Aptauja: Cik pamanāmas ir mākslas akcijas pilsētvidē?
23/05/2014
“Mākslai ir jāmierina trauksmainie un jātracina mierīgie,” ir teicis Banksijs, pasaulē dažādi vērtētais, bet visnotaļ zināmākais ielu mākslinieks, kura grafiti tēli uz pilsētu mūriem, namu un vārtrūmju sienām dursta politiķu un kapitālisma sabiedrības tuklos sānus. Pilsēta nereti ir pelēkās ikdienas komforta zona tiem, kas lieki nesper kāju galerijās vai muzejos, lai sevi nepakļautu laikmetīgās mākslas nerrošanai un nenokrautu sevi ar liekām pārdomām. Tālab jo spalgāka balss piemīt mākslai tieši pilsētā, ja vien tā trāpa samilzušo problēmu Ahileja papēdī. Tā vismaz varētu šķist. Taču ir kāds mīnuss – pilsēta ir arī reklāmu pārpludināta vide, kas iedzīvotājos izstrādā īpašas spējas daudz ko vairs nepamanīt, kā arī skepsi, kādu gan produktu atkal kāds cenšas iepotēt viņu zemapziņā.
Rīgas pilsētvidē šajā pavasarī ir īpatnējs kokteilis. Visspēcīgāk jūtami ir apcukurotie politisko reklāmu plakāti ar milzīgām politiķu galvām ne vien uz reklāmas stendiem, bet pat noputējušu autobusu pakaļām un pieneņu dzeltenās nomales pļavās. Dažas reklāmas pat pārvietojas ar kājām vai piekabē, it kā tā varētu ātrāk ieripot Eiropas Parlamentā. Taču vienlaikus Rīgā notiek arī mākslas, ne tikai reklāmas akcijas. Kā ekstazī tabletes efekts skvēros ir parādījušies padsmit spilgti krāsoti un Milānā izgatavoti gliemeži (Cracking Art Group), kas tūkstoškārt pārsniedz savus dabiskos izmērus. Lasāmais uzraksts uz finiera dēlīša slienu pēdas formā mudina gliemežus bīdīt uz priekšu, tādējādi simboliski iestumjot tik gauso Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidošanas procesu. Tas, ka šos visticamāk pamanījis ir teju katrs, ir skaidrs. Bet kā ar informāciju par kustoņu nolūkiem? Fakts, ka vairākas nedēļas pēc gliemežu parādīšanās ziņu portālos joprojām parādās raksti, skaidrojot, kādam mērķim tie izvietoti, apliecina, ka cilvēks, uzņemot selfiju, nav ievērojis to izsmeļošo uzrakstu uz gliemeža slienu pēdas. Bet kā ar akcijām, kas nav tik kodīgās krāsās? Vai sabiedriskā transporta pieturās esat pamanījuši Rīgas Fotomēneša izstādi “Kaimiņi”, kurā piedalās lieliski latviešu laikmetīgie mākslinieki, tostarp Kaspars Podnieks un Evelīna Deičmane? Jeb nospriedāt, ka atkal kaut kas tiek reklamēts un aizvērāt acis?
Ar interesi par dažādu jomu cilvēku viedokli, vai šādas mākslas akcijas vispār sasniedz savus mērķus, ko tās dod pilsētai un galu galā – cik no tām viņi paši ir pamanījuši, Arterritory.com veica nelielu aptauju. Starp citu, gan izstāde “Kaimiņi”, gan gliemeži pilsētā apskatāmi vēl tikai līdz 25. maijam.
Līga Gaisa, kinorežisore
Grafiti un gliemežus esmu pamanījusi un priecājos par šādām krāsainām izmaiņām pilsētvidē, īpaši Blank Canvas (dzīvē gan esmu apskatījusi tikai vienu – uz Kaņepes Kultūras centra sienas, bet gaidu brīdi, kad izbraukāšu Rīgu, lai apskatītu pārējos).
Fotoizstādi “Kaimiņi” gan neesmu ievērojusi, iespējams, tāpēc, ka pārvietojos ar velosipēdu un ceļā negadās neviena pieturvieta vai arī tām pabraucu garām, koncentrējoties uz ceļu. Šodien pat došos apgaitā, lai novērtētu, kā tas izskatās.
Gliemeži neapšaubāmi ir pamanāmi, un jācer, ka ļaudis piestāj, lai izlasītu ziņu, un tādējādi pievienojas to pulkam, kuri uzskata, ka Laikmetīgās mākslas muzejs ir nepieciešams. Pat ja tikai piestāj un paskatās, iespējams, arī aizdomājas, ka šie gliemeži ir māksla. Un tad jau nākotnē būs vieglāk pārliecināmi par laikmetīgās mākslas pastāvēšanu un muzeja nepieciešamību.
"Mākslai vajag telpu" akcija
Rūta Briede, ilustratore
Jā, esmu pamanījusi un man patīk. Vienam no Blank Canvas sienas gleznojumiem (uz Tallinas ielas) katru rītu braucu garām, un man patika vērot, kas tur top. Pirmajā reizē, kad bija uzvilktas tikai līnijas, likās, ka neesmu pamanījusi kaut ko, kas tur iepriekš ir bijis. Tiešā veidā šīs akcijas savu mērķi visticamāk nesasniedz. Bet man tas patīk. Man pat ir drusku žēl, ka “Kultūras Rondo” jau gliemežu parādīšanās rītā uzzināju, kāda ir viņu pamatfunkcija. Tiešā trāpījumā Laikmetīgās mākslas muzejam tas labumu nedos, bet pastarpināti gan. Un muzejam jau tieši tā arī būtu nepieciešams, manuprāt. Žēl tikai, ka gliemežu autors netika minēts preses relīzē.
Bruno Birmanis, modes dizainers
Protams, esmu pamanījis šīs akcijas. Pret šīm un līdzīgas radošās kvalitātes akcijām, ekspozīcijām utt. mana attieksme ir viennozīmīgi pozitīva. Neanalizēšu detaļās, bet galvenais, ka katra no tām ir profesionāli un kvalitatīvi realizēta. Tādēļ neizraisa provinciālo “labikakautkasvispārnotiek” uzslavu.
Savukārt par to, vai šīs akcijas sasniedz savus sākotnējos mērķus, varētu rakstīt eseju. Domāju ka no minētajām (gliemeži, izstāde “Kaimiņi” un Blank Canvas) vienīgā, kas strādā plānotajā virzienā, ir grafiti akcija. Varbūt tādēļ, ka pats esmu šī pilsētvides mākslas absolūts piekritējs. Ja būtu zinājis, noteikti piedalītos!
Gliemeži 99,99 procentos gadījumu tiek uzskatīti par atraktīviem “fotografēšanās objektiem” un to saistību ar Laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu zina tikai daži, kas lasa, piedalās profesionālajā dzīvē. Bet vienkāršie garāmgājēji – nē. Diemžēl, jo dekoratīvi šie objekti noteikti ir un un to daudzums pilsētā ir pamanāms. Varbūt būs kāds turpinājums, nezinu, bet vajadzētu. Jo (nodrāzts izteiciens) te IR iespēja, un nevajadzētu ļaut idejai pašplūsmā nokļūt primitīvas izklaides teritorijā. Kaut ar nešaubīgi labas estētiskās kvalitātes iezīmēm.
Runājot par foto ekspozīciju “Kaimiņi”, tā ir laba un tās vienkārši ir par maz. Rīgas Fotomēnesis ir lielisks jau pirmajā reizē, un pieņemu, ka vienkārši resursu neesamība (nevis trūkums), organizatoru vēlme profesionalizēt pasākumu un neziņa, kā joma to uzņems, ir iemesli. Man ir prieks, ka jau pirmajā reizē pasākums ir izdevies tik eiropeiski (nevis provinciāli) kvalitatīvs, un pastāv cerība, ka nākamais būs gan plašāks auditorijas ziņā, gan izvērstāks formātā. Arī pilsētvidē, jo fotogrāfija tāpat kā grafiti ir arī nesagatavotam skatītājam uztverama forma. Un te ir laba iespēja gan uzlabot pilsētvidi, gan komunicēt ar iedzīvotājiem – potenciālo auditoriju.
Par pamanāmību man grūti spriest, tas jājautā garāmgājējiem uz ielas. Bet domāju, ka gliemeži noteikti ir pamanīti.
Tomass Pārups, skolnieks
Esmu pamanījis gan gliemežus, gan Blank Canvas grafiti. Tajā pašā laikā neesmu pievērsis uzmanību foto izstādei “Kaimiņi”. Manuprāt, šādas aktivitātes padara pilsētvidi kulturālāku un interesantāku. Īpaši sajūsmina Blank Canvas – apliecinājums tam, ka ielu māksla ir nopietna mūsdienu mākslas sastāvdaļa un ka tā neaprobežojas ar vandālismu. Domāju, ka visi šie projekti ir ļoti svarīgi. Tie palīdz piesaistīt masu interesi mākslai, padarot to apskatāmu bez maksas un publiskā vidē. Tāpat arī gliemeži piesaista uzmanību laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamībai.
Anete Konste, publiciste “Kultūras Dienā”, “¼ Satori”
Zinu, ka bija grafiti festivāls, bet konkrētus darbus pilsētvidē vēl neesmu pamanījusi. Pagaidām spilgtākie no redzētajiem ir Aigara Bikšes pieminekļu kari un viennozīmīgi – gliemeži. Šādas veida mākslas iniciatīvas mani iepriecina, jo vienmēr taču ir patīkami, ja ierastā vide pēkšķi atdzīvojas un uz brīdi izskatās citādi. Grūti teikt, vai šādām akcijām vienmēr izdodas sasniegt vēlamo mērķi, kas sniedzas ārpus tīra estētiskā baudījuma robežām. Ir arī pretēji gadījumi – piemēram, iniciatīva Occupy me bija pilsētvidē pamanāma, taču tā pati par sevi bija nevis māksla, bet sociāla akcija, lai atbrīvotu Rīgu no tukšajām ēkām. Savukārt gliemeži ne tikai skaisti izskatās un uzlabo cilvēku fizisko formu, jo tiek regulāri nesankcionēti pārbīdīti, bet arī aktualizē Laikmetīgā mākslas muzeja nepieciešamību Rīgā. Šaubos, vai šāda akcija pati par sevi var likt cilvēkam pēkšņi sākt interesēties par laikmetīgo mākslu, bet savu nospiedumu sabiedrības apziņā tā noteikti atstāj. Nākotnē, dzirdot diskusiju par laikmetīgā mākslas muzeja nepieciešamību, cilvēkiem, atceroties akciju, ideja saistīsies ar pozitīvām emocijām. Labi, ka daudzi ir neizpratnē – kas tie tādi par gliemežiem? Jo internetā taču tagad ir plašas iespējas remdēt savu zinātkāri par pilnīgi jebkuru jomu.
Artis Ostups, interneta žurnāla Punctum galvenais redaktors
Grūti pateikt, vai minētās akcijas ietekmē sabiedrības attieksmi pret mākslu. Es arī precīzu nezinu, kāda ir sabiedrības attieksme pret mākslu. Vai ir skaidri zināms, ka sabiedrības attieksme pret mākslu nav atbilstoša mūsdienīgas sabiedrības attieksmei? Kas ir mūsdienīga attieksme? Viens gan varētu būt skaidrs – mūsdienīga attieksme nevar būt pretrunā ar nepieciešamību pēc Laikmetīgās mākslas muzeja, turklāt tā ir nepieciešamība, ko – ideālā gadījumā – būtu jāaizstāv dažādiem cilvēkiem, ne tikai t.s. kultūras darbiniekiem. Ja man vienam jāmēģina raksturot sabiedrībā valdošo nostāju, tad tas šķiet pārāk abstrakts uzdevums. Iespējams, kļūdos, bet vai sabiedriskā transporta pieturās izvietoti mākslas foto spēj nostrādāt kā metonīmija mākslai, šim plaši sazarotajam fenomenam? Uz ko tiek vērsta uzmanība, ja pieņem, ka daudziem fotogrāfija būs caurspīdīga? Vienlaikus nav grūti iztēloties pilsētnieku, kurš dzīvo dažādu attēlu pārsātinājumā un tāpēc mākslas fotogrāfijas sev apkārt nemaz tā īsti nepamana vai arī nenolasa tās kā mākslai piederīgas, vai arī atpazīst tās kā mākslu, bet neaizdomājas tālāk par to, kāpēc viņas šeit atrodas. Citādāk varētu būt ar šobrīd Rīgā sastopamajiem gliemežiem – tos ir viegli pamanīt, bet šaubos, ka daudzi tos izlasīs kā atsauci uz Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību. Jo references var būt vairākas – kā jau mākslā. Uz ko pamatoti cerēt, īstenojot šādas akcijas? Es tiešām nezinu, lai gan, protams, šādas akcijas ir nepieciešamas, lai vismaz daļā sabiedrības (grūti iztēloties, ka tas varētu būt vairākums) rastos vai nostiprinātos uzskats: māksla nav tikai romantiskas ainavas, tā ir kaut kas, kas – atvainojos par banalitāti – liek domāt, runā par šodienu ar šodienas līdzekļiem un organiski iekļaujas pilsētvidē. Pilsētvidei ar mākslu – kaut vai kā ar iedvesmas avotu, kā tas labi redzams, piemēram, juceklīgu reklāmas laukumu atgādinošajā kubismā, – galu galā vēsturiski ir ļoti ciešs sakars.
Marta Ģibiete, stikla māksliniece
Mani ļoti saista mākslas akcijas pilsētvidē. Vienmēr priecājos par šādām aktivitātēm, bet noteikti visas mani tā arī nesasniedz, jo nemaz tik bieži netieku ārpus savas ikdienas trases, kas ir Miera ielas rajons. Šomēnes esmu pamanījusi divus tādus notikumus – “lēnos gliemežus” Rīgas centrā, un “jauno dārzu” pie Vidzemes tirgus bijušā gaļas paviljona sienas. Simpatizē abi, taču dārzs vairāk veicina domāt, iedziļināties, vērot, līdzdarboties. Man patīk arī gliemežu ideja, taču nesaista vizuālais risinājums. No otras puses, tas ir efektīgi, lai muzeja neesamības problēmu tiešām pamanītu, bet galvenā auditorija jau nav tie, kas šo problēmu tāpat pamana uz savas ādas, proti, mākslinieki, tostarp es. Lai pievērstu uzmanību laikmetīgā muzeja jautājumam, manuprāt, ir jātaisa ļoti pamanāmi un skaisti objekti.
Jebkurā gadījumā aktivitātes, kas saistītas ar kultūru, mākslu vai dzeju un to problēmām, ir nepieciešamas. Un biežāk šīm akcijām jābūt sociāli aktīvām, retāk vienkārši skaistām, jo māksla ir domāta, lai veicinātu progresu, nevis dekorētu māju.
Kopumā uzskatu, ka akcijas savu mērķi bieži nesasniedz, jo tās ir pārāk vārgas, neveicina diskusiju, neieinteresē plašāku sabiedrību.
Elīna Berklava, dizaina preču veikala M50 vadītāja
Visas šīs akcijas viennozīmīgi patīk, tās atsvaidzina pilsētvidi, ļauj mākslai būt pieejamākai un aktualizē sabiedrībā risināmas diskusijas. Esmu ievērojusi grafiti darbus, gliemežu akciju un pieminekļu cīņas Brīvības ielā. Diemžēl nav sanācis pamanīt vairāk. Gribētos, lai tiktu izstrādāti maršruti, pa kuriem doties un apskatīt objektus. Nezinu vai šādas akcijas sasniedz iecerētos mērķus, bet tās noteikti veicina atpazīstamību un aktualizē konkrēto problēmu sabiedrībā.
Dāvis Sīmanis, kinorežisors un teorētiķis
Esmu pamanījis šādu objektu klātbūtni, tomēr uzskatu, ka nepastāv ļoti konkrēta konceptuāla saistība starp idejām, kādēļ šie objekti vispār tiek izvietoti, ko viņi nozīmē un vai pastāv kāds specifisks virsuzdevums tiem darboties pilsētvides kopainā. Esmu ievērojis Aigara Bikšes instalācija par dažādām Latvijas okupācijas pārvaldības varām. Kā arī krāsainos gliemežus, kuriem piemīt ļoti spēcīga semantiskā jēga, kura nav nolasāma sakarībā ar pilsētu Rīga.
Šiem objektiem, manuprāt, ir īslaicīga, dekoratīva nozīme, lai piesaistītu sabiedrības lielākās daļas uzmanību. Diemžēl neseko nekādā veidā izzināšanas process, lai noskaidrotu tiem oriģināli piešķirto nozīmi. Mani gan tie atstāj vienaldzīgu, jo nav nekā, kas sniegtu par tiem kādu papildus informāciju.
Viens no festivāla Blank Canvas darbiem
Paula Pļavniece, jaunā režisore
Jā, esmu redzējusi pilsētā esošus mākslas objektus un pilsētvidē notikušus pasākumus.
Manuprāt, jebkurš kultūras un mākslas pasākums vai notikums, kas papildina ierasto pilsētas ikdienu, ir vērtējams pozitīvi. Jebkas, kas papildina vai iztraucē rīdzinieka rutīnu un ir pieejams plašākai auditorijai. Tomēr uzskatu, ka Rīgā ir vēl daudz interesantu, nepelnīti aizmirstu un ar mākslu un kultūru piepildāmu ēku, rajonu un vietu. Krāsainie gliemeži viennozīmīgi rosina domāt (vai vismaz vēlēties uzzināt par šādas idejas esamību) tos iedzīvotājus, kas ikdienā neseko līdzi kultūras un mākslas aktivitātēm Latvijā. Par citām akcijām, kas veiktas mazākā vizuālā un informatīvā mērogā, nevarētu teikt to pašu.
Māris Antons, digitālās aģentūras Riddle Digital līdzdibinātājs
Esmu redzējis gliemežus, taču lielākoties dzīvoju ar galvu telefonā vai datorā, tāpēc par daudz ko uzzinu internetā. Ziņu portālos redzēju, ka mājām ir izkrāsotas sienas.
Šāda veida akcijas vērtēju ļoti pozitīvi. Cilvēkiem ir interesantāk pārvietoties pa pilsētu. Tās paplašina redzesloku. Man patīk, jo dzīve pilsētā kļūst interesantāka. Ārzemēs var redzēt, ka notiek dažādas oriģinālas lietas un projekti, piemēram, internetā izplatītajos dažādu ielu performanču video. Forši, ka varam to izdarīt arī šeit.
To vai akcijas sasniedz mērķus, nevar izmērīt. Cilvēki atrod formātu, kurā viņi var izpausties, un citi var baudīt viņu darbu augļus apstākļos, kur šie objekti vai notikumi nav ielikti formālos rāmjos un sienās, piemēram, muzejos).
Jānis Žagars, reklāmas projektu vadītājs
Esmu pamanījis gliemežus un grafiti, kas laikam saucas Blank Canvas, neko citu gan neesmu pamanījis. Ievēroju, lielā mērā pateicoties sociālajiem tīkliem.
Man ir prieks, ka Rīga tiek izgreznota ar šādiem objektiem, taču es pilnīgi noteikti tos sākotnēji nesaistīju ar mākslu, domāju, ka tas ir kāds reklāmas projekts, tikai pēc tam medijos sapratu, ka tam ir kāds sakars ar laikmetīgo mākslu.
Tā kā viena no retajām akcijām, ko esmu pamanījis, ir gliemeži, tad par tiem arī varu teikt, ka neuzskatu, ka tie kādā veidā veicina domāšanu par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību Rīgā.
Kaspara Podnieka darbs Rīgas Fotomēneša izstādē "Kaimiņi". Foto: Kaspars Podnieks
Liene Stikāne, skolotāja, programmas “Iespējamā misija” dalībniece
Esmu pamanījusi, ka norisinājās Blank Canvas festivāls, ka gliemeži stumj Laikmetīgās mākslas muzeju un kokos ir sakārti velosipēdi, kas aicina uz drošu velostāvvietu ieviešanu. Es kā rīdziniece esmu priecīga par visa veida mākslas izpausmēm pilsētā. Mans viedoklis droši vien ir subjektīvs, jo esmu uzaugusi mākslinieku ģimenē. Pirms neilga laika biju Cīrihē, un tur ir “cepiens”, jo par gandrīz miljonu franku pilsētas centrā uzstādīts ostas ceļamkrāns. Tas ir uz laiku, dažiem tas patīk, dažiem nē, bet ir sarosījusies milzīga diskusija, kas ir māksla un kam mums tā vajadzīga? Ar šo piemēru gribēju parādīt, ka māksla mums ir nepieciešama diskusijām – patīk vai nē, bet tā attīsta domāšanu.
Domāju, ka tas, kas būtu nepieciešams, lai akcijas sasniegtu savus mērķus, ir skaidrojumi. Jo godīgi, par visiem šiem projektiem esmu uzzinājusi formā “viena tante teica”, proti, caur draugiem un paziņām. Varbūt neesmu ieskatījusies, bet vai pie gliemeža ir plāksnīte ar info, kas tas ir?
Kaspara Podnieka darba tapšanas process
