Atskats uz Laikmetīgās mākslas telti sarunu festivāla LAMPA ietvaros
Sarunu festivāls “Lampa” šogad 5. un 6. jūlijā Cēsīs notika desmito reizi, atzīmējot tā pirmo apaļo jubileju. Tomēr blakus politiskajām, sociālajām, eksistenciālajām, ekoloģiskajām un citām tēmām, kam gadiem bijušas veltītas “Lampas” skatuves un sarunas, māksla un laikmetīgā māksla līdz šim festivālā bija ielauzusies samērā maz – lielākoties vien atsevišķu pasākumu veidā. Šogad pirmo reizi “Lampas” vēsturē festivāla ietvaros piedalījās atsevišķa “Laikmetīgās mākslas telts”, kuras visi deviņi pasākumi bija veltīti konkrēti telts nosaukumā pieteiktajai tematikai.
Sarunām par laikmetīgo mākslu veltīto skatuvi kopīgiem spēkiem organizēja fonds VV Foundation, mākslas centrs Zuzeum un mākslas un kultūras portāls Arterritory.com. Uzreiz jāsaka – kaut arī nebūt neesmu neitrāls vērotājs no malas, diezgan skaidrs, ka telts mērķi tika sasniegti ar uzviju un tai ir paliekoša pievienotā vērtība – lielā mērā tāpēc, ka sarunas ir ierakstītas. Visi pasākumi pulcēja lielu skaitu klausītāju, pietiekami lielu, lai telts priekš tiem visiem izrādītos par mazu. Pat uz pašu pirmo sarunu piektdienas dienvidū, kad “Lampa” ierasti vēl tikai “iesilst”. Tematiski dažādajās sarunās piedalījās daudzi dažādu profilu laikmetīgās mākslas praktiķi un eksperti, un tās bieži izvērtās aizraujošās domapmaiņās, kas beidzās ar negaidītiem, vērtīgiem, vērā ņemamiem secinājumiem – vai joprojām atvērtiem jautājumiem...
Tagad sarunu ieraksti ir noskatāmi un noklausāmi arī VV Foundation mājaslapā, bet tiem, kam nepietiek stundu tos visus klausīties, piedāvāju nelielu apkopojumu par apspriesto, lai ikviens, kam ir interese par kādas sarunas saturu sīkāk, varētu izvēlēties, kuram ierakstam dot priekšroku.
Publiskā māksla reģionos
Pirmajā pasākumā moderatores Unas Meisteres vadībā sarunājās Reinis Dzudzilo, Solvita Krese, Kārlis Kanderovskis, Maija Rudovska un Mārtiņš Mintaurs, un tā nosaukums bija “Māksla publiskajā telpā, tās nozīme Rīgā un reģionos”. Tika uzsvērts, ka laikmetīgā māksla pirmkārt ir īpaša domāšanas forma, kas reģionos vajadzīga ne mazāk kā Rīgā, tomēr Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, galvaspilsēta ir tāda kā “ūdensgalva”, kas sevī uzsūkusi gandrīz visu. Tā nav pieņemama situācija, jo šī “domāšanas forma” veicina plašāku redzējumu, vairo empātiju, provocē, dod telpu citādi domājošajiem, galu galā, mākslas klātbūtne terapeitiski transformē cilvēku. Un tas ir vienlīdz svarīgi kā Rīgā, tā reģionos.
Tāpat arī runātāji apsprieda savā pieredzē piedzīvotos gan pozitīvos, gan negatīvos piemērus dažādos publiskās telpas mākslas projektos kā Rīgā, tā citviet, un, ņemot vērā Latvijas sabiedrības zināmo konservatīvismu, vienojās par izteikti nepieciešamo mediācijas darbu (kas, protams, būtu mākslas ekspertu un profesionāļu atbildība), lai publikas un publiskās mākslas mijiedarbību padarītu veiksmīgāku.
Mākslas kolekcionāri un to loma
Otrajā sarunā “Privātais atbalsts mākslai: diskusija par privātajām mākslas kolekcijām un to atbildību pret mākslas vēsturi” piedalījās Vita Liberte, Māris Vītols, Edgars Jaunups un Jeļena Buraja, un to moderēja Jānis Zuzāns.
Sarunas sākumā dalībnieki reflektēja gan par savu kā kolekcionāru identitāti, gan šādas identitātes atbildību pret sabiedrību kopumā, kas ietver gan sabiedrības gaumes veidošanu, gan ekonomisko ietekmi (tostarp tūrisma piesaisti), gan sabiedrības dzīves kvalitātes celšanu vispār. Vienlaikus tika atzīts, ka vismaz Latvijas gadījumā, salīdzinot ar ārzemēm, minētās ietekmes ir nelielas, jo privāto kolekcionāru un mākslas mecenātu Latvijā nav daudz. Daļēji šī iemesla dēļ privātajam atbalstam nevajadzētu būt galvenajam mākslas virzītājspēkam – tam jādarbojas roku rokā ar valsts kultūrpolitiku. Privāto spēlētāju spēkos gandrīz nekad nebūs iespēju realizēt tādus valstij nozīmīgus projektus kā sen gaidītā Laikmetīgās mākslas muzeja uzcelšana vai vērienīgu pasākumu, kas piesaistītu starptautiski zināmus profesionāļus un kolekcionārus, rīkošana. Arī ciešāka sadarbība starp publisko un privāto sektoru ir viena no tendencēm, ko varam mācīties no ārzemēm. Piemēram, interesants bija priekšlikums likumdošanā ieviest nosacījumu, ka, būvējot jaunas publiskās ēkas, daļa no paredzētā budžeta vienmēr jāatstāj mākslas darbu izvietojumam tajās.
Sarunas dalībnieki uzsvēra savu atbildību gan pret Latvijas mākslas vidi un vēsturi, gan sev piederošo darbu saglabāšanu nākamajām paaudzēm, tādējādi vienlaikus arī dziedējot Latvijas sabiedrībai piemītošu diagnozi – bailes no mākslas, bailes to nesaprast.
Mākslas galeriju loma un statuss
Tālāk sekoja saruna “Latvijas galerijas: to loma kultūras, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē”, kurā Sandras Krastiņas vadībā piedalījās Raivis Alksnis, Astrīda Riņķe, Indriķis Ģelzis un Elīna Drāke.
Pēc iepazīstināšanas ar sevi un savām pieredzēm gan mākslas galeriju vadīšanā, gan sadarbībā ar tām sarunbiedri dalījās atmiņās un reflektēja par mākslas galeriju vēsturi Latvijā, salīdzināja šo vēsturi un šīs jomas Latvijā stāvokli ar dažādām ārvalstīm. Laikā, kad laikmetīgās mākslas muzeja joprojām nav un izstāžu zāle “Arsenāls” ir slēgta uz ilgu laiku, galeriju nozīme pieaug jo īpaši, tām kalpojot kā daudzu pušu sadarbības mezglu punktiem. Izceļams ir Ģelža izteikums, ka galerijas ir “rūpju institūcijas”, kas veido saikni starp mākslinieku, mākslas tirgu, profesionālo un neprofesionālo publiku, jo sevišķi īpašo saikni, kas konkrēta mākslinieka karjeras gaitā veidojas starp viņu un kādu galeriju, un kā reizēm šī iemesla dēļ starp galerijām veidojas konkurence (kas gan – vismaz pagaidām – īpaši nav Latvijas gadījums), jo, galu galā, galerija māksliniekam sniedz darba un peļņas iespējas. Protams, atšķirībā no muzejiem, galerijas ir vietas, kurās mākslas darbus iespējams nopirkt, tās neizbēgami vismaz daļēji ir vērstas uz peļņu, kas allaž liek izvēlēties starp “drošas” mākslas (piemēram, vecmeistaru darbu) izstādīšanu vai jaunos laikmetīgos māksliniekus atbalstošām drosmīgākām, eksperimentālākām izstādēm. Tika apspriesta arī problēma, ka mākslinieki un galeristi “no malas” mēdz tikt uztverti kā “aroganta” cilvēku kopa, un cilvēki, kas mākslu pērk un kolekcionē, ir tikai īpaši turīgie. Sarunā šis mīts tika apšaubīts, norādot, ka Latvijas galerijās māksla bieži ir nopērkama par relatīvi zemām cenām, un liela daļa sabiedrības locekļu, kas vēlas papildināt savu mājokli ar kādu iedvesmojošu un domas raisošu objektu, to var atļauties. Protams, lai veicinātu cilvēku izpratni par to, ar kādu mākslu un kāpēc viņi varētu vēlēties uzsākt savu privāto kolekciju, svarīgs ir mediācijas aspekts.
Drāke sarunā arī uzsvēra, ka nesen ir dibināta Latvijas Galeriju asociācija, kuras mērķis ir palīdzēt galerijām satuvināties un kopīgi veidot auglīgāku ekosistēmu šai mākslas industrijas nišai – turklāt ne tikai Rīgā, bet arī citur Latvijā. Viens no galvenajiem mērķiem būtu panākt, lai dažādu galeriju apmeklēšana būtu pašsaprotama pilsētnieku un pilsētu viesu ikdienas sastāvdaļa.
Laikmetīgā māksla un LGBTQ+ kopiena
Sarunā “LGBTQ+ komūnas atpazīstamība un laikmetīgā māksla: sadarbības iespējas” tika diskutēts par nosaukumā minēto kopienu pārklāšanos un savstarpējām attiecībām, pa ceļam reflektējot arī par to, cik lielā mērā vispār iespējams runāt par šādām “kopienām”. Nenoliedzams iedvesmas avots šai tematikai bija šogad notikusī vērienīgā izstāde “Iekāres vārdā”, kuras viens no kuratoriem – Igors Gubenko – sarunā piedalījās. Kopā ar viņu sarunājās arī Mailo Mēness, Linda Curika un Konstantīns Žukovs, bet moderators bija Henriks Eliass Zēgners. Tika uzsvērta nenoliedzamā familiaritāte starp abām “kopienām” un tas, kā māksla var sniegt minoritātēm bieži tik vajadzīgo atpazīstamību. Dalībnieki daudz dalījās ar aizraujošiem personīgiem piemēriem – kā pozitīviem, tā negatīviem – un atzina, ka māksla caur tai piemītošo patiesumu un autentisku balsi patiesi spēj ļaut dalīties ar īpašām pieredzēm, tomēr vienlaikus apšaubīja, cik lielā mērā par Latvijā šai jautājumā panākto progresu pagaidām var vai nevar pateikties mākslai.
Par mākslas izglītību Latvijā
Diskusijā “Kur virzās mākslas izglītība Latvijā?”, kurā Jāņa Gaņģa vadībā piedalījās Timurs Tomsons, Dāvis Sīmanis Jr., Antra Priede-Krievkalne un Sabīne Vernere, dalībnieki, tāpat kā citos pasākumos, bija vienisprātis par mākslas lomu un nozīmību sabiedrībā – par to, kā tā rada gan jaunus domāšanas veidus un interesanti domājošus cilvēkus, gan veicina vispārēju radošumu, kas nākotnē (tostarp sadarbojoties ar arvien pieaugošajām mākslīgā intelekta spējām), kļūs tikai svarīgāks. Bet, protams, lai izskolotu labus mākslas profesionāļus (kuri sevi par tādiem arī apzinās), ir nepieciešama kvalitatīva, moderna mākslas izglītība. Šī kvalitāte ietver arī jaunākās mākslinieku paaudzes un viņu priekšteču atšķirību un iespējamās simbiozes apzināšanos, bet neietver tiekšanos pēc finansiālās labbūtības kā pēc pašmērķa. Tomēr tas, kur finansējuma palielināšana tomēr noteikti nepieciešama (un šis, skaidrs, ir akmens kultūrpolitiķu lauciņā), ir pašu mākslas izglītības institūciju un to tīkla labklājības (krietni augstākas par esošo) nodrošināšana. Gan kvalitatīvāks un pastāvīgāks finansējums, gan arī pagaidām nepietiekamā reģionālās unikalitātes uzsvēršana varētu gan piesaistīt finansējumu no ārzemēm, gan celt tik ļoti būtisko starptautisko konkurētspēju.
Par jaunās paaudzes perspektīvu
Tāpat kā iepriekšējā, arī diskusijā “Jaunās paaudzes perspektīva mākslas industrijā: izglītība, prakse, darba iespējas” galvenais uzsvars bija uz tiem, kas veidos Latvijas mākslas nākotni: jaunajiem māksliniekiem, kuratoriem, uzņēmējiem un citiem profesionāļiem. Diskusijā piedalījās Sabīne Vernere, Jegors Buimisters, Tīna Pētersone un Raivis Alksnis, bet sarunu moderēja Vita Liberte. Izvērsti dalījušies ar pieredzes stāstiem par to, kā un kāpēc vispār nonākuši mākslas sfērā, jaunās paaudzes pārstāvji apmainījās arī ar vilšanās stāstiem par to, ko piedzīvo Latvijā, salīdzinot ar savu iepriekšējo pieredzi ārzemēs: galvenokārt tie saistījās ar finansējuma trūkumu un to, ka jauns mākslas profesionālis Latvijā lielākoties spiests paralēli strādāt arī citu vai pat vairākus darbus. Tomēr tieši pieredzes stāsti, kuru dalībniekiem bija sakrājies ļoti daudz, bija varbūt viens no vērtīgākajiem šīs sarunas pienesumiem: gan par to, kā veidot kontaktus un karjeru pēc studiju absolvēšanas, gan par sadarbību ar galerijām, gan par nepieciešamību pēc pašiniciatīvas iepretim sniegtajām iespējām un resursiem utt. Tāpat dalībnieki dalījās vērtīgā refleksijā par to, kā mainījusies mākslinieku loma salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm un kāda ir valsts loma nozares atbalstīšanā.
Māksla un cenzūra
“Laikmetīgās mākslas telts” diskusiju programmas kulminācijā izskanēja ļoti būtiska un, ņemot vērā nesenus notikumus, izteikti aktuāla diskusija “Māksla un cenzūra: vai izteikšanās brīvībai mākslā ir robežas?” Uz moderatores (un arī klausītāju, un cits cita) Evas Johansones jautājumiem atbildēja Edgars Raginskis, Kaspars Vanags, Katrīna Jaunupe un Annemarija Gulbe. “Cenzūra”, kā lielākoties bija vienisprātis dalībnieki, vairs nav vārds, kas (kā vēsturiski) allaž asociējies ar valsts varu, bet izpaužas dažādos, bieži neredzamākos veidos. Protams, tika cilātas atmiņas par dažādiem pēdējo gadu notikumiem (Kristiana Brektes murāli, Medicīnas muzeja gadījumu, Katrīnas Neiburgas izstādi, Annemarijas Gulbes izstādi ISSP galerijā u. c.), to parādīšanos, atšķirībām un implikācijām. Šie gadījumi saistās ar tādiem sarežģītiem jautājumiem kā atbildība par katra konkrētā darba izstādīšanu, par to, kam “pieder” publiskā telpa un ko tā vispār nozīmē, par atšķirībām starp bērna un pieaugušā skatienu, sabiedrības elites (vai elišu) varas apjomu un mākslinieka profesijas riskantumu. Tie visi arī tika apspriesti, visbeidzot nonākot arī pie nesenās pieminekļa gāšanas Pārdaugavā un fundamentālā, filozofiskā jautājuma par to, vai vispār pastāv tēmas, ko var un/vai drīkst cenzēt.
Pajautā!
Visbeidzot, telts programma 6. jūnija vakarā noslēdzās ar pasākumu, kas drīzāk raksturojams nevis kā diskusija, bet gan darbnīca – “Pajautā māksliniekam!” Neskatoties uz tās viegli izklaidējošo un relaksējošo raksturu, darbnīcai noteikti bija arī izglītojoša funkcija, kas saistīta ar iepriekšējās sarunās minētajiem apsvērumiem par to, ka daļa sabiedrības laikmetīgo mākslu pilnībā nesaprot un bieži baidās savu nesaprašanu atzīt. Darbnīca izpaudās tādējādi, ka publikas priekšā sēdās mākslinieki Andris Eglītis, Laimdota Malle un Indriķis Ģelzis, kā arī mākslas zinātniece, pētniece un kuratore Ieva Astahovska un atbildēja uz jebkādiem jautājumiem, kādus publika vēlējās uzdot. Vienīgi šoreiz publika varēja nekaunēties no savas iespējamās nezināšanas, jo jautājumus caur vienkāršu virtuālu platformu varēja iesūtīt anonīmā veidā, un es kā darbnīcas vadītājs tos pāradresēju dalībniekiem. Tādi piemēri kā “Cik vidēji pelna mākslinieks Latvijā?”, “Vai māksliniekam jācieš, lai radītu?” un “Kāpēc Latvijā ir tik maz kvalitatīvu mākslas kritiķu” ir tikai daži no desmitiem jautājumu, kas tika iesūtīti.
———
Nobeigumā, atskatoties uz “Laikmetīgās mākslas telts” programmu un tās norisi, grūti noliegt vismaz trīs lietas: pirmkārt, publikas interese par mākslu, tostarp laikmetīgo, Latvijā ir liela un varbūt pat lielāka, nekā iepriekš domāts. Otrkārt, šī nozare satur virkni daudzslāņainu jautājumu, sarunu tematu un problēmu, par kurām gan vērts, gan nepieciešams runāt. Treškārt, Latvijā ir profesionāļi un eksperti, kas par tām spējīgi kvalitatīvi runāt. Protams, klātbūtne festivālā “Lampa” ir priekpilna un dod svētku sajūtu, tomēr tā ir arī gaistoša. Tāpēc īpaša, paliekoša nozīme ir VV Foundation mājaslapā nu atrodamajiem ierakstiem, jo diskusijās izrunātais vēl ilgi nezaudēs savu aktualitāti. Un tāpat tas noteikti ne tuvu neizsmeļ visu, par ko mākslas nozarē Latvijā (un ne tikai) var un vajag sarunāties, tāpēc varam tikai cerēt, ka šādas teltis un šādu sarunu sērijas Latvijā arvien vairāk varētu nostiprināties kā tradīcija – gan “Lampā”, gan citos kontekstos un platformās.
