Lina Lapelīte. Runa
Atskats uz performanci Bourse de Commerce — Pinault Collection
Festival d'Automne 2024 ietvaros septembra vidū Bourse de Commerce — Pinault Collection rotondā notika lietuviešu mākslinieces Linas Lapelītes (Lina Lapelytė) perfomances “Runa” (The Speech) pasaules pirmizrāde. Šo lielformāta darbu, kas vienkopus pulcināja simt Parīzes skolēnu un pusaudžu, var raksturot arī kā dzīvo skaņas skulptūru.
Lapelīte izzina performances potenciālu, izmantojot tādus instrumentus kā mūzika, skaņa un vizuālā māksla. Viņas uzmanības fokusā vienmēr bijusi valoda, pēdējos gados īpaši iedziļinoties valodas limitētībā. Valoda viņai aizvien biežāk šķietot manipulācijas rīks, un šis fakts vedinot domāt par citiem komunikācijas rīkiem, piemēram, par uzmanību un rūpēm vienam par otru un rūpēm par citām dzīvības formām un apkārtējo vidi. “Runa” ir veltījums attiecībām un rūpēm, kā arī valodas nepietiekamajām spējām paust šīs rūpes.
Lina Lapelytė, The Speech, Festival d’Automne, 2024, photosm videos by Martynas Norvaišas and Nikolas Verseckas
With the gracious permission of Pinault Collection.
Bourse de Commerce – Pinault Collection
© Tadao Ando Architect & Associates, NeM / Niney et Marca Architectes, Agence Pierre-Antoine Gatier
© Lina Lapelytė, 2024
Lina Lapelīte izvēlējusies radikālu pieeju, atsakoties no jebkādām lingvistiskajām atsaucēm. Sapulcinātie bērni veidoja dzīvu vides / skaņas skulptūru; viņi “sarunājās”, atdarinot dzīvnieku radītās skaņas. “Runa” spoguļoja valodas nepietiekamo kapacitāti, empātiju, imitāciju kā mācīšanās veidu, kas palīdz izprast pasauli un sadzirdēt marginalizēto grupu balsis. Pirmajā mirklī šī performance var šķist bezrūpīga un rotaļīga, taču tā akcentē bērnu attīstībai raksturīgo - vēl procesā esošo pašapziņas veidošanos, kur atšķirība starp “es” un “citi” vēl nav pilnībā attīstījusies.
Lapelītes intervence ēkas unikālajā arhitektūrā bija smalka un efemēra, radot vīziju par pirmatnējo pasauli, taču bez specifiska naratīva. Atmosfēriskā performance aicināja skatītājus ieklausīties gan pazīstamās, gan abstraktās skaņās, kuras kopā veidoja negaidītu, himērisku balsu kori. Eksperimentālo muzikālo kompozīciju papildināja sadarbībā ar Rūta Kiškytė veidotā scenogrāfija, kas tapusi no bērnu bieži izmantotajiem būvmateriāliem - grants un kartona. Dalībnieki it kā tika aicināti izmantot tos un radīt pašiem savu pasauli.
“Man bija svarīgi, lai atklātos bērnības pilnais spektrs; maigās saiknes un rūpes, ko viņi cits par citu izrāda. Tas aktualizē svarīgus jautājumus par to, kas mūsu sabiedrībā tiek saprasts ar apzīmējumu “bērns”, kad viņa balss kļūst svarīga un kālab mēs tiecamies bērnību asociēt ar primitīvismu. Interesanti bija arī domāt par to, kā mūsdienu bērni piedzīvo dabu. Īpaši ņemot vērā to, ka viņu saskarsme ar dabu kļūst arvien simulētāka un urbanizētāka,” stāsta māksliniece.
Lina Lapelytė. Photo: Martynas Norvaišas
