Diskusija. Psihedēliskās vielas terapijā un medicīnā
Biedrība “Veselīga Latvija” un Arterritory.com aizsāk jaunu diskusiju ciklu
Psihedēlisko vielu terapeitiskais potenciāls izraisījis lielu interesi pasaulē un arī Latvijā. Vienlaikus, tās joprojām ir stigmatizētas un ļoti pretrunīgu diskusiju apvītas – gan profesionālā mediķu un terapeitu vidē, gan sabiedrībā kopumā. Kā savveida “aizliegtais auglis,” kurš sevī ietver transformējošas pieredzes iespējamību, tās ir kļuvušas arī par savveida modes lietu, kas bezatbildīgi lietotas ietver arī būtiskus riskus.
Apzinoties, ka visbūtiskākās ir zināšanas, izpratne un atbildība, “Veselīga Latvija” sadarbībā ar Arterritory.com sāk diskusiju ciklu par psihedēlisko vielu – kā vēl viena jaunākajos zinātniskajos pētījumos balstīta instrumenta, potenciālo izmantojumu medicīnā un terapijā mentālo un onkoloģisko saslimšanu gadījumā, paliatīvajā aprūpē, kā arī atkarību ārstēšanā.
Jaunākie zinātniskie pētījumi liecina, ka psihedēliskajām vielām ir potenciāls sekmēt būtisku izrāvienu mentālās veselības problēmu risināšanas jomā. Tie pierādījuši arī, ka labākie rezultāti tiek sasniegti, kombinējot psihedēliskās vielas un psihoterapiju. Psihedēliskās vielas palīdz cilvēkiem piekļūt labi noglabātām atmiņām, emocijām un blokiem, tādējādi ļaujot paātrināt pašu terapijas procesu. Proti, tā ir pilnīgi jauna pieeja mentālajām saslimšanām, jo apvieno labāko no abiem instrumentiem. Cik tas var būt efektīvi un kādos gadījumos? Pētījumi joprojām notiek un jebkurš gadījums – īpaši tie, kas saistīti ar indivīdu mentālo veselību, ir individuāls, taču labā ziņa ir tā, jo vairāk mūsu rīcībā ir instrumentu, kā risināt problēmu, jo vairāk cerību pacientam, ka tā tiks atrisināta.
Pētījumi liecina arī, ka psihedēliskās vielas var būt palīdzošas konfrontācijā un mūsu katra attiecībās ar lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem, kas ir daļa no cilvēka dzīves. Mēs neesam īsti pieraduši runāt par nāvi, un joprojām to mācāmies. Mums ir grūti to pieņemt, un mūsu lielākās bailes ir, ka līdz ar nāvi šī dzīve beigsies. Jā, dzīve šajā fiziskajā ķermenī katram no mums patiešām arī beigsies, bet tā kā, – no zinātnes un loģikas viedokļa, mēs zinām, ka sastāvam no atomiem, tie turpinās eksistēt. Tiesa, emocionāli to ir ļoti grūti pieņemt un sajust. Psihedēliskās vielas var palīdzēt pārvarēt dzīves beigu eksistenciālo trauksmi, arī spēcīgo antiderpesantu iezīmju dēļ. Turklāt tās ir ļoti adaptīvas, tās palīdz cilvēka smadzenēm mainīties un mainīties veidā, kāds konkrētajā brīdī ir nepieciešams.
Vienlaikus psihedēliskās vielas nav panaceja, un jebkurš, kas ar tām kaut reizi savā dzīvē saskāries, zina, ka šis ir instruments, kas paģēr vislielāko respektu un arī izpratni. Trauslā līnija starp zālēm un indi ir doza, – attiecībā uz jebkurām zālēm. Ne mazāk būtisks ir arī nodoms, vide un attieksme, ar kādu tās tiek lietotas.
Kas ir psihedēliskās vielas, kā tās iedarbojas un kā ietekmē cilvēka smadzenēs notiekošos procesus? Kas tās atšķir no labi zināmajām narkotikām un kālab ir nepareizi un bezatbildīgi likt visu “vienā maisā”? Kāda ir atšķirība starp klasiskajiem psihedēliķiem (psilocibīns, meskalīns, DMT, LSD) un neklasiskajiem (ketamīns, MDMA, mušmire)? Kāpēc, lietojot atbildīgi un terapeitiskos apstākļos (kombinācijā ar psihoterapiju) psihedēliskajām vielām ir potenciāls izraisīt pavērsienu esošajā pieejā mentālās veselības problēmu (depresijas, trauksmes, atkarību, ēšanas traucējumu, postraumatiskā stresa sindroms u.c) risināšanai? Kā psihedēlisko vielu iedarbība atšķiras no antidepresantu iedarbības? Kādi ir to riski un kāpēc pret šīm vielām jāizturas ar vislielāko pietāti? Kas ir mistiskā/garīgā pieredze un kālab cilvēkam, viņa izaugsmei un pieaugšanai tā var būt palīdzoša? Vai mistiskā pieredze var mums palīdzēt justies mentāli un emocionāli labāk? Kādas izmaiņas ir nepieciešamas cilvēku prātos un arī likumdošanā, lai psihedēliskās vielas varētu tikt iekļautas terapijā un klīniskajos pētījumos arī Latvijā? Vai Latvija kā maza valsts varētu kļūt par vienu no prototipiem, kur šo vielu integrācija veselības aprūpē un terapijā notiktu pareizi, fleksibli un saskaņā ar jaunākajiem zinātnes atklājumiem?
Cikla pirmajā diskusijā, kas notika šī gada 20. septembrī, piedalījās: Vents Sīlis, RSU asociētais profesors, filosofs un publicists; Nellija Ločmele, žurnāliste; Iveta Dzene, vecākā mācību un attīstības speciāliste starptautiskajā pētniecības uzņēmumā ICON; zvērināts advokāts Lauris Liepa, vadošais partneris COBALT.Legal; pieredzes dizainere Luīze Bankoviča.
Diskusiju cikls veidots kā turpinājums “Veselīga Latvija” un Arterritory.com rīkotajai starptautiskajai tiešsaistes konferencei “Mūsdienīga integratīva pieeja atkarību ārstēšanai un ārstniecībai kopumā: psihedēlisko vielu nozīme,” kas notika šī gada 17. maijā. Konferencē uzstājās kopumā 14 pazīstami starptautiskie un vietējie eksperti. To vidū: mikologs Pols Stamets, etnofarmakologs Deniss Makena, profesors Deivids Nats, viens no narkotiku reformas aizsācējiem ASV Ītans Nadelmans, LU rektors Indriķis Muižnieks, juriste Vita Liberte u.c.
Diskusiju moderēja biedrības “Veselīga Latvija” līdzdibinātājas – žurnāliste Una Meistere un ģimenes ārste Ilze Aizsilniece. Un tās fonu lielā mērā veidojis arī pēdējos mēnešos šajā nišā pasaulē notiekošais. Jūnijā Denverā tika sarīkota līdz šim vērienīgākā psihedēliskajām vielām un jaunākajiem ar to saistītajiem zinātniskajiem pētījumiem veltītā konference “Psihedēliskā zinātne 2023”, tajā pašā mēnesī Kentuki štats ASV paziņoja, ka atvēlēs 42 miljonus dolāru psihedēlisko vielu, īpaši ibogaīna, pētījumiem. No 1. jūlija psihiatri Austrālijā kontrolētos klīniskos apstākļos pacientu ārstēšanā var izmantot MDMA un psilocibīnu. Arī Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) jau paziņojusi, ka līdz šī gada beigām rīkos apspriedi par psihedēlisko terapiju iespējamiem attīstības ceļiem Eiropas Savienībā.
Iespējams, no visa psihedēlisko vielu kāsta, psilocibīns būs pirmais, kas pasaulē kļūs par licencētām zālēm. ASV tas var notikt jau nākamgad, terapeitiski rezistentas depresijas gadījumos. Tam nav arī nāves gadījumu riska un miljoniem cilvēku to lietojuši gadu tūkstošiem. Lielbritānijā vien šo sēņu meklējumos ik rudeni mežos dodoties teju miljons cilvēku, un, kā zināms, astoņas psilocibīnu saturošas sēņu sugas sastopamas arī Latvijā.
Una Meistere: “Staņislavs Grofs, čehu psihoterapeits un holotropās elpošanas metodes pamatlicējs, kurš ilgstoši pētījis arī psihedēliskās vielas, ir uzdevis retorisku jautājumu: “Vai nazis ir bīstams instruments vai reizēm nazis var būt arī labs instruments?” Jā, ar nazi iespējams nogalināt un no šī viedokļa tas ir bīstams instruments, vienlaikus pavāra rokās nazis ir brīnišķīgs un virtuozs instruments. Mūsuprāt, ir ļoti būtiski runāt par abiem aspektiem – gan par psihedēlisko vielu riskiem, jo mēs zinām, ka tās ir nelegālas, bet cilvēkiem saskaroties ar lielām problēmām vai vienkārši intereses pēc, tās tiek lietotas. Mēs bieži izliekamies to neredzam arī tālab, ka mūsu sabiedrībā šis jautājums ir izteikti stigmatizēts. Otrs, jaunākie zinātniskie pētījumi pasaulē liecina, ka psihedēliskās vielas tiešām var palīdzēt mums tikt galā ar daudzām mentālās veselības problēmām un var būt mums kā indivīdiem un sabiedrībai kopumā palīdzošas.”
Publicējot diskusijas ierakstu, piedāvājam nelielu ieskatu tajā apspriesto tēmu lokā.
Kas šovasar uz 11 skatuvēm vienlaicīgi tika runāts psihedēliskajai zinātnei veltītajā konferencē “Psihedēliskā zinātne 2023” Denverā, kuru rīkoja Multidisciplinārā psihedēliskās pētniecības asociācija MAPS. Par to ieskatu diskusijā sniedza Nellija Ločmele, kas konferencē bija akreditējusies un to vēroja kā žurnāliste.
00:09:13 Nellija Ločmele: “Vērojot to, kas notiek zinātnē pēdējos gados, un redzot straujo virzību Amerikā, mana vēlme būtu, ka mēs Eiropā un arī Latvijā neatpaliktu no šiem procesiem, un, ka mēs ar sabiedrību par šīm tēmām runātu. Izglītotu gan cilvēkus, gan medicīnas profesionāļu loku, lai tad, kad psihedēlisko vielu legālā atgriešana apritē notiks, mēs neiepaliktu, jo mūsu mentālās veselības dati ir dramatiski. Turklāt Eiropā šobrīd ejam cauri Ukrainas karam, kas arī ir ļoti traumatiska pieredze.
Pirms šīs diskusijas speciāli paskatījos statistiku, tiesa, dažādos gados tā ir atšķirīga, taču Latvijā pašnāvību skaits ir lielāks nekā Austrālijā vai Oregonā, kur šobrīd jau kontrolētā un ierobežotā veidā psihedēlisko vielu terapija cilvēkiem ir pieejama.”
Par situāciju ar klīniskajiem pētījumiem un vai Latvijai ir iespēja tajos iesaistīties.
00:34:42 Iveta Dzene: “Ja kādam šķiet, ka mēs Latvijā šīs vielas nevaram pētīt, tā nav taisnība. Latvija ir Eiropas Savienībā un Eiropas Savienībā šie pētījumi jau ir apstiprināti, šobrīd dažādās Eiropas valstīs aktīvi notiek desmit ar psihedēliskajām vielām saistīti pētījumi. Pēc būtības, ja ir pētījuma sponsors vai arī mēs tajā piedalāmies kā satelīts, tas viss ir pilnīgi iespējams un nav nekādu šķēršļu, lai pētījumi nevarētu notikt.”
Kādas izmaiņas ir nepieciešamas cilvēku prātos un arī likumdošanā, lai psihedēliskās vielas varētu tikt iekļautas terapijā un klīnisko pētījumu ietvaros tikt pētītas arī Latvijā?
00:39:33 Lauris Liepa: “Galvenais pamatojums, lai mēs šo diskusiju arī juristu starpā nopietni un padziļinātā līmenī sāktu, ir tas, ka noteikts zinātnes līmenis, kas pasaulē ir jau sasniegts, Latvijā nav pieļaujams, tālab, ka ir šīs aizliedzošās normas. Un te mēs nonākam pie jautājuma, ko darīt? (...) Visticamāk, likumdevējs būs pēdējais, kas pieslēgsies šai diskusijai, kaut arī ceru, ka kļūdos. Tie, kas to darīs, droši vien būs tie pionieri, kuri konkrētu lietu ietvarā sacīs, kāpēc Latvijā mēs nedarām to, ko citas valstis un arī citas zinātniskās institūcijas jau veic, un kur mēs redzam, ka tas varētu nest lielāku labumu sabiedrībai arī caur palīdzību indivīdiem. Precīzāk, lielāku labumu nekā tas kopējais sabiedrības atturējums, kurš šobrīd ir spēkā.
Proti, es domāju, ka tā varētu būt kāda no tiesām, kurai uz šo jautājumu būs jāatbild pirmajai.
Pirms diezgan daudz gadiem pietiekami ilgu laiku veltījām viena jautājuma pētījumam, – tas gan nebija par psilocibīnu un vielām, par kurām šeit runājam, bet tā fokuss bija – vai medicīniskiem nolūkiem konkrētu slimību ārstēšanai var izmantot aizliegtu vielu? Un mēs nonācām jau diezgan tālu, var teikt, ar tādu hipotētisku konstrukciju, kā pārliecināt tiesu, kurā būtu jāvēršas, taču mēs apstājāmies pie tā, ka neviens no slimniekiem vai cilvēkiem, kuriem tas varētu palīdzēt, nepiekrita personiski doties uz tiesu un būt tas izmēģinājuma pionieris, kurš nostātos tiesas priekšā un sāktu stāstīt, pirmkārt, par savām vajadzībām; otrkārt, vai gadījumā šobrīd jau netiek lietotas tādas vielas, saistībā ar kurām varētu būt sankcijas. Un šis projekts tā arī beidzās, jo acīmredzot gan cilvēku individuālā, gan arī sabiedrības uztvere bija tik negatīva, ka cilvēki gluži vienkārši atteicās riskēt. Neraugoties uz to, ka arī Latvijā tiesās var būt slēgtas lietas, kur sabiedrība neuzzin, kurš tad galu galā bija tā persona X.
Tas nozīmē, ka pirms ķeramies pie juridiskiem instrumentiem, visticamāk, ir nepieciešama ļoti plaša diskusija sabiedrībā, ne tikai speciālistu lokā, – par to, kāds labums varētu būt no tā, kas šobrīd ir aizliegts, ja mēs pavērtu vaļā – vienalga, pandoras lādi vai kādus vārtus uz zinātnes atklājumiem, kuri jau šobrīd tiek pētīti un attīstīti.”
Par psihedēliskām vielām un atkarību
00:43:18 Ilze Aizsilniece: “Gribēju paskaidrot, ka šajā gadījumā mēs nerunājam par vielām, kas rada atkarību. Psihedēliķi, kā mēs zinām pēc to fizioloģijas un ietekmes uz cilvēka smadzenēm, nerada atkarību. Izmantojot šī vielas terapijā, mums nav nepieciešamības cilvēkiem palielināt devu jeb tās lietot ilgstoši un atkārtoti. Cilvēks šo vielu lieto savai terapijai un tad pārtrauc to darīt, jo viņam nav vajadzības turpināt tās lietošanu.
Iespējams, jums ir gadījies dzirdēt par opioīdu krīzi ASV, kurai veltītas gan mākslas, gan dokumentālās filmas. Proti, ka cilvēkiem pēc muguras traumām vai citu veselības problēmu gadījumos tika izrakstīti opioīdi, kuru lietošana radījusi milzīgas problēmas. Šobrīd no opioīdu izraisītās atkarības un problēmām ārstējas simtiem tūkstošu cilvēku, un to risināšanā eksperimentālās klīnikās (jo daudzviet šīs vielas joprojām ir nelegālas) tiek izmantotas psihedēliskās vielas, tādējādi palīdzot cilvēkiem tikt galā ar problēmām, kuras būtībā viņiem ir radījusi medicīna.”
Kas ir mistiskā pieredze un kālab tā var būt palīdzoša?
00:53:24 Vents Sīlis: “Vairākus tūkstošus gadu mistiķi ir rakstījuši par to, kas ir mistiskā pieredze, taču šajā gadījumā vienkāršākais veids, kā to saprast, būtu pašam ko tādu pieredzēt, jo īsti verbalizējams tas nav. Un tas ir tas, kur psihedēliķi var mums – precīzāk, Rietumu diezgan rigidajam, racionālajam cilvēkam, palīdzēt. Es tās negribētu saukt par vielām, caur šo medicīnu jeb zālēm cilvēks ārstē savu garīgo tukšumu. Jo kas tad tur notiek, – DMT jeb dimetiltriptamīna gadījumā ir runa par burtiski Dieva pieredzi, tāpat saprotu, ka arī caur LSD mēs iegūstam šo sajūtu, ka es pēkšņi sev blakus apjaušu šo kaut kā lielāka klātbūtni un ka tas mani padara veselu. Proti, šī garīgā un mistiskā pieredze ir dziedinoša.
Mūsu kultūras mentālo slimību epidēmijas viens no cēloņiem, iespējams, ir tas, ka caur uzsvaru uz zinātnisko metodoloģiju, un to, ka mēs izmetam no savas kultūras ārā visu, kas nav zinātniski pamatots, mēs nonākam situācijā, kur esam izmetuši ārā to, kas mūs patiesībā harmonizē. To, ka mūsu ļoti skaisto, racionālo un attīstīto prātu līdzsvaro tikpat kvalitatīva iracionāla pieredze.”
Par nodoma, vides un psihedēliskās pieredzes pareizas integrācijas nozīmīgumu.
01:06:26 Luīze Anna Bankoviča: “Pēdējos gados esmu pētījusi psihedēliskās vielas, kā veidot vidi, kādā tās tiek lietotas un pašas pieredzes integrāciju tālākajā cilvēka dzīvē. Mans maģistra darbs bija par ilgtspējību, līdz ar to es fokusējos uz to, kā psihedēliskās vielas un citas apziņu paplašinošas prakses var palīdzēt sabiedrībai kopumā un indivīdam atsevišķi veidot saikni ciešāku saikni ar dabu un cilvēkiem savā starpā, un kā tas var veidot dažādas jaunas dinamikas nākotnē, un kā mēs kopīgi varam uzlabot vidi sev un nākamajām paaudzēm. (...)
Ļoti liela atbildība un uzmanība ir jāvelta tam, kā mēs šīs pieredzes integrējam, un kā mēs sagatavojam sabiedrību un indivīdus atsevišķi. Ir jāveido pilnīgi jauna infrastruktūra, kopienas un dažādas citas integratīvas metodes, kas spēj atbalstīt šos cilvēkus, lai viņi spētu būt un integrēties sabiedrībā ar visām izmaiņām, kas viņos ir iekšēji notikušas – gan fiziski, gan emocionāli un psiholoģiski.”
Ilze Aizsilniece: “Tiem cilvēkiem, kas dzirdēs mūsu sarunu, man ir aicinājums – būt uzmanīgiem nevis tikai pret sevi, bet lolot to, ko mums ir iedevusi daba un senās tradīcijas, kas ir bijušas un joprojām ir daudzām pasaules tautām, un ko ar neatbildīgu attieksmi mēs varam sabojāt. Vienlaikus, atbildīgi rīkojoties, mēs varam arī ļoti daudz ko izmainīt nākošajās desmitgadēs.
01:26:55 (...) Daudzām tautām ir ļoti nopietna attieksme pret šiem augiem, tie tiek uzskatīti par svētiem un es gribētu teikt, ka mums visiem vajadzētu pret šiem augiem/vielām izturēties kā pret svētiem un neizmantot tos ļaunprātīgi. Mums vajadzētu pret tiem attiekties kā pret svētiem augiem, kas mums var dot ceļu izaugsmei, ar kuriem nevar jokoties un tad nebūs nepatikšanu un nebūs psihozes, un veidosies daudz citādāka attieksme gan pret sevi, gan līdzcilvēkiem un mūsu pasauli kopumā.”
Nākamā diskusija šajā ciklā būs veltīta psilocibīnam, ar to saistītajiem klīniskajiem pētījumiem, tā izmantošanas vēsturei, izmantojumam terapijā un riskiem.
