Mani draugi
Fotoieskats Māras Brašmanes personālizstādē “Mani draugi” / Izstāde galerijā ALMA skatāma līdz 31. maijam
Līdz 31. maijam galerijā ALMA skatāma Māras Brašmanes personālizstādē “Mani draugi”. Izstāde veidota sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli.
Māra Brašmane (1944) ir viena no nozīmīgākajām 20. gadsimta latviešu fotogrāfēm. Veidojusi melnbaltās fotogrāfijas arhīvu mūža garumā, lai gan atpazīstamību piedzīvoja tikai pēc izstādes “Manas jaunības pilsētā” 2002. gadā Latvijas Mākslinieku savienībā (kuratore Inese Baranovska). Izstādes fotoalbums (Neputns, 2005) kļuvis par bibliotekāru retumu. Viņas arhīvs kalpo kā nozīmīgs vizuāls avots padomju un pārejas perioda Latvijas kultūras izpētei.
Izstādes pieteikumā un katalogā Ieva Astahovska raksta: ““Parasti bija tā: visi kvernēja “Kazā”. Atnāca Māra Brašmane ar fotoaparātu – un mēs kļuvām modeļi. Bijām ļoti paklausīgi un ļoti radoši modeļi,” grāmatā “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. 20. gadsimta 60. un 70. gadi” raksta tās sastādītājs Eižens Valpēters. Māras draugi un paziņas, kas pulcējās Vecrīgas kafejnīcās “Kaza” (“Sputņiks” bija tās oficiālais nosaukums) un “Putnu dārzs”, un kuru neliela portretu izlase skatāma šajā izstādē, bija sešdesmito gadu radošo jauniešu loks, viņu vidū arī mākslinieki, dzejnieki un citi, kas piederēja pēckara paaudzes brīvdomīgāko personību un alternatīvās kultūras videi. “Tas loks bija raibs, ļoti dažādi ļaudis. Man ir laimējies, ka es biju blakus un ka viņi ļāva man mierīgi fotografēt,” atzīst Māra Brašmane pati.
Šos cilvēkus vienoja līdzīgas intereses un sarunas par mākslu, mūziku, literatūru, teātri, kino aktualitātēm arī viņpus dzelzs priekškara. Sešdesmitie bija viņu jaunības un romantikas laiks, kad, neskatoties uz skarbajiem un nabadzīgajiem padomju okupācijas gadiem, politisko stagnāciju un vispārējo kontroli, visās radošajās jomās parādījās arī brīvākas izpausmes. Tādas kā eksperimentālā kustību teātra ansamblis “Rīgas pantomīma”, kurā darbojās Māras māsa un draugi, jauna kino valoda, kas ienāca ar poētiskā dokumentālisma filmām tepat Rīgā, vai kurai varēja sekot, apmeklējot kinodiskusiju kubu un Maskavas kinofestivālus. Modernisma māksla, ko iepazina gan caur socbloka žurnāliem (kioskos tie bija brīvi nopērkami), gan caur ieguvumiem antikvariātos. Paslepus lasīja ”samizdatus”, tostarp disidentu literatūru, un ar stopiem brauca uz Tallinas džeza festivāliem. Šo jauno cilvēku nonkonformisms nebija skaļš vai politiski deklaratīvs, drīzāk privāts un apolitisks, un atklājās caur viņu dzīvesveidu un ikdienas vērtībām, kur laiks “kvernēšanai” draugu lokā bija nozīmīgāks par iekļaušanos padomju normatīvajā sistēmā.”
Izstādes kurators ir Kristians Fukss.
Foto: Ansis Starks
