Vispirms baznīca, tad izstāžu zāle
Kuratore Ieva Kalniņa iepazīstina ar izstādi “Horizontu meklējot”
22/05/2014
Izstāde “Horizontu meklējot” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā apskatāma līdz 20. jūlijam
Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros 22. maijā plkst. 17.00 Rīgas Svētā Jāņa baznīcā un plkst. 18.00 Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā tiks atklāta starptautiska laikmetīgās mākslas izstāde “Horizontu meklējot”, kuras kuratore ir Ieva Kalniņa. Izstādē piedalās 39 mākslinieki no Latvijas, Amerikas, Krievijas, Austrijas, Polijas, Nīderlandes, Indijas un Vācijas. To skaitā Katrīna Neiburga, Andris Eglītis, Kristaps Ģelzis, Atis Jākobsons, Visvaldis Ziediņš, Oļegs Kuļiks, Gvido van der Verve, Džersijs Seimūrs, Bass Jans Aders un Maiks Kelijs sava video The Day is Done veidolā.
Preses relīzē formulēts, ka izstādes “Horizontu meklējot” uzmanības centrā ir mākslas meklējošais raksturs, kas saistīts ar mākslas būtību – tiekšanos pēc ideāla, vēlmi atrasties neizzinātajos krustpunktos. Tomēr, kā sarunā atklāj Ieva Kalniņa, par šo izstādi runāt ir ārkārtīgi grūti, jo tā skar “augstos plauktus”, kurus ikdienā parasti nepārcilā, tai skaitā Dieva klātbūtni mākslinieka darbā. Lai izvairītos no liekas teoretizēšanas, kuratore uz atklāšanu pat noīrējusi kādu mākslinieci, kura teiks runu un vadīs atklāšanas vakaru, uzdodoties par Ievu.
Kuratore Ieva Kalniņa pie mākslinieka Raita Hroloviča darba. Foto: Karlīna Vītoliņa
Jāpiebilst, ka jau pavisam drīz, 13. jūnijā, Rīgas Mākslas telpā durvis vērs vēl viena Ievas Kalniņas kūrēta izstāde “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla”, kas top kopā ar Sibīrijas mākslinieku grupu “Zilie deguni”. Ieva atklāj, ka ideja par šo izstādi dzimusi, strādājot pie “Horizontu meklējot” un dalībnieku izlūkos viesojoties Novosibirskā. Tomēr abas skates ir ļoti atšķirīgas, teic Kalniņa: “Ja “Horizontu meklējot” ir kā vertikāle vai vismaz vēlas par to runāt, tad izstāde “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla” būs tikai un vienīgi horizontāle – par to, kas mēs te esam uz šīs zemes, un ko mēs te jautri varam padarīt.”
DZEJAS MŪRIS
Izstādei “Horizontu meklējot” ir septiņas daļas, no kurām sešas iekārtotas Latvijas Dzelzceļa muzeja lielajā zālē, bet noslēdzošā daļa – muzeja priekštelpā. Katrai daļai ir izvēlēts viens dzejolis un vairāki mākslinieki. Septiņi izstādes dzejnieki ir Uldis Bērziņš, Edvīns Raups, Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš, Pēteris Draguns, Amanda Aizpuriete un Knuts Skujenieks. Katrs dzejolis ir rokrakstā atveidots uz baltiem vairogiem, kas izkārtoti zālē. Bet pa tādu kā pastkastītes lūku baltajā sienā var noskatīties Katrīnas Neiburgas uzņemtos video, kuros attiecīgais dzejnieks deklamē savu dzejoli. “Man patīk tā doma par dzejas mūri, kuru tu ieraugi, uzreiz ienākot zālē. Bet aiz mūra – māksla,” saka Ieva Kalniņa.
Noslēdzošajā daļā, kas iekārtota priekštelpā, uz Knuta Skujenieka dzejas frekvences būs noskaņoti krievu mākslinieka Oļega Kuļika Tibetas rāmji no pēdējās viņa personālizstādes Maskavas galerijā Regina pirms gada un Kristapa Ģelža mākslas darbs. “Bet beidzamais izstādes darbs, ja skatītājs būs gājis tādā virzienā, kā es iztēlojos, ir brīnišķīgs Pētera Ķimeļa video, kurā Pēteris Brūveris skaita dzeju. Jā, sanāk, ka tas ir astotais dzejnieks. Bez dzejniekiem nekā!”
TRĪS IEDVESMAS NOTIS
Dzelzceļa muzeja zālē pirmais sagaida Jura Boiko “Sālspūtējs”, kas ir 1990. gada darba rekonstrukcija. Oriģināli tas bija izvietots izstādē “Kūlenis” – izstāžu zāles “Latvija” foajē. “Sākot strādāt pie šīs izstādes, man prātā bija divi latviešu mākslinieki un viens ārzemju,” stāsta Ieva Kalniņa. “Viens no šiem trim bija Juris Boiko ar savu “Sālspūtēju”. Vēl man prātā bija Juris Putrāms, kuram 1992. gadā notika izstāde “Trīs horizonti”, turklāt galerists bija Boiko – izstāde notika galerijā “Kolonna”. Arī tekstu pēc Putrāma koncepcijas bija rakstījis Juris. Apraksts bija par trīs horizontiem, no kuriem viens ir Piena ceļš virs galvas; tad ir fiziskais horizonts, uz kuru tu skaties; un tad ir trešais – neizzināmais horizonts. Lūk, iedvesmas avots izstādes koncepcijai,” atklāj Ieva.
Savukārt nosaukums “Horizontu meklējot” esot radies no spēles ar angļu tulkojumu In search of the horizon, kas uzreiz liek vilkt paralēles ar tik līdzīgo In search of the miraculous, kas ir holandiešu mākslinieka Basa Jana Adera darba nosaukums. Basa Jana Adera pazušana okeānā 1975. gadā bija traģēdija, kas vienlaicīgi kļuva par vienu no romantiskākajiem 20. gadsimta mākslas stāstiem, kas ļauj uzskatīt šo mākslinieku par visleģendārāko “horizonta meklētāju” 20. gadsimta otrās puses mākslā. Šai pašā periodā arī citi autori devās bīstamos braucienos, tomēr tieši Bass pazuda bez pēdām un ilgi skaitījās bezvēsts nozudis. Bez šī izcilā 20. gadsimta otrās puses konceptuālista neiztiks arī izstāde “Horizontu meklējot”, jo viņa radošā darbība un traģiskais dzīvesstāsts kalpojis par vienu no trim galvenajām izstādes iedvesmas notīm.
Kadrs no Gvido van der Verves 2012. gada darba “Numur 14. Mājas”
IZSTĀDES ZVAIGZNE – GVIDO VAN DER VERVE
Basa Jana Adera līnija izstādē ir ļoti spēcīga. Ar to sabalsojas arī Gvido van der Verve, kuru Ieva Kalniņa uzskata par vienu no izstādes absolūtām zvaigznēm. “Viņš ir komponists, mākslinieks, performators. Izstādē būs eksponēts viņa 2012. gada darbs “Numur 14. Mājas”, kuru ir neiespējami atstāstīt, tas ir vienkārši jāredz.” Apmeklētājiem gan jāierēķina laiks, jo “Numur 14. Mājas” ir gandrīz stundu gara, bet ārkārtīgi iespaidīga filma, kurā mākslinieks skrien distanci no Polijas līdz Francijai, savienojot Šopēna sirdi ar miesu. Filmu pavada van der Verves paša komponēta mūzika. “Visos savos darbos viņš ir fiziski klātesošs,” stāsta Ieva. “Pērn Ņujorkas Performa viņš izpildīja performanci, kuras laikā ikviens varēja piebiedroties viņa skrējienam.”
IZSTĀDE PAR MĀKSLAS BRĪNUMU
“Izstāde ir par mākslas brīnumu, lai arī cik tas skaļi neizklausītos,” saka kuratore. “Par to mākslu, kas tiek radīta citu iemeslu vārdā; kur tu nevari pateikt, kāpēc tā ir radīta.” Ieva Kalniņa kā piemēru min Jura Boiko “Sālspūtēju”, kas izstādē “Kūlenis” sākotnēji nemaz nebija plānots, bet māksliniekam bija radusies ideja, no kuras viņš neticis vaļā. “Sālspūtējs esot senlatviešu dziednieku apzīmējums, stāstīja Boiko. Tie ir cilvēki, kas dziedē ar skaņu un vārdu. Jā, tā varētu būt arī viena no mākslinieku misijām,” piekrīt kuratore. Juris Boiko izstādei “Kūlenis” esot pieteicies pats, bet, tā kā zālē vietas vairs neesot bijis, tad viņa darbam tika atvēlēts pirmā stāva foajē. “Darbā skan pusotru stundu gara skaņu lente, ko mēs restaurējām. Miksēts gamelāns ar Arvo Perta Svētā Jāņa pasiju. 1990. gada izstādei tieši skaņdarbs uzlika lielāko zīmogu, jo visi cilvēki, kas staigāja pa otro stāvu, apskatot izstādi, nepārtraukti dzirdēja Boiko “Sālspūtēja” skaņu.”
Priekšplānā Jura Boiko “Sālspūtējs”. Foto: Karlīna Vītoliņa
Ieva Kalniņa atzīst, ka par izstādi “Horizontu meklējot” ir grūti stāstīt, jo jebkura ietērpšana vārdos izklausoties banāli, tālab ka izstāde ir par to, kas netiek daudz apspriests: “Par to diktātu no augšas, kas māksliniekam neļauj palikt mierā un dīda.”
Tomēr viens no izstādes koncepcijas skaidrojumiem ir septiņi pasaules radīšanas posmi: “Varētu gribēt, ka izstāde tādējādi rada jaunu un ideālu pasauli. Bet tiklīdz tu to pasaki, tu piedzīvo fiasko, jo, protams, ka tu nevari radīt neko jaunu, kur nu vēl ideālu. Līdz ar to tu esi spiests ciest publisku sakāvi. Faktiski iznāk, ka visprecīzākais būtu neglaimojošais skaidrojums, proti, ka šī izstāde pierāda cilvēka nepilnību Dieva priekšā,” smaida Ieva. Viņa arī atzīmē, ka vēl pirms vārds “radošs” tika novalkāts tik plāns kā mūsdienās (un tādai praksei ir vien simt gadu), radošs drīkstēja būt tikai Radītājs. Pārējie vienkārši strādāja.
IZSTĀDE ARĪ DZIĻI PERSONISKA
“Horizontu meklējot” ir neslēpti personiska izstāde, atzīst kuratore. “Tie ir autori, kas man ir ļoti svarīgi.” Tā, piemēram, izstādes pirmajā daļā ir iekļauta Jāņa Kreicberga lielizmēra melnbalto foto sērija, kurā iemūžināta latviešu performanču mākslinieka Andra Grīnberga 1974. gada akcija “Radīšana”, kas notika Liepājā. “Tas nav no populārākajiem Grīnberga darbiem, bet, manuprāt, šī performance bija varena,” saka Ieva.
Andra Grīnberga 1974. gada akcija “Radīšana”
Izstādē ir apskatāms vēl kāds Oļega Kuļika darbs, ne tikai Tibetas rāmji. Tās ir fotogrāfijas no sērijas “Zoofrēnija”, kurās kails Kuļiks skrien cauri ganāmpulkam. “Man šīs bildes liekas ārkārtīgi romantiskas un poētiskas. Ja atsaucas uz radīšanas posmiem, tad, manuprāt, tieši šāda varēja izskatīties tikko radītā pasaule!”
Izstādē ietverti arī kuratores tēva Pētera Kalniņa zīmējumi. “Es pati izstādu viņu pirmoreiz. Pirms manis to ir darījis Henriks Vorkals, kurš ir mana papa klasesbiedrs un draugs un uzskata manu tēvu par savu skolotāju. Starp citu, zīmējumos ir atainota Henrika Vorkala dzīve, piemēram, viņa un viņa sievas Larisas Braunas kāzas.”
Izstāde “Horizontu meklējot” ļāva Ievai Kalniņai īstenot arī kādu vīziju, kuru viņa nosapņojusi pirms desmit gadiem. Tās ir divas sienas, kas no augšas līdz lejai noklātas ar Raimonda Līcīša plenēru gleznām, kuras, liktas cieši viena pie otras, pa gabalu atgādina raibu kolāžu, bet patiesībā ir mākslinieka dienasgrāmata. “Raimonds Līcītis savulaik Jaņa Rozentāla skolā mācījās vienā klasē ar Miervaldi Poli, bet 11. klasē mācības pameta, tā arī nepabeidzis. Taču visu dzīvi viņš ir gleznojis,” stāsta Ieva. “Kad viņš kļuva par 2003. gada “Rudens” izstādes laureātu ar septiņiem mazajiem plenēra darbiņiem, kas bija izkārtoti kā nedēļas piezīmes, es nosapņoju, ka jāizliek viņa darbi tieši šādi – lielā daudzumā, cieši viens pie otra. Nu man bija iespēja to īstenot. Mēs paņēmām 1000 viņa darbu, bet ietilpa uz pusi mazāk.”
IZSTĀDES ATKLĀŠANA – BAZNĪCA, IZĪRĒTA MĀKSLINIECE U.C.
Izstādes atklāšana vispirms notiks Svētā Jāņa baznīcā 22. maijā plkst. 17.00, pēc tam – Dzelzceļa vēstures muzejā plkst. 18.00, kur tiks izpildītas četras performances. Māksliniece Anda Lāce par augstām un stāvām metāla kāpnēm, kuru konstrukcija izstādē būs apskatāma visu tās norises laiku, kāps pēc garās pupas. Performance saucas “Valdzinoši nedrošs”. Ilgstoša performance būs Aleksandram Petrelli, pazīstamam ar iesauku Karman (kabata) jeb Gaļereja Paļto (galerija “Mētelis”). Tā ir viena no ģeniālām šī 20 gadsimta 90. gadu krievu mākslinieka idejām – ierīkot galeriju sava mēteļa iekškabatās un atvērt to jebkur, kur atrodas – Luvrā, Momā vai izstādes “Horizontu meklējot” atklāšanā. Rīdzinieku uzmanībai, papildus “Horizontu meklējot” ekspozīcijai, tiks piedāvātas Dmitrija Bulnigina un Jevgēņija Dubosarska personālizstādes. Ieva Kalniņa norāda, ka šo ievērojamo krievu mākslinieku darbus varēs arī iegādāties.
Ekspozīcijas iekārtošana. Pa kreisi redzams kadrs no Maika Kelija video darba The Day is Done
Foto: Karlīna Vītoliņa
Vēl notiks performance, kurā poļu māksliniece Jūlija Kula pildīs Ievas Kalniņas lomu. “Jūlija ir performanču māksliniece, kas sevi izīrē. Es viņu esmu izīrējusi uz atklāšanu. Viņa tēlos mani – teiks runu un vadīs vakaru. Arī es, protams, būšu klātesoša, bet visu vadošo lomu uzņemsies Jūlija. Doma radās aiz vēlmes izvairīties no liekas teoretizēšanas. Tāpat, piemēram, baznīcā manā vietā runās mācītājs Juris Zariņš, jo esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš to pieprot vislabāk. Par izstādi mācītājam visu esmu izstāstījusi, bet kāda būs viņa runa – to pat es nezinu.”
***
Sestdien, 24. maijā, no plkst. 11.00 līdz 17.00 Dzelzceļa vēstures muzejā notiks seminārs “Privātie publiskie horizonti”, kurā uzstāsies Džeks Rasmusens, Amerikas Universitātes muzeja Katzen mākslas centra direktors; Eleanora Hērtnija, žurnāla Art in America kritiķe; Aleksandrs Petrelli, mākslinieks un galerijas Paļto īpašnieks; Anatolijs Osmolovskis, mākslinieks, Laikmetīgā mākslas institūta “Bāze” dibinātājs.
