Pilsēta kā ekosistēma
Teksts: Sabīne Šnē
Atskats uz vasaras skolu “Uzticības ekoloģijas” Daugavpilī
Kādas infrastruktūras nodrošina un veido ikdienas dzīvi Daugavpilī? Kādas sugas, organismi un iemītnieki mājo Daugavpils cietokšņa teritorijā? Kā mijiedarbojas urbānās un dabiskās ekosistēmas?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas tika apskatīti vasaras skolā “Uzticības ekoloģijas”, kas norisinājās Daugavpils cietoksnī no 30. jūnija līdz 4. jūlijam. Tā bija daļa no pētnieciskās programmas “(Pār)konfigurējot teritorijas”, ko veido izglītības platforma Trojan Horse no Helsinkiem. Programmas pirmā norises vieta bija Narva, kas ir neliela Igaunijas pilsēta pie Krievijas robežas. Šogad par mājvietu tika izvēlēta otrā lielākā Latvijas pilsēta.
Daugavpils cietokšņa iepazīšana. Foto: Māris Grunskis
Vasaras skolas ietvaros notika divas paralēlas radošās darbnīcas: “Uzticēšanās, ko veido infrastruktūras” un “Lomu spēļu vingrinājumi ekosistēmās”. Pirmo vadīja kuratore, pētniece un arhitekte Kaisa Karvinena (Kaisa Karvinen) kopā ar mākslinieku un pētnieku Jāko Karhunenu (Jaakko Karhunen). Otro vadīja pētnieks un dizainers Tomi Vasko (Tommi Vasko) sadarbībā ar antropoloģi un vides pētnieci Mari Vāru (Mari Vaara). Vietēja gida lomu pildīja Daugavpilī dzimušais, šobrīd Somijā dzīvojošais fotogrāfs ar biologa izglītību Māris Grunskis. Viņš savulaik strādājis Daugavpils cietokšņa Kultūras un informācijas centrā un ir viens no Daugavpils Sikspārņu centra izveidotājiem. Vasaras skolas dalībnieki bija dažāda vecuma, ar dažādu profesionālo pieredzi un izglītību – gan no Daugavpils, gan citām Latvijas vietām.
Daugavpils topogrāfijas iepazīšana. Foto: Māris Grunskis
Šķiet, viens no veidiem, kā veidot vidi, kurā valda uzticība, ir iepazīt vietu un saprast sevi tajā. Pārvietoties pa to ar cieņu pret tās iemītniekiem. Ieraudzīt, sadzirdēt un sasmaržot pēdas, ko atstājuši iepriekšējie laiki. Iepazīt tagadējos iemītniekus. Apstāties un pamanīt arī tos, kuri ir acīm apslēpti.
Pirmā vasaras skolas diena tika veltīta vietas iepazīšanai. Īss pārskats par Latgales ainavas veidošanos ledus laikmetā, par Daugavas nozīmi pilsētas izveidē un Livonijas ordeni ar Dinaburgas pili. Bet visvairāk par Daugavpils cietoksni, kas bija vasaras skolas norises vieta. Tas tika veidots kā ideāla nocietināta pilsēta un ir pasaulē pēdējais bastiona tipa cietoksnis. Vēl nepabeigtā veidolā tas piedzīvoja Napoleona armiju, bet jau pabeigtā versijā – imperatorus, prezidentus, ģenerāļus, kara ministrus, nacistus, karagūstekņus, padomju armijas karavīrus. Tagad tajā var sastapt tos, kuri cietoksnī dzīvo vai strādā un sauc to par savu apkaimi. Tajā satiekami arī mākslas mīļotāji, kurus piesaista Marka Rotko mākslas centrs, un tie, kurus interesē militārā un vietējā vēsture. Daugavpils cietoksni par mājām sauc arī otrā lielākā ziemojošo sikspārņu kolonija Baltijas valstīs. Aizsarggrāvī saulē sildās zalkši, apkārt lido spāres, starp mūra akmeņiem iesakņojusies Latvijā aizsargājama paparžu suga.
Radošā darbnīca “Lomu spēļu vingrinājumi ekosistēmās”. Foto: Māris Grunskis
Daugavpils cietokšņa ekoloģisko sistēmu veidotājus nākamajās dienās turpināja iepazīt radošās darbnīcas “Lomu spēļu vingrinājumi ekosistēmās” dalībnieki. Pēc pastaigām un ekskursijām cauri brikšņiem cietokšņa perifērijās, dalībnieki apkopoja pamanītos augus, kokus, kukaiņus, putnus un divkājainos dzīvniekus. Kopīgi tika izveidotas iestrādnes Daugavpils cietokšņa ekosistēmas kartei. Uz papīra lapas tika pierakstīti, uzzīmēti un pielīmēti dzīvo būtņu apraksti, attēli un fotogrāfijas. Dalībnieki izvēlējās piecus varoņus, kas aktīvi veido cietokšņa ekosistēmu: sikspārnis, spāre, tūrists, vietējais iedzīvotājs un imperiālisma gars. Lomu spēļu vingrinājumu laikā notika iejušanās šajos tēlos un dažādu nākotnes scenāriju modelēšana. Dalībnieki iztēlojās, kā dažādu apstākļu ietekmē mainītos attiecības starp personāžiem, to paradumi un dzīves kvalitāte. Piemēram, kā sikspārni, spāri vai vietējo iedzīvotāju turpinās ietekmēt kapitālisma veidotās klimata pārmaiņas, vai kā ekonomiskās lejupslīdes vai augšupejas ietekmētu apkārtējo vidi un līdz ar to arī citas dzīvās būtnes, kas mitinās cietoksnī.
Daugavpils cietokšņa ekosistēma. Foto: Māris Grunskis
Radošā darbnīca “Lomu spēļu vingrinājumi ekosistēmās”, (no kreisās) Mari Vāra, Iveta Boroņenko, Annija Danenberga, Inga Belousa, Veronika Zinovjeva, Veronika Rumjanceva, Tomi Vasko. Foto: Māris Grunskis
Kamēr puse no vasaras skolas dalībniekiem pievērsās daudzsugu pasaules izzināšanai, pētot tajā pastāvošos dzīvesveidus un domājot par to, kā cilvēks var palīdzēt vai vēl vairāk kaitēt apkārtesošajiem organismiem, otra dalībnieku daļa iepazina dažādas infrastruktūras. Viņi sāka ar pamatiem, apspriežot, kas ir infrastruktūras un kā tās iedalāmas. Tika aplūkota fiziskā infrastruktūra (hard infrastructure), kas ietver ēkas, tiltus, dzelzceļu, ceļus utt., kā arī sociālā infrastruktūra (soft infrastructure), kas saistīta ar veselības aprūpi, izglītības sistēmu, kultūras centriem, muzejiem, medijiem un citiem sabiedrību uzturošiem mehānismiem. Infrastruktūras esamība padara pilsētas apdzīvojamas, saprotamas un ērtas.
Radošā darbnīca “Uzticēšanās, ko veido infrastruktūras”. Foto: Māris Grunskis
Darbnīcas ietvaros tika lasīti ar tēmu saistīti teorētiski raksti un tie tika kopīgi analizēti. Pēcāk dalībnieki devās uz dažādām vietām Daugavpils pilsētvidē, lai klātienē iepazītu konkrētus infrastruktūras piemērus. Laiks tika pavadīts pie Daugavas. Kā arī parkā, veldzējoties pie strūklakas, kamēr prātu urdīja domas par blakus esošo padomju armijas karavīru piemiņas memoriālu ar mākslīgo ziedu vainagiem un mūžīgo uguni. Tika apskatīta arī Ķīmijas apkaime, kas padomju laikos tika veidota kā ražošanas centrs. Šeit tika uzbūvētas rūpnīcas un dzīvojamās ēkas strādniekiem no Daugavpils un citiem PSRS reģioniem. Daļa rūpnīcu šobrīd ir pamestas, no dažām palikusi tikai tukša vieta. Citās savukārt darbojas starptautiski uzņēmumi, kas ražo preces eksportam.
Radošā darbnīca “Uzticēšanās, ko veido infrastruktūras”, Sabīnes Šnē veidots darbs. Foto: Māris Grunskis
Tika apspriests, kad un kā rodas uzticība infrastruktūrai. Infrastruktūru visbiežāk pamanām brīžos, kad tā nedarbojas vai nespēj apmierināt vajadzības. Apspriedām, kas ir atbildīgs par šādām situācijām, kā arī par individuālajiem un kopienu spēkiem infrastruktūras uzlabošanā. Dalībnieki pievērsās arī nostalģijai kā potenciāli bīstamai sajūtai un analizēja, kā pārmaiņas infrastruktūrā ir cieši saistītas ar politisko režīmu maiņām. Tika uzsvērta arī infrastruktūras mijiedarbība ar dzīvo dabu, kā tās viena otru papildina vai iznīcina.
Radošā darbnīca “Uzticēšanās, ko veido infrastruktūras”, Reiņa Zonenberga veidots darbs. Foto: Māris Grunskis
Noslēgumā katrs dalībnieks radīja brīvā formā veidotu darbu. Tika uzņemtas un izdrukātas fotogrāfijas, zīmēti zīmējumi, veidotas kolāžas, izmantoti mākslīgā intelekta ģenerēti elementi, veidota skaņa, rakstīti teksti.
Pēdējā vasaras skolas dienā dalībnieki publiski prezentēja paveikto. Tika uzsvērta veselīgas ekosistēmas nozīme un apskatīti dažādi infrastruktūras piemēri. Līdzīgi kā dabas ekosistēmās, kur organismi līdzpastāv, veido attiecības vai apēd viens otru, arī pilsētvidē infrastruktūras elementi atbalsta citu sistēmu darbību vai, gluži pretēji, rada traucējumus.
Radošā darbnīca “Uzticēšanās, ko veido infrastruktūras”, Zlataslavas Izuļenas un Karolīnas Vasiljevas veidots darbs. Foto: Māris Grunskis
Viens no apspriestākajiem jautājumiem bija Daugavpils un tās iedzīvotāju pilsoniskais aktīvisms, kā arī attiecības ar agresīvo austrumu kaimiņu. Vai Daugavpils jūtas kā daļa no Latvijas? Tiku pārliecināta, ka lielākā daļa iedzīvotāju negaida Krievijas karogus pilsētā, taču krievu valoda apkārt ir dominējoša. Viens no iemesliem tam ir vēsturiskais konteksts un dažādu tautību mikslis. Pilsētvidē var pavadīt visu dienu un nedzirdēt latviešu valodu, lai gan lielākā daļa satikto iedzīvotāju spēj tajā runāt. Daļai valodas izvēle ir ieradums. Citiem tā var būt apzināta attieksme, arogance vai ignorance.
Vasaras skolas rezultātu publiska prezentēšana. (No kreisās) Kaisa Karvinena, Jāko Karhunens, Zlataslava Izuļena, Karolīna Vasiljeva, Sabīne Šnē, Kaspars Kozlovskis, Reinis Zonenbergs. Foto: Māris Grunskis
Šī ir viena no situācijām, kur sociālā infrastruktūra var sniegt atbalstu. Kultūra ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem attiecību veidošanā starp cilvēkiem un vietām. Daugavpilī tas jau notiek, taču varētu notikt daudz vairāk. Marka Rotko mākslas centra izstāžu programma piesaista plašu apmeklētāju loku. Rīgas Starptautiskā īsfilmu festivāla 2ANNAS programmas direktore Laima Graždanoviča atklāja, ka drīzumā Daugavpilī notiks seanss ar spilgtāko festivāla latviešu īsfilmu izlasi. Jūnija beigās DOM galerijā Rīgā noslēdzās izstāde “Nieki”, kurā piedalījās Daugavpils kvīru kopienas pārstāvji. Izstādes kuratore Mētra Saberova komentē: “No Rīgas puses svarīgi turpināt aktualizēt Daugavpili un tās iekļaujošos pilsoniskos aktīvistus, bet Daugavpils iedzīvotājiem nepieciešams saņemt ilgstošu apliecinājumu par atbalstu pāri viena projekta ietvariem, kas rodas, audzējot uzticību ar savu klātbūtni un uzklausīšanu.” Izstādi papildināja publiskā programma ar diskusiju, par ko Liene Rumpe, viena no galerijas komandas, saka: “Domāju, ka gan diskusija, gan izstāde kopumā piedāvāja tās dalībniekiem un skatītājiem cieņpilni ētisku sastapšanos. Prieks par to, ka pat apmulsušāko skatītāju reakcijas nebija agresīvas, bet ieinteresētas izprast.”
Vasaras skolas rezultātu publiska prezentēšana. Fragments no darbnīcas “Lomu spēļu vingrinājumi ekosistēmās” kopdarba. Foto: Māris Grunskis
Šajā kaitinoši sarežģītajā un pārmaiņu pilnajā laikā sadarbības un starpdisciplināru projektu veidošana palīdz atrast metodes, kā veidot drošu un iekļaujošu vidi, kurā augt un attīstīties gan cilvēkiem, gan citām dzīvām būtnēm un organismiem. Tas māca pieņemt “citādo” un atrast tajā “savējo”.
Vasaras skolas norisi atbalstīja Somijas Ālto Universitāte un Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, īpašs paldies Vadimam Murašovam no Daugavpils filiāles.
Titulbilde: Radošā darbnīca “Lomu spēļu vingrinājumi ekosistēmās”, fragments no Daugavpils cietokšņa ekosistēmas kartes
