāds. Pateicoties kultūrai. Valstīm, pilsētām un reģioniem ir jāpievērš tam uzmanība, jo šī savstarpējā “sacensība” (taču ne agresīva) pastāv, turklāt tā ietver arī nekustamos īpašumus, aviolīnijas, viesnīcas, veikalus utt. Ir jāredz viss lielais laukums.

Bilde no Deloitte Art and Finance Report, 2017. © Deloitte

Arī kolekcionāra atbildībai ir diezgan liela ietekme, īpaši uz tirgu; dažās valstīs kolekcionāri šajā ziņā ir ietekmīgāki par muzeju direktoriem.

Ļoti labs punkts! Ja kolekcionārs vēlas sadedzināt visu savu kolekciju, viņš var mierīgi to darīt. Kolekcionāru nekas nespiež būt sociāli atbildīgai personai.

Pārsteidzoši, ka daudziem kolekcionāriem nav nekādu plānu par to, kas notiks ar kolekciju pēc viņu nāves. Statistiski skatoties, visizplatītākā izvēle ir kolekciju nodot tālāk ģimenes locekļiem, savukārt citiem ir pašiem savi fondi. Agrāk daudzas privātkolekcijas beigu beigās nonāca institūciju īpašumā, taču tagad tā vairs nav. Muzejiem var nebūt tik daudz sienu, lai nodrošinātu darbiem pastāvīgu apskates iespēju.

Uzturēt un izrādīt mākslas darbus ir dārgs prieks…

Un arī daudzu citu iemeslu dēļ. Ja kolekcionārs vēlas būt sociāli atbildīgs, tā ir viņa darīšana.

Šis nesenais mākslas interesentu pieaugums ir veicinājis arī citu saistīto biznesu attīstību. Piemēram, noliktavu telpas. Pētījumi rāda, ka 80% no visas nopirktās mākslas atrodas noliktavās, kas savukārt nozīmē, ka to neviens neredz. Ir arī gadījumi, kad mākslas darbi tiek nopirkti, nemaz neredzot tos “dabā”, bet tikai JPG attēlos, un, tikko darbs ir iegādāts, tas ceļo uz noliktavu.

Jā, šodien noliktavas mums ir absolūti nepieciešamas. Sienu nepietiek, un mākslas kvantitāte pastāvīgi pieaug. Tā vienkārši ir. Un mākslu ir jāuzglabā labos apstākļos; mums ir nepieciešamas kvalitatīvas noliktavu telpas. Taču ne vienmēr fakts, ka kaut kas atrodas noliktavā, nozīmē, ka to nevar eksponēt. Lielākā daļa kolekcionāru – gan privātie, gan publiskie – savas kolekcijas apskata. Tas ir aplams priekšstats, ka viņi to nedara. To cilvēku skaits, kas mākslu pērk kā tīru investīciju un visu laiku tur noliktavā, ir ļoti ierobežots. Noliktavas ir vajadzīgas, bet tikai tāpēc, ka kaut kas ir noliktavā, nenozīmē, ka tas kādudien netiks izstādīts.

Pateicoties tehnoloģijām, visi šie mākslas darbi, kas atrodas noliktavās, ir padarāmi pieejami. Visu iespējams digitalizēt un piedāvāt tiešsaistē. Tas ir fantastiski – padarīt pieejamas šīs milzīgās mākslas darbu krātuves! Mūsdienu tehnoloģijas pieļauj tik augstas izšķirtspējas attēlus, ka ar digitālajām metodēm var skatīt mākslu pat labāk nekā ar aci. Un, sēžot savās mājās, ar vienu klikšķi varam pārlēkt no antīkajiem laikiem uz mūsdienām… Tas ir pilnīgi jauns veids, kā baudīt savu mākslu.

Seši līdz astoņi procenti no visiem mākslas tirgus darījumiem šobrīd jau notiek tiešsaistē, un šis cipars tikai pieaugs. Agrāk bija tā, ka, ja tu biji ASV un vēlējies nopirkt mākslas darbu no Eiropas, bija jāņemas ar fotogrāfiju un vēstuļu sūtīšanu pa pastu. Tagad visu iespējams izdarīt no savām mājām: ielikt bildes, apskatīt darbu no visiem skatupunktiem, pietuvināt, attālināt, pat redzēt, kā tas izskatīsies pie tavas sienas. Protams, ja tas ir ļoti dārgs objekts, tad potenciālais pircējs vai nu pats aizbrauks to apskatīt, vai aizsūtīs kādu savā vietā. Divu nedēļu laikā iespējams atsaukt jebkuru tiešsaistē noslēgtu darījumu. Tas ir tāpat kā ar kurpēm – kāpēc lai kāds pirktu kurpes internetā, ja nevarētu tās aizsūtīt atpakaļ gadījumā, ja tās neder? Ja cilvēks piekar mākslas darbu pie sienas un viņam tas nepatīk, viņš sūta to atpakaļ. Tas ir jauns veids, kā mijiedarboties ar mākslas tirgu. Šobrīd ir iespējams arī mākslas darbus iznomāt. Var tos paņemt nomā un paturēt pie sienas kādus pāris mēnešus; ja kāds uzrunā īpaši, var to nopirkt.

Teju izklausās, ka māksla ir kļuvusi par vēl vienu ikdienas patēriņa preci, kā kurpes…

Ne gluži. Kopīgais ir vien fleksibilitāte abu iegādē. [..] Tas ir vēl viens veids, kā piedalīties mākslas tirgū. Ja var padarīt cilvēkiem vieglāku šo pieeju mākslai, tad tā ir laba lieta. Ja vēlies, piemēram, pielikt pie sienas kāda mākslinieka darbu plakāta formā, tehnoloģijas atvieglo arī autortiesību jautājumu, ļaujot māksliniekam saņemt viņam pienākošos atlīdzību. Te var vilkt paralēles ar interneta mūzikas industriju.

Ne vienmēr māksliniekam ir viegli nopelnīt iztiku – nedrīkst aizmirst, ka tas ir viņa darbs. Būt māksliniekam ir profesionāls darbs, tādā veidā tas arī būtu jāpārvalda. Es negribu teikt, ka būt māksliniekam ir tieši tas pats, kas būt santehniķim, taču abiem būtībā ir nepieciešams viens un tas pats – vieta, kur dzīvot, iztika sev un savai ģimeni. Turklāt vēl māksliniekam ir jāpārdod savi mākslas darbi – tas ir svarīgi gan viņam, gan galerijai; viņš ir tirgotājs, kuram ir jātirgo. Māksliniekiem vajag savu menedžeri, tāpat kā mūziķiem, – starpnieku, kas dara visu administratīvo darbu un nodrošina, ka mākslinieks saņem augstāko iespējamo peļņu.

Naudas tēmas cilāšana sarunās ar mākslas vēsturniekiem, kritiķiem un teorētiķiem ir slidena lieta. Runāšana par to netiek uzskatīta par labu gaumi.

Absolūti, es saprotu. “Mums nevajag jaukt mākslu ar naudu” ir teikums, kas dzirdams ļoti bieži. Lai gan ir vietas, kur par šo “naudas un mākslas” tēmu diskutēt nav nekādu problēmu. Ja runājam par investīcijām, tad tas jau ir kaut kas cits. Māksliniekam un galerijai ir būtiski runāt gan par primāro, gan par sekundāro tirgu. Vai cilvēkiem liekas, ka izsoļu namos nerunā par naudu? Nauda tur ir iesaistīta. Un tā vienmēr būs. Ir normāli, ka mākslas vēsturē nozīmīgai gleznai vērtība laika gaitā pieaug. No tā ieguvums ir arī visai vērtību ķēdei. Mākslinieki cer, ka ar laiku viņu darbiem vērtība augs, tāpat cer arī galerijas un izsoļu nami. Vai tāpēc viņi visi uzreiz ir investori un spekulanti? Būsim reālisti un godīgi pateiksim – nauda ir iesaistīta un visu iesaistīto pušu interesēs ir cenu celšanās.

Vai, jūsuprāt, ir kāda sarkanā līnija attiecībā uz viena mākslas darba cenu? Robeža, kas netiks pārkāpta?

Man nav kristāla bumbas, es nevaru pateikt. Paskatieties uz citiem sektoriem, tādiem kā nekustamais īpašums. Es dzīvoju Luksemburgā, kur [mājokļu] cenas ir tiešām augstas. Cilvēki arvien saka, ka tālāk tās vairs nevar daudz celties, vienkārši nevar. Taču tās ceļas. Mākslā tas ir raritātes jautājums. Ja tev ir kāds liels retums un tajā ieinteresēto cilvēku skaits turpina augt, tas kļūst par kaut ko ikonisku. Ja kāds jau rīt vēlas par šo pašu Leonardo maksāt miljardu, neviens nevar to novērst. Neviens nespēja iedomāties, ka cena uzkāps tik augstu – līdz 450 miljoniem (kur iekļauti 50 miljoni “pircēja prēmija”, kas pircējam jāpiemaksā pie gala cenas – red.). Vai zināt, kā noritēja šīs izsoles pēdējās sekundes? Pēdējais cenas palēciens bija ļoti liels (no 370 uz 400 miljoniem – red.); pircējs bija tik pārliecināts, ka vēlas šo darbu sev, ka bija gatavs solīt ar tik lielu kāpienu. Šis, protams, bija ārkārtējs gadījums. Šaubos, vai tuvākajā nākotnē kāda cita glezna sasniegs tik milzīgu summu, patiesībā domāju, ka netiks ne tuvu. Ir jābūt ļoti bagātam – un mēs te nerunājam tikai par indivīdiem, bet arī par institūcijām un valstīm; turklāt šādā situācijā uz spēles ir kas daudz vairāk par vienkāršu sienu izgreznošanu. Šeit vērtības apjoms ārkārtīgi pieaug saistībā ar visiem iesaistītajiem elementiem – kultūras nozīmību, iebraukušo apmeklētāju skaitu, maigās varas aspektu; ir iespējams izskaidrot galējo vērtību.

Savā prezentācijā jūs minējāt gadījumu ar Pikaso gleznu “Musketiera biste” (1968), ko 2018. gada aprīlī izsolē nopirka 25 000 cilvēku liela grupa no Šveices tiešsaistes kolektīvā finansējuma vietnes QoQo. Jūs minējāt, ka šāda veida mākslas darījumi tikai pieaugs. Kāpēc tā?

Kolektīvā finansējuma gadījumā parasti ir tā, ka kopiena apvienojas un saziedo naudu kopīgam kultūras ieguvumam, taču katram atsevišķi nekas nepieder. Gadījumā ar Pikaso ir tā, ka ikvienam, kurš deva naudu, tagad kaut kas pieder. Interesanti, ka tas tiešām nostrādāja – viņi to paveica! Un tā nebija nekāda mākslas biznesa kompānija. Vai jūs būtu gatava ieguldīt 51 dolāru, lai varētu teikt, ka jums pieder daļiņa no Pikaso gleznas?

Tas izklausās pēc kaut kā tāda, ko varētu izdarīt tīri jautrības pēc (smejas).

Jā, tas ir smieklīgi. Ir patīkami tādā veidā kļūt par kolektīva daļu, tas ir forši. Aizejot uz muzeju un samaksājot par biļeti, tu arī subsidē mākslu. Viens no lielajiem jautājumiem mākslas investīciju jomā ir – kā izvērtēt potenciālos riskus? Jo tas ir jauns fenomens. Protams, investēt mākslā nav nekas jauns – ierobežotākā veidā tas ir darīts ļoti ilgu laiku –, taču tagad, pateicoties tehnoloģijām, tajā var piedalīties liels skaits cilvēku. Balstoties savā intuīcijā, taču arī zināmās aplēsēs, man liekas, ka ir parādījusies interese izvērtēt mākslas darba finanšu riskus. Pēc tā ir pieprasījums, tomēr nevienam nav izdevies to paveikt. Taču tagad, kad ar blokķēžu palīdzību var izsekot finanšu darījumiem, informāciju par mākslas darbu ir iespējams salīdzināt ar fizisko objektu.

Ir vairākas iniciatīvas, kas strādā šajā virzienā. Jāsāk ar digitālajiem mākslas darbiem, jo viena no lielākajām problēmām ir šo darbu vieglā izplatīšana; digitālo mākslas darbu ir pa pilnam. Taču tagad ar blokķēdēm var noteikt, ka oriģinālais darba kods ir tieši šis un ka tas pieder šai konkrētajai [juridiskajai] vienībai. Līdz ar tagad var viegli izveidot digitālo mākslas darbu tirgu. Jautājums vienīgi ir par to, kā ap to radīt likviditāti; tā ir viena no problēmām, kas jāatrisina.

Interesanti, ka šobrīd notiek kas tāds, ko nekad iepriekš es neesmu redzējis. Es nesaku, ka esmu redzējis visu, ne tuvu. Taču šīs iniciatīvas ap blokķēdēm un daļējām investīcijām daudz vairāk cilvēkiem piedāvā iespēju piekļūt mākslas tirgum. Redzot, cik daudzi šobrīd pie tā strādā, tas realizēsies. Nezinu, kad tieši viss reāli aizies – pēc diviem gadiem vai trim –, taču tas notiks. Neredzu iespēju tam nenotikt. Tehnoloģijas ir, pieprasījums ir.

Cilvēkiem var būt dažāda motivācija tajā piedalīties. Vēlme investēt vai būt par līdzīpašnieku partnerībā, taču var būt arī tīra sabiedriskā investīcija – nedomājot jelkad savu daļu pārdot tālāk vai pārvērst naudas izteiksmē. Tā ir interesanta dinamika. Vai būs gadījumi, kad valdībai, lai nenotiktu nekas radikāls, piederēs 51% no [mākslas institūcijas] daļām, taču atlikušās daļas būs sabiedrības locekļu īpašumā? Līdz ar to valdība savu naudu varēs izmantot citām sociālajām vajadzībām, piemēram, ārstniecības iestādēm, skolām utt. Vai kaut kas tāds ir iedomājams? Tas paliek atvērts jautājums un viela interesantai diskusijai. Noteikti atrastos cilvēki, kas pret to iebilstu, bet vai tādi būtu vairums? Tas būtu veids, kā sabiedrība varētu iesaistīties kultūras pārvaldībā.
Kultūras pārvaldībai ir nepieciešami finanšu resursi. Ņemsim par piemēru Rio muzeju – 90% no tā ir zaudēti. Tūkstošiem gadu seni artefakti, ko ir neiespējami atgūt. Tagad tas viss ir zudis uz mūžiem. Un tas ir gadījums, kad acīmredzami ir trūcis līdzekļu kārtīgai pārvaldībai. Tātad pirmais uzdevums ir uzturēt un tikai tad – attīstīt.

Vai var būt modelis, kur kolekcija/muzejs ir akciju sabiedrība, ir tirgus, kur šīs akcijas tiek pirktas un pārdotas, un akcionāriem ir piekļuve muzejam? Tas segtu muzeja uzturēšanai un nodrošināšanai nepieciešamos līdzekļus. Vai tā ir aplama ideja? Vai pilsoņi un kultūras ministri akceptētu šādu modeli? Tās ir jaunas teritorijas. Nesaku, ka visam vajadzētu būt tieši šādi, taču piedāvāju par to diskutēt. Domāju, ka tas būtu vēl viens veids, kā pārvaldīt kultūru un aizsargāt kultūras mantojumu.

Laiks rādīs.

Ir jākļūst atvērtiem alternatīviem risinājumiem, jābūt kreatīviem. [..] Kad Luvra iznomāja savu vārdu Abū Dabī muzejam, Francijā izvērtās karstas diskusijas, ko vajadzētu iesākt ar iegūtajiem fondiem. Viņi pārdeva vārdu, taču tagad sēž uz 500 miljoniem, ar ko var nodrošināt sava muzeja uzturēšanu. Cits piemērs ir van Goga muzeja piedāvātie profesionālie pakalpojumi – viņiem ir zināšanas un pieredze, kā restaurēt, kā transportēt, kā eksponēt. Protams, sava muzeja vadīšana ir katra muzeja primārais mērķis, bet vai citi muzeji iedomātos pārvērst naudā šīs zināšanas – tā, kā to izdarīja van Goga muzejs? Muzeji varētu piedāvāt savus pakalpojumus turīgiem kolekcionāriem, kuri nezina, kā organizēt izstādes, kā to visu vadīt, producēt u.tml. Tādējādi kolekcionārs iegūtu augstas kvalitātes profesionāļus, kas to visu izdarītu viņu vietā. Šie pakalpojumi, protams, būtu par maksu, taču kolekcionārs nonāktu kontaktā ar institūciju un vēlāk varbūt pat kļūtu par tās patronu. Sabiedriskās institūcijas varētu atvērt savus pakalpojumus arī privātajām korporācijām, kam ir lielas mākslas kolekcijas. Sabiedriskais kultūras sektors cieš no finansējuma trūkuma, tāpēc ir jāatrod alternatīvas. Ir jāatrod jauni risinājumi.